”Daudzkrāsainie” Kermodija lāči

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KANĀDĀ

”Tie stāv uz pakaļkājām, sēž uz ķermeņa pakaļdaļas.., tie pat mēdz miegā krākt. ..tie ir gudri un ziņkārīgi, ātri mācās un labi pielāgojas apstākļiem, un, šķiet, pazīst tādus pašus noskaņojumus kā mēs.”

ŠOS vārdus biologs Veins Makrorijs teica par vienu no pasaules retākajiem lāčiem — par Kanādas ziemeļrietumu krastā sastopamo balto melno lāci. Zinātnes pasauli ar šo lāci pirmais iepazīstināja Ņujorkas Zooloģijas biedrības loceklis Viljams Hornadejs 1900. gadā. Viņš  reģistrēja lāčādas, kas bija nākušas no Britu Kolumbijas, Viktorijas pilsētas, un uzdūrās kādai neparastai ādai. Tā bija balta ar gaiši zeltainu nokrāsu un pēc formas līdzinājās melnā lāča ādai.

Atradums ieintriģēja Hornadeju, un viņš uzaicināja Britu Kolumbijas provinces muzeja direktoru Frānsisu Kermodiju nākt viņam talkā, lai ievāktu ziņas par šiem lāčiem, ko Hornadejs uzskatīja par jaunu sugu. 1905. gadā, apliecinot atzinību par Kermodija palīdzību īpatņu un informācijas iegūšanā, Hornadejs nosauca šo lāci par Ursus kermodei jeb Kermodija lāci.

Patiesībā Kermodija lācis — tas ir melnais lācis, tikai tā krāsa ne vienmēr atbilst nosaukumam. Vietējie cimšianu cilts indiāņi, kas dzīvo Kermodija lāču zemē, dēvē to par moksgm’ol jeb balto lāci. Ir redzēti arī oranžīgi, kastaņbrūni, zeltaini, gaiši dzelteni, zilpelēki un pat raibi lāči ar melniem, baltiem un brūniem plankumiem.

Biologi joprojām nevar precīzi pateikt, kāpēc Kermodija lāči mēdz būt balti. Pēc vienas no teorijām, šīs neparastās krāsas iemesls varētu būt nejauša mutācija. Jāatzīmē, ka tikai desmitā daļa novēroto Kermodija lāču ir balti. Šie savdabīgie Kanādas Klusā okeāna piekrastes ziemeļrietumu iemītnieki ir pelnījuši, lai ar tiem iepazītos tuvāk.

Ciemos pie Kermodija lāčiem

Kermodija lāčus var sastapt aptuveni 75 000 kvadrātkilometru platībā Britu Kolumbijas piekrastes daļas ziemeļos. Ja jūs no Vankūveras dotos kādus 600 kilometrus uz ziemeļrietumiem, jūs nonāktu Karaliskās Princeses salā un Duglasa fjorda apvidū netālu no Kitimatas. Dziļāk iekšzemē, apmēram 150 kilometrus uz ziemeļaustrumiem, pie Skīnas upes atrodas mežstrādnieku pilsētiņa Terase. Šis apvidus ir Kermodija lāču zemes sirds. Kādā žurnālā tas nodēvēts par Kanādas rietumu mežonīgāko un bagātāko dabas apgabalu.

Lai izdotos kaut vai tikai uzmest acis baltajam klejotājam — Kermodija lācim —, ir vajadzīgs pieredzējis tūristu pavadonis, kas pazīst šo lāču paradumus. Vislabākais laiks to novērošanai ir oktobris, kad Britu Kolumbijas upes ņirbēt ņirb no nārstojošajiem lašiem. Ik gadus lašu nārsta laikā Kermodija lāči nokāpj no kalniem mieloties ar šīm zivīm. Kāds aculiecinieks lāča ”galda manieres” apraksta šādi: ”Izraudzījies zivi pēc savas patikas, lācis uzliek vienu ķepu tai uz galvas, noplēš ādu, atsedzot gaļu, un gardu muti sāk to ēst.”

Kādi tie ir

Kermodija lāči varbūt izskatās draudzīgi, mīlīgi un rotaļīgi, taču patiesībā tie, tāpat kā citi lāči, mēdz būt neprognozējami un bīstami. Stāsta, ka tiem esot slikta redze. To smailais deguns un garenās nāsis ir veidoti tā, lai maksimāli pastiprinātu ožu. Lāču gaita gan šķiet lempīga, tomēr tie spēj pārvietoties ļoti veikli, un īsās distancēs daži pat ir novēroti skrienam ar ātrumu vairāk nekā 50 kilometri stundā.

Pieaugusi lācene ir 1,3 līdz 1,9 metrus gara un 50 līdz 180 kilogramus smaga. Tēviņi ir lielāki, un to svars reizēm pārsniedz 200 kilogramus. Izslējies uz pakaļkājām, Kermodija lācis ir divarpus metrus augsts vai pat vēl augstāks. Šie lāči ir arī labi peldētāji. Kāds zvejas inspektors reiz pamanīja lāci peldam no piekrastes salas uz krastu. Kad viņš ar savu laivu piebrauca tam tuvāk, lācis viņu pārsteidza ar negaidītu manevru — tas ienira un turpināja peldēt zem ūdens, iznirdams tikai pa brīdim, lai ieelpotu.

Saskare ar cilvēkiem

Kad lāču uztverē cilvēki sāk saistīties ar neparastiem barības avotiem, tie bieži zaudē parasto piesardzību attieksmē pret cilvēkiem un mēdz kļūt agresīvi un bīstami. Tādi lāči lielākoties tiek iznīcināti. Tāpēc, ja gadās sastapt savvaļas lāci, kas ubago barību, būtu jāatceras, ka, barodami to, jūs ne tikai pakļaujat briesmām pats sevi, bet varbūt arī tuvināt dzīvnieka nāvi.

Domājot par šiem savdabīgajiem lāčiem, atliek vienīgi apbrīnot lāču dzimtas daudzveidību. Cik lieliski un aizraujoši ir Dieva darbi, un kāda atbildība ir uzticēta cilvēkiem — rūpēties par tādiem brīnišķīgiem radījumiem!

[Norāde par attēla autortiesībām 27. lpp.]

Howie Garber/www.wanderlustimages.com