Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Uz Botanibeju

Uz Botanibeju

Uz Botanibeju

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

”ES ATRADU šo grāmatu nokritušu uz ceļa,” taisnojās Džobs. Šis vasarraibumainais, deviņpadsmitgadīgais jauneklis bija arestēts Londonā uz ielas un apsūdzēts grāmatas zādzībā. Kāda bija grāmatas vērtība? Astoņdesmit centi! Jaunā cilvēka mēģinājumi aizstāvēties tiesnesi neiespaidoja, un viņš piesprieda tam septiņus gadus soda kolonijā.

Otrā pasaules malā, tagadējās Kanādas provinces Kvebekas teritorijā, tika sagūstīts kāds vīrs, vārdā Fransuā Moriss Lepaijērs. Bija apspiesta bruņota sacelšanās pret britu valdību, un par līdzdalību tajā Lepaijērs tika notiesāts uz nāvi. Tomēr tiesa nosprieda aizstāt nāvessodu ar kādu citu soda mēru.

Abus šos jaunos vīriešus vienoja ne tikai tas, ka viņi bija nonākuši konfliktā ar britu likumiem. Viņiem abiem nācās ceļot pāri jūrai uz kādu vietu, ko sauc par Austrāliju, uz nesen nodibināto katordznieku koloniju Botanibeju.

Kāds bija katordznieku liktenis Austrālijā? Cik daudz notiesāto tur nokļuva? Un kāpēc Džobs, Fransuā un citi tika sūtīti tik tālu prom no mājām?

Kāpēc notiesātos sūtīja uz Austrāliju?

1718. gadā britu valdība nolēma samazināt aizvien pieaugošo cietumnieku skaitu, izsūtot savus noziedzniekus. Ap 1770. gadu Lielbritānija jau izsūtīja ap tūkstoš notiesāto gadā — galvenokārt uz savām kolonijām Mērilendā un Virdžīnijā. Ziemeļamerikas neatkarības karā, kas beidzās 1783. gadā, Lielbritānija zaudēja šīs kolonijas un vairs nevarēja vest turp savus noziedzniekus. Taču līdz tam briti jau bija izsūtījuši uz turieni vairāk nekā 50 000 katordznieku.

Alternatīva izsūtījuma vieta bija kāda sausa zeme tālu pretējā zemeslodes pusē. 13 gadus iepriekš kapteinis Džeimss Kuks bija iezīmējis kartē tās austrumu krastu un pasludinājis to par Lielbritānijas īpašumu. Kuka ceļabiedrs Džozefs Benkss izteica domu, ka šī zeme varētu būt ideāli piemērota tam, lai turp sūtītu Britu impērijas nevēlamos pavalstniekus. 1787. gada maijā pirmā flote — 11 nelieli kuģi — devās 26 000 kilometru tālajā ceļā uz Botani līci. Turpmāko 80 gadu laikā (līdz 1868. gadam) uz Austrāliju tika izsūtīti 158 829 katordznieki.

Ceļš pāri okeānam

1833. gadā kuģis, kas veda Džobu un viņa 300 kuģa biedrus, ieradās Portdžeksona līcī un izmeta enkuru Sidneja ielīcī. Katordznieku kolonija gan tika dēvēta par Botanibeju, taču Botani līcis, kura vārdā tā bija nosaukta, patiesībā atrodas vairākus kilometrus uz dienvidiem no tās vietas, kur galu galā tika nodibināta apmetne.

Daudziem notiesātajiem jau pats brauciens bija smags sods. Kāds teikums no Fransuā Lepaijēra dienasgrāmatas palīdz ielūkoties katordznieku dzīvē uz kuģa: ”1840. gadā mēs apbraucām Labās Cerības ragu [Dienvidāfrikā], atrazdamies Buffalo tilpnē, kur mums klājās briesmīgi, jo pastāvīgi valdīja tumsa, bija jāklausa dzelžainiem noteikumiem, mūs nepārtraukti mocīja parazīti, karstums un, lai mūsu ciešanu mērs būtu pilns, — arī bads.”

