Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Vai jūs varat pateikt, kurš ir kurš?

Vai jūs varat pateikt, kurš ir kurš?

Vai jūs varat pateikt, kurš ir kurš?

”Tās ir klavieres!” ”Nē, tas atgādina sintezatoru.” ”Tās noteikti ir ērģeles!” ”Nē, jūs visi kļūdāties. Tas ir klavesīns.” Tātad — kas tas ir par instrumentu?

TIESA, pēc izskata visu nupat minēto instrumentu klaviatūras ir līdzīgas. Taču skaņa, kāda rodas, nospiežot to taustiņus, un skaņu rašanās veids ir ļoti atšķirīgs. Kāda ir šo taustiņinstrumentu izcelsme, un kā ir noritējusi to attīstība? Lai to noskaidrotu, ielūkosimies šo instrumentu vēsturē.

Kas bija hidrauloss?

Cik zināms, senākais taustiņinstruments ar gluži primitīvu klaviatūru bija hidrauloss jeb ūdensērģeles. Par šī instrumenta izgudrotāju tiek uzskatīts mehāniķis Ktēsibijs, kas trešā gadsimta sākumā p.m.ē. dzīvojis Aleksandrijā. Kā teikts grāmatā Musical Instruments of the West (Rietumu mūzikas instrumenti), ”gaiss tika iesūknēts.. perforētā traukā (pnigeus), kas bija iegremdēts tvertnē ar ūdeni, un no pnigeus tas ieplūda zem stabuļu rindām novietotajā vējlādē. Ūdens spiediens nodrošināja vienmērīgu gaisa plūsmu.” Kad ar vairāku lielu taustiņu palīdzību tika atvilktas zem stabulēm novietotās slīdošās koka līstītes, stabules sāka skanēt. Tā kā skaņa bija skaļa un spalga, hidrauloss bija ļoti piemērots cirka izrādēm, gadatirgiem un svētkiem brīvā dabā. Lielāko popularitāti šis instruments ieguva Romas impērijas laikā — pat imperators Nerons ir raksturots kā prasmīgs hidraulosa spēlētājs.

Kāpēc gaisa ērģeles?

Kad gaisa kompresora funkciju sāka pildīt plēšas, aizsākās gaisa ērģeļu ēra. Tagad spēlētājs varēja sēdēt pie instrumenta un ar roku vai kāju darbināt plēšas, kas nodrošināja stabulēm gaisa padevi. Izrakumos ir atrasti gaisa ērģeļu fragmenti, kas datējami pat ar mūsu ēras trešo gadsimtu, un šis instruments plaši tika lietots vairākus simtus gadu. Tā kā gaisa ērģeļu klaviatūra joprojām bija ļoti primitīva, tās varēja spēlēt tikai ļoti lēnā tempā. Iemesls bija tas, ka ikvienam taustiņam bija jābūt proporcionāli tikpat lielam kā stabulei, ar kuru tas savienots. Atskaņojot zemās skaņas, izpildītājam, visticamāk, bija jāizmanto visas plaukstas spēks vai pat jāsit ar dūri, lai nospiestu milzīgos taustiņus.

Līdz 14. gadsimta sākumam ērģeles ”Rietumeiropā bija kļuvušas gandrīz vienīgi par baznīcas instrumentu”. (Mūzikas enciklopēdija.) Līdz ar īpašas pārnesuma ierīces izgudrošanu ērģeļu klaviatūras izskats un darbība ievērojami izmainījās. Šī ierīce ļāva stabules novietot tālāk no klaviatūras un taustiņus veidot šaurākus. Beidzot katra taustiņa nospiešanai pietika ar vienu pirkstu, un ērģeļu spēlētājs varēja izpildīt virtuozas pasāžas. Mocarts tik augstu vērtēja ērģeles, ka nosauca tās par visu instrumentu karalieni.

Agrīnie stīgu taustiņinstrumenti

Bībelē stīgu instrumenti pirmo reizi ir minēti 1. Mozus 4:21, un vairākkārt par tiem ir runāts saistībā ar Izraēla tautu. Taču tikai 15. gadsimtā stīgu instrumentiem (kurus parasti strinkšķināja ar pirkstiem vai spēlēja, sitot pa stīgām ar veserīšiem vai nūjiņām) sāka pievienot klaviatūru. Pirmais instruments ar tādu klaviatūru, kādu mēs to pazīstam mūsdienās, bija klavihords. Tas bija vienkāršs, četrstūrains instruments ar stīgām, kas bija uzvilktas paralēli klaviatūrai no kreisās uz labo pusi. Nospiežot taustiņus, pacēlās metāla plāksnītes un no apakšas ieskandināja klavihorda stīgas.

