Sīrija. Tālās senatnes atbalsis
Sīrija. Tālās senatnes atbalsis
ŠĪ ZEME atradās senās pasaules krustcelēs — to šķērsoja karavānu ceļi, kas veda no Vidusjūras uz Ķīnu un no Ēģiptes uz Anatoliju. Caur to soļoja Akadas, Babilonijas, Ēģiptes, Persijas, Grieķijas un Romas karaspēki. Vēl pēc gadsimtiem to šķērsoja turki un krustneši. Mūsdienās par varu šajā zemē ir cīnījusies Francija un Lielbritānija.
Daļa šī plašā apgabala joprojām tiek saukta tāpat, kā šis apgabals tika saukts pirms tūkstošiem gadu, proti, par Sīriju. Šī zeme ir pieredzējusi daudz pārmaiņu, tomēr tajā joprojām var redzēt vēstures liecības. Sīrija var īpaši interesēt cilvēkus, kas lasa Bībeli, jo tai bija nozīme Bībeles vēsturē.
Senā Damaska
Pievērsīsim uzmanību Sīrijas galvaspilsētai Damaskai. Tiek uzskatīts, ka tā ir viena no senākajām pasaules pilsētām, kas no dibināšanas laika vienmēr ir bijusi apdzīvota. Antilibāna priekškalnēs, Baradas krastos izvietotā pilsēta gadsimtiem ilgi ir bijusi kā patīkama oāze lielā Sīrijas tuksneša stūrī. Caur Damasku savā ceļā uz dienvidiem droši vien gāja patriarhs Ābrahāms, kas pieņēma par kalpu savā saimē ”damaskieti Ēliēzeru”. (1. Mozus 15:2.)
Gandrīz tūkstoš gadu vēlāk sīriešu valsts Cobas ķēniņi karoja pret pirmo izraēliešu ķēniņu Saulu. (1. Samuēla 14:47.) Dāvids, izraēliešu otrais ķēniņš, arī cīnījās ar Aramas (Sīrijas senebreju nosaukums) ķēniņiem, tos sakāva un ”novietoja uzraugus Damaskā Sirijā”. (2. Samuēla 8:3—8.) Tā Izraēla un Sīrija uz ilgiem laikiem kļuva par ienaidniecēm. (1. Ķēniņu 11:23—25.)
Mūsu ēras pirmajā gadsimtā naids sīriešu un ebreju starpā acīmredzot jau bija izplēnējis, jo Damaskā tajā laikā bija daudz ebreju sinagogu. Iespējams, jums nāk prātā, ka tarsietis Sauls (vēlāk Pāvils) bija ceļā no Jeruzalemes uz Damasku, kad viņš tika pievērsts kristietībai. (Apustuļu darbi 9:1—8.)
Mūsdienu Damaskā mēs neieraudzīsim nekādus pierādījumus tam, ka pilsētai cauri ir gājis Ābrahāms vai ka tur ir karojis Dāvids. Toties tajā ir saglabājušies seno Apustuļu darbi 9:10—19.) Lai gan tagad iela ļoti atšķiras no tā, kāda tā bija romiešu laikos, tomēr tieši šajā ielā apustulis Pāvils uzsāka savu izcilo kristīgo kalpošanu. Taisnā iela beidzas pie romiešu laika vārtiem Bāb Šarkī. Damaskas vecpilsētu apjož mūri, uz kuriem sabūvētas mājas, un, raugoties uz tiem, var saprast, kā Pāvils varēja aizbēgt no vajātājiem, kad viņu, iesēdinātu kurvī, caur logu mūrī nolaida lejā. (Apustuļu darbi 9:23—25; 2. Korintiešiem 11:32, 33.)
romiešu būvju fragmenti, un centrālā iela, kas stiepjas cauri vecpilsētai, ir tā pati seno romiešu laika Via Recta (Taisnā iela). Pēc Saula brīnumainās pievēršanas kristietībai, kas notika netālu no Damaskas, tieši šajā ielā kādā mājā Ananija atrada Saulu. (Palmīra — vēsturiska oāze
Ziemeļaustrumos apmēram trīs stundu braucienā no Damaskas var aplūkot kādas senas ievērojamas pilsētas drupas — šī pilsēta ir Palmīra, kas Bībelē saukta par Tadmoru. (2. Laiku 8:4.) Šo oāzi, kas atradās pusceļā starp Vidusjūru un Eifratu, apūdeņoja avoti, kam ūdens pa pazemi pieplūda no ziemeļos esošajiem kalniem. Senais tirdzniecības ceļš no Mezopotāmijas uz rietumu zemēm veda cauri ”Auglīgajam pusmēnesim” un tātad atradās tālu uz ziemeļiem no Palmīras. Taču pirmajā gadsimtā p.m.ē. politiskās nestabilitātes dēļ, kas bija izveidojusies ziemeļos, tirdzniecības ceļš novirzījās uz dienvidiem, un līdz ar to Palmīrai pienāca ziedu laiki.
Romai šī teritorija bija vajadzīga kā buferzona impērijas austrumu nomalē, tāpēc Roma iekļāva Palmīru Sīrijas provincē, bet pēc kāda laika pasludināja par brīvu pilsētu. Gar galveno Palmīras ielu, ko no abām pusēm ieskāva majestātiskas kolonnas, bija izvietoti tempļi, monumentālas arkas, termas un teātris. Gājējiem domātie portiki ielas abās pusēs bija bruģēti, bet pati iela bija atstāta nebruģēta, lai būtu ērtāk kamieļu karavānām. Palmīrā mēdza apstāties tirgotāju karavānas, kas no austrumiem, proti, no Ķīnas un Indijas, ceļoja uz rietumiem, uz grieķu un romiešu zemēm, un tirgotājiem te bija jāmaksā nodevas par savu kravu — zīdu, garšvielām un citām precēm.
Mūsu ēras trešajā gadsimtā, kad Palmīra piedzīvoja vislielāko uzplaukumu, tajā dzīvoja aptuveni 200 tūkstoši cilvēku. Šajā laikā godkārīgā Palmīras valdniece Zenobija uzdrošinājās cīnīties ar Romu, un 272. gadā viņa tika sakauta. Tā Zenobija, pašai to nezinot, piepildīja pravietojumu, ko aptuveni pirms 800 gadiem bija uzrakstījis pravietis Daniēls. * (Daniēla grāmatas 11. nodaļa.) Pēc Zenobijas sakāves Palmīra vēl kādu laiku bija stratēģisks Romas impērijas priekšpostenis, taču tā vairs neatguva savu agrāko slavu un varu.
Virzienā uz Eifratu
Turpinot braucienu