Paradoksālā kārtā brauciens ar katordznieku kuģi veselības un drošības rādītāju ziņā tolaik bija vienā no pirmajām vietām jūras braucienu vidū. Pateicoties britu valdības iedibinātajai materiālās stimulēšanas sistēmai, mirstības līmenis uz šiem kuģiem laika posmā no 1788. līdz 1868. gadam bija nepilni 1,8 procenti. Salīdzinājumam var minēt, ka no 1712. līdz 1777. gadam uz vergu tirgotāju kuģiem mira 3 līdz 36 procenti pārvadājamo. Pat uz tiem kuģiem, kas veda brīvos izceļotājus no Eiropas uz Ameriku, mirstība bija lielāka nekā uz katordznieku kuģiem.

Raiba sabiedrība

Viens no galvenajiem zemās mirstības iemesliem bija fakts, ka vairākums katordznieku bija jauni cilvēki. Fransuā, kuram bija pāri trīsdesmit gadiem, salīdzinājumā ar pārējiem jau bija diezgan vecs. Lielākā daļa no viņiem bija 16 līdz 25 gadus veci, un dažiem bija pat tikai 11 gadi. Notiesāto vidū vīriešu bija sešas reizes vairāk nekā sieviešu.

Vairākums izvesto bija no Apvienotās Karalistes. Vairāk nekā puse bija no Anglijas, trešā daļa — no Īrijas, un daži tūkstoši — no Skotijas. Daži, tāpat kā Fransuā, bija nākuši no tāliem Britu impērijas nostūriem, no zemēm, kuras mūsdienās sauc par Kanādu, Indiju, Malaiziju, Šrilanku, un pat no nelielās Maltas salas.

Starp šiem nelabprātīgajiem imigrantiem bija ne mazums talantīgu cilvēku un prasmīgu amata meistaru. Viņu vidū varēja atrast miesniekus, tvaika katlu izgatavotājus, metāllējējus, namdarus, pavārus, cepurniekus, drēbniekus un audējus. Oficiālajos dokumentos reģistrēts ap tūkstoš dažādu profesiju — var teikt, ka britu darbaspēks bija pārstāvēts visā savā daudzveidībā.

Šķiet, katordzniekiem bieži vien bija augstāks izglītības līmenis nekā mājās palikušajai strādnieku šķirai. Trīs ceturtdaļas notiesāto, kas ieradās Jaundienvidvelsā, prata lasīt un rakstīt. Turpretī pašā Lielbritānijā tikai mazliet vairāk nekā puse iedzīvotāju bija spējīgi parakstīties laulību reģistrā.

Uz katordznieku koloniju sūtīja cilvēku nolaupītājus, slepkavas un musinātājus, taču pietika arī ar daudz niecīgāku iemeslu, lai nopelnītu brīvbiļeti uz Botanibeju. Izpriecu iestādes atvēršana svētdienā, kabatas lakatiņa zādzība vai pat tikai diskusija par Svētajiem rakstiem varēja beigties ar ceļojumu uz dienvidu puslodi.

Dzīve jaunajā zemē

Domājot par pirmo katordznieku dzīvi Austrālijā, daudzi pirmām kārtām iztēlojas nežēlīgus sitienus, rupju apiešanos un necilvēcīgus apstākļus. Daļa katordznieku tiešām to visu pieredzēja, tomēr bija arī tādi, kuriem dzīve galu galā iegrozījās pat labāk nekā mājās.

Pamazām izveidojās sistēma, kas paredzēja iespēju norīkot katordzniekus darbā pie brīvajiem kolonistiem un ierēdņiem vai pat atļaut viņiem strādāt patstāvīgi. Līdz ar to viņiem radās izdevība nodarboties pašiem ar savu amatu vai iemācīties jaunu, nevis visu soda laiku, važās iekaltiem, būvēt ceļus. Piemēram, Džobu nosūtīja strādāt pie kāda bagāta, bet laipna zemes īpašnieka, un viņš kļuva par lopkopi vienā no sava saimnieka fermām Sidnejas tuvumā.

