Airē, kamēr mirsti!

No Atmostieties! korespondenta Francijā

VARAM tikai iztēloties šo ainu: pūlis noraugās, kā Francijas karaļa jaunnokomplektētā galera atstāj Vidusjūras piekrastes pilsētas Marseļas ostu. Tas ir viens no lepnākajiem kuģiem, kādi jebkad braukuši pa jūru. Galeras pakaļgalu rotā smalki kokgriezumi un bagātīgi zelta un perlamutra ornamenti. Dārgi, izšūti audumi papildina kuģa karalisko krāšņumu. Vērojot, kā rīta saulē laistās visa šī izšķērdīgā barokālā greznība, dažs labs ar lepnumu atceras, ka viņu karalis Luijs XIV tiek godāts par ”Saules karali”.

17. gadsimtā galerām vairs nebija lielas militāras nozīmes, tomēr Luijs XIV nolēma palielināt to skaitu līdz 40 — viņa galeru flote bija lielākā visā Vidusjūrā. Speciālisti lēš, ka viņam pilnīgi būtu pieticis ar 20 galerām. Kādēļ tad bija vajadzīga tik liela flote?

Karaļa padomnieks Žans Batists Kolbērs rakstīja: ”Nav cita spēka, kas labāk raksturotu valdnieka diženumu un sagādātu viņam lielāku slavu ārzemnieku vidū, kā galeru varenība.” Galvenais iemesls, kāpēc Luijs lika būvēt galeras, bija prestižs. Bet kāda cena tika maksāta par šo prestižu?

Par to tika maksāts ar cilvēku ciešanām. Uz kuģa klāja, kas bija nepilnus 45 metrus garš un 9 metrus plats, bija saspiesti 450 airētāji. Nenokāpjot krastā, viņi tādā šaurībā dzīvoja un strādāja mēnešiem ilgi. Sāļajā jūras gaisā viņu āda pārklājās čūlām, un uz ķermeņa bija redzamas biežo sitienu atstātās rētas. Uz galerām, ko franču vēsturnieki ir nodēvējuši par Francijas ”lielāko cilvēku bendētavu”, mira puse no airētājiem.

Tas, kas dažiem nozīmēja diženumu un slavu, daudziem citiem nesa mokas un nāvi. Bet kur karalis dabūja tos daudzos tūkstošus airētāju, kas bija vajadzīgi viņa 40 galerām?

Kā tika iegūti airētāji

Viduslaikos galeru airētāji jeb galeotti, kā viņus tolaik sauca, bija brīvi cilvēki un airētāja profesija tika uzskatīta par cienījamu amatu. Taču līdz 17. gadsimtam stāvoklis bija mainījies. Daļa airētāju tika pirkti Osmaņu impērijā, un tos visus mēdza dēvēt  par turkiem. Vairākums no šiem vergiem bija musulmaņi, taču viņu vidū bija arī pareizticīgie. Par airētājiem izmantoja arī karagūstekņus.

”Viens no riebīgākajiem un nejēdzīgākajiem komandu ”stiprināšanas” pasākumiem, bez šaubām, bija irokēzu karotāju nosūtīšana uz Saules karaļa galerām,” raksta franču vēsturnieki. Taču indiāņu sagrābšana, kā izrādījās, bija kļūda. Irokēzu ciltis vērsās pret agrīnajiem franču kolonistiem, un 1689. gadā sagūstītos indiāņus nācās atlaist mājās.

Bet Luija ambiciozajām iecerēm bija vajadzīgs vēl lielāks skaits airētāju. Kolbērs atrada risinājumu — viņš paziņoja tiesnešiem par karaļa vēlēšanos, lai viņi ”notiesātu pēc iespējas vairāk noziedznieku un pat nāvessodu aizstātu ar galerām”. Noziedznieku padarīšana par galeru vergiem nebija nekas jauns. Jau aptuveni divus gadsimtus iepriekš noziedznieki bija šādi izmantoti karos ar Itāliju. Tomēr nekad vēl uz galerām nebija nosūtīts tik daudz cilvēku kā Luija XIV un viņa mazmazdēla Luija XV laikā. No 1680. gada līdz 1748. gadam ap 60 000 vīriešu tika notiesāti cilāt airus. Kas bija šie galeru vergi?

