Nāvējošie viļņi — mīti un īstenība

SAULE bija norietējusi pirms dažām minūtēm. Šajā rāmajā piektdienas vakarā, 1998. gada 17. jūlijā, vairāku nelielu ciematu iedzīvotājus Papua-Jaungvinejas ziemeļu krastā pārsteidza 7,1 balli stipra zemestrīce. ”Galvenais grūdiens satricināja zemi 30 kilometrus no krasta,” teikts Scientific American, ”un piepeši deformēja okeāna dibenu. Reaģējot uz to, ūdens virsma, kas parasti ir plakana, negaidīti slējās augšup, un tā piedzima baismīgs cunami.”

Kāds aculiecinieks stāsta, ka viņš izdzirdējis kaut ko līdzīgu attāla pērkona dunai, kas pamazām norimusi, jūrai lēnām atkāpjoties tālāk par normālo bēguma līniju. Pēc dažām minūtēm viņš pamanīja pirmo vilni, kas bija apmēram trīs metrus augsts. Viņš mēģināja aizbēgt, bet vilnis viņu panāca. Otrs, lielāks vilnis izpostīja viņa ciemu, vairāk nekā kilometru rāva viņu sev līdzi un iemeta tuvīnajā mangrovju mežā. ”Atkritumi, kas karājās palmu galotnēs, liecināja, ka viļņu augstums sasniedzis 14 metrus,” raksta Science News.

Tovakar milzīgajos viļņos gāja bojā vismaz 2500 cilvēki. Vēlāk kāda firma ziedoja kokmateriālus jaunu skolu celtniecībai, bet traģiskā kārtā tikpat kā vairs nebija palikuši bērni, kam šajās skolās mācīties. Gandrīz visus — vairāk nekā 230 — bija nonāvējis cunami.

Kas ir cunami?

”Cunami” ir japāņu vārds, kas nozīmē ’ostas vilnis’. Tas ir ”ļoti piemērots nosaukums”, teikts grāmatā Tsunami! (Cunami!), ”jo šie gigantiskie viļņi bieži ir nesuši nāvi un iznīcību Japānas ostām un piekrastes ciemiem”. Kā šie dīvainie viļņi iegūst tādu drausmīgu spēku un lielumu?

 Cunami atšķiras no paisuma viļņiem, kuru cēlonis ir Saules un Mēness gravitācijas izraisītās ūdens līmeņa svārstības. Pat tie varenie, reizēm pat vairāk nekā 25 metrus augstie viļņi, ko saceļ nevaldāmas vēja brāzmas, nevar līdzināties cunami. Ja jūs ienirtu zem šāda viļņa, jūs ievērotu, ka, pieaugot dziļumam, viļņa spēks mazinās. Noteiktā dziļumā vairs tikpat kā nekāda viļņošanās nav jūtama. Taču ar cunami ir pavisam citādi. Tā ietekme ir jūtama no okeāna virsmas līdz pašai apakšai, pat ja ūdens ir kilometriem dziļš.

Cunami sniedzas tik dziļi tāpēc, ka to visbiežāk izraisa spēcīgas ģeoloģiskas parādības okeāna dibenā. Šī iemesla dēļ zinātnieki reizēm dēvē cunami par seismiskajiem viļņiem. Okeāna dibens var pavirzīties uz augšu, paceļot augšup ūdens masas un izveidojot lēzenu kūkumu, kura platība var sasniegt 25 000 kvadrātkilometru, un tas var arī iegrimt, uz īsu brīdi radot ieplaku okeāna virsmā.

Abos gadījumos gravitācijas spēks liek sakustinātajām ūdens masām svārstīties augšup un lejup, un šī kustība rada koncentriskus viļņus, līdzīgus apļiem, ko rada dīķī iemests akmens. Šīs parādības izpratne izkliedē populāro mītu, ka cunami ir atsevišķi trakulīgi viļņi. Patiesībā tie veido viļņu virkni, kas vēdekļveidā izvēršas uz visām pusēm. Par cunami cēloni var kļūt ne tikai zemestrīce, bet arī vulkāna izvirdums vai zemūdens noslīdenis.

Vieni no postošākajiem cunami, kādi fiksēti cilvēces vēsturē, izveidojās pēc Krakatau eksplozīvā izvirduma Indonēzijā 1883. gada augustā. Daži no šiem viļņiem sasniedza neticamu augstumu — 41 metru virs jūras līmeņa —, un tie noslaucīja no zemes virsas apmēram 300 piekrastes pilsētu un ciemu. Bojāgājušo skaits, domājams, pārsniedza 40 000.

