Kā nepārņemt patērētāju dzīves modeli

”DABĀ.. nav tāda jēdziena kā atkritumi.” Tā žurnālā Time izteicās kāds atkritumu pārstrādes speciālists. Viņš norādīja uz apbrīnojamajiem procesiem, kas norit dabā: ja ekosistēmā kaut kas aiziet bojā vai paliek pāri, tas kaut kam citam vienmēr nāk par labu. Kā uzskata šis speciālists, ”cilvēce var pārņemt šādu bezatkritumu saimniekošanu, bet tas prasa novatorisku tehnoloģiju un lielas izmaiņas cilvēku attieksmē”.

Lielākajai daļai no mums droši vien nav daudz iespēju veicināt jaunu tehnoloģiju izstrādāšanu, bet savu attieksmi gan mēs visi varam kontrolēt. Pareiza attieksme pret pienācīgas uzvedības normām var mums palīdzēt sekmīgāk tikt galā ar problēmām, kādas rodas, dzīvojot mūsdienu patērētājsabiedrībā.

 Centīsimies nebūt izšķērdīgi

Piektā daļa zemeslodes iedzīvotāju katru vakaru iet gulēt izsalkuši. To zinot, mums būtu jāsaprot, ka pārtika ir augstu jāvērtē un to nedrīkst izniekot. Kā izteicās kāds eiropiešu misionāru pāris, kas 28 gadus bija nokalpojuši Āfrikā, viena no lietām, pie kurām bija visgrūtāk atkal pierast dzimtenē, bija ”izšķērdība, ar kādu cilvēki met ārā ēdienu”.

Gudri vecāki māca saviem bērniem likt šķīvī tikai tik daudz ēdiena, cik viņi spēj apēst. Ģimenei šādi rīkojoties, atkritumu daudzums samazinās. Labāk ir sākumā uzlikt uz šķīvja nedaudz un pēc tam palūgt papildu porciju. Protams, vecākiem šajā ziņā jārāda piemērs. Jēzus mums visiem ir atstājis labu priekšzīmi, augstu vērtēdams visu, ko Dievs sagādāja gan fiziskā, gan garīgā ziņā. Kā var redzēt no Bībeles, Jēzus neatļāvās izšķērdēt ēdienu pat tad, kad tas ar brīnuma palīdzību bija sagādāts lielā daudzumā. (Jāņa 6:11—13.)

Mums jāmācās saprātīgi lietot arī drēbes, mēbeles un dažādas iekārtas. Uzturēdami lietas labā stāvoklī un izmantodami tās tik ilgi, cik tas praktiski ir iespējams, mēs parādām, ka novērtējam to, kas mums pieder. Mums nav jākļūst par upuri reklāmai, kas cenšas mūsos radīt neapmierinātību ar to, kas mums ir, piedāvājot kaut ko lielāku, labāku, ātrāku un izturīgāku. Protams, mums ir visas tiesības nomainīt lietas, kas joprojām ir izmantojamas, ar citām. Bet, pirms mēs to darām, būtu noderīgi izsvērt savu nostāju un pamudinājumus.

Sargāsimies no alkatības

Kad izraēlieši gāja cauri tuksnesim uz Apsolīto zemi, Dievs sagādāja viņiem ēdienu — mannu, kas, saskaņā ar Bībeles aprakstu, bija pieejama pietiekamā daudzumā. Izraēlieši tika  brīdināti nekļūt alkatīgiem: viņiem bija jāņem tikai tik daudz mannas, lai apmierinātu savas tūlītējās vajadzības. Tie, kas nepaklausīja šim norādījumam, pārliecinājās, ka alkatība neatalgojas, jo pārpalikušajā mannā saradās tārpi un tā sāka smirdēt. (2. Mozus 16:16—20.) Bībelē alkatība un mantkārība vairākkārt ir stingri un nepārprotami nosodīta. (Efeziešiem 5:3.)

Šāds viedoklis ir pausts ne tikai Bībelē. Piemēram, pirmā gadsimta romiešu filozofs un dramaturgs Seneka atzina, ka alkatīgs cilvēks nekad nejūtas apmierināts. ”Alkatībai ar visu pasauli ir par maz,” viņš rakstīja. Filozofs Ērihs Fromms, kas dzīvoja 20. gadsimtā, nonāca pie līdzīga secinājuma: ”Alkatība ir kā bezdibenis — tā cilvēku iztukšo, liekot viņam nemitīgi pēc kaut kā dzīties un nekad neizjust apmierinājumu.” Taču mēs varam ne tikai izvairīties no izšķērdības un alkatības, bet darīt vēl kaut ko vairāk.

