Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Cerība man dod spēku

Cerība man dod spēku

Cerība man dod spēku

PASTĀSTĪJUSI TATJANA VIĻEISKA

Mūsu laimīgā ģimene tika izjaukta, kad māte mūsu pašu dzīvoklī tika nosista. Pēc četriem mēnešiem tēvs izdarīja pašnāvību. Es pēc tā visa vairs negribēju dzīvot. Tomēr es dzīvoju, un es vēlētos jums pastāstīt, kāpēc.

DOŅECKA, pilsēta Ukrainas austrumu daļā, ir pazīstama ar savu metalurģisko rūpnīcu un ogļraktuvēm. Doņeckā ir vairāk nekā miljons iedzīvotāju, un galvenokārt tie runā krievu valodā. Doņeckieši ir strādīgi un laipni ļaudis. Daudz ir tādu, kas aizraujas ar astroloģiju vai spiritismu, un daudzi, vēlēdamies izzināt nākotni, izmanto horoskopus. Citi vēršas pie burvjiem (krieviski — kolduni). Daži mēģina kontaktēties ar mirušajiem vai nu cerēdami tā izdziedināties no kādas slimības, vai arī tikai izklaides pēc.

Mans tēvs bija kurpnieks. Lai gan viņš sevi sauca par ateistu, tomēr viņš uzskatīja, ka mūs kāds ir novietojis uz Zemes. Tēvs mēdza teikt: ”Mēs esam tikai viesi uz šīs planētas.” Māte Lieldienās vienmēr gāja uz baznīcu, jo, kā viņa pati izteicās, ”ja Dievs ir, ja viņš pastāv, tad mums jāiet”. Es piedzimu 1963. gada maijā. Vēl man bija vecākā māsa Ļubova un jaunākais brālis Aleksandrs, un mēs bijām laimīga ģimene.

”Baltā maģija ir laba”

Kāds attāls mūsu radinieks, vārdā Pjotrs *, darbā ogļraktuvēs cieta nelaimes gadījumā un guva galvas traumas, un tāpēc viņam bija jāārstējas īpašā ārstniecības iestādē. Tā kā Pjotrs bija noraizējies par savu veselību, viņš griezās pie burvja. Tas viņam iemācīja saistīties ar garu pasauli. Lai gan Pjotra sieva un mani vecāki viņam teica, ka ir muļķīgi nodarboties ar burvestībām, viņš nevienā neklausījās. ”Es nodarbojos ar balto maģiju,” viņš apgalvoja. ”Melnā maģija nes ļaunumu, bet baltā maģija ir laba.”

Pjotrs sacīja, ka viņam piemītot spējas pareģot nākotni un aizsargāt cilvēkus no ļauna. Tomēr sieva no viņa aizgāja. Tāpēc Pjotrs sāka bieži nakšņot pie mums, reizēm pat vairākas nedēļas pēc kārtas. Viņa ietekme uz mūsu ģimeni bija briesmīga. To varēja redzēt kaut vai no tā, kā pārmainījās mātes un tēva attiecības — viņu starpā sākās smagi strīdi. Pēc kāda laika vecāki sāka dzīvot atsevišķi un izšķīrās. Māte ar mums, bērniem, pārcēlās uz citu dzīvokli, un pie mums apmetās arī Pjotrs, jo viņš bija mātes radinieks.

Ļubova apprecējās un kopā ar vīru pārcēlās dzīvot uz Āfrikas valsti Ugandu. 1984. gada oktobrī Aleksandram bija atvaļinājums un viņš aizbrauca un arī es aizbraucu uz vienu nedēļu — to es pavadīju Gorlovkā. Kad es devos projām, mēs ar mammu atvadījāmies kā parasti. Cik gan ļoti es vēlos, kaut es viņai būtu pateikusi kaut ko vairāk vai arī vispār nebūtu braukusi prom! Pēc tam es vairs nekad savu māti neredzēju dzīvu.