Pēc tam parādījās klavesīns un mazāk apjomīgi šī instrumenta paveidi — spinets un vērdžinels *. Šie instrumenti, īpaši klavesīns, kļuva par populārākajiem taustiņinstrumentiem 16. un 17. gadsimtā. Klavesīna novatoriskā konstrukcija iezīmēja būtisku pavērsienu mūzikas vēsturē. Publikācijā The History of Musical Instruments (Mūzikas instrumentu vēsture) par šo instrumentu ir teikts: ”Klavesīna stīgas ieskandināja nevis tangentes, kā tas ir klavihordam, bet putnu spalvu stobriņi. Katram taustiņam galā bija vertikāls koka gabaliņš, kurā bija iestiprināts mazs spalvas stobriņš vai ādas mēlīte.. Kad tika nospiests taustiņš, koka gabaliņš pasitās uz augšu un stobriņš skāra stīgu, bet pēc tam ar speciālas ierīces palīdzību atgriezās savā vietā, neskardams stīgu vēlreiz.”

Šis jaunais stīgu ieskandināšanas mehānisms piešķīra klavesīnam tā raksturīgo skanējumu. Salīdzinādama klavesīna skaņu ar mūsdienu klavieru skanējumu, kāda pianiste sacīja: ”Klavesīna skaņa ir dzidra ar metālisku nokrāsu, un tā ātri gaist.”

Klavesīna konstrukcija gadu gaitā ievērojami mainījās. Sākumā šim instrumentam bija tikai viena klaviatūra, un stīgu un taustiņu skaits bija vienāds. Vēlāk klavesīnu pilnīgoja — tika izveidotas divas klaviatūras, pavairots stīgu skaits, tā ka katram taustiņam atbilda vairākas stīgas, kā arī ieviestas dažādas ierīces, kas ļāva mainīt skanējuma nokrāsu. Tādi izcili tālaika komponisti kā Johans Sebastiāns Bahs (1685.—1750.) un Domeniko Skarlati (1685.—1757.) prasmīgi izmantoja šī instrumenta tembrālās un tehniskās iespējas un radīja virkni nozīmīgu skaņdarbu, no kuriem daudzi tiek atskaņoti vēl šodien.

19. gadsimtā tika izgudrotas harmonikas, bet 20. gadsimtā īpaši populārs kļuva akordeons — harmoniku paveids, kuram ir taustiņu klaviatūra. Akordeonu var raksturot kā pūšaminstrumenta un taustiņinstrumenta apvienojumu, jo skaņu rada vibrējošas mēlītes, kam gaisu pievada ar plēšām. Mūsdienu akordeoniem mēdz būt pat 140 basu, kuriem atbilst septiņās rindās sakārtotas basu pogas. Taustiņu klaviatūras diapazons ir no divām līdz četrām oktāvām.

Elektronikas laikmets

20. gadsimts ievadīja elektronisko taustiņinstrumentu ēru. Vecākais no tiem ir Tadiusa Kāhila 1906. gadā izveidotais telharmonijs. Trīsdesmitajos gados parādījās elektroērģeles, un drīz tām sekoja elektroklavesīni un elektroklavieres. Elektroērģeļu un hidraulosa skaņu veidošanas principi ir pilnīgi atšķirīgi — kad tiek nospiests elektroērģeļu taustiņš, elektriskais signāls rada skaņu, kas tiek pārveidota un pastiprināta.

Viens no populārākajiem elektroniskajiem taustiņinstrumentiem mūsdienās ir sintezators, kura attīstība sākās četrdesmitajos gados un kurš ir kļuvis par pamatinstrumentu lielākajā daļā mūsdienu ansambļu. Sintezators var atskaņot gandrīz jebkuru skaņu — sākot ar suņa rejām un beidzot ar simfoniskā orķestra skanējumu.

Nav nekāds pārsteigums, ka modernajā mūzikā nozīmīgu vietu ieņem arī dators. Jaunāko sintezatoru uzbūvē parasti ietilpst datorizētas ierīces, turklāt datoru var izmantot arī kā mūzikas veidotāju un līdz ar to — kā patstāvīgu mūzikas instrumentu. Kaut gan lielākoties ieraksti tiek veikti ar muzikālās klaviatūras palīdzību, mūsdienās programmēšanai ir iespējams izmantot arī datora peli vai parasto datora klaviatūru. ”Tagad gandrīz katras ierakstu studijas rīcībā ir datorizēta aparatūra. Muzikālais fragments ciparu formā tiek saglabāts cietajā diskā, tad, izmantojot sarežģītu programmatūru, ar miksēšanas pulti tiek apstrādāts, un tikai pēc tam beigu versija tiek ierakstīta ciparu audiolentē.” (Mūzikas enciklopēdija.)