Kas viņi bija?

Līdz pat pusei no galeru airētājiem bija parasti kriminālnoziedznieki, sākot ar slepkavām un beidzot ar sīkiem zagļiem. Arī kontrabandistus mēdza nosūtīt uz galerām, un reizēm viņi veidoja lielu daļu no airētājiem.

Airētāju rindas papildināja arī ar cilvēkiem no dažādām sabiedrībā nicinātām grupām. 1666. gadā ierēdnis, kas Marseļā pārzināja galeru lietas, rakstīja: ”Es gribētu, lai tiek pieņemts lēmums ņemt ciet dīkdieņus, svētceļniekus, ..čigānus un citus klaidoņus un piepildīt ar tiem veselas galeras. [..] Tā pasaule tiktu attīrīta no šiem neciešamajiem sārņiem.” Aizbildinoties ar sabiedriskās kārtības uzturēšanu, uz galerām tika sūtīti čigāni un ubagi. 1660. gadā pat poļu svētceļnieki, kas bija devušies uz kādu Francijas svētnīcu, tika sagrābti un piespiesti ķerties pie galeru airiem.

Vēl viens darbaspēka avots bija dezertieri, kas pēc notveršanas tika notiesāti uz mūžu un nosūtīti uz galerām. Bēgļiem sakropļoja degunu un ausis, uz vaigiem iededzināja kauna zīmi un noskuva galvu. Luijs XIV bieži karoja, un šo karu laikā no 1685. līdz 1715. gadam ap 17 000 dezertieru nonāca uz galerām. Kas viņus tur gaidīja?

Airētāju ciešanas

Galeru airētāju mocības sākās jau pirms iziešanas jūrā. Vispirms viņi vairākus mēnešus — līdz pat pusgadam — pavadīja pagaidu ieslodzījumā un pēc tam, sakalti važās, kopā ar vairākiem simtiem citu notiesāto tika dzīti uz Marseļu. Tiem, kas tika sūtīti no tādām vietām kā Bretaņa vai Parīze, bija jānoiet ap 800 kilometru, un viņiem šis murgam līdzīgais gājiens ilga vairāk nekā mēnesi. Kāds laikabiedrs to nosauca par ”visbargāko sodu notiesātajiem”. Daudzi no viņiem ceļā nomira.

Bet tālais ceļš un niecīgās uztura devas nebija vienīgie iemesli, kāpēc daudzi tā arī nenonāca galā. Sargi izturējās pret cietumniekiem ļoti cietsirdīgi. Sitieni, kā arī pārtikas un miega trūkums izsūca viņu spēkus. Turklāt ļaudis, kas dzīvoja apvidos, kuriem cauri tika dzīti notiesātie, nebija sevišķi līdzjūtīgi noskaņoti pret šiem vīriem, kas ik pa laikam bija redzami uz Francijas ceļiem. Vienam no  viņiem uz lūgumu pēc ūdens vietējās sievietes esot atbildējušas: ”Kusties, kusties! Tur, uz kurieni tu ej, tev ūdens netrūks!”

Puse neizturēja

Daudzi notiesātie nekad mūžā vēl nebija redzējuši jūru, nemaz nerunājot par galerām. Ieradušies Marseļas ostā, viņi pilnīgi nesagatavoti nonāca vaigu vaigā ar nežēlīgo īstenību. Notiesātos sadzina tukšā galerā un novērtēja ”gluži kā govis, kas nopirktas tirgū”, kā vēlāk rakstīja viens no viņiem. Tika pierakstītas personiskas ziņas par notiesātajiem, un tad šie cilvēki kļuva par numuriem galeru sistēmā. ”Ienākšana galeru airētāju sabiedrībā noteikti radīja galēju apjukumu un smagu psiholoģisku un fizisku satricinājumu,” atzīmē kāds vēsturnieks. Bet ļaunākais vēl bija priekšā.