Cunami divējādā daba

Vēja radīto viļņu ātrums nav lielāks par 100 kilometriem stundā, turklāt parasti tie ir daudz lēnāki. ”Turpretī cunami mēdz traukties gluži kā reaktīvā lidmašīna, sasniedzot galvu reibinošu ātrumu — 800 un pat vairāk kilometru stundā dziļos okeāna ūdeņos,” teikts grāmatā Tsunami!. Taču par spīti savam ātrumam dziļā ūdenī cunami nav bīstami. Kāpēc tā?

Pirmkārt, tāpēc, ka atklātā jūrā atsevišķs cunami vilnis lielākoties ir zemāks par trim metriem, un, otrkārt, tāpēc, ka attālums starp divu viļņu galotnēm mēdz būt simtiem kilometru un līdz ar to viļņi ir ļoti lēzeni. Šo iemeslu dēļ cilvēki uz kuģa  var pat nepamanīt, ka ir sastapušies ar cunami. Piemēram, uz kāda tirdzniecības kuģa, kas atradās jūrā pie vienas no Havaju salām, kapteinis neko nenojauta par cunami līdz tam brīdim, kad viņš pamanīja milzīgus viļņus triecamies tālumā pret krastu. Saskaņā ar vispārīgu drošības likumu, lai neciestu no cunami, kuģiem jūrā ir jādodas uz vietu, kur ūdens ir vismaz 100 jūras asis jeb 180 metrus dziļš.

Kad cunami tuvojas krastam un nonāk seklākos ūdeņos, tā raksturs mainās. Tur berze, kas rodas ūdens saskarē ar okeāna dibenu, palēnina vilni, taču tas nenotiek vienmērīgi. Viļņa aizmugurējā daļa vienmēr ir lielākā dziļumā nekā priekšējā, tāpēc tā pārvietojas mazliet ātrāk. Iznākumā vilnis saspiežas un, zaudējot ātrumu, kļūst aizvien augstāks. Tikmēr nākamie viļņi panāk priekšējos un sakraujas arvien augstākā grēdā.

Pēdējā posmā cunami varbūt sasniedz kādu krastu un triecas pret to bangojoša viļņa vai ūdens sienas izskatā, taču biežāk cunami izpaužas kā strauji kāpjoši, paisumam līdzīgi uzplūdi, kas ievērojami pārsniedz parasto paisuma atzīmi. Ir bijuši gadījumi, kad ūdens ir pacēlies vairāk nekā 50 metru virs normālā jūras līmeņa un aiznesis atlūzas, zivis un pat koraļļu gabalus vairākus tūkstošus metru tālu iekšzemē, noslaukot visu savā ceļā.

Pirmā pazīme, kas liecina par cunami tuvošanos krastam, ne vienmēr ir ūdens kāpums. Reizēm ir vērojams tieši pretējais — neparasta ūdens atkāpšanās, kas padara sausu piekrastes joslu, ostas un līčus un atstāj zivis svaidāmies smiltīs vai dubļos. Šī sākotnējā izpausme ir atkarīga no tā, vai krastu pirmais sasniedz viļņa pacēlums vai pakāje. *

Kad okeāns atkāpjas

1837. gada 7. novembra vakars Havaju salā Maui bija pavisam kluss un mierīgs. Tovakar ap septiņiem ūdens sāka atkāpties no pludmales, atsedza rifu un atstāja zivis sausumā, stāstīts grāmatā Tsunami!. Daudzi salinieki priecīgi metās vākt zivis, bet daži, nojauzdami briesmas, skrēja uz augstākām vietām — varbūt viņi no agrākās pieredzes zināja, kas tūlīt notiks. Drīz pēc tam nāca briesmīgi uzplūdi, kas aizrāva līdzi visu ciemu — 26 zāles būdas, cilvēkus un mājdzīvniekus — un aizskaloja to uz mazu ezeriņu 200 metru tālāk.

Tajā pašā vakarā citā salā tūkstošiem cilvēku bija sapulcējušies piekrastē uz kādu reliģisku pasākumu. Arī tur ūdens pēkšņā atkāpšanās mudināja ziņkārīgos havajiešus pūļiem skriet lejā uz pludmali. Bet tad it kā no nekurienes parādījās gigantisks vilnis, kas pacēlās 6 metrus virs normālās augstākā ūdens līmeņa atzīmes, un, pēc kāda aculiecinieka vārdiem, vēlās uz krastu ”tik strauji kā sacīkšu zirgs”. Atkāpjoties vilnis ieskaloja jūrā  pat labus peldētājus, un daži no viņiem vairs nespēja aizkļūt līdz krastam un pārguruši noslīka.

Cik tie ir bieži?

