Trakais Zirgs. Kalns pārtop par monumentu

KAS pamudināja jaunu, talantīgu poļu izcelsmes amerikāņu tēlnieku autodidaktu uzņemties tik milzīgu darbu — pārveidot kalnu par slavena indiāņu karotāja tēlu? Tas nebija steigā pieņemts lēmums, jo Korčaks Zjulkovskis (tāds bija tēlnieka vārds) to apsvēra veselus septiņus gadus.

1939. gadā Zjulkovskis saņēma vēstuli no veca lakotu virsaiša Henrija Stāvošā Lāča, kurš dzīvoja Dienviddakotā, Painridžas indiāņu rezervātā. Virsaitis viņu uzaicināja izveidot Dienviddakotas Melnajos kalnos kāda leģendāra indiāņu virsaiša memoriālu. Lakoti uzskata Melnos kalnus par svētu indiāņu zemi, un viņi bija neapmierināti, ka tieši tur, Rašmora kalnā, tēlnieks Gatsons Borglums bija izkalis gigantiskos četru ASV prezidentu tēlus. Vēstulē Zjulkovskim Stāvošais Lācis rakstīja: ”Mēs, virsaiši, vēlamies, lai baltie zinātu, ka arī indiāņiem ir savi lielie varoņi.”

Kāpēc tieši Trakais Zirgs?

Kāpēc viņi izraudzījās Trako Zirgu? * Zjulkovska biogrāfs Robs Devols paskaidro: ”Tie bija indiāņi, kas gribēja, lai memoriālā tiktu atveidots Trakais Zirgs. Būtībā Trakais Zirgs bija indiāņa ideāltips — neparasti drosmīgs karotājs un izcils stratēģis, pirmais no indiāņiem, kas pazīstams ar ievilināšanas taktikas izmantojumu. Viņš.. nav parakstījis nevienu līgumu un nevienu brīdi nav dzīvojis rezervātā.”

Kur Zjulkovskis smēlās ierosmi savas skulptūras kompozīcijai? Tēlnieks bija dzirdējis stāstu par Trakā Zirga atbildi kādam baltajam tirgotājam, kas viņu bija izsmējis tāpēc, ka viņš atteicās doties uz rezervātu, lai gan lielākā daļa lakotu jau dzīvoja tur. Tirgotājs esot jautājis: ”Kur tad nu tagad ir tava zeme?” Trakais Zirgs paraudzījies uz apvārsni, izstiepis roku pār sava zirga galvu un lepni paziņojis: ”Mana zeme ir tur, kur apglabāti mani mirušie.”

Vietas izvēle

Vispirms bija jāatrod kalns, ko varētu pārveidot par skulptūru, kurai pēc idejas autoru ieceres bija jākļūst par lielāko pasaulē, pārspējot pat netālo Rašmoras memoriālu. 1947. gadā Zjulkovskis un Stāvošais Lācis beidzot izlēma, kurš kalns vislabāk derēs viņu nolūkam. Tā bija kāda 2050 metrus augsta kalna 200 metrus augsta virsotne. Zjulkovskis to iesauca par Pērkona Padebešu kalnu, jo virs tā mēdza savilkties neparastas formas mākoņi. Bet kā viņi dabūja atļauju pārveidot kalnu par gigantisku pieminekli kādam indiānim?

Robs Devols savā grāmatā Korczak—Storyteller in Stone (Korčaks — stāstnieks akmenī) raksta: ”Melnajos kalnos ikviens varēja pieprasīt zemes gabalu derīgo izrakteņu ieguvei un būtībā iegūt šo gabalu savā ”īpašumā”, kamēr vien tajā ik gadus tika veikts darbs 100 dolāru vērtībā. Korčakam šī situācija likās paradoksāla — valdībai bija gluži vienalga, ka kalns beigu beigās izskatīsies pēc indiāņa zirga mugurā, ja tikai viņš katru gadu veic pieprasīto darba apjomu.”

Cik daudz no kalna jāatskalda?