”Tava mīļā māmiņa ir mirusi”

Kad es atgriezos no Gorlovkas, dzīvoklis bija aizslēgts un milicija to bija aizzīmogojusi. Man šermuļi pārskrēja pār kauliem. Es gāju pie kaimiņiem. Kaimiņiene Olga bija pārāk satriekta, lai spētu parunāt. Viņas vīrs Vladimirs, runādams mierinoši, sacīja: ”Taņa, ir noticis kaut kas šausmīgs. Tava mīļā māmiņa ir mirusi. Pjotrs viņu nosita. Pēc tam viņš atnāca pie mums, piezvanīja milicijai un pats pieteicās.”

Milicijā man apstiprināja šo briesmīgo ziņu un iedeva dzīvokļa atslēgas. Es sajutu neizmērojamu naidu pret Pjotru. Nevaldāmu dusmu pārņemta, es pagrābu lielāko daļu viņa mantu, arī viņa maģijas grāmatas, iemetu visu segā, aiznesu uz lauku un sadedzināju.

Kad Aleksandrs uzzināja par mātes nāvi, arī viņš, tāpat kā es, sāka ienīst Pjotru. Tad Aleksandru iesauca karadienestā un aizsūtīja prom. Tēvs pārcēlās dzīvot pie manis, un no Ugandas atbrauca Ļubova, lai kādu laiciņu būtu ar mums kopā. Reizēm mums bija pamats domāt, ka mūs neliek mierā ļauni garīgi spēki. Turklāt tēvu naktīs mocīja šausmīgi murgi. Viņam likās, ka viņš ir vainojams mātes nāvē. Tēvs bieži teica: ”Ak, ja vien es būtu palicis ar viņu kopā, viņa joprojām būtu dzīva!” Viņš ļoti drīz iegrima dziļā depresijā un četrus mēnešus pēc mātes nāves izdarīja pašnāvību.

Kad mēs bijām apglabājuši tēvu, Aleksandrs atgriezās karadienestā un Ļubova aizbrauca atpakaļ uz Ugandu. Es mēģināju kaut ko mainīt savā dzīvē un sāku studēt Makejevkas Inženierceltniecības institūtā, kas bija tikai pusstundas braucienā no manām mājām. Es mainīju dzīvokļa iekārtojumu, cerēdama atbrīvoties no smagajām atmiņām. Tomēr joprojām man bija pamats uzskatīt, ka dēmoni neliek mieru.

”Dievs, ja tu patiešām esi ...”

Aleksandrs atgriezās mājās no dienesta, bet mūsu starpā sākās strīdi. Viņš apprecējās, un es uz dažiem mēnešiem pārcēlos uz Rostovu pie Donas — tā ir Krievijas pilsēta, kas atrodas pie Azovas jūras, apmēram 170 kilometru no mūsu pilsētas. Pēc kāda laika es nolēmu izmest ārā pilnīgi visu, kas bija piederējis Pjotram.

Es pati nonācu tādā depresijā, ka vēlējos izdarīt pašnāvību. Bet man visu laiku ausīs skanēja mātes vārdi: ”Ja Dievs ir, ja viņš pastāv ...” Kādu vakaru es pirmo reizi lūdzu Dievu. ”Dievs, ja tu patiešām esi, lūdzu, parādi man, kāda ir dzīves jēga,” es karsti lūdzos. Pēc pāris dienām es saņēmu vēstuli no Ļubovas, kas mani uzaicināja apciemot viņu Ugandā. Tā es atliku savu nodomu izdarīt pašnāvību.

Pārsteigumi Ugandā

Uz zemeslodes nav daudz tādu vietu, kas būtu tik atšķirīgas kā Ukraina un Uganda. 1989. gada martā lidmašīna, ar ko biju atlidojusi, nolaidās Entebē. Kad izkāpu laukā, man likās, ka esmu nokļuvusi krāsnī. Es nekad nebiju jutusi tādu karstumu! Par to jau nebija jābrīnās, jo tas bija mans pirmais ceļojums ārpus Padomju Savienības. Cilvēki visapkārt runāja angļu valodā, kas man bija sveša.

