Lielais bads Īrijā. Stāsts par nāvi un izceļošanu
Lielais bads Īrijā. Stāsts par nāvi un izceļošanu
NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA ĪRIJĀ
ĪRIJAS ”svētā” kalna Kropatrika * ēnā slejas visai neparasts kuģis. Tas līdzinās nelielam 19. gadsimta buriniekam, un tā priekšgals ir vērsts uz rietumiem Atlantijas okeāna virzienā, tomēr šis kuģis nekad neatstās krastu. Šis burinieks ir stingri nostiprināts betona pamatā, un uz tā ir attēlota satriecoša aina — starp mastiem ir ievīti stilizēti cilvēku ģindeņi.
Šis kuģis ir iespaidīga izmēra metāla skulptūra, kas 1997. gadā tika oficiāli atklāta par atgādinājumu lielajam badam — vienai no lielākajām traģēdijām Īrijas vēsturē. Ģindeņi un kuģis simbolizē nāvi un masveida emigrāciju, kas iezīmēja laikposmu no 1845. līdz 1850. gadam.
Protams, bads ir plosījies ne tikai Īrijā, bet arī daudzās citās zemēs. Tomēr daudzējādā ziņā lielais bads, kādu pieredzēja Īrija, bija īpaši briesmīgs. 1845. gadā Īrijā dzīvoja aptuveni astoņi miljoni cilvēku, bet līdz 1850. gadam apmēram pusotrs miljons no tiem bija miruši badā un vēl miljons cilvēku bija devušies labākas dzīves meklējumos uz citām zemēm, galvenokārt uz Lielbritāniju un Amerikas Savienotajām Valstīm. Vairāk nekā skaidrs, ka bads bija šausmīgs.
Kas izraisīja tik nežēlīgu badu? Kāda palīdzība tika sniegta cilvēkiem, kas no tā cieta? Ko mēs varam mācīties no šīs traģēdijas? Lai noskaidrotu šos jautājumus, īsumā aplūkosim, kāda bija dzīve Īrijā, pirms sākās lielais bads.
Kad bads vēl nebija sācies
Kopš 19. gadsimta sākuma Lielbritānija bija pārņēmusi savā varā daudzas pasaules zemes, un tās vara iesniedzās arī Īrijā. Ievērojama daļa Īrijas zemes piederēja angļu lendlordiem, no kuriem daudzi uzturējās Anglijā. Šie zemes īpašnieki pieprasīja no vietējiem zemniekiem augstu renti un maksāja viņiem zemas algas.
Neskaitāmi sīkzemnieki jeb koteri dzīvoja galējā nabadzībā. Tā kā zemnieki nevarēja nopirkt gaļu un daudzus citus produktus, viņi audzēja kultūru, kas viņu apstākļos bija vislētākā, visvieglāk izaudzējamā un noderēja kā vissātīgākais pārtikas produkts, — tie bija kartupeļi.
Kartupeļu nozīme
Kartupeļi Īrijā tika ievesti ap 1590. gadu. Tam bija lieli panākumi, jo Īrijas mitrais un maigais klimats bija kā radīts kartupeļu audzēšanai un kartupeļi spēja izaugt pat ļoti nabadzīgā augsnē. Kartupeļus ēda cilvēki, un ar tiem baroja arī lopus. Līdz 19. gadsimta vidum kartupeļu audzēšanai izmantoja aptuveni trešdaļu aramzemes, un apmēram divas trešdaļas no kartupeļu ražas cilvēki patērēja uzturam. Pamatā īru zemnieki katru dienu ēda kartupeļus — un tikpat kā neko citu.
Tā kā tik daudzu cilvēku uzturs bija pilnībā atkarīgs no kartupeļiem, veidojās priekšnosacījumi, kas varēja izvērsties par katastrofu. Kas gan notiktu, ja kartupeļu raža ietu bojā?
Pirmā kartupeļu neraža
Īrijā jau agrāk šad un tad bija pieredzēti kartupeļu neražas gadi. To sekas tika pārvarētas, organizējot īslaicīgu palīdzību, un, ja nākamā kartupeļu raža bija veiksmīga, neražas gads nekādu lielo postu tā arī nenodarīja. Tāpēc, kad 1845. gadā kartupeļu raža gāja bojā, varas iestādes nesaskatīja pamatu bažām.
Tomēr šoreiz situācija bija krietni nopietnāka. Mūsdienās ir zināms, ka 1845. gada neražu izraisīja sēnīšu slimība phytophthora infestans jeb kartupeļu lakstu puve. Šī slimība pa gaisu strauji izplatījās no viena kartupeļu lauka uz nākamo. Kartupeļi, kurus bija skārusi lakstu puve, sapuva zemē, un arī tie krājumi, kurus mēģināja uzglabāt, pamazām sapuva. Īrijā audzēja tikai vienu kartupeļu šķirni, tāpēc ar lakstu puvi saslima kartupeļi visā valstī. Un, tā kā arī sēklas kartupeļi bija slimi, lakstu puve postoši ietekmēja arī turpmākās ražas.