Nodalījumā, kas bija tikai 2,3 metrus garš un 1,25 metrus plats, pieci vīri, pieķēdēti pie soliem, dzīvoja un airēja daudzus mēnešus pēc kārtas. Katram airētājam bija tikai 45 centimetrus plata telpa, kur sēdēt. Šaurība bija tik liela, ka airētājiem pat nebija iespējams saliekt rokas, cilājot airus, kas bija vismaz 12 metrus gari un vairāk nekā 130 kilogramus smagi. Stundām ilgā airēšana bija mokoši smags darbs, kas sarāva airētāju muskuļus un grāva viņu spēkus un izturību. Kāds vēsturnieks to pielīdzināja ”vissmagākajiem darbiem tropu klimatā”.

Galerām bija dziļa iegrime, un airētāji atradās tikai apmēram metru virs ūdenslīnijas. Tāpēc viņi pastāvīgi bija izmirkuši, airējot ap viņu kājām skalojās ūdens un viņu ādu saēda jūras sāls. Uzturs bija nepietiekams. ”Katordznieki darīja, ko varēja, lai tikai izdzīvotu,” raksta kāds vēsturnieks. Aizbēgt bija tikpat kā neiespējami. Par bēgļu notveršanu izsludinātā atlīdzība mudināja vietējos zemniekus piedalīties izbēgušo katordznieku medībās. Izdevās tikai 1 no 100 bēgšanas mēģinājumiem.

Soda termiņi reti tika ievēroti. Notiesātais, kam bija piespriesti tikai daži gadi, pat pēc 25 gadiem joprojām vēl varēja atrasties pie airiem. Trīs gadu laikā trešdaļa airētāju jau bija miruši, un kopumā uz galerām nomira puse no airētājiem. Mirstības līmenis bija vienlīdz augsts kā uz sauszemes, tā jūrā. 1709./10. gada ziemā trešā daļa no airētājiem gāja bojā bargo laikapstākļu un bada dēļ. Traģiskā kārtā starp viņiem bija arī tādi, kuru vienīgais noziegums bija viņu ticība.

Notiesāti par savu ticību

1685. gadā Luijs XIV atcēla Nantes ediktu, un protestantisms Francijā tika aizliegts. * Ap 1500 protestantu tika nosūtīti uz galerām tāpēc, ka viņi atteicās pāriet katoļu ticībā vai mēģināja bēgt no valsts. Mēģinājums šādi pārmācīt ”ķecerus” bija izdarīts jau 1545. gadā, kad pēc karaļa Fransuā I pavēles vienas nedēļas laikā uz galerām tika nosūtīti 600 valdieši. * Tā dēvētā ”dziļi kristīgā karaļa” Luija XIV laikā vajāšanas ieguva jaunu vērienu.

Kāpēc protestantus sūtīja uz galerām? Kāds karaļa ierēdnis paskaidroja iemeslu: ”Ķecerus nav iespējams atgriezt citādi kā vien ar varu.” Kā piebilst kāds vēsturnieks, ”karalis cerēja, ka, tiklīdz notiesātie protestanti būs paelpojuši ”galeru gaisu”, lielākā daļa no viņiem atteiksies no reliģijas, kuras labā viņi ir nesuši tik daudz upuru”. Tomēr vairākums protestantu atteicās noliegt savu ticību, lai iegūtu brīvību. Tāpēc viņus bieži sodīja ar nežēlīgu publisku pēršanu, kuras iniciatori bija katoļu garīdznieki — kuģu kapelāni.  Daļa sodīto nomira, bet pārējiem palika rētas līdz mūža galam.