Es iesēdos taksometrā, lai nokļūtu Kampalā, līdz kurai bija jābrauc 45 minūtes. Ainavas, kas pavērās skatienam, tik ļoti atšķīrās no tām, pie kurām biju pieradusi, ka man radās iespaids: esmu nokļuvusi uz citas planētas! Bet smaidīgais taksometra šoferis bija pati laipnība, un viņš laimīgi atrada māju, kur dzīvoja Ļubova ar vīru Džozefu. Kāds tas beidzot bija atvieglojums!

Ļubova bija sākusi studēt Bībeli — viņai palīdzēja Jehovas liecinieki. Es nekad par tādiem nebiju dzirdējusi, bet Ļubova uz karstām pēdām gribēja visu izstāstīt. Viņa man staigāja pakaļ pa māju un stāstīja visu, ko bija uzzinājusi: sākot ar Pirmo Mozus grāmatu un beidzot ar Atklāsmes grāmatu. Ticiet man, to nebija viegli izturēt!

Kādu dienu ieradās ciemos tie Jehovas liecinieki, kas mācīja Ļubovu. Sievu sauca Marianne. Viņa necentās man uzreiz daudz sludināt, jo tāpat es vēl ne pārāk labi sapratu angļu valodu. Bet viņas sirsnīgajā skatienā es izlasīju, ka viņa ir neliekuļota un priecīga. Marianne paņēma brošūru ”Redzi, visu es daru jaunu” un parādīja zīmējumu, kur attēlota paradīze. ”Paskaties uz šo sievieti,” viņa mudināja. ”Tā esi tu, bet tā otra sieviete esmu es. Mēs esam kopā paradīzē ar visiem šiem cilvēkiem. Iedomājies: vai tas nebūtu jauki?”

Citi Jehovas liecinieki no Kampalas, kā man šķita, pa kārtai apciemoja Ļubovu un Džozefu. Viņi visi bija tik laipni, ka es domāju: viņi tikai cenšas radīt labu iespaidu par sevi. Pēc dažām nedēļām es pirmo reizi aizgāju uz Jehovas liecinieku sapulci — toreiz tika atzīmēta Kunga vakara maltīte. (Lūkas 22:19.) Kaut arī es nesapratu teikto, mani atkal iespaidoja tas, cik ļoti draudzīgi bija visi šie cilvēki.

”Izlasi to no sākuma līdz beigām”

Marianne man uzdāvināja Bībeli krievu valodā, un tā bija mana pirmā Bībele. ”Izlasi to no sākuma līdz beigām,” viņa sacīja. ”Pat tad, ja tu visu nesaproti, lasi tikai tālāk!”

Mani dziļi aizkustināja Mariannes dāvana, un es nolēmu sekot viņas padomam. Es nospriedu: ”Kāda gan būtu jēga turēt mājās Bībeli, ja es pat nepacenstos to izlasīt?”

Kad devos atpakaļ uz Ukrainu, es paņēmu Bībeli līdzi. Dažus nākamos mēnešus es strādāju Maskavā un brīvajā laikā sāku lasīt Bībeli. Pēc deviņiem mēnešiem es atkal ierados Ugandā, un tad jau biju izlasījusi pusi Bībeles. Kampalā Marianne man parādīja, cik brīnišķīga cerība uz nākotni ir aprakstīta Bībelē. Paradīze! Augšāmcelšanās! Iespēja atkal satikt mammu un tēti! Es sapratu, ka tas, ko esmu uzzinājusi, ir atbilde uz manu lūgšanu, kuru es sacīju Doņeckā. (Apustuļu darbi 24:15; Atklāsmes 21:3—5.)

Kad mēs apskatījām tēmu par ļaunajiem gariem, es klausījos ar aizturētu elpu. Bībele apstiprināja to, ko es jau sen biju nojautusi, proti: nav tādas labās jeb nekaitīgās maģijas. Jebkāda maģija ir bīstama. Man nebija vajadzīgi citi pierādījumi kā tas, kas bija noticis ar manu ģimeni. Sadedzinot Pjotra mantas, es neapzināti biju rīkojusies pareizi. Arī pirmajā gadsimtā cilvēki, kas kļuva par kristiešiem un sāka kalpot Jehovam, sadedzināja visus savus ar maģiju saistītos priekšmetus. (5. Mozus 18:9—12; Apustuļu darbi 19:19.)