”Kopš 90. gadu sākuma 10 cunami ir prasījuši vairāk nekā 4000 dzīvību,” teikts Scientific American. ”Kopumā šajā laikā pasaulē fiksēti 82 cunami — daudz vairāk nekā vidēji reģistrēts vēsturē (57 desmit gados).” Taču, kā atzīmēts žurnālā, šis reģistrēto gadījumu skaita pieaugums lielā mērā izskaidrojams ar sakaru līdzekļu attīstību, savukārt lielo upuru skaitu daļēji nosaka pieaugušais iedzīvotāju blīvums piekrastes rajonos.

Visbiežāk cunami ir vērojami Klusajā okeānā, jo tam ir raksturīga vislielākā seismiskā aktivitāte. ”Nepaiet tikpat kā neviens gads, kad kādu no Klusā okeāna piekrastēm nepiemeklētu vismaz viens postošs cunami,” rakstīts kādā grāmatā, kurā arī norādīts, ka ”pēdējo piecdesmit gadu laikā 62 procenti no visiem ar zemestrīcēm saistītajiem nāves gadījumiem Amerikas Savienotajās Valstīs bija cunami izraisīti.”

Vai tos iespējams prognozēt?

No 1948. līdz 1998. gadam Havaju salās apmēram 75 procenti no visiem brīdinājumiem par iespējamu cunami bija viltus trauksmes. Kā viegli saprast, tik biežas kļūdas var padarīt cilvēkus bezrūpīgus. Taču patlaban tiek veidota daudz labāka novērošanas sistēma, kurā ir izmantota modernā tehnoloģija. Šīs uzlabotās sistēmas svarīgākais elements ir mēraparāts, kas reģistrē spiedienu okeāna dibenā tūkstošiem metru dziļumā.

Šis ārkārtīgi jutīgais instruments spēj reģistrēt ūdens spiediena starpību, ko, veldamies pāri, rada cunami, pat ja viļņa augstums nav lielāks par centimetru. Spiediena mērītājs ar akustisku signālu palīdzību pārraida datus uz speciālu boju, no kuras tie tālāk tiek pārraidīti uz satelītu. No satelīta savukārt signālus saņem cunami trauksmes centrs. Zinātnieki ir pārliecināti, ka šī precīzākā laicīgas brīdināšanas sistēma ļaus samazināt viltus trauksmju skaitu.

Vissvarīgākais drošības faktors, iespējams, ir iedzīvotāju informēšana un izglītošana. Pat vislabākā brīdinājuma sistēma neko nedod, ja cilvēki to neņem vērā. Tāpēc tiem, kas dzīvo zemos, cunami apdraudētos piekrastes apgabalos, ir svarīgi atcerēties, ka, tiklīdz viņi saņem vietējo varas iestāžu brīdinājumu par cunami tuvošanos, sajūt zemestrīci vai pamana neparastu ūdens atkāpšanos, nekavējoties ir jādodas uz augstāku vietu. Jāpatur prātā, ka atklātā jūrā cunami spēj brāzties tik ātri kā reaktīvā lidmašīna, bet krasta tuvumā — kā automašīna pa automaģistrāli. Tas nozīmē, ka brīdī, kad cilvēks pamana vilni, bēgt varbūt jau ir par vēlu. Turpretī tad, ja gadās sastapt cunami atklātā okeānā, piemēram, jūras ceļojuma vai okeāna zvejas laikā, varat neuztraukties — tas droši vien pat neizšļakstīs jūsu kafijas tasi vai vīna glāzi, kas stāv uz galda.

[Zemsvītras piezīme]

[Shēma 25. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Visbiežākais cunami cēlonis ir zemūdens zemestrīces

LŪZUMS

IZCELŠANĀS

IZPLATĪŠANĀS

UZPLŪDI

[Shēma 27. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Ar jaunas tehnoloģijas — dziļūdens detektoru — palīdzību cilvēki mēģina prognozēt cunami

SAKARI AR SATELĪTU

BOJA

HIDROFONS

AKUSTISKIE SIGNĀLI

CUNAMI DETEKTORS

ENKURS

5000 metri

[Norāde par autortiesībām]

Karen Birchfield/NOAA/Pacific Marine Environmental Laboratory

[Attēls 25. lpp.]

Cunami ir iztriecis dēli cauri šai smagās automašīnas riepai

[Norāde par autortiesībām]

U.S. Geological Survey

[Attēli 26. lpp.]

Skočkepas bāka Aļaskā pirms 1946. gada cunami (pa kreisi)

Postaža, kas palika pēc cunami (augšā)

[Norāde par autortiesībām]

U.S. Coast Guard photo

[Norāde par attēla autortiesībām 24. lpp.]

U.S. Department of the Interior