Televizors — laba aukle?

VECĀKIEM varbūt šķiet ļoti ērti atstāt bērnus pie televizora, kamēr viņi paši ir aizņemti ar saviem darbiem. Bet kā tas ietekmē bērnus?

”Pat pavisam mazi bērni uztver emocijas, kas redzamas televizora ekrānā,” bija rakstīts The New York Times. Kāda nesena pētījuma ietvaros gadu veciem bērniem tika rādītas īsas filmiņas, kurās aktrise dažādi reaģēja uz kādu rotaļlietu. ”Ja aktrise bija baidījusies no rotaļlietas, bērni negribēja ar to spēlēties un daudz biežāk bija satraukti, neapmierināti un raudulīgi. Ja aktrise bija sajūsmināta par rotaļlietu, bērni daudz labprātāk gribēja ar to spēlēties,” bija teikts laikrakstā.

Ir pilnīgi skaidrs, ka televīzija ietekmē bērnus. Bet vai tā var atstāt uz bērniem ilgstošu ietekmi? Pediatrijas profesors Naoki Kataoka, kas strādā Kavasaki Medicīnas koledžā (Japāna), ir novērojis daudzus bērnus, kuri ir neparasti klusi un kuriem ir sastingusi sejas izteiksme. Viņi visi stundām ilgi bija skatījušies televīziju vai videofilmas. Kāds divgadīgs puisēns neprata sarunāties, un viņam bija mazs vārdu krājums. Kopš gada vecuma viņš katru dienu no rīta līdz vakaram bija skatījies video. Tikai pēc tam, kad viņa mamma, sekodama ārsta padomam, vairs neļāva bērnam skatīties televizoru un sāka pati ar viņu spēlēties, zēna runa pakāpeniski attīstījās. Nav šaubu, ka vecākiem ir jānodarbojas ar saviem bērniem.

Dievs Jehova, ģimenes iedibinātājs, norādīja, cik svarīgi ir veltīt bērniem uzmanību. Viņš senatnē sacīja savai tautai: ”Tie [Dieva vārdi] tev jāpiekodina taviem bērniem un par tiem tev jārunā tavās mājās un tavos namos arī tad, kad tu esi apsēdies, vai kad tu eji pa ceļu, tev guļoties un tev ceļoties.” (5. Mozus 6:7.) Nevis televīzijai, bet vecākiem jāmāca bērnam ”viņa ceļš” gan ar vārdiem, gan ar priekšzīmi. (Salamana Pamācības 22:6.)