Cilvēki no bijušās Padomju Savienības augstu novērtē pielūgsmes brīvību

KOPŠ 1991. GADĀ IZIRA PADOMJU SAVIENĪBA, ŠĪS TERITORIJAS IEDZĪVOTĀJIEM IR RADUŠĀS DAUDZ LIELĀKAS IESPĒJAS BRĪVI PIELŪGT DIEVU. ŠĀDU PIELŪGSMES BRĪVĪBU AUGSTU NOVĒRTĒ ARĪ TIE, KAS EMIGRĒJUŠI UZ CITĀM ZEMĒM.

DAUDZIEM bijušās Padomju Savienības iedzīvotājiem iespēja brīvi un atklāti pulcēties kopā, lai pielūgtu Dievu, ir ļoti dārga — tā ir iespēja, kas ilgus gadu desmitus viņiem ir bijusi liegta.

Pēc 1917. gada boļševistiskās revolūcijas Krievijā kļuva bīstami lasīt Bībeli, un nebija daudz tādu, kas, riskēdami ar savu brīvību, to darīja. Jehovas liecinieki šai ziņā bija izņēmums. Žurnālā Newsweek 1956. gada 16. aprīlī — gandrīz pirms 44 gadiem — bija citēts kāds jaunietis no Austrumvācijas, kurš bija teicis: ”Neviens nelasa Bībeli, tikai Jehovas liecinieki.” Jehovas liecinieki rīkoja sapulces, lai studētu Bībeli, un sludināja Bībeles vēsti, un tāpēc viņi tika slodzīti cietumos un sūtīti uz darba nometnēm. Taču, kā var lasīt arī ielogojumā lappuses apakšā, visur, kur viņi nonāca, viņi koncentrēja uzmanību uz savu cerību, kas sakņojās Bībelē.

1991. gadā, kad Padomju Savienība bija sākusi irt, liecinieki šajā valstī organizēja septiņas kopsanāksmes, kurās varēja klausīties bībelisku programmu. Tās kopumā apmeklēja 74 252 cilvēki. 1993. gadā, tikai divus gadus vēlāk, astoņās šādās kopsanāksmēs, kas notika četrās no 15 bijušajām padomju republikām *, sapulcējās pavisam 112 326 cilvēki. Daudzi no viņiem garus gadus ir pavadījuši padomju cietumos un spaidu darba nometnēs. Šie uzticīgie kristieši bija neizsakāmi pateicīgi par iespēju brīvi pielūgt Dievu.

Kādreizējās Padomju Savienības iedzīvotāji ir priecīgi, ka kopš 1993. gada viņi katrs savā dzimtajā zemē var brīvi iet uz kristiešu sapulcēm. Pagājušajā gadā, piemēram, uz 80 kopsanāksmēm ”Dieva pravietiskie vārdi”, kas bija  organizētas bijušajās padomju republikās, bija ieradušies 282 333 Jehovas liecinieki un viņu draugi. Šajās kopsanāksmēs, no kurām liela daļa notika krievu valodā, tika kristīti 13 452 cilvēki.

Tas varbūt šķiet pārsteidzoši, taču pagājušā gadā kopsanāksmes krievu valodā tika rīkotas arī citās pasaules valstīs. Četrās šādās sapulcēs, kas notika ārpus bijušās Padomju Savienības, kopumā bija ieradušies 6336 apmeklētāji. Kur tās notika, un kāpēc tik daudz krievu, kā arī citu tautību cilvēku, kas runā krievu valodā, dziļi interesējas par Bībeli? Vispirms īsumā aplūkosim otro jautājumu.

Viņi apzinās vajadzību pēc garīgā

Krievijai ir bagāta reliģiskā vēsture. Tās greznās katedrāles, kas celtas gadsimtiem tālā senatnē, ir vienas no slavenākajām visā kristīgajā pasaulē. Tomēr Krievijas pareizticīgā baznīca, tāpat kā Romas katoļu baznīca, nav devusi ļaudīm Bībeles zināšanas.