Otrais neražas gads
Nākamajā gadā tīrumi tika apstādīti ar sliktas kvalitātes sēklas kartupeļiem, ko bija izdevies
izglābt iepriekšējā gadā, tomēr lakstu puve iznīcināja kartupeļu ražu arī 1846. gadā. Tā kā neatlika nekā novākšanas vērta, daudzi sīkzemnieki zaudēja darbu. Lendlordi gluži vienkārši vairs nevarēja atļauties viņiem maksāt.Valdība sagādāja palīdzību, dodot iespēju strādāt dažādus darbus, galvenokārt būvēt ceļus, un noalgoja šiem darbiem strādniekus no nabadzīgajiem ļaudīm, lai viņi varētu uzturēt savas ģimenes.
Dažiem vienīgā vieta, kur izdevās atrast darbu, bija darba nami, kuros varēja strādāt cilvēki, kas bija nonākuši galējā trūkumā. Par savu darbu viņi saņēma ēdienu un naktsmājas. Jāstrādā bija smagi, turklāt ēdiens bieži bija bojāts, un dzīves apstākļi — ārkārtīgi nožēlojami. Daži strādnieki šajos apstākļos neizdzīvoja.
Zināmu labumu šie mēģinājumi uzlabot situāciju tomēr deva, bet ļaunākais vēl bija priekšā. 1846./1847. gada ziema izvērtās ļoti auksta, tāpēc bija jāpārtrauc lielākā daļa no āra darbiem. Dažādas valsts iestādes par brīvu dalīja cilvēkiem pārtikas produktus. Tomēr divu gadu laikā valdības līdzekļi bija ievērojami sarukuši, un palīdzība, ko varēja piedāvāt pastāvīgi pieaugošajām fiziski novājināto cilvēku masām, bija neizsakāmi niecīga. Un tad sekoja nākamais trieciens.
Zemes īpašnieki, kas nereti paši bija iedzīvojušies lielos parādos, turpināja pieprasīt renti. Daudzi zemnieki nespēja to samaksāt, un tāpēc tūkstošiem cilvēku tika padzīti no savām mājām. Daļa zemnieku atstāja laukus, lai dotos uz pilsētām labākas dzīves meklējumos. Bet kur gan šie cilvēki bez pārtikas, bez naudas un mājvietas varēja iet? Arvien lielākam skaitam īru vienīgā iespēja bija aizceļot no valsts.
Masveida izceļošana
Izceļošana bija sākusies jau agrāk. Kopš 18. gadsimta sākuma uz Lielbritāniju un Amerikas Savienotajām Valstīm pastāvīgi devās neliels skaits īru emigrantu. Taču pēc 1845. gada ziemas sīkā emigrantu straumīte pārvērtās par īstiem plūdiem! Līdz 1850. gadam Ņujorkā jau dzīvoja 26 procenti īru — tajā uz dzīvi bija apmetušies vairāk Īrijā dzimušu cilvēku, nekā to bija Īrijas galvaspilsētā Dublinā.
Sešu gadu garumā, kamēr Īrijā plosījās bads, pieci tūkstoši kuģu devās 5000 kilometru garā bīstamā braucienā pāri Atlantijas okeānam. Daudzi kuģi bija visai veci. Daži no tiem agrāk bija bijuši vergu kuģi, un tos vēl aizvien izmantoja vienīgi tāpēc, ka bija radusies neatliekama vajadzība. Šo kuģu tilpnēs, kur cilvēkiem bija jāmitinās drausmīgā saspiestībā, tikpat kā netika veikti uzlabojumi. Sanitārie apstākļi bija ārkārtīgi slikti, un pasažieriem bija jāiztiek ar minimālu pārtikas devu.
Tūkstošiem cilvēku, kurus jau bija novārdzinājis bads, nespēja pretoties slimībām. Daudzi ceļojuma laikā nomira. 1847. gadā kuģus, kas brauca uz Kanādu, sāka dēvēt par peldošajiem zārkiem. No aptuveni 100 000 cilvēkiem, kas ceļoja šajos kuģos, apmēram 16 000 nomira turpat jūrā vai neilgi pēc izkāpšanas krastā. Īrijā palikušajiem draugiem un radiniekiem tika sūtītas vēstules, kurās bija pastāstīts, ar kādu risku ir saistīta emigrēšana, tomēr īri nebeidzamām straumēm turpināja izceļot no valsts.