Katordzniekiem bija jāstrādā piecarpus dienas jeb 56 stundas nedēļā. Interesanti atzīmēt, ka viņiem bija jāstrādā mazāk nekā vairākumam Lielbritānijas fabriku strādnieku, kas tolaik strādāja katru dienu no saules lēkta līdz rietam. Par darbu, ko viņi veica pēc šī paredzētā darbalaika beigām, katordznieki varēja prasīt samaksu, un, nostrādājuši obligātās stundas, viņi bieži vien nedaudz piepelnījās, piemēram, pārdeva pļautu zāli, ar ko barot lopus.

Lai gan pletne tika laista darbā neskopojoties, kāds pētījums liecina, ka 66 procenti katordznieku Jaundienvidvelsā soda izciešanas laikā tika pērti tikai vienreiz vai netika pērti nemaz. Tas nozīmēja, ka pēršana katorgā nebija biežāka kā britu armijā un jūras kara flotē.

Minētie apstākļi, kā arī izredzes pēc soda termiņa beigām saņemt īpašumā zemi dažiem lika pat vēlēties, lai viņus izsūtītu. 1835. gadā bēdīgi slavenā Londonas cietuma Ņūgeitas priekšnieks V. Koups ziņoja par ieslodzītajiem, kam piedraudēts ar izsūtīšanu: ”Deviņpadsmit no divdesmit ar prieku grib braukt.” Kāda cita cietuma uzraugs par saviem cietumniekiem sacīja: ”Deviņdesmit deviņi no simta ļoti vēlas doties ceļā.”

Ēnas puse

Tiem, kas turpināja pretoties likumiem, dzīve varēja kļūt ļoti smaga. Kādā ziņojumā sacīts: ”Izsūtīšana katorgā nav viens atsevišķs sods, bet gan sodu virkne, kas aptver visas cilvēka ciešanu pakāpes.” Viens no sodiem bija dzirnavu rata griešana. Lūk, kā to aprakstīja Fransuā: ”Tās ir dzirnavas, kurās maļ graudus un kuras darbina katordznieki. Dzirnavu ratā 18 vīri nemitīgi kāpj augšup, ar savu svaru likdami ratam griezties un dzirnavām darboties. Bieži šiem vīriem uz kājām ir vienas važas, bet bieži arī — trīs vai četras, un viņus spiež strādāt tāpat kā citus, un, ja viņi to nespēj, viņus sit bez žēlastības.”

Katorgā izsūtītajām sievietēm, kas izdarīja pārkāpumus, lika nēsāt dzelzs kaklariņķi. Tas bija ap kaklu apliekams metāla gredzens ar diviem vismaz trīsdesmit centimetrus gariem izvirzījumiem. Šie smagie, briesmīgie rīki tika uzskatīti par vienīgo līdzekli, kā piespiest sievietes uzvesties kārtīgi.

Tādas soda iestādes kā Portartūra, kas atradās Tasmānijā uz austrumiem no Hobārtas, bija paredzētas atkārtotus likumpārkāpumus izdarījušu noziedznieku sodīšanai, un tur režīms bija sevišķi bargs. Par drausmīgajiem apstākļiem, kas valdīja šajās vietās, var spriest pēc kāda oficiāla ziņojuma, kur bija teikts: ”Daži katordznieki.. labāk gribēja mirt nekā paciest turpmāku ieslodzījumu un izdarīja noziegumus, lai viņus sodītu ar nāvi.”

Dažiem izsūtītajiem visgrūtāk bija izturēt atšķirtību no ģimenes. Fransuā rakstīja: ”Mani dārgie tuvinieki, ko es tik ļoti mīlu, vai trimda vēl ilgi šķirs mani no jums, no visiem, kas man dārgi? Ak, atšķirtība ir tik sāpīga un rūgta! Būt tik tālu prom no mīļas sievas un maziem bērniem, kas nav pazinuši mīloša tēva maigumu! Mani mīļie, es bieži paceļu savu garu un sirdi pret Debesīm un lūdzu, lai Dievs sarauj važas, kas mani saista pie šīs vietas, dara galu manai trimdai un ļauj man atgriezties pie savas dārgās ģimenes, pie visiem, pēc kā ilgojas mana sirds.”

