Lielais artēziskais baseins. Kas tas ir?

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

MĒS lidojam rietumu virzienā, un zem mūsu lidmašīnas spārniem paliek Austrālijas piekrastes lielās kalnu grēdas pēdējie atzari. Mūsu acīm paveras skats, kas aizrauj elpu. Zilais debesu loks bez neviena mākonīša liecas pretī horizontam. Zeme apakšā plešas pilnīgi līdzena, bez neviena paugura tik tālu, cik vien tālu var saredzēt. Zaļo labības lauku un zeltainās stepes raibo segu drīz nomaina drūma ainava — sarkana zeme, kurā vietvietām rēgojas brūnas zāles laukumiņi.

Lai cik neticami tas izklausītos, šeit zem zemes atrodas ārkārtīgi daudz ūdens. Milzīgo pazemes ūdeņu krātuvi, kas pēc lieluma līdzinās divām trešdaļām Vidusjūras platības, sauc par Lielo Artēzisko baseinu.

Šie pazemes ūdeņi ir bezgala svarīgi tiem cilvēkiem, kas dzīvo Austrālijas tuksnesīgajā, karstajā vidienē. Lai apzinātos to vērtību un saprastu, kā tie ir radušies, mums jāuzzina, kā ir veidots Austrālijas kontinents.

Sausa virsējā daļa

Austrāliju pamatoti dēvē par saules izdedzināto zemi. Tas ir mazākais pasaules kontinents, bet tajā atrodas viens no lielākajiem tuksnešiem pasaulē. Šajā kontinentā tek arī viena no pasaulē ievērojamākajām upēm — Dārlinga. Taču Austrālijas upes nepavisam nav ūdeņiem bagātas. Amerikā tikai vienas pašas Misisipi upes notece gadā ir par 60 procentiem lielāka nekā visu Austrālijas upju un upīšu gada notece. Kāpēc lietus vairās no šīs zemes?

Iemesls ir kontinenta novietojums uz zemeslodes — kontinenta lejasdaļu šķērso 30. dienvidu platuma grāds, un tāpēc laikapstākļus galvenokārt nosaka lieli augsta atmosfēras spiediena apgabali. To ietekmē gaiss kontinenta vidienē sasilst. Siltie vēji, pūzdami pāri līdzenumiem, savā ceļā nesastop augstas kalnu grēdas un tāpēc neuzņem sevī gaisa mitrumu. Vienīgā lielā  kalnu grēda stiepjas gar kontinenta austrumu krastu. Tās augstākā virsotne, kas sasniedz 2228 metrus, pēc pasaules mērogiem tāds nieks vien ir. Visi vēji, kas no Klusā okeāna nes lietus mākoņus, austrumos atduras pret šiem kalniem, un dārgā valgme izlīst šaurā piekrastes joslā. Visi šie trīs faktori kopā, proti, kontinenta līdzenā virsma, augsta vidējā gaisa temperatūra un kalnainā austrumu piekraste, padara Austrāliju par sausāko kontinentu uz Zemes — ja vien ir runa par virsējo daļu.

Ūdeņiem bagātā pazeme

Zem saulē izdegušās zemes garozas atrodas 19 lieli pazemes ūdens baseini. Vislielākais ir Lielais Artēziskais baseins, kura platība ir 1,7 miljoni kvadrātkilometru — piektā daļa kontinenta platības. Ziemeļos tas sniedzas līdz pat Jorkas raga galam, bet dienvidos plešas līdz Eira ezeram. Šajā artēziskajā baseinā ietilpst 8700 kubikkilometru ūdens, un tas ir vairāk nekā divos lielos Ziemeļamerikas ezeros, Mičigana un Hūrona ezerā, kopā.

Taču pretēji Ziemeļamerikas Lielo ezeru ūdeņiem Lielā artēziskā baseina ūdens nav tik viegli pieejams. Kad lietus ūdens iesūcas zemē, tas piesūcina smilšakmens slāņus ar ūdeni. Tādā veidā Lielajā Artēziskajā baseinā katru dienu nonāk ap 300 000 kubikmetru ūdens. Kas pēc tam notiek ar šo ūdeni?

 Milzīgais sūklis

Lielais Artēziskais baseins atgādina gigantisku sūkli. Porainie smilšakmens slāņi, kuru biezums vietām ir tikai 100 metri, bet vietām trīs kilometri, ir ieslēgti starp ūdensnecaurlaidīgiem iežiem. Smilšakmens slāņu austrumu mala robežojas ar Lielo Ūdensšķirtnes grēdu, un virzienā uz rietumiem tie liecas lejup. Lietus ūdens, kas austrumu malā iesūcas zemē, lēnām, ar ātrumu ne vairāk kā 5 metri gadā sūcas pa smilšakmens iežiem rietumu virzienā.

Ja izdara urbumu cauri virsējam ūdensnecaurlaidīgo iežu slānim līdz smilšakmenim, smaguma spēka ietekmē ūdens, kas tur atrodas dabiskā spiedienā, ceļas uz augšu. Šādu urbumu sauc par artēzisko aku; akas nosaukums ir cēlies no Francijas vēsturiskā novada Artuā latīņu nosaukuma Artesium — šis novads bija pirmais, kur tika izurbtas tādas akas. Kad tika atklāti Austrālijas artēziskie ūdeņi, tika izdarīti tūkstošiem urbumu, lai tiktu klāt senajiem ūdens krājumiem.