Mācīsimies dalīties

Pirms mēs izmetam kādu lietu, kas ir labā stāvoklī, padomāsim, kam tā varētu noderēt. Piemēram, vai drēbes, no kurām mūsu bērni ir izauguši, nevarētu turpināt valkāt citi bērni? Vai nevarētu līdzīgi rīkoties ar lietām, kuras jūs vairs neizmantojat tik daudz kā agrāk, bet kurām joprojām ir vērtība? Dalieties priekā, ko jums sagādāja šī lieta, ļaujot to izmantot kādam citam. Amerikāņu rakstnieks un humorists Marks Tvens reiz rakstīja: ”Lai izjustu prieku visā pilnībā, ir nepieciešams kāds, ar ko tajā dalīties.” Iespējams, jūs esat pārliecinājušies, ka dalīts prieks ir dubults prieks. Turklāt, šādā veidā izmantojot lietas, kas ir mūsu īpašumā, mēs mazinām patērētājnieciska domāšanas veida negatīvās sekas.

Devība ir tikums, ko Bībele mums iesaka attīstīt. (Lūkas 3:11; Romiešiem 12:13; 2. Korintiešiem 8:14, 15; 1. Timotejam 6:18.) Cik gan daudz patīkamāka būtu dzīve, ja ikviens gribētu ar citiem dalīties!

Būsim apmierināti ar pašu nepieciešamāko

Apmierināts cilvēks ir laimīgs — tā ir universāla patiesība. Kāds grieķu sakāmvārds skan: ”Kas nav apmierināts ar mazumiņu, tas nebūs apmierināts ne ar ko.” Japāņi savukārt saka: ”Kas nekad nejūtas apmierināts, ir nabags.” Arī Bībelē par spēju justies apmierinātiem ir runāts atzinīgi: ”Tiešām, dievbijība kopā ar pieticību ir liels ieguvums. Jo mēs šinī pasaulē nekā līdz neatnesām, bez šaubām, arī nekā aiznest nevaram. Bet ja mums ir uzturs un apģērbs, būsim apmierināti ar to!” (1. Timotejam 6:6—8, JD; Filipiešiem 4:11, JD.)

Iespējams, lai mēs justos apmierināti ar to, kas mums ir, mums ir nepieciešamas ”lielas izmaiņas attieksmē”. Kāda jauna sieviete, vārdā Suzanna, nesen saprata, ka viņai šādas izmaiņas ir vajadzīgas. Viņa sacīja: ”Es nolēmu: tā kā es nevaru iegūt visu, ko vēlos, man jāmācās vēlēties to, kas man ir. Tagad es jūtos laimīga un apmierināta.”

Apmierinātība tiešām sekmē laimi. Bulgāru profesors Argirs Hadžihristevs, kas pētī novecošanas problēmu, saka: ”Viss ļaunums ceļas no tā, ka cilvēks nav apmierināts ar to nedaudzo, kas viņam ir.” Norādīdams, kādu labumu spēja justies apmierinātam dod veselībai, viņš piebilst: ”Ja cilvēks necenšas dzīvot labāk nekā viņa kaimiņš un nedzenas pēc tā, lai viņam piederētu arvien vairāk un vairāk, viņa dzīvē nav sāncensības un līdz ar to nav arī stresa. Tas savukārt nāk par labu nervu sistēmai.”

Patērētāju dzīves modelis nespēj cilvēkus padarīt patiesi laimīgus. Vēl mazāk to spēj patērētājniecisks domāšanas veids. Šķiet, arvien vairāk cilvēku sāk to apzināties. Vai viņu vidū esat arī jūs?

[Attēls 9. lpp.]

Bērniem ir jāmācās neizniekot ēdienu

[Attēls 9. lpp.]

Jēzus rādīja labu piemēru, kā nebūt izšķērdīgiem

[Attēls 10. lpp.]

Vai lietas, ko mēs vairs neizmantojam, nevarētu atdot citiem, nevis tās izmest?