Nesen izdotajā grāmatā The Russian Tragedy—The Burden of History (Krievijas traģēdija — vēstures nasta) bija sacīts: ”Bībele nekad nav bijusi Krievijas pareizticības būtiskākais elements.” Runājot par šīs situācijas sekām, krievu reliģijpētnieks Sergejs Ivaņenko atzīmē, ka ”pareizticīgie vāji pārzina Bībeli, tāpēc daudzi no tiem, kas apmeklē pareizticīgo baznīcas, vieglāk pakļaujas māņticības, okultisma un maģijas ietekmei nekā neticīgie”.

Slavenais krievu rakstnieks Ļevs Tolstojs savulaik izteica līdzīgu novērojumu. Viņš rakstīja: ”Esmu pārliecinājies, ka [Krievijas pareizticīgās] baznīcas mācība teorētiskā ziņā ir viltīga un nekrietna krāpšana un praksē — visrupjākās māņticības un pūšļošanas sakopojums, kas pilnīgi aizsedz visu kristīgās mācības jēgu.”

Šādi apstākļi, kā izrādījās, nodrošināja auglīgu augsni komunismam ar tā ateistisko propagandu un plaši pazīstamo saukli ”Reliģija ir opijs tautai”. Bet arī pats komunisms drīz vien kļuva par sava veida reliģiju, tikai tās mūžs nebija ilgs. Kad 1991. gadā Padomju Savienība sagruva, miljoniem cilvēku bija apjukuši un meklēja dzīvē pieturas punktu. Jehovas liecinieku pamudināti, daudzi tūkstoši krievu tautības cilvēku sāka meklēt atbildes uz saviem jautājumiem Bībelē.

Ar labas izglītības sistēmas palīdzību krievi bija ierindojušies starp pasaules lasošākajām tautām, un daudzi no viņiem ne tikai kļuva par Bībeles lasītājiem, bet arī sāka cienīt tās mācības. Pēdējā laikā, īpaši deviņdesmitajos gados, simtiem tūkstošu bijušās Padomju Savienības iedzīvotāju ir emigrējuši uz tādām zemēm kā Amerikas Savienotās Valstis, Grieķija un Vācija. Kādi tam ir bijuši rezultāti?

 Pielūgsmes brīvība Vācijā

18. un 19. gadsimtā Krievijā ieceļoja daudz vāciešu. Ievērojamākā no viņiem bija piecpadsmitgadīgā Sofija, kas 1762. gadā pēc sava vīra nāves mantoja Krievijas troni. Savas ilgās valdīšanas gados Sofija, kas kļuva pazīstama ar vārdu Katrīna II, aicināja vācu zemniekus apmesties uz dzīvi Krievijā. Vēlāk, kad Otrā pasaules kara laikā Vācija uzbruka Padomju Savienībai, lielāko daļu vācu izcelsmes iedzīvotāju izsūtīja uz Sibīriju un tādām republikām kā Kazahstāna, Kirgizstāna un Uzbekistāna. Pēdējos gados daudzi vācu izcelsmes bijušās Padomju Savienības pilsoņi, kas runā krievu valodā, kā arī citu tautību pārstāvji ir emigrējuši uz Vāciju, cerot uz labākiem ekonomiskiem apstākļiem.

1992. gada decembrī Berlīnē tika nodibināta pirmā krievu valodas draudze Vācijā. Līdz pagājušajam gadam Vācijā jau bija izveidotas 52 krievu valodas draudzes un 43 mazākas grupas, kas ir iedalītas trijos rajonos. Ķelnē no 30. jūlija līdz 1. augustam notika apgabala kopsanāksme ”Dieva pravietiskie vārdi” krievu valodā. Tajā lielākais apmeklētāju skaits bija 4920, un 164 no viņiem kristījās, simboliski apliecinot savu veltīšanos Jehovam. Neilgi pirms tam, 1. aprīlī, Vācijas krievu valodas draudzēs Jēzus nāves atceres vakara svinēšanā piedalījās 6175 cilvēki.

Emigranti no bijušās Padomju Savienības Amerikas Savienotajās Valstīs

Arī Amerikas Savienotajās Valstīs ir iebraukuši daudzi krievu tautības cilvēki un citi krieviski runājoši imigranti no kādreizējās Padomju Savienības. The New York Times bija rakstīts: ”No 1991. līdz 1996. gadam Bruklinā krievi bija visstraujāk pieaugošā imigrantu grupa. Šajā laikā Imigrācijas un naturalizācijas dienests vairāk nekā 339 000 personu no bijušās Padomju Savienības ir devis atļauju imigrēt Savienotajās Valstīs.”

