Kas ir vajadzīgs visiem cilvēkiem

VISIEM IR VAJADZĪGS UZTURS. Visiem ir vajadzīgs ūdens. Visiem ir vajadzīgs gaiss. Visiem ir vajadzīga pajumte un patvērums. Tas ir nepieciešams ne tikai ikvienam cilvēkam, bet arī neskaitāmām citām dzīvām būtnēm, kas mājo uz mūsu planētas. Taču ir arī kaut kas tāds, pēc kā izjūt vajadzību tikai cilvēki.

Kanādiešu sociologs Redžinalds Bibijs rakstīja: ”Cilvēkiem piemīt tādas vajadzības, ko spēj apmierināt vienīgi reliģija.” Žurnāla American Sociological Review 2000. gada februāra numurā bija iespiests raksts, kurā bija teikts: ”Cilvēkus acīmredzot vienmēr nodarbinās garīgi jautājumi.”

 Visā vēstures gaitā cilvēki ir jutuši vajadzību kaut ko pielūgt un lielākoties ir centušies apmierināt šo vajadzību organizētajās reliģijās. Bet laiki mainās — tagad daudzās rūpnieciski attīstītās zemēs, piemēram, Ziemeļamerikā un Ziemeļeiropā, aizvien vairāk cilvēku pamet baznīcu. Vai šī tendence iezīmē reliģijas galu? Tā tomēr nevar apgalvot.

”Ziņas par reliģijas nāvi ir stipri pārspīlētas,” vēstīja zviedru laikraksts Svenska Dagbladet. Kas tad aizstāj tradicionālās baznīcas? Laikraksts turpināja: ”Tagad ir populāri vairs nepiederēt ne pie kādas baznīcas. Globālajā reliģijas tirgū mēs izvēlamies to, kas mums vislabāk patīk, un tad sajaucam to visu kopā. Šajā komplektā ir iespējams iekļaut jebko, sākot ar dziedinošajiem kristāliem un beidzot ar budistu mūku apmetni. Kad izraudzītais komplekts ir apnicis, to var viegli un ērti nomainīt.”

Reliģijas sociologi to sauc par ”personisko reliģiju” vai ”neredzamo reliģiju”. Iepriekšminētais sociologs R. Bibijs ir ieviesis apzīmējumu ”reliģija pēc ēdienkartes”. Citi to dēvē par ”reliģiju pēc pasūtījuma” vai ”reliģiju atbilstoši gaumei”. Dažās tradicionāli kristīgās zemēs lielākā reliģiskā grupa ir cilvēki, kas ir izveidojuši paši savu ticību.

Piemēram, lūk, ko kādā aptaujā teica cilvēki, kas tika intervēti Zviedrijā — vienā no visvairāk sekularizētajām valstīm pasaulē. Divas trešdaļas aptaujāto uzskatīja sevi par kristiešiem, ”kuriem ir personīgi ieskati par ticību”. Dažas atbildes skanēja šādi: ”Man ir savs viedoklis par kristietību.” ”Baznīcā es jūtos svešs.” ”Man nepatīk iet uz baznīcu un klausīties mācītāju sprediķus.” ”Es varu lūgt Dievu arī savā istabā.” Daudzi sliecās ticēt reinkarnācijai un liktenim. Kā atzina lielākā daļa, viņi tic, ka pastāv kāds dievišķs spēks, bet viņi nevar pateikt, kas īsti.

Citā pētījumā atklājās, ka daudzi cilvēki domā par ticību tad, kad atrodas brīvā dabā. Kāda jauna lauksaimniece sacīja: ”Man šķiet, ka cilvēks vistuvāk Dievam ir tad, kad atrodas mežā vai laukā.” Kāds cits respondents, kas neuzskatīja sevi par ticīgu, stāstīja: ”Kad es ieeju mežā, es jūtos tā, it kā būtu iegājis varenā templī.. Es nezinu, kam pieder šis templis, bet es to varu sajust.” Daži dabu sauca par svētu, dievišķu, par tādu, kas iedveš bijību, un uzsvēra, ka daba viņiem atjauno spēku un ļauj izjust mieru un saskaņu. Viens no intervētājiem beigās secināja: ”Dievs ir pārcēlies uz mežu.”

Šajā rakstā minētā tendence ir vērojama daudzās pasaules valstīs. Reliģijas sociologs Tomass Lukmanis (ASV) minēja, ka rūpnieciski attīstītajās zemēs uz baznīcu orientēta reliģija tiek atmesta un tās vietā nāk reliģija bez doktrīnām un morāles normām. Cilvēki izvēlas dažādas sev pieņemamas idejas par garīgiem jautājumiem un apvieno tās personiskā reliģijā jeb dzīves filozofijā.

Var rasties jautājums: ”Vai patiešām organizētās reliģijas un baznīcas zaudēs savu ietekmi sabiedrībā? Kāpēc tā notiek?” Šie jautājumi ir aplūkoti nākamajā rakstā.

[Attēls 3. lpp.]

Kāds pētnieks, runājot par tagadējo tendenci meklēt garīgumu dabā, secināja: ”Dievs ir pārcēlies uz mežu”