Apburošie mazie mednieki
Apburošie mazie mednieki
NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA DIENVIDĀFRIKAS REPUBLIKĀ
CIEŠI turēdamies pie smalkajiem zariņiem, tas izslējies stāvēja karstajā saulē un balansēja ar asti, kas darīja to mazliet līdzīgu trijkājim. Ar vislielāko modrību tas vēroja debesis un zemi, lai nepalaistu garām nevienu briesmu pazīmi. Sarga periodiskie klusie brrp un pīp signalizēja pārējiem, ka viss kārtībā, un tie mierīgi rosījās turpat tuvumā, meklējot barību. Sargs bija gatavs palikt savā postenī, kamēr kāds no biedriem to nomainīs, pat ja būtu jāgaida vēl vesela stunda.
Kas tas ir par radījumu? Tas ir surikats. Šie mazie plēsēji, kuru garums no deguna līdz astes galiņam ir tikai aptuveni 40 centimetri, ir sabiedriski dzīvnieki, kas dzīvo labi organizētās, saliedētās grupās, ko parasti veido 10 līdz 30 īpatņi.
Katru rītu, kad surikati izlien no alām, tie, notupušies uz pakaļkājām, izkārtojas rindā ar purnu pret lecošo sauli, lai sasildītos pēc vēsās nakts. Tie maigi ieskā cits citu, visu laiku draudzīgi čalodami un pīkstēdami. Šīs savstarpējās laipnības izpausmes var ilgt kādu pusstundu vai pat vairāk. Tomēr drīz vien visa grupa aizrikšo projām, lai dotos dienišķajās medībās.
Tā kā surikati darbojas organizēti, tie pastāvīgi samedī pietiekami daudz kukaiņu un sīku rāpuļu. Apetīte šiem mazajiem plēsējiem ir varena, un tās apmierināšana prasa tādas pūles, ka ap pusdienlaiku vairākums surikatu liekas nosnausties kāda krūma vai koka paēnā un daži pat sarok vēsas zemes kaudzīti, uz kuras atlaisties.
Bet kāpēc tiem vajadzīgs sargs? Tāpēc, ka šie mednieki arī paši ir iecienīts medījums. Kamēr surikats sparīgi rakņā cieto zemi — reizēm, lai sadabūtu vienu vienīgu kāpuru, tas pārvieto tādu zemes daudzumu, kas vairākas reizes pārsniedz paša surikata svaru —, tas ir vilinošs mērķis acīgajiem šakāļiem un plēsīgajiem putniem.
Kas notiek, ja sargs pamana briesmas? Piepeši atskan rejošs brīdinājuma sauciens, un tam seko zibenīga reakcija — visi pa galvu pa kaklu metas uz tuvāko alu. Turpretī, ja sargs signalizē par citas surikatu grupas tuvošanos, teritorijas saimnieki pat nedomā par bēgšanu. Uzmetuši kūkumu un sabozušies, tie sastājas cieši kopā un izslien astes stāvus gaisā kā antenas. Tad grupa, griezīgi tarkšķinādama, vienotā frontē dodas uz pretinieku pusi, un daži surikati pat lēkā uz stīvām kājām, it kā izpildītu kādu kara deju. Visbiežāk ar to arī pietiek, lai aizdzītu sāncenšus.
Vienotas pūles
Surikati bieži darbojas kopīgiem spēkiem. Sevišķi labi to var redzēt, ja pavēro, kā tie rūpējas par saviem mazuļiem. Pirmajās pāris nedēļās pēc piedzimšanas mazuļi ir visas grupas uzmanības centrā. Pārējie grupas locekļi pastāvīgi apciemo māti un viņas bērnus. Kad māte pirmo reizi izved mazuļus no alas, bars sagaida tos ar milzīgu sajūsmu. Visi nāk mātei klāt, lai, labpatikā spiegdami, mīlīgi paskrubinātu tai kaklu un maigi paberzētos pret mazajiem.
Vairākas nedēļas viss bars palīdz mātei aprūpēt viņas atvases. Gandrīz visi grupas locekļi labprāt pēc kārtas paliek mājās pieskatīt bērnus, kamēr pārējie dodas medībās. Dažām mātītēm, kam pašām nav savu mazuļu, spontāni parādās piens, un tās palīdz zīdīt mazos, atvieglojot dzīvi to mātei. Visas šīs rūpes neatstāj bērnauklēm daudz laika gādāt sev barību, tāpēc reizēm gadās, ka surikats, gādādams par mazuļiem, zaudē pat 10 procentus svara.
Kad mazuļi jau ir pietiekami paaugušies, lai ietu līdzi baram medībās, pieaugušie cits pēc cita pacietīgi māca jaunajiem medību iemaņas. Bieži vien tie atdod mazuļiem gardākos kumosus, kaut arī tas varbūt nozīmē, ka pieaugušajiem todien būs jāpaliek ar pustukšu vēderu. Ja sarga dotais briesmu signāls liek surikatiem meklēt glābiņu alās, vismaz viens no tiem raugās, lai arī mazuļi tiktu drošībā.
Aizraujoši novērojumi
Surikati ir viegli piejaucējami un mīlīgi dzīvnieciņi. ”Visā visumā šie interesantie mazie radījumi noteikti ir vieni no pievilcīgākajiem un valdzinošākajiem Dienvidāfrikas zīdītājiem, un vienmēr ir vērts veltīt mazliet laika, lai tos pavērotu,” rakstīts Maberly’s Mammals of Southern Africa.
Alēns, kas gadiem ilgi ir filmējis surikatus, tam pilnīgi piekrīt. Viņš atceras kādu gadījumu, kad surikatu mātīte izlīda no alas ar savu četras dienas veco mazuli mutē un, smilkstēdama, it kā viņu uzrunātu, nolika to viņam pie kājām. Viņš nodomāja, ka mazulis ir beigts. ”Bet, kad es to saudzīgi pacēlu,” Alēns stāsta, ”sapratu, ka tas ir dzīvs un viņa tikai bija gribējusi stādīt to priekšā man, pirms pārējie surikati bija metušies viņu apsveikt. Es biju tik aizkustināts, ka pat neiedomājos to nofotografēt.”
Savukārt Silvija, kas arī gadiem ir vērojusi surikatus savvaļā, ar saviļņojumu atceras kādu agru rītu, kad viņa bija nogūlusies zemē pie surikatu mītnes un sagaidīja tos izlienam no alām. Surikati satupās rindā turpat viņai blakus un sāka savu ikrīta ieskāšanas un bužināšanas rituālu. Kad viņa tos uzrunāja, surikati atsaucās. Tad Silvija lēnītēm pietuvināja roku pirmajam surikatam, kādai mātītei, ar pirkstu sāka to glāstīt un pabužināja aiz auss. Mātīte labpatikā izliecās un sāka bužināt nākamo surikatu, kas tupēja rindā tai blakus. ”Man bija atļauts piedalīties ieskāšanas rituālā!” vēlāk sajūsmā izsaucās Silvija. ”Kāds necerēts gods!”
Tie, kas ir pavadījuši laiku kopā ar surikatiem, varētu pastāstīt vēl daudz interesantu gadījumu, jo šie mazie mednieki tiešām ir apburoši radījumi, kurus vērot nekad nav garlaicīgi.
[Attēli 26. lpp.]
Sargs savā postenī
Pirms medībām kārtīgi jāsasildās saulē
Bars dodas padzīt pretiniekus
[Norāde par autortiesībām]
All photos: © Nigel J. Dennis