Krājumu izmantošana

19. gadsimta beigās ļaudis, kas apmetās uz dzīvi Kvīnslendas un Jaundienvidvelsas plašajos līdzenumos, ar lielu dedzību ķērās pie šķietami nebeidzamo ūdens krājumu izmantošanas. 1915. gadā no aptuveni 1500 akām ik dienu tika iegūti 2 miljoni kubikmetru artēzisko ūdeņu (tas ir tik daudz, cik saietu 1000 olimpiskajos baseinos). Ūdens nesējhorizonti nespēja tik ātri atjaunoties, un daudzās artēziskās akās ūdens pašizplūde beidzās.

Tagad no 4700 akām, kurās kādreiz ūdens pats cēlās virspusē, tikai 3000 akās ūdeņi izplūst paši. Lai apmierinātu pieaugošo vajadzību pēc ūdens, tika izdarīti vēl 20 000 urbumi, no kuriem ūdens tiek sūknēts ar sūkņiem, ko darbina daudzās Austrālijas ainavā redzamās vējdzirnavas. Štatu valdības ir norūpējušās par to, kā saglabāt artēzisko ūdeņu krājumus, jo patlaban neracionālas saimniekošanas dēļ 95 procenti izsūknētā ūdens zūd iztvaikojot.

Saglabāt artēziskos ūdeņus ir tik svarīgi tāpēc, ka 60 procentos Austrālijas teritorijas pazemes ūdeņi ir vienīgais drošais ūdens avots. Daudzu iekšzemes apdzīvotu vietu un, protams, arī uzņēmumu pastāvēšana ir pilnībā atkarīga no tā. Kāda ir no Lielā Artēziskā baseina iegūtā ūdens garša? Austrālietis Džeisons, kas uzaudzis kādā Kvīnslendas fermā, kur ūdens tika iegūts no artēziskās akas, stāsta: ”Tas ir nedaudz iesāļš, un, ja vien ir pieejams lietus ūdens, es labāk dzeru to, bet mājlopiem artēziskais ūdens garšo.” Šo garšu rada ūdenī izšķīdušās minerālvielas, kas tajā uzkrājas, kamēr ūdens sūcas cauri zemei. Baseina malā ūdens ir gandrīz bez piejaukumiem, bet tuvāk vidum tas mēdz būt nepanesami sāļš — derīgs tikai aitu un liellopu dzirdināšanai. Tas ūdens, ko cilvēki neizsūknē, sūcas pa smilšakmens iežiem tālāk rietumu virzienā uz sauso kontinenta vidieni.

Trauslais milzis

Mēs lidojam pretī rietošajai saulei un tālu lejā redzam vizuļojam mazus ezeriņus, kas izskatās kā tuksnesī izmētātas pogas. Tūkstošiem gadu sūcies cauri zemei, kādreizējais lietus ūdens pēc daudziem simtiem kilometru sasniedz Lielā Artēziskā baseina dienvidrietumu stūri un izsūcas zemes virspusē — tie ir artēziskie avoti, ko saskatām zem lidmašīnas spārniem. Kad ūdens iztvaiko, tajā izšķīdušās vielas izgulsnējas visapkārt avotam. Avotu nogulumi aiztur vēju nestās smiltis, un tā pamazām izveidojas uzkalns.

Taču cilvēki ir nodarījuši postu pat šajos tālajos uzkalnos sastopamajām augu un putnu populācijām. Grāmatā Discover Australia, kas iepazīstina ar Austrāliju, ir teikts: ”Ievestie liellopi un truši ir izpostījuši daudzu avotu pauguru trauslo ekosistēmu, un pēdējā laikā tajā ir vainojami arī tūristi. [..] Vislielākā nelaime, iespējams, ir tā, ka ganāmpulku dzirdināšanai tiek izsūknēts tik daudz ūdens, ka daudzi avoti sāk izsīkt — dažos ūdens sūcas vairs tikai pa lāsei.”

Senais artēzisko ūdeņu baseins ir kā trausls milzis — milzīgs pēc izmēriem, taču viegli sagraujams cilvēku nesaprātīgās rīcības dēļ. Tāpat kā visas pasaules dabas bagātības, arī Lielais Artēziskais baseins, milzīgā pazemes ūdeņu krātuve, ir jāaizsargā un jāizmanto racionāli.

[Karte 25. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

LIELAIS ARTĒZISKAIS BASEINS

[Norāde par autortiesībām]

Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

[Attēls 25. lpp.]

Austrālijas līdzenumu simbols — vējdzirnavas — nes tuksnesī dzīvību

[Attēls 26. lpp.]

Tāpat kā šajā nomaļajā saimniecībā, 60 procentos Austrālijas teritorijas saimnieciskā darbība ir pilnībā atkarīga no pazemes ūdeņiem

[Attēls 26. lpp.]

Avotos izplūst ūdens, kas tūkstošiem gadu ir sūcies cauri zemei

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy of National Parks and Wildlife South Australia

[Attēls 26. lpp.]

Sālsezers Lielā Artēziskā baseina dienvidrietumos

[Attēls 26. lpp.]

Lēni izgulsnējoties minerālvielām, ap avotiem ir izveidojušies pat 15 metru augsti pakalni

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy of National Parks and Wildlife South Australia