Vēlāk, 1999. gada janvārī, Times bija sacīts, ka iepriekšējo desmit gadu laikā Ņujorkā un tās apkārtnē ir iebraukuši apmēram 400 000 ebreju no bijušās Padomju Savienības. Turklāt pēdējos gados citās Savienoto Valstu daļās ir apmetušies tūkstošiem krievu. Piemēram, Kalifornijas ziemeļos ir ieplūduši ap 35 000 krievu imigrantu, padarot to par trešo lielāko no bijušās Padomju Savienības iebraukušo imigrantu centru (pirmās divas vietas ieņem Ņujorka un Losandželosa). Daudzi no šiem krieviem un citu tautību cilvēkiem,  kas runā krieviski, arī ir atsaukušies uz piedāvājumu studēt Bībeli, un vairāki simti no viņiem ir sākuši kalpot patiesajam Dievam — Jehovam.

1994. gada 1. aprīlī Ņujorkā, Bruklinā, tika nodibināta pirmā Jehovas liecinieku krievu valodas draudze, kas mūsdienās izveidota Amerikas Savienotajās Valstīs. Pēc kāda laika krievu draudzes tika nodibinātas arī Pensilvānijas, Kalifornijas un Vašingtonas štatā, un daudzās citās vietās ir izveidojušās studiju grupas.

Pirmā Savienotajās Valstīs

Pagājušā gadā no 20. līdz 22. augustam Ņujorkā notika pirmā apgabala kopsanāksme krievu valodā, un uz to bija ieradušies dalībnieki no visdažādākajām Amerikas Savienoto Valstu un Kanādas vietām. Lielākais apmeklētāju skaits šajā kopsanāksmē bija 670. Visas runas tika teiktas krievu valodā, un teatralizēto uzvedumu, kura pamatā bija Bībeles stāstījums par Jēkabu un Ēzavu, bija iestudējuši Losandželosas krievu draudzes locekļi. Šī programmas daļa neapšaubāmi bija viens no kopsanāksmes kulminācijas brīžiem.

Vēl viena īpaši svarīga daļa bija 14 cilvēku kristīšana — viņi visi ir redzami fotoattēlā šajā lappusē. Daži no viņiem bija braukuši ap 4000 kilometru no Portlendas (Oregonas štats), Losandželosas un Sanfrancisko (Kalifornijas štats), lai nokļūtu uz kopsanāksmi Ņujorkā un tur kristītos. Viņu vidū ir kādreizējie Armēnijas, Azerbaidžānas, Baltkrievijas, Krievijas, Moldovas un Ukrainas iedzīvotāji. Šo cilvēku stāstītais liecina, cik dārgas viņiem ir zināšanas par Dievu un iespēja brīvi viņu pielūgt.

Svetlana (priekšējā rindā trešā no kreisās) uzauga Maskavā. 17 gadu vecumā viņa apprecējās ar pazīstamu dziedātāju, kas bija krietni vecāks par viņu, un 1989. gadā kopā ar vīru un mazo dēliņu pārcēlās uz Savienotajām Valstīm. Svetlanas vīrs daudz ceļoja, un pēc pieciem gadiem viņi izšķīrās.

Kad Svetlana satikās ar kādu kolēģi, kas bija Jehovas lieciniece, draugi viņu brīdināja nesaistīties, kā viņi izteicās, ”ar sektu, kas sāks kontrolēt [viņas] dzīvi un pievāks visu [viņas] naudu”. Tomēr viņa gribēja uzzināt, ko māca Bībele. Svetlanai Bībelē tika parādīts Dieva vārds, un viņa atceras: ”Mani dziļi iespaidoja fakts, ka vienīgi liecinieki darīja to zināmu citiem.”

