Brīvprātīgie darbībā

KATRU piektdienas pēcpusdienu brazīliete Sērlija, skolotāja pusmūža gados, pārvērš savu dzīvojamo istabu par klasi. Ap diviem ierodas viena no viņas skolniecēm, vārdā Amēlija. Amēlija neizlaiž nevienu nodarbību, un viņa jau prot lasīt labāk nekā daži vidusskolēni. Viņai ir 82 gadi.

Amēlija apmeklē Sērlijas vadītos bezmaksas lasītprasmes un rakstītprasmes kursus, un Sērlijas dzimtajā pilsētā tos ir beiguši jau vairāk nekā 60 gados veci cilvēki. Nesen par Sērlijas veikto brīvprātīgo darbu bija stāstīts Brazīlijas laikrakstā Jornal do Sudoeste. Norādot, ka viņa ir devusi ”lielu ieguldījumu sabiedrības labklājībā”, rakstā bija teikts: Sērlijas mācību metode ir tik efektīva, ka ”jau pēc 120 stundām, kas pavadītas nodarbībās, gados vecie cilvēki raksta, lasa laikrakstus, rēķina un tiek galā ar citiem ikdienā nepieciešamiem darbiem”. Kā bija atzīmēts rakstā, Sērlija kursu vadīšanā izmanto Jehovas liecinieku izdoto brošūru Apgūsti prasmi lasīt un rakstīt *.

Kā mainās cilvēka dzīve

Viena no Sērlijas skolniecēm, 68 gadus vecā donja Luzija, atzīst, ka agrāk, kad vēl neprata ne lasīt, ne rakstīt, viņa kautrējās sarunāties ar cilvēkiem un pat iepirkšanās viņai sagādāja grūtības. ”Bet tagad es rakstu vēstules radiniekiem, kas dzīvo citās pilsētās, un pati kārtoju savas naudas lietas. Neviens pārdevējs mani vairs nevar apkrāpt,” donja Luzija smaidot stāsta. Marija, kurai arī ir 68 gadi, atceras, cik neērti iepriekš jutās, kad par pensijas saņemšanu  nevis parakstījās, bet uzspieda uz dokumenta īkšķi. ”Es jutos tā, it kā būtu garīgi atpalikusi,” viņa bilst. Taču pēc Sērlijas vadīto nodarbību apmeklēšanas Marija ar prieku pati parakstās.

Cilvēki, kas mācās vai jau beiguši mācīties pie Sērlijas, tā slavē šīs bezmaksas nodarbības, ka Sērlijas dzīvojamā istabā mācīties gribētājiem sāk pietrūkt vietas. Drīz nodarbības notiks plašākās telpās.

Projekts, kas izpelnījās atzinību

Sērlija ir Jehovas lieciniece. Jūs noteikti zināt par Bībeles zināšanu izplatīšanu, ko  brīvprātīgā kārtā veic Jehovas liecinieki. Tomēr Sērlija nav vienīgā, kas māca arī lasīt un rakstīt. Brazīlijā šādas nodarbības notiek ļoti daudzās Valstības zālēs, un vairāk nekā 22 000 brazīliešu ir apguvuši minētās prasmes.

Līdzīgus kursus Jehovas liecinieki vada arī citur pasaulē, un tie norit tikpat sekmīgi. Piemēram, Āfrikas valstī Burundi Nacionālā pieaugušo lasītprasmes un rakstītprasmes pārvalde (Izglītības ministrijas iestāde) četriem skolotājiem no Jehovas liecinieku vidus piešķīra godalgas pateicībā par ”lielo darbu, ko viņi ieguldījuši, mācot cilvēkiem lasīt”. Valdības pārstāvjus it īpaši iespaidoja fakts, ka 75 procenti no tiem, kam Jehovas liecinieki iemācīja lasīt un rakstīt, bija pieaugušas sievietes — iedzīvotāju daļa, kas parasti kautrējas apmeklēt šādus kursus.

Mozambikā Jehovas liecinieku nodarbības apmeklē 4000 cilvēku, un pēdējo četru gadu laikā vairāk nekā 5000 cilvēku tajās ir iemācījušies lasīt un rakstīt. Kāds vīrietis rakstīja: ”Es vēlos no sirds jums pateikties, jo pēc jūsu kursu apmeklēšanas es tagad protu lasīt un rakstīt.”