Zjulkovskim nebija daudz līdzekļu, taču viņu gaidīja gigantisks darbs, un sākumā viņš to darīja viens. Pirmajā dinamīta sprādzienā, kas notika 1948. gada 3. jūnijā, tika uzspridzinātas nieka desmit tonnas iežu masas. Kopš tā brīža līdz 1994. gadam no kalna spridzinot tika atskaldīti aptuveni 8 miljoni tonnu. Pavērot pirmo sprādzienu bija ieradušies vairāki simti indiāņu, kuru vidū bija arī pieci no deviņiem vēl  dzīvajiem slavenās kaujas pie Litlbighornas dalībniekiem. *

Zjulkovskis bija apņēmīgs un savam darbam uzticīgs vīrs. No vietējiem kokmateriāliem, ko pats bija cirtis, viņš uzbūvēja kāpnes ar 741 pakāpienu līdz kalna virsotnei, kur viņš bija paredzējis izkalt zirga galvu. Savu atskaldāmo āmuru Zjulkovskis darbināja ar vecu kompresoru, kas darbojās ar benzīnu. Augšup līdz tai vietai, kur viņš strādāja, viņam bija jāierīko 620 metrus garš cauruļvads, kura diametrs bija 8 centimetri. Ikreiz, kad kompresors pēkšņi apstājās, viņam bija jānokāpj pa šīm kāpnēm (pa 741 pakāpienu!) un no jauna jāiedarbina motors. Rekordskaits bija deviņi kāpieni vienā dienā. Zjulkovskis nevarēja atļauties algot kādu, kas pieskatītu kompresoru. Atliek tikai apbrīnot viņa izturību un neatlaidību.

1951. gadā viņš uzzīmēja uz kalna nogāzes iecerētās skulptūras kontūras, iztērējot šim nolūkam 660 litrus baltas krāsas. Tagad viesi, kas ieradās apskatīt topošā pieminekļa vietu, labāk varēja iztēloties galarezultātu.

Traģēdija un krīze

70. gados un 80. gadu sākumā Zjulkovska galvenais mērķis bija nospridzināt pietiekami lielu daļu kalna, lai varētu ķerties pie zirga galvas  kalšanas. Viņš jau bija pārcietis divas sirdslēkmes (1968. un 1970. gadā). 1982. gada vasarā Zjulkovskim sekmīgi veica nopietnu sirds operāciju — četru koronāro artēriju šuntēšanu. Bet tad notika traģēdija — tā paša gada oktobrī 74 gadu vecumā Zjulkovskis pēkšņi nomira. Radās jautājums: kas tagad notiks ar gigantisko Trakā Zirga projektu? Vai tas nomirs kopā ar tēlnieku?

Zjulkovskis jau no paša sākuma bija zinājis, ka viņš pats nespēs līdz galam īstenot savu ieceri. Saprazdams, ka ar vienu mūžu tam nepietiks, viņš bija izstrādājis detalizētus darba plānus. Zjulkovska sieva Ruta un viņu desmit bērni tikpat dedzīgi kā pats tēlnieks vēlējās, lai piemineklis tiktu pabeigts. Ruta bija piedalījusies visos projekta realizācijas posmos, palīdzēdama vīram gan veikt aprēķinus, gan darīt fiziski smagus darbus.

Zjulkovskis bija gribējis vispirms pabeigt zirga galvu, bet viņa nāve mainīja šo plānu. 1987. gadā Zjulkovska atraitne kopā ar Trakā Zirga memoriāla bezpeļņas fonda direktoriem nolēma, ka pirmām kārtām jāizkaļ Trakā Zirga seja. Šādu lēmumu viņi pieņēma tādēļ, ka seja ir daudz mazāka par zirga galvu un tāpēc to varēja pabeigt ātrāk un lētāk. Līdz ar to īsākā laikā publikas apskatei varēja piedāvāt raksturīgāku pieminekļa detaļu un, iespējams, panākt lielāku sabiedrības atbalstu šim projektam.

Iespaidīgi izmēri

Trakā Zirga galva ir 26,7 metrus augsta un 18 metrus plata. Kādā grāmatā teikts, ka ”visas četras [20 metrus] augstās galvas, kas izkaltas Rašmoras kalnā, varētu savietoties Trakā Zirga galvas iekšienē un vieta vēl paliktu pāri”. Pēc dažu avotu ziņām, zirga mugurā sēdošais Trakais Zirgs ar savu izstiepto kreiso roku būs lielākā skulptūra pasaulē — 172 metrus augsta un 195 metrus gara. Rokas garums būs 69 metri, un rādītājpirksts būs 11,4 metrus garš un 3 metrus resns.