Savukārt Andrejs (aizmugurējā rindā trešais no kreisās) no Sibīrijas, savas dzimtās puses, bija pārcēlies uz Ļeņingradu (tagadējo  Sanktpēterburgu), lai turpinātu trenēties izraudzītajā sporta veidā. Drīz pēc tam Padomju Savienība izira, un 1993. gadā Andrejs, kuram tobrīd bija 22 gadi, emigrēja uz Savienotajām Valstīm. Viņš stāsta: ”Es sāku domāt par Dievu un apmeklēt krievu pareizticīgo baznīcu. Reiz krievu Lieldienu laikā es paliku baznīcā visu nakti, pūlēdamies tuvoties Dievam.”

Ap to laiku Svetlana satika Andreju un pastāstīja viņam to, ko bija iemācījusies Bībeles nodarbībās. Andrejs piekrita pavadīt viņu uz kādu Jehovas liecinieku sapulci, un vēlāk viņš bija ar mieru arī pats sākt studēt Bībeli. 1999. gada janvārī Svetlana ar Andreju apprecējās. Kopsanāksmē pēc kristīšanās viņi abi starot staroja priekā.

Pāvels (aizmugurējā rindā ceturtais no kreisās) ir dzimis Kazahstānā netālu no Karagandas, bet vēlāk viņš pārcēlās uz Naļčiku Krievijā. Šī lielā pilsēta atrodas kaimiņos Čečenijai un Dagestānai, kur pēdējā laikā ir norisinājušās sīvas cīņas. Tur 1996. gada augustā Pāvels pirmo reizi sastapa lieciniekus, bet jau nākamajā mēnesī viņš devās projām uz Sanfrancisko. Pāvels bija sācis lietot narkotikas, un Krievijā pie savas mātes palika Pāvela meita.

Tūlīt pēc ierašanās Savienotajās Valstīs viņš sazinājās ar Jehovas lieciniekiem un sāka studēt Bībeli. Pāvels izlaboja savu dzīvesveidu un aizrakstīja savas meitas mātei par ticību, ko viņš bija atradis. Tagad šī sieviete studē Bībeli ar lieciniekiem un gatavojas braukt uz Savienotajām Valstīm, lai apprecētos ar Pāvelu un viņi kalpotu Jehovam Kalifornijā kopā ar meitu.

Georgijs (aizmugurējā rindā otrais no kreisās) ir dzimis un audzis Maskavā. Viņš ieradās Savienotajās Valstīs 1996. gadā un nākamajā gadā apprecēja Floru, kuras dzimtene ir Azerbaidžāna. Georgijs apmeklēja krievu pareizticīgo baznīcu, bet, kad viņš bija izlasījis kādu žurnāla Sargtornis numuru, viņam radās jautājumi par trīsvienības mācību. Viņš uzrakstīja vēstuli Sargtorņa biedrībai un saņēma brošūru Vai tev būtu jātic trīsvienībai?. 1998. gadā viņi abi ar Floru sāka studēt Bībeli, un tagad arī Flora plāno kristīties.

 Nozīmīgs brīdis kopsanāksmē bija arī sveicienu saņemšana no Maskavas, kur tajā pašā nedēļas nogalē risinājās kopsanāksme, ko apmeklēja 15 108 cilvēki. Kopsanāksmes apmeklētāji Ņujorkā bija dziļi saviļņoti, kad izdzirdēja paziņojumu, ka Maskavā ir kristījušies 600 cilvēki. Viņi par to sevišķi priecājās, ņemot vērā satraucošās ziņas, kas nedēļā pirms kopsanāksmes bija sākušas parādīties Savienoto Valstu un citu zemju presē un televīzijā.

Kas notika Maskavā

1999. gada 21. jūlijā liecinieki bija parakstījuši līgumu par tiesībām izmantot Olimpisko stadionu, kas atrodas netālu no Maskavas centra tieši blakus lielai pareizticīgo baznīcai. Taču nedēļu pirms paredzētā kopsanāksmes sākuma kļuva skaidrs, ka būs jāsastopas ar pretestību. Līdz trešdienai, 18. augustam, atļauja izmantot stadionu joprojām nebija saņemta, lai gan īres maksa jau bija samaksāta. Sarunā ar atbildīgajām amatpersonām tika uzsvērts, ka Jehovas liecinieki ir Krievijā oficiāli reģistrēta reliģiska organizācija (skat. ielogojumu 28. lappusē).