Palīdzība, kas ir ”praktiska, nevis formāla”

Palīdzība dabas katastrofās un citās nelaimēs cietušajiem ir vēl viens darbības  veids, ko brīvprātīgi veic Jehovas liecinieki. Nesen netālu no Parīzes kādā noliktavā ritēja spraigs darbs: apmēram 400 brīvprātīgo visu nedēļas nogali pakoja kastēs pārtikas produktus, apģērbu un medikamentus. Svētdienas vakarā bija gatavi nosūtīšanai deviņi lieli konteineri, kuru saturs bija gandrīz miljona ASV dolāru vērtībā. Drīz tie nonāca kara plosītajā centrālajā Āfrikā, kur vietējie Jehovas liecinieku brīvprātīgie nekavējoties izdalīja atsūtīto. Lielāko daļu produktu, apģērbu un medikamentu bija ziedojuši Jehovas liecinieki.

Kādā Kinšasas (Kongo) laikrakstā bija slavēta Jehovas liecinieku sniegtā humānā palīdzība un raksturota kā ”praktiska, nevis formāla”. Savu atbalstu tai izteica arī ANO augstā komisāra bēgļu lietās pārstāvji. Kongo Demokrātiskajā Republikā augstā komisāra pārstāve bija tik ļoti apmierināta ar to, cik organizēti Jehovas liecinieki sniedz humāno palīdzību, ka viņa šiem brīvprātīgajiem piedāvāja lietot viņas automobili. Iespaidoti bija arī vietējie iedzīvotāji. Ievērojuši, cik ātri palīdzības sūtījumi tika nogādāti pilnīgi visiem, kam bija vajadzīgs, daži cilvēki neizpratnē vaicāja: ”Kā jums ir izdevies visu tik labi organizēt?”

Jehovas liecinieku organizētā humānā palīdzība nelaimēs cietušajiem un viņu vadītie lasītprasmes kursi ir tikai divi piemēri, kas liecina par plašo darbu, kuru viņi visā pasaulē veic jau desmitiem gadu. Bet liecinieki brīvprātīgi veic arī cita veida darbu, kam patiešām ir nezūdoša vērtība. Par to ir runa nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 6., 7. lpp.]

Kā mainās brīvprātīgo kustība

Džūlijai darba dēļ ir daudz jāceļo pa pasauli, tomēr viņa ieplāno laiku arī brīvprātīgai darbībai — vienā vietā viņa palīdz dažas stundas, citā vietā pat veselu dienu. Nesen, kad Džūlija bija Dienvidamerikā, Čīlē, viņa pavadīja pēcpusdienu bāreņu patversmē, kas atrodas netālu no Santjago. Viņa izteicās, ka ceļošana sniedz ”lieliskas iespējas”, lai palīdzētu visdažādākajos veidos.

Līdzīgi Džūlijai, aizvien vairāk cilvēku veltī laiku šādai darbībai, taču laiks, kas tiek pavadīts, palīdzot citiem, sarūk. ”Tā ir jauna tendence,” norāda Sēra Melendesa, kas vada kādu izpētes grupu, kura apkopo datus par brīvprātīgajiem darbiniekiem. ”Cilvēki patiešām iesaistās brīvprātīgo kustībā, bet viņu darbībai vairāk piemīt gadījuma raksturs.” Organizatoriem sagādā raizes brīvprātīgo trūkums, un viņiem ir grūti atrast projektu īstenošanai nepieciešamos darbiniekus.

Elastīgs grafiks

Pēc dažu organizatoru domām, šī jaunā tendence (kad tiek ziedots arvien mazāk laika) ir radusies tāpēc, ka ir mainījusies pašu brīvprātīgo attieksme. ”Uzskats ”Es palīdzēšu tik ilgi, cik ilgi būs vajadzīgs” ir zudis uz neatgriešanos,” apgalvo brīvprātīgo darbinieku grupu konsultante Sūzana Elisa. ”Cilvēki vairs neuzņemas ilgstošas saistības.” Žurnāliste Ailīna Despina tam piekrīt. Izvaicājusi vairāku brīvprātīgo grupu vadītājus, viņa secināja, ka ”brīvprātīgo kustība cieš no smagas saistību ”fobijas””.

Bet pirmajā rakstā minētā organizācijas New York Cares direktore Ketlīna Bērensa spriež, ka cilvēki, kas neregulāri palīdz citiem, tā rīkojas nevis tāpēc, ka viņiem trūktu vēlēšanās to darīt, bet tāpēc, ka viņiem trūkst laika. Cilvēki, kas vismaz 50 stundu darba nedēļu mēģina sabalansēt ar bērnu audzināšanu vai vecāku aprūpi, nevar regulāri piedalīties brīvprātīgo kustībā. ”Taču pats fakts, ka šie aizņemtie cilvēki tomēr atrod laiku arī brīvprātīgam darbam sabiedrības labā,” uzsver K. Bērensa, ”norāda, ka īstenībā viņi ļoti vēlas palīdzēt citiem.”