Daži lendlordi nāca talkā saviem agrākajiem rentniekiem. Viens zemes īpašnieks, piemēram, noīrēja trīs kuģus un samaksāja par braucienu, lai kādi tūkstoš viņa bijušie koteri varētu emigrēt no Īrijas. Lielākoties tomēr cilvēkiem par iespēju izceļot bija jācīnās pašu spēkiem. Nereti tikai viens vai divi cilvēki no lielas ģimenes varēja
samaksāt par šādu braucienu. Iedomājieties, kādas sirdssāpes izjuta tūkstošiem īru, kad viņi ostā saviem ģimenes locekļiem teica ardievas, atvadoties cits no cita, iespējams, uz visiem laikiem.Slimības un trešais neražas gads
Kad viena pēc otras bojā bija gājušas divas kartupeļu ražas, cilvēki masveidā bija izceļojuši no valsts un neskaitāmi citi miruši, atlikušajiem iedzīvotājiem bija jāsastopas ar vēl vienu šausminošu postu. Īrijā uzliesmoja dažādas sērgas. Tīfs, dizentērija un cinga atkal prasīja jaunas un jaunas dzīvības. Daudzi no tiem, kas tolaik izdzīvoja, visticamāk, domāja, ka nu jau vairs ļaunāk nevar būt, tomēr viņi maldījās.
Nopriecājušies par veiksmīgo kartupeļu ražu 1847. gadā, nākamajā gadā zemnieki apstādīja ar kartupeļiem trīsreiz lielāku platību nekā parasti, taču tam bija katastrofālas sekas. Togad vasara bija ļoti lietaina, un lakstu puve izplatījās ar jaunu sparu. Četru sezonu laikā kartupeļu raža gāja bojā jau trešo reizi. Valdības iestādes un labdarības organizācijas savas iespējas bija izsmēlušas līdz beidzamajai robežai. Bet arī ar to nelaimes vēl nebija galā. 1849. gadā holeras epidēmija aiznesa sev līdzi 36 000 cilvēku dzīvības.
Atskaņas
Kā izrādījās, holeras epidēmija tomēr bija pavērsiena punkts. Nākamā gada kartupeļu raža izdevās, un maz pamazām situācija sāka uzlaboties. Valdība pieņēma jaunus likumus, ar kuriem tika anulēti jebkādi parādi, kas bija radušies bada dēļ. Lēnā garā Īrijā atkal pieauga iedzīvotāju skaits. Kaut gan vēl pāris reizes kartupeļi saslima ar lakstu puvi, nekad vairs neatkārtojās nekas līdzīgs tām šausmām, kas bija jāpieredz briesmīgajos bada gados, kad Īrija zaudēja aptuveni ceturto daļu iedzīvotāju.
Mūsdienās viscaur Īrijā var vērot nodrupušus akmens mūrus un pussagruvušas mājas, kas ir kā drūms atgādinājums par nežēlīgajiem laikiem, kas lika īriem izceļot uz dažnedažādām pasaules malām. Amerikas Savienotajās Valstīs vien apmēram 40 miljoni cilvēku uzskata sevi par īru pēctečiem. Gan bijušais ASV prezidents Džons Kenedijs, gan Henrijs Fords, automašīnas Ford izgudrotājs, bija cēlušies no emigrantiem, kas atceļoja no Īrijas lielā bada laika kuģos.
Galvenais iemesls daudzu cilvēku nāvei un izceļošanai neapšaubāmi bija atkārtotās kartupeļu neražas. Taču šī situācija izvērtās tik smaga arī tāpēc, ka ”cilvēks valda pār citiem sev par nelaimi”, kā senatnē izteicās kāds Bībeles sarakstītājs. (Salamans Mācītājs 8:9.) Par laimi, Dieva Rakstos, Bībelē, mums ir apsolīts, ka zemes un visas dzīvās dabas Radītājs izveidos uz zemes paradīzes apstākļus, nodrošinot visiem iespēju dzīvot nebeidzamā mierā un pārticībā. (2. Pētera 3:13.) Par to senos laikos pravietoja arī psalmu sacerētājs: ”Zeme būs labības pilna līdz kalnu galiem.” (Psalms 72:16.)
[Zemsvītras piezīme]
^ 3. rk. Skat. 1995. gada 15. aprīļa Sargtorni (krievu val.), 26.—28. lpp.
[Attēls 14. lpp.]
Piemineklis atgādinājumam par lielo badu
[Attēls 15. lpp.]
1849. gada 22. decembra laikrakstā ”Illustrated London News” attēlots, kā tiek meklēti kartupeļi
[Attēls 16. lpp.]
Trūcīgajām ģimenēm tiek izsniegtas drēbes
[Norāde par autortiesībām]
un attēls 15. lappusē no 1849. gada 22. decembra ”The Illustrated London News”
[Attēls 16., 17. lpp.]
”Emigrantu kuģis” (Gleznotājs Čārlzs Stenilends, 1880)
[Norāde par autortiesībām]
Bradford Art Galleries and Museums, West Yorkshire, UK/Bridgeman Art Library
[Attēls 17. lpp.]
Sagruvušas mājas ir drūms atgādinājums par nežēlīgajiem bada gadiem
[Norāde par attēla autortiesībām 14. lpp.]
Skice: Courtesy of the “Views of the Famine” Web site at http://vassun.vassar.edu/-sttaylor/FAMINE