Jo vairāk es sapratu Bībeli, jo vairāk nostiprinājās mana pārliecība, ka esmu atradusi patiesību. Es atmetu smēķēšanu un 1990. gada decembrī kristījos, tā apliecinot, ka esmu veltījusi sevi Jehovam. Ļubova kristījās trīs mēnešus pirms manis, bet Džozefs — 1993. gadā.

Atkal Doņeckā

1991. gadā es atgriezos Doņeckā. Tajā pašā gadā Jehovas liecinieki Ukrainā tika oficiāli reģistrēti, un tas nozīmēja, ka mēs varējām brīvi sapulcēties un atklāti sludināt. Mēs uzsākām uz ielas sarunu ar ikvienu cilvēku, kam vien bija nedaudz laika. Drīz vien atklājām, ka pat tādā zemē, kur liela daļa cilvēku sevi sauc par ateistiem, daudzi vēlas uzzināt par Dieva Valstību.

90. gadu sākumā literatūra par Bībeli nebija pieejama pietiekamā daudzumā, tāpēc mēs izveidojām tādu kā ”bibliotēku”. Doņeckas galvenajā laukumā mēs novietojām stendu, kur izlikām mūsu grāmatas un brošūras, un cilvēki, kam radās interese, apstājās, lai uzdotu jautājumus. Tie, kas vēlējās lasīt mūsu literatūru, varēja to aizņemties, un tiem tika piedāvāts bez maksas mājās studēt Bībeli.

1992. gadā es kļuvu par pionieri, kā sauc Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotājus, bet 1993. gada septembrī mani uzaicināja pievienoties tulkotāju grupai, kas strādāja Zeltersā, Vācijas Sargtorņa biedrības birojā. 1998. gada septembrī mūsu grupa pārcēlās strādāt uz Poliju, un pašlaik mēs gaidām, kad tiks pabeigta jauno filiāles ēku celtniecība Ukrainā, Ļvovā.

Jehovas tautas skaitliskais pieaugums Ukrainā tiešām ir bijis apbrīnojams. 1991. gadā Doņeckā bija tikai viena Jehovas liecinieku draudze, kurā bija 110 locekļu, bet tagad šajā pilsētā ir 24 draudzes — kopā vairāk nekā 3000 liecinieku! 1997. gadā, kad es apmeklēju Doņecku, mani gaidīja daudzas priecīgas tikšanās, taču es pieredzēju arī kādu notikumu, kas mani ļoti satrauca.

”Pjotrs tevi meklē”

Kamēr es uzturējos Doņeckā, kāda Jehovas lieciniece, vārdā Jūlija, kura pazina manu ģimeni, mani šokēja, sacīdama: ”Pjotrs tevi meklē. Viņš grib ar tevi runāt.”

Vakarā mājās es gauži raudāju un lūdzu Jehovu. Ko gan Pjotrs gribēja no manis? Es zināju, ka viņš sava nozieguma dēļ daudzus gadus bija pavadījis cietumā. Es ienīdu Pjotru viņa nodarījuma dēļ, un man likās, ka viņš nav pelnījis, lai viņam stāstītu par Jehovas jauno pasauli. Vairākas dienas es lūgšanās pārdomāju šo jautājumu un tad sapratu, ka man nav tiesību izlemt, kas ir cienīgs saņemt mūžīgu dzīvi un kas ne. Es atcerējos, ko Jēzus Kristus sacīja noziedzniekam, kas bija piesists pie staba viņam blakus, — viņš apsolīja, ka tas būs ar viņu paradīzē. (Lūkas 23:42, 43.)