Vai šie tehnoloģijas sasniegumi liecina, ka taustiņinstrumentu dienas ir skaitītas? Maz ticams, ja atsaucam prātā saviļņojošās vienkāršības caurausto Bēthovena ”Mēnesnīcas sonāti”, viņa ”Elīzei” vai Debisī ”Mēnesgaismu”. Gadsimtiem ilgā taustiņinstrumentu vēsture un tas, kā tie ir iespaidojuši miljoniem cilvēku dzīvi, skaidri liecina par šo instrumentu nenovērtējamo nozīmi mūzikas pasaulē.

[Zemsvītras piezīme]

^ 11. rk. Vērdžinels tika izgudrots 15. gadsimtā. Tam ir 32 metāla stīgas, klavihorda forma un klavesīna skanējums.

[Papildmateriāls/Attēli 21. lpp.]

Kāpēc pianoforte?

18. gadsimta beigās klavesīnu pakāpeniski nomainīja taustiņinstruments, ko oriģinālvalodā sauc par pianoforte un ko mēs pazīstam ar nosaukumu klavieres. Kā tas ieguva tādu nosaukumu? Ir daudz diskutēts, kurš ieviesa šo instrumentu un kad, bet droši var teikt, ka 18. gadsimta sākumā pie šī instrumenta konstrukcijas uzlabošanas strādāja itālietis Bartolomeo Kristofori. Viņš šim instrumentam deva nosaukumu gravicembalo col piano e forte (klavesīns, kas spēlē klusi un skaļi), uzsverot priekšrocību, kādas nebija klavesīnam, kuram iespējas mainīt skaļumu bija pavisam nelielas. Klavierēm bija pilnīgi jauns skaņu ieskandināšanas mehānisms — nospiežot klavieru taustiņu, āmuriņš no apakšas sita pa attiecīgajām stīgām. Skaņas skaļums bija atkarīgs no tā, cik spēcīgi tika nospiests taustiņš. Tas ļāva spēlētājam brīvi realizēt savas ieceres un variēt izpildījuma dinamiku no piano jeb klusi līdz forte jeb skaļi.

Vēl viena klavieru priekšrocība bija šī instrumenta trīs pedāļi — labais paildzināja kopējo skanējumu, vidējais paildzināja tikai tās skaņas, kas sākušas skanēt tieši pirms šī pedāļa nospiešanas vai brīdī, kad tas tika nospiests, bet kreisais pedālis kopējo skanējumu pavājināja.

18. gadsimta Eiropā klavieres nemitīgi tika pārveidotas un uzlabotas. Četrdesmito gadu sākumā parādījās mazāks un ekonomiskāks klavieru modelis — tā dēvētās tāfelklavieres. Savukārt flīģelis bija liels instruments ar horizontāli novietotām dažāda garuma stīgām un aizņēma daudz vietas. 19. gadsimta sākumā tika izgudrots pianīns, kas ir populārs vēl šodien.

Uz Atmostieties! korespondenta lūgumu raksturot galvenās atšķirības flīģeļa un pianīna skanējumā kāda pianiste atbildēja: ”Trīs vārdos: skanīgums, dzidrums un spožums. Flīģelim ir plašāks rezonanses diapazons. Salīdzinājumā ar pianīnu, kam ir samērā kluss skanējums, flīģelim ir skaidrāka un spēcīgāka skaņa. Tas ir izskaidrojams arī ar to, ka pianīns parasti ir novietots ar deku pie sienas, kas traucē skaņas rezonansi telpā.”

[Attēls]

2,7 metrus garš koncertflīģelis

[Attēli 18. lpp.]

Vērdžinels ar parka ainavu, 1666. gads, Anglija

Klavesīns ar taustiņiem, kas veidoti no bruņurupuča bruņām (sk. ielogojumu), 1760. gads, Vācija

Akordeons, 1960. gads, Itālija

Klavihords, 1906. gads, ASV

Moderns sintezators un dators

[Norāde par autortiesībām]

Top four photos: Courtesy of the Yale University Collection of Musical Instruments

[Attēls 19. lpp.]

Hidrauloss

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy Macedonian Heritage

[Attēls 19. lpp.]

Ērģeles, Sidnejas operteātris, Austrālija

[Norāde par autortiesībām]

By courtesy of Australian Archives, Canberra, A.C.T.