Tā kā piektdienas rītā uz kopsanāksmi gatavojās ierasties ap 15 000 cilvēku, liecinieku pārstāvji sāka uztraukties. Daļa dalībnieku, kas dzīvoja ļoti tālu no Maskavas, jau atradās ceļā. Visbeidzot ceturtdien, 19. augustā, pēc vairāku stundu ilgām pārrunām ap astoņiem vakarā stadiona vadība pavēstīja liecinieku pārstāvjiem priecīgo ziņu, ka kopsanāksme varēs notikt. Pilsētas administrācija bija paziņojusi, ka tai nav iebildumu pret kopsanāksmes rīkošanu.

Nākamajā rītā stadionā saplūda tūkstošiem cilvēku. Brīvprātīgie no liecinieku vidus bija strādājuši visu nakti, lai sagatavotos viņu uzņemšanai. Šajā pirmajā rītā bija klāt arī preses pārstāvji, kas iepriekš bija informēti, ka kopsanāksmes rīkošanai tiek likti šķēršļi. ”Apsveicu!” teica viens no viņiem. ”Mums ir prieks dzirdēt, ka jūsu kopsanāksme tomēr notiks.”

Priekšzīmīga kārtība

Stadiona administrācija uzskatīja, ka būtu prātīgi parūpēties par drošības pasākumiem, tāpēc pie visām ieejām bija novietoti drošības dienesta pārstāvji ar metāla detektoriem, kādi  tiek izmantoti lidostās, lai pārbaudītu pasažierus. Visā stadiona teritorijā bija izvietoti milicijas darbinieki. Kopsanāksme noritēja kārtīgi, lai gan izskanēja arī draudi.

Sestdienas pēcpusdienā kāds piezvanīja pa telefonu un pateica, ka stadionā ir nolikta bumba. Šis zvans atskanēja neilgi pirms priekšpēdējās runas beigām. Pēc stadiona administrācijas lūguma tika īsi paziņots, ka visiem nekavējoties jāatstāj stadions. Visi mierīgi un kārtīgi devās projām, un stadiona administrācijas pārstāvji, kā arī milicijas darbinieki bija dziļi pārsteigti, jo nekad neko tādu nebija redzējuši. Viņi pat jautāja, vai evakuācija ir jau iepriekš izmēģināta.

Nekāda bumba netika atrasta, un nākamajā dienā programma bija pagarināta, iekļaujot tajā arī runu, ko neizdevās pabeigt sestdien. Stadiona administrācija bija apmierināta ar kopsanāksmes norisi.

Grieķijā un citur

Augusta pēdējā un septembra pirmajā nedēļas nogalē kopsanāksmes krievu valodā notika arī Grieķijā — viena Atēnās, bet otra Salonikos. Kopā tajās bija 746 apmeklētāji, un 34 no viņiem tika kristīti. Grieķijā ir 8 krievu valodas draudzes un 17 mazākas grupas, pie kurām pieder iebraucēji no kādreizējās Padomju Savienības dienvidu republikām. Šo grupu sapulces notiek vai nu krievu valodā, vai arī kādā citā no valodām, kurās runā šie imigranti.

Viktors ir viens no tiem, kas kristījās Atēnu kopsanāksmē. Agrāk viņš bija ateists, bet 1998. gada augustā viņš Atēnās apmeklēja Jehovas liecinieku starptautisko kopsanāksmi, kurā kristījās viņa sieva. Viktors stāsta, ka mīlestība, ko viņš redzēja valdām kopsanāksmes dalībnieku starpā, pamudināja viņu studēt Bībeli.

Kāds cits vīrietis, vārdā Igors, izlasījis grāmatu Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemes, bija izmetis ārā savas svētbildes. Viņš pat bija sācis dēvēt sevi par Jehovas liecinieku. Viņš uzrakstīja vēstuli liecinieku filiāles birojam Atēnās, un 1998. gada novembrī liecinieki apmeklēja viņu mājās. Igors tūlīt sāka apmeklēt draudzes sapulces, un kopš tā laika nav izlaidis nevienu no tām. Tagad, pēc kristīšanās, Igora mērķis ir kļūt par pilnas slodzes sludinātāju.