Paturēdama to prātā, es apņēmos satikties ar Pjotru un pastāstīt viņam par mesiānisko Valstību un Dieva jauno pasaules iekārtu. Kopā ar diviem kristīgajiem brāļiem es devos uz to māju, kuras adresi man bija iedevusi Jūlija. Tur pirmo reizi pēc mātes nāves es sastapos aci pret aci ar Pjotru.

Gaisotne bija saspīlēta. Es Pjotram paskaidroju, ka esmu kļuvusi par Jehovas liecinieci un ka Bībele man ir palīdzējusi saprast, kāpēc šajā pasaules kārtībā mums visiem jāpiedzīvo grūtības, reizēm pat personiskas traģēdijas. Tāpat es viņam pastāstīju, cik liels trieciens mums bija mātes nāve un pēc tam arī tēva zaudējums.

Pjotrs sacīja, ka viņam kāda balss bija likusi nogalināt manu māti, un viņš sāka klāstīt, kas todien bija noticis. Klausoties briesmīgajā stāstā, manī riebums jaucās ar žēlumu, jo Pjotrs izskatījās ārkārtīgi nervozs, līdzīgs vajātam zvēram. Kad viņš bija beidzis runāt, es centos viņam parādīt dažus no Bībelē rakstītajiem brīnišķīgajiem solījumiem. Pjotrs sacīja, ka ticot Jēzum, tāpēc es vaicāju:

”Vai tev ir Bībele?”

”Vēl nav, bet es esmu pasūtījis,” viņš atbildēja.

”Varbūt tu zini, ka saskaņā ar Bībeli Dieva personvārds ir Jehova.” (Psalms 83:19NW.)

Izdzirdējis šo vārdu, Pjotrs ļoti satraucās. ”Nepieminiet man šo vārdu! Es to nevaru izturēt!” viņš sauca. Visi mūsu mēģinājumi pastāstīt Pjotram par brīnišķīgajiem Dieva solījumiem atdūrās kā pret sienu.

Kad devāmies prom, man bija skaidrs viens: ja es nebūtu iepazinusi Jehovu, es varbūt būtu nogalināta tāpat kā māte, varbūt būtu izdarījusi pašnāvību tāpat kā tēvs vai arī, līdzīgi Pjotram, būtu kļuvusi par aklu ieroci ļauno garīgo spēku rokās un būtu izdarījusi kaut ko šausmīgu. Es esmu bezgala pateicīga Jehovam, ka esmu iepazinusi viņu — patieso Dievu!

Raugos nākotnē, nevis pagātnē

Mokošie pārdzīvojumi manī ir atstājuši pēdas. Pat tagad reizēm atmiņas man sagādā daudz raižu un sāpju. Tomēr tad, kad es iepazinu Jehovu un uzzināju par viņa nodomiem, manas rētas sāka dzīt. Bībeles patiesība mani ir iemācījusi vērst skatu nevis uz pagātni, bet uz nākotni. Jehova saviem kalpiem patiešām ir sagatavojis lielisku nākotni!

Nākotnē paradīzē uz zemes notiks mirušo augšāmcelšanās. Es iztēlojos, kāds prieks būs atkal satikt savus vecākus — dzīvus! Tēvam būtībā bija taisnība, kad viņš sacīja: ”Mēs esam tikai viesi uz šīs planētas.” Arī mātei bija taisnība, jo viņa sliecās ticēt, ka Dievs patiešām pastāv. Mana viskarstākā vēlēšanās ir mācīt mammai un tētim Bībeles patiesību, kad viņi tiks celti augšā Dieva jaunajā pasaulē.

[Zemsvītras piezīme]

^ 7. rk. Vārds ir mainīts.

[Izceltais teksts 24. lpp.]

Pirmo reizi pēc mātes nāves es sastapos aci pret aci ar viņas slepkavu.

[Attēls 23. lpp.]

Mani ir apskāvuši Marianne un Heincs Vertholci — misionāri, kas Ugandā man mācīja Bībeli

[Attēls 23. lpp.]

Mana kristīšanās Kampalā

[Attēls 24. lpp.]

Es strādāju ukraiņu tulkotāju grupā, kas pašlaik atrodas Polijā