Katordznieku ieguldījums

1837. gadā gubernators Bērks sacīja: ”Jaundienvidvelsā ar katordznieku darba palīdzību čaklie un prasmīgie kolonisti piecdesmit gados ir pārvērtuši mežonīgu apvidu par brīnišķīgu un plaukstošu koloniju.” Ap šo laiku vairāk nekā divas trešdaļas vīriešu kārtas darbaspēka bija katordznieki vai bijušie katordznieki, kas palīdzēja pārējiem iedzīvotājiem — brīvajiem kolonistiem — paveikt šo milzīgo darbu. Paši pēc savas izvēles vai apstākļu spiesti vairāk nekā 90 procenti no visiem katordzniekiem palika Austrālijā uz pastāvīgu dzīvi.

Arī Džobs pievienojās pastāvīgajiem iedzīvotājiem — atguvis brīvību, viņš apprecējās, iekārtoja savu dzīvi un kļuva par daudzu Austrālijas un Jaunzēlandes iemītnieku priekšteci. Turpretī Fransuā bija viens no tiem nedaudzajiem, kas pēc atbrīvošanas devās atpakaļ uz dzimteni pie savas ģimenes.

Pēc šiem agrīnajiem Austrālijas kolonizācijas gadiem pārmaiņas kļuva aizvien straujākas, un trīs paaudžu laikā ”brīnišķīgā un plaukstošā kolonija” izauga par lielu valsti, kurā saplūdušas daudzas kultūras. Tagad ik gadus tūkstošiem cilvēku no Āzijas, Kanādas un Eiropas, arī no Lielbritānijas, brīvprātīgi dodas paviesoties Austrālijā vai cenšas iegūt tiesības palikt tur pavisam. Ieradušies Austrālijā, viņi ierauga iespaidīgas betona celtnes, kas uzbūvētas uz zemes gabaliem, kurus savulaik attīrījuši katordznieki, un platas, asfaltētas šosejas, kas stiepjas veco, katordznieku ierīkoto ceļu vietā. Tomēr pat mūsdienu Austrālijas rosīgajās ielās vecas akmens ēkas joprojām liecina par darbu, ko veica šie celmlauži pret pašu gribu, kuru ceļš reiz veda uz Botanibeju.

[Karte/Attēli 20. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

BOTANIBEJA

[Attēli]

DŽEIMSS KUKS

DŽOZEFS BENKSS

[Norādes par autortiesībām]

Kuks: Painting by John Weber/Dictionary of American Portraits/Dover; Benkss: Dickinson, W. Portrait of Sir Joseph Banks when Mr. Banks. Rex Nan Kivell Collection; NK10667. By permission of the National Library of Australia; līča aina: Fittler, James. Sydney, New South Wales, with entrance into Port Jackson. By permission of the National Library of Australia

[Attēls 23. lpp.]

(Augšā) Sidnejas centrālais biznesa rajons ir izaudzis vietā, kur kādreiz atradās Botanibejas katordznieku kolonija

[Attēls 23. lpp.]

Vecās Sidnejas Hospitāli (tagad tajā atrodas Valsts Monētu kaltuves muzejs) uzcēla katordznieki

[Norāde par autortiesībām]

Image Library, State Library of New South Wales

[Attēls 23. lpp.]

Haidparka barakas — katordznieku projektēts un būvēts cietums

[Norāde par autortiesībām]

Hyde Park Barracks Museum (1817). Historic Houses Trust of New South Wales, Sydney, Australia

[Attēls 23. lpp.]

Lielais Ziemeļu ceļš. Šo 264 kilometrus garo ceļu, kas savienoja Sidneju ar Hanteras ieleju netālu no Ņūkāslas, katordznieki ar rokām izcirta smilšakmens pakalnos. Tas bija viens no svarīgākajiem kolonijas civilās celtniecības sasniegumiem

[Norāde par autortiesībām]

Managed by the National Parks and Wildlife Service, N.S.W.