Krievi un citu tautību cilvēki, kas runā krievu valodā, ir emigrējuši arī uz daudzām citām pasaules valstīm, kas šeit nav pieminētas. Arī viņu vidū ir daudzi, kas ir priecīgi par iespēju brīvi studēt Bībeli un atklāti pulcēties kopā, lai pielūgtu Dievu. Viņi augstu novērtē šo iespēju un uzskata to par brīnišķīgu privilēģiju.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 22. lpp.]

Krievi, kas mīl Bībeli

Sergejs Ivaņenko, cienījams krievu reliģijpētnieks, raksturoja Jehovas lieciniekus kā cilvēkus, kas cītīgi nododas Bībeles studēšanai. Stāstot par viņu agrīno darbību Padomju Savienībā, savā nesen izdotajā grāmatā Par cilvēkiem, kas nekad nešķiras no Bībeles (krievu val.) viņš rakstīja: ”Pat nonākuši ieslodzījumā savas nelokāmās pārliecības dēļ, Jehovas liecinieki atrada iespējas izmantot Bībeli.” Lai to ilustrētu, viņš minēja kādu piemēru.

”Ieslodzītajiem nedrīkstēja būt Bībele. Kratīšanu laikā Bībeles tika konfiscētas. Vienā no ziemeļu nometnēm kāds Jehovas liecinieks, kas strādāja par elektriķi, glabāja Bībeles grāmatas transformatoru būdiņās, kur bija ļoti augsts spriegums. Katra Bībeles daļa bija ar aukliņu piesieta pie noteikta vada, un tikai šis cilvēks zināja, aiz kuras aukliņas ir jāvelk, lai dabūtu ārā, piemēram, Mateja evaņģēliju, nesaņemot nāvējošu strāvas triecienu. Protams, nekādas kratīšanas, lai cik cītīgi uzraugi pūlētos, nedeva nekādus rezultātus, un šī unikālā Bībele tā arī netika uzieta.”

[Papildmateriāls 28. lpp.]

Krievijā pārreģistrēta Jehovas liecinieku organizācija

Krievijā Jehovas liecinieki aktīvi sludina Dieva Valstību jau vairāk nekā gadsimtu, taču valdības noteikto ierobežojumu dēļ viņi pirmo reizi tika oficiāli atzīti tikai 1991. gada 27. martā. Toreiz viņi tika reģistrēti ar nosaukumu Jehovas liecinieku reliģisko organizāciju administratīvais centrs Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.

1997. gada 26. septembrī stājās spēkā likums ”Par sirdsapziņas brīvību un reliģiskām apvienībām”. Par šo jauno likumu daudz rakstīja visas pasaules prese, jo daudzi tā pieņemšanu uzskatīja par mēģinājumu ierobežot reliģisko minoritāšu darbību Krievijā.

Lai gan Jehovas liecinieki bija izcīnījuši reģistrāciju 1991. gadā, saskaņā ar Krievijas jauno likumu par sirdsapziņas brīvību, viņiem, kā arī visām citām reliģiskajām organizācijām bija jāpārreģistrējas. Šajā situācijā radās vairāki jautājumi. Vai Krievijas varas iestāžu rīcība nozīmē, ka tās gatavojas atkal apspiest Jehovas lieciniekus, vai tomēr tiks nodrošināta reliģiskā iecietība un pielūgsmes brīvība, ko garantē Krievijas Federācijas Konstitūcija?

Galu galā atbilde uz šiem jautājumiem kļuva skaidra. Jehovas liecinieki bija ļoti priecīgi, kad 1999. gada 29. aprīlī Krievijas Tieslietu ministrija izdeva reģistrācijas apliecību ”Jehovas liecinieku administratīvajam centram Krievijā” un līdz ar to viņi atkal bija saņēmuši oficiālu reģistrāciju.

[Attēls 23. lpp.]

Pirmā apgabala kopsanāksme krievu valodā Amerikas Savienotajās Valstīs

[Attēls 24. lpp.]

Bībeles uzvedumu Ņujorkā izrādīja Losandželosas krievu draudze

[Attēls 25. lpp.]

Šie 14 cilvēki, kas kristījās Ņujorkas kopsanāksmē, ir ieradušies Amerikā no sešām bijušajām padomju republikām

[Attēls 26., 27. lpp.]

Maskavas Olimpiskajā stadionā bija pulcējušies vairāk nekā 15 000 cilvēku