Kaut arī protestantiem bija jāizcieš tāda varmācīga apiešanās, viņi aktīvi dalījās ar citiem savā ticībā, un daži no tiem, arī vismaz viens katoļu kapelāns, kļuva par protestantiem. Izglītotie protestanti, kurus uzskatīja par visbīstamākajiem, tika aizvesti no kuģiem un iemesti cietumā, lai viņi tur nomirtu. Tas tomēr neapturēja uz galerām notiesāto protestantu pūliņus atbalstīt citam citu, viņi pat organizēti mācīja lasīt un rakstīt savus ticības biedrus, kas bija analfabēti.

Notiesātie turēja prātā iemeslu, kāpēc viņi tiek vajāti. ”Jo vairāk es ciešu, jo vairāk es mīlu patiesību, kuras dēļ ciešu,” rakstīja protestants Pjērs Sers. Daudzās zemēs ziņas par reliģiskajām vajāšanām Francijā izraisīja sašutumu. 1713. gadā Anglijas karalienei Annai izdevās panākt daudzu notiesāto protestantu atbrīvošanu. Protestanti, kuriem iepriekš bija aizliegts atstāt Franciju, tagad tika izraidīti no valsts.

Galeru noriets

Līdzekļu trūkums un jaunas vēsmas kuģniecībā kļuva par iemeslu tam, ka galeras pamazām nogrima aizmirstībā. Karaļa Luija XIV finansiālo grūtību dēļ galeru floti nācās samazināt. 1720. gadā bija palikušas vairs tikai 15 galeras, un tās izmantoja arvien mazāk. Lielāko daļu laika galeru airētāji pavadīja Marseļā, kur viņi iekļāvās pilsētas saimnieciskajā dzīvē, strādādami tuvīnajās ziepju fabrikās vai arī pārdodami pašadītus izstrādājumus. 1748. gadā tika izdots likums, kas būtībā nozīmēja galeru galu.

Atskaņas no galeru laikiem joprojām ir saglabājušās franču tautas apziņā. Saskārušies ar grūtībām, francūži mēdz izsaukties: ”Quelle galère!”, kas burtiski nozīmē: ”Kāda galera!” Mūsu zināšanas par dzīvi uz galerām lielā mērā balstās uz to, ko airētāji protestanti rakstīja par pašu pieredzēto. Par spīti kliedzošai reliģiskai diskriminācijai viņi izveidoja savstarpējas palīdzības un morāla atbalsta organizāciju. Lai izdzīvotu, viņiem bija nepieciešama izturība un cerība, un par kompromisu nevarēja būt ne runas.

Interesanti, ka, pat ņemot vērā aplūkotajam vēstures periodam raksturīgo reliģisko neiecietību, vēsturnieki izsaka pārsteigumu par tiesnešu gatavību ”ne aci nepamirkšķinot realizēt likumus, kas godīgus, lojālus pavalstniekus pielīdzināja visļaunākajiem noziedzniekiem”.

Galeru vergu liktenis spilgti liecina, kādu briesmīgu netaisnību cilvēki mēdz nodarīt saviem tuvākajiem. Nav noliedzams, ka ”cilvēks valda pār citiem sev par nelaimi”. (Salamans Mācītājs 8:9.) Taču pavisam tuvu ir laiks, kad Dieva ieceltais Valdnieks Jēzus Kristus ”glābs nabagu, kas kliedz, cietēju un bēdīgo, kam nav palīga”. (Psalms 72:12—14.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 13. lpp.]

Viņi airēja drausmīgos apstākļos

[Norāde par autortiesībām]

© Musée de la Marine, Paris

[Attēls 15. lpp.]

Attēla augšdaļā franciski ir rakstīts: ”Droši un godīgi paņēmieni, kā atgriezt ķecerus katoļu ticībā.” Attēls datēts ar 1686. gadu

[Norāde par attēla autortiesībām 12. lpp.]

2., 12. un 15. lappuse: © Cliché Bibliothèque nationale de France, Paris