”Man reizēm šķiet, ka es sapņoju!”

Aizklājusi ar plaukstu no uztraukuma drebošās lūpas, Lurdesa stingu skatienu veras laukā pa logu uz pilsētu. Šī latīņamerikāņu sieviete vairāk nekā 20 gadus cieta no vīra varmācības. Tagad Alfredo (tā sauc viņas vīru) ir mainījies, tomēr Lurdesai joprojām ir grūti runāt par pārciestajām fiziskajām un emocionālajām sāpēm.

”Tas sākās jau divas nedēļas pēc kāzām,” Lurdesa sāk stāstīt aizžņaugtā balsī. ”Reiz viņš man izsita divus zobus. Citu reizi es paspēju pieliekties, un viņa dūre ietriecās skapī. Taču vārdi nodarīja vislielākās sāpes. Viņš mani saukāja par pēdējo draņķi un izturējās tā, it kā man nebūtu ne kripatiņas saprāta. Es gribēju aiziet, bet kur lai es būtu palikusi ar trim bērniem?”

Alfredo maigi pieskaras Lurdesas plecam. ”Es darbā ieņemu augstu amatu,” viņš saka, ”tāpēc es jutos pazemots, kad saņēmu tiesas pavēsti un pēc tam tiesa izdeva rīkojumu, kas aizsargā sievu. Es centos mainīties, taču drīz vien viss atkal iegāja vecajās sliedēs.”

Bet kas notika pēc tam? ”Tepat uz stūra ir veikaliņš, kura īpašniece ir Jehovas lieciniece,” paskaidro Lurdesa nu jau ar manāmu atvieglojumu. ”Viņa man piedāvāja savu palīdzību, lai es izprastu Bībeli. Es uzzināju, ka Dievs Jehova ļoti augstu vērtē sievietes. Es sāku apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces, kaut arī sākumā Alfredo par to bija ļoti dusmīgs. Būt kopā ar draugiem Valstības zālē — man tas bija kaut kas jauns. Biju pārsteigta, kad aptvēru, ka man drīkst būt savi uzskati, ka es drīkstu tos brīvi paust un pat varu mācīt savu ticību citiem. Es sapratu, ka Dievs mani augstu vērtē, un tas man iedvesa drosmi.

Tad notika pavērsiens, ko es nekad neaizmirsīšu. Alfredo joprojām katru svētdienu apmeklēja katoļu misi, un viņš izteica savu neapmierinātību ar to, ka es saejos ar Jehovas lieciniekiem. Es paskatījos viņam tieši acīs un mierīgi, bet pārliecināti sacīju: ”Alfredo, mans viedoklis nesakrīt ar tavējo.” Un viņš man neiesita! Pēc neilga laika es kristījos. Nu jau ir pagājuši pieci gadi, bet viņš man vairs nav ne reizes iesitis.”

Taču lielākās pārmaiņas vēl bija tikai priekšā. Alfredo paskaidro: ”Kādus trīs gadus pēc Lurdesas kristīšanās viens no maniem darba biedriem, Jehovas liecinieks, mani uzaicināja pie sevis ciemos un pastāstīja ļoti daudz ko interesantu no Bībeles. Neko nesakot sievai, es sāku mācīties Bībeli — darba biedrs mani mācīja. Jau pēc neilga laika es gāju Lurdesai līdzi uz sapulcēm. Daudzas runas sapulcēs bija veltītas ģimenes dzīvei, un, tās dzirdot, man bija kauns.”

Alfredo bija ļoti iespaidots, redzot, ka pēc draudzes sapulcēm arī vīrieši uzkopj grīdu. Kad viņš ciemojās pie draudzes locekļiem mājās, viņš redzēja, ka vīri palīdz sievām mazgāt traukus. Šādi sīkumi palīdzēja Alfredo saprast, kā ir jāizpaužas īstai mīlestībai.

Drīz pēc tam Alfredo kristījās, un tagad viņi abi ar sievu ir pilnas slodzes kalpotāji. ”Viņš man bieži palīdz nokopt galdu pēc ēdienreizēm un palīdz saklāt gultas,” stāsta Lurdesa. ”Alfredo slavē manus ēdienus un ļauj man pašai izdarīt izvēli daudzos jautājumos, piemēram, kādu mūziku klausīties vai ko iegādāties mājai. Agrāk viņš nekad to nedarīja! Nesen viņš man uzdāvināja puķes — pirmo reizi mūžā. Man reizēm šķiet, ka es sapņoju!”

 [Attēls 10. lpp.]

”Es sapratu, ka Dievs mani augstu vērtē, un tas man iedvesa drosmi”

[Attēls 10. lpp.]

Viņš redzēja, ka vīri palīdz sievām mazgāt traukus

[Attēls 10. lpp.]

Alfredo bija ļoti iespaidots, redzot, ka pēc draudzes sapulcēm arī vīrieši uzkopj grīdu

[Attēls 10. lpp.]

”Nesen viņš man uzdāvināja puķes — pirmo reizi mūžā”