Mjanma — ”Zelta zeme”
Mjanma — ”Zelta zeme”
NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA MJANMĀ
ĀZIJĀ, ieslēpusies starp kalnu grēdām, kas veido dabisku robežu ar kaimiņvalstīm, plešas ”Zelta zeme”. Dienvidrietumos tās vairāk nekā 2000 kilometrus garo krastmalu apskalo Bengālijas līcis un Andamanu jūra. Rietumos ”Zelta zeme” robežojas ar Bangladešu un Indiju, ziemeļos — ar Ķīnu, bet austrumos tās kaimiņzemes ir Laosa un Taizeme. Tā ir nedaudz lielāka par Madagaskaru un mazāka par ASV Teksasas štatu. Kā sauc šo zemi? Tā ir Mjanma, kas agrāk bija pazīstama kā Birma.
Mjanma, kuru senie ieceļotāji nosauca par ”Zelta zemi”, ir bagāta ar dabas resursiem — tajā iegūst naftu, dabasgāzi, sudrabu, vara, alvas un volframa rūdu, kā arī tādus dārgakmeņus kā safīrs, smaragds, rubīns un nefrīts. Vēl pie Mjanmas dārgumiem pieder tropiskie lietus meži, kur aug koki ar vērtīgu koksni, piemēram, tīks, dalbergijas un pterokarpi. Šajos mežos mājo arī daudzi savvaļas dzīvnieki: pērtiķi, tīģeri, lāči, Āzijas bifeļi, ziloņi un vēl citi. Taču ”Zelta zemes” patiesie dārgumi ir tās iedzīvotāji.
Mjanmas iedzīvotāji
Mjanmas iedzīvotāji pēc dabas parasti ir mierīgi, pieklājīgi un viesmīlīgi ļaudis, un pret viesiem viņi izturas ar cieņu. Vecākus vīriešus un sievietes bērni lielākoties uzrunā par tēvočiem un tantēm.
Mjanmas viesi bieži izsaka savu apbrīnu par veco cilvēku gludo sejas ādu. Kā atzīst sievietes, šajā ziņā liela nozīme ir iecienītajam sejas kosmētiskajam līdzeklim gaiši zeltainā krāsā — thanaka —, ko iegūst no thanaka koka. Šī koka zaru sievietes sasmalcina, beržot to pret cietu, plakanu akmeni, pievieno nedaudz ūdens un pagatavo vienmērīgu masu, ko pēc tam uzklāj uz sejas. Līdzeklim thanaka piemīt ne tikai ādu savelkošs un tonizējošs efekts, bet tas arī pasargā ādu no kveldējošās tropu saules.
Mjanmā gan vīrieši, gan sievietes valkā tradicionālo apģērbu londži. To var viegli izgatavot no apmēram divus metrus gara auduma, sašujot kopā tā abus galus. Sieviete to uzvelk un aptin ap vidukli kā svārkus un atlikušo galu nostiprina pie jostasvietas. Turpretī vīrieši audumu apliek ap vidukli un tā galus priekšā brīvi sasien. Vienkāršais un brīvi krītošais londži ir ļoti piemērots tropu klimatam.
Ja apmeklē tirgu, var redzēt, ka mjanmieši ir ļoti apdāvināti cilvēki — prasmīgi zīda audēji, kokgriezēji un rokām darinātu juvelierizstrādājumu meistari. Tīka, pterokarpu un citu koku koksne tiek pārvērsta par pievilcīgām cilvēku, tīģeru, zirgu, Āzijas bifeļu un ziloņu figūrām. Smalki kokgriezumi rotā pat tādas ikdienišķas lietas kā galdu virsmas, aizslietņus un krēslus. Bet, ja jūs vēlaties kaut ko iegādāties, esiet gatavi kaulēties!
Tāpat šejienieši prasmīgi darina glīti izrotātus lakas izstrādājumus — bļodas, paplātes un traukus ar vākiem. Šie izstrādājumi ir unikāli neparasto formu un iegriezto rakstu dēļ. Sākumā no smalkām bambusa sloksnītēm tiek nopīts pats priekšmets (augstākas kvalitātes izstrādājumiem izmanto bambusa sloksnes un zirga astrus). Pēc tam tas līdz pat septiņām reizēm tiek noklāts ar laku, kuru izgatavo, sajaucot thisei jeb lakas koka eļļu ar sadedzinātiem un smalki saberztiem dzīvnieku kauliem.
Kad laka ir nožuvusi, amatnieks ar tērauda instrumentu priekšmeta virsmā iegravē rakstu. Beigās izstrādājums tiek iekrāsots un nopulēts. Pabeigtais darinājums ir ne tikai lielisks mākslas darbs, bet arī noderīgs mājsaimniecības priekšmets.