Brīvprātīgajiem, kam ir daudz citu pienākumu, elastīgs grafiks ir problēmas risinājums, atzīst K. Bērensa. Daudzas brīvprātīgo organizācijas tagad piedāvā darbus vienai dienai. ”Tas ļauj cilvēkiem gan sniegt vērtīgu palīdzību, gan saglabāt zināmu brīvību, kas vajadzīga, lai viņi varētu laiku pa laikam piedalīties brīvprātīgo kustībā.”

Pieaug arī to cilvēku skaits, kas palīdz citiem, atrazdamies savās mājās un ievadīdami datorā vai meklēdami nepieciešamo informāciju. Kā bija atzīmēts laikrakstā The Wall Street Journal, ”brīvprātīga palīdzība ar Interneta starpniecību, iespējams, ir neparastākais un, pēc dažu domām, daudzsološākais brīvprātīgo darbības veids ar elastīgu grafiku”.

[Papildmateriāls/Attēli 8. lpp.]

Palīdzība Kobē

Kad 1995. gada janvārī plaukstošo Japānas ostas pilsētu Kobi satricināja zemestrīce, tika nodarīts milzīgs posts. Aizgāja bojā vairāk nekā 5000 cilvēku — Japānā tas bija lielākais zemestrīces upuru skaits kopš 1923. gada. Jehovas liecinieki Japānā un visā pasaulē nekavējoties sāka palīdzēt cietušajiem. Kad tika nodibināts palīdzības fonds, trijās darba dienās tika saziedots vairāk nekā miljons dolāru. Uz Kobi sāka nākt visāda veida humānās palīdzības sūtījumi.

Kāds kristiešu draudzes vecākais, kas bija iesaistījies šajā darbā, jau drīz vien konstatēja, ka viņa draudzes Valstības zālē ir pienācis vairāk sūtījumu, nekā draudze var izlietot. Ko darīt ar pārējiem? Viņš ieteica daļu materiālu un produktu nodot tuvējai slimnīcai. Jehovas liecinieki piekrāva pilnu autofurgonu un devās ceļā cauri zemestrīcē cietušajai pilsētai. Parasti līdz slimnīcai varēja aizbraukt dažās minūtēs, bet šis brauciens prasīja vairākas stundas. Slimnīcā viņi galvenajam ārstam piedāvāja atsūtīto: segas, matračus, autiņbiksītes, augļus un bezrecepšu medikamentus. Ārsts iepriecināts sacīja, ka slimnīca labprāt pieņems visu, ko Jehovas liecinieki piedāvās. Īpaši liela pateicība tika izteikta par augļiem, jo pacientiem trūka svaigas pārtikas.

Kad liecinieki izkrāva sūtījumu, galvenais ārsts klusēdams stāvēja un skatījās, kaut arī viņu gaidīja steidzami darbi, bet pēc tam palocījās un pateicās. Kad Jehovas liecinieki jau brauca prom, viņš joprojām stāvēja, lai parādītu savu pateicību. Draudzes vecākais, kas organizēja šo palīdzību, atzīmēja, ka vēlāk minētā slimnīca sāka izrādīt lielu pretimnākšanu pacientiem, kas ir Jehovas liecinieki.

[Papildmateriāls/Attēli 9. lpp.]

Brīvprātīgo darba augļi

Kad brīvprātīgo grupa Kabezi — nelielā Burundi ciemā — vēlējās uzcelt Jehovas liecinieku Valstības zāli, vietējās varas pārstāvis izteica neparastu lūgumu. Viņš vaicāja, vai Jehovas liecinieki nevarētu salabot ceļu, kas ved gar plānoto celtniecības vietu. Liecinieki ar prieku piekrita. Visu darbu viņi darīja ar rokām un paveica to tik labi, ka amatpersonas izteica pateicību par viņu lielajām pūlēm un atsaucību. Pēc tam brīvprātīgie uzcēla augšējā attēlā redzamo Valstības zāli. Tagad viņiem ir skaista ēka, kas veicinās Bībeles zināšanu izplatīšanu. Brīvprātīgo darbam patiešām ir nezūdoša vērtība.

[Attēli 6., 7. lpp.]

Sērlija gūst prieku, mācot citiem lasīt

[Norāde par autortiesībām]

Nelson P. Duarte-Jornal do Sudoeste