Zjulkovskis nebija ar mieru pieņemt naudu no valsts. Viņam divreiz piedāvāja valsts finansējumu — 10 miljonus dolāru —, bet viņš no tā atteicās. Devols raksta, ka Zjulkovskis ”palika līdz galam uzticīgs savai brīvās uzņēmējdarbības filozofijai. Viņš savā mūžā pats uz savu roku savāca un iztērēja Trakā Zirga piemineklim vairāk nekā piecus miljonus dolāru.” Zjulkovskis nesaņēma algu, un neviena organizācija nebija atvērusi viņam rēķinu bankā, lai segtu viņa izdevumus.

Patlaban automašīnu grupām, kā arī individuāliem apmeklētājiem un motociklistiem, kas ierodas apskatīt nepabeigto pieminekli, ir noteikta ieejas maksa. Tagad šo vietu ik gadus apmeklē vairāk nekā miljons tūristu. Daudzi cilvēki ziedo līdzekļus un tehniku projekta īstenošanai, un tas palīdz turpināt darbu.

Indiāņu muzejs

Blakus Trakā Zirga piemineklim atrodas ievērojamais Ziemeļamerikas Indiāņu muzejs, kas būvēts no vietējā koka. Tajā glabājas tūkstošiem indiāņu senlietu, kas pārstāv daudzas no vairāk nekā 500 Ziemeļamerikas ciltīm. Muzejā ir arī  plaša bibliotēka par Amerikas pirmiedzīvotājiem, kuru var izmantot studenti un zinātnieki.

Muzejā strādā Amerikas indiāņu pārstāvji, kā Prisila Engena un Frīda Gudsela no oglalu cilts (lakotu atzars), kas atbild uz muzeja apmeklētāju jautājumiem un sniedz paskaidrojumus par ekspozīciju. Apmeklējuma laikā ir iespējams konsultēties ar universitātes pasniedzēju Donovinu Spreigu, kas pieder pie citas lakotu cilts, minekondžu. Viņa vecvecvectēvs ir bijis virsaitis Kupris, kurš 1876. gadā piedalījās kaujā pie Litlbighornas.

Kāda nākotne gaida Trakā Zirga memoriālu?

Muzejam tiek plānota jauna ēka. Pēc Zjulkovska sākotnējās ieceres muzejam bija jāatrodas tuvāk pieminekļa pakājei un jābūt celtam navahu hogana stilā. Ir plānots uzcelt daudzstāvu būvi 110 metru diametrā. Ir iecerēts arī izveidot Ziemeļamerikas indiāņu universitāti un medicīniskās izglītības centru. Taču, pirms varēs ķerties pie šiem grandiozajiem projektiem, ir jāpabeidz pats Trakā Zirga monuments. Cik laika tas vēl prasīs? Zjulkovska atraitne Ruta saka: ”Nav iespējams nosaukt konkrētus datumus, jo daudz kas ir atkarīgs no grūti paredzamiem faktoriem — no laika apstākļiem, no tā, cik bargas būs ziemas, no finansēm un tā tālāk. Bet galvenais ir tas, ka mēs nemitīgi virzāmies uz priekšu.”

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 14., 15. lpp.]

Trakā Zirga pieminekļa modelis un uz kalna nogāzes uzkrāsotā zirga galva

[Norāde par autortiesībām]

2. un 15. lpp.: Tēlnieks Zjulkovskis © Crazy Horse Memorial Fnd.

[Attēls 15. lpp.]

Zjulkovskis un virsaitis Henrijs Stāvošais Lācis 1948. gada 3. jūnijā. Fonā pieminekļa marmora modelis un kalns pirms spridzināšanas

[Norāde par autortiesībām]

Photo: Crazy Horse Memorial archives

[Attēls 16. lpp.]

Zjulkovsku ģimene. Ceturtā no labās — Korčaka Zjulkovska atraitne Ruta

[Norāde par autortiesībām]

Crazy Horse photo

[Attēls 17. lpp.]

Indiāņu muzeja iekšskats

[Attēls 16., 17. lpp.]

Ikgadējais gājiens uz Trakā Zirga galvu

[Norāde par autortiesībām]

Photo by Robb DeWall, courtesy Crazy Horse Memorial Foundation (nonprofit)

[Norāde par attēla autortiesībām 16. lpp.]

Photos by Robb DeWall, courtesy Crazy Horse Memorial Foundation (nonprofit)