Reliģijas lielā ietekme
Mjanmā 85 procenti iedzīvotāju ir budisti, bet pārējie sevi lielākoties uzskata par musulmaņiem vai kristiešiem. Tāpat kā lielākajā daļā Dienvidaustrumāzijas, arī Mjanmā reliģijai ir ļoti liela nozīme cilvēku dzīvē. Taču daudziem Mjanmas viesiem dažas reliģiskās tradīcijas varētu būt svešas.
Piemēram, budistu mūki ir devuši zvērestu nepieskarties sievietei, tāpēc sievietes, izrādot cieņu, cenšas tiem nepieiet pārāk tuvu. Tradicionālie reliģiskie uzskati ietekmē pat braucienu autobusā. Rietumvalstu tūristu var samulsināt uzraksts autobusā: ”Lūdzu, nejautājiet šoferim, cikos ir paredzēts sasniegt gala mērķi.” Vai tas nozīmē, ka šoferiem ir apnikuši nepacietīgi pasažieri? Protams, nē. Vietējie budisti tic, ka šāds jautājums var apbēdināt natus (garus) un tāpēc autobuss var nokavēties.
Mjanmas vēsture
Mjanmas agrīnā vēsture ir neskaidra, bet šķiet, ka tās tagadējā teritorijā no kaimiņzemēm ieceļoja vairākas ciltis. Acīmredzot monu cilts nosauca šo zemi par Suvannabumi, kas nozīmē ’zelta zeme’. Tibetiešu-mjanmiešu tautas ienāca no Himalaju austrumiem, bet taji — no tagadējās dienvidrietumu Ķīnas. Mjanmas kalnainā apvidus dēļ ciltis dzīvoja savrup cita no citas, tāpēc pašlaik Mjanmā ir tik daudz cilšu un valodu grupu.
19. gadsimta sākumā no tikko kolonizētās Indijas ieradās briti. Vispirms viņi apmetās dienvidu apvidū, bet galu galā ieņēma visu zemi. 1886. gadā Birma, kā tolaik sauca Mjanmu, tika pievienota britu kolonijai Indijai.
Otrā pasaules kara laikā šajā zemē norisinājās niknas kaujas, un 1942. gadā dažu mēnešu laikā Japānas armija izdzina britus. Pēc tam tika uzcelts tā sauktais ”Nāves dzelzceļš” — 400 kilometrus garā dzelzceļa līnija stiepās cauri nemīlīgajiem džungļiem un kalnainiem apgabaliem no Birmas pilsētas Tanbjuzajatas līdz pat Nongpladukai Taizemē. Tā kā trūka metāla, sliežu ceļa būvē galvenokārt tika izmantotas sliedes, kas bija demontētas Malajas (tagadējās Malaizijas) vidienē. Dzelzceļa tilta celtniecība pāri Kvajas upei vēlāk kļuva par motīvu kādai slavenai mākslas filmai.
Ar 400 ziloņu palīdzību dzelzceļu būvēja vairāk nekā 300 000 cilvēku, starp kuriem bija kara gūstekņi, Indijas un Birmas civiliedzīvotāji. Šajā celtniecībā gāja bojā tūkstošiem cilvēku. Sabiedroto bumbvedēju biežo uzlidojumu dēļ dzelzceļa līnija tika reti izmantota, un galu galā tā tika pamesta. Vēlāk lielāko daļu sliežu demontēja un izmantoja kaut kur citur.
Beigu beigās 1945. gadā briti guva virsroku pār Japānu un atguva Birmu. Tomēr britu valdīšanai nebija lemts ilgs mūžs. 1948. gada 4. janvārī Birma kļuva neatkarīga no Lielbritānijas. 1989. gada 22. jūnijā Apvienoto Nāciju Organizācija pieņēma Birmas jauno nosaukumu Mjanma.
Zelta galvaspilsētu zeme
Gadsimtu gaitā Mjanmai ir bijušas daudzas galvaspilsētas. Piemēram, pašā valsts vidū atrodas Mandalaja, kas plaši pazīstama kā Zelta pilsēta. Šī pilsēta ar 500 000 iedzīvotāju un simtiem pagodu no dažādiem laikiem bija pēdējā Mjanmas galvaspilsēta pirms britu okupācijas. 1857. gadā valdnieks Mindons tur uzcēla sev un savām sievām milzīgu pili un pasludināja Mandalaju par galvaspilsētu. Četrus kvadrātkilometrus plašo vecpilsētu ieskauj 8 metrus augsts un pie pamata 3 metrus biezs mūris, ko apņem 70 metrus plats aizsarggrāvis.
1885. gadā Mindona pēcteci valdnieku Tibo briti izsūtīja trimdā uz Indiju, taču valdnieka pils palika neskarta. Bet Otrais pasaules karš to nesaudzēja — tā nodega līdz pašiem pamatiem. Neatlaidīgie Mjanmas iedzīvotāji uzcēla precīzu pils kopiju, kā arī pārējās staltās sarkanas un zeltainas krāsas koka ēkas to iepriekšējā vietā. Mandalajas viesiem ir iespējams apskatīt šo pili.
200 kilometrus no Mandalajas atrodas Pagana — vēl viena bijusī galvaspilsēta, kas tika nodibināta mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī. Savus ziedu laikus tā pieredzēja 11. gadsimtā, bet 200 gadus vēlāk tika pamesta. Vēl tagad nelielu ciemu teritorijā un to apkārtnē var redzēt simtiem pussagruvušu tempļu un pagodu, kas atgādina par Paganas agrāko krāšņumu.
Tagadējā galvaspilsēta Jangona (līdz 1989. gadam tās oficiālais nosaukums bija Ranguna) ir rosīga pilsēta ar vairāk nekā trīs miljoniem iedzīvotāju, kuras ielas piepilda neskaitāmas mašīnas, autobusi un taksometri. Kaut arī Jangonā gar plašajām, ar kokiem apstādītajām ielām slejas daudzas vecas ēkas, kas atgādina par britu kolonizācijas laiku, tagad pilsētas siluetu iezīmē arī modernas augstceltnes, kurās ierīkotas viesnīcas un biroji.
Pret debesīm slejas arī 2500 gadus vecās Švedagona pagodas 98 metrus augstā, apzeltītā smaile, kas vēstī par agrāko laiku pārpilnību un talantīgajiem cēlājiem. Runā, ka smaili greznojot aptuveni 7000 dimantu un citu dārgakmeņu. Smailes galu rotā 76 karātu dimants. Tāpat kā daudzas Mjanmas senās ēkas, arī Švedagons ir cietis zemestrīcēs un karos, un liela daļa no tā ir uzcelta no jauna.
Tomēr daži apgalvo, ka Jangonas centrālā ēka ir zelta Sules pagoda. 46 metrus augstā un 2000 gadus vecā Sules pagoda izskatās kā liela, zeltaina sala četru galveno ielu krustpunktā, un to apņem veikalu virkne.
Garīgais zelts
1914. gadā divi Bībeles pētnieki (kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus) no Indijas atbrauca uz Rangunu, lai meklētu cilvēkus, kas augstāk par visu vērtē garīgo zeltu. 1928. un 1930. gadā ieradās vēl vairāki misionāri, bet 1939. gadā bija izveidotas jau trīs draudzes, kurās kopumā bija 28 liecinieki. Līdz 1938. gadam sludināšanas darbu pārraudzīja Jehovas liecinieku filiāle Bombejā (Indija). Pēc tam līdz 1940. gadam to darīja Austrālijas filiāle. Bet pēc Otrā pasaules kara, 1947. gadā, Rangunā tika atklāts pirmais filiāles birojs.
1978. gada janvārī filiāle tika pārcelta uz Injas ielu. Trīs stāvu augsto pārvaldes ēku sauc par Bēteli. Bētelē strādā 52 cilvēki, kas ļoti rūpējas par 3000 liecinieku vajadzībām, kuri aktīvi kalpo šajā zemē. Tā kā Mjanmas iedzīvotāji runā daudzās valodās, liela daļa darba, kas tur tiek veikts, ir saistīta ar tulkošanu. Jehovas liecinieki ar savu cītīgo darbu pievieno ”Zelta zemes” bagātībām vēl vienu ”zelta tīrradni”.
[Karte 17. lpp.]
(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)
BANGLADEŠA
INDIJA
ĶĪNA
LAOSA
TAIZEME
MJANMA
Mandalaja
Pagana
JANGONA
BENGĀLIJAS LĪCIS
[Norāde par autortiesībām]
Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.
[Attēli 17. lpp.]
No augšas: gan sievietes, gan vīrieši valkā londži; jauns budistu mūks; sievietes uz sejas uzziedušas ”thanaka”
[Attēls 18. lpp.]
Sludināšana zemesriekstu laukā
[Attēls 18. lpp.]
Kokgriezumi tiek pārdoti vietējos tirgos
[Norāde par autortiesībām]
chaang.com
[Attēls 18. lpp.]
Lakotā galda virsmā tiek iegriezts raksts
[Attēls 18. lpp.]
Glīti izrotāts lakots trauks
[Norāde par autortiesībām]
chaang.com
[Attēls 20. lpp.]
Jehovas liecinieku filiāles birojs
[Norāde par attēla autortiesībām 16. lpp.]
© Jean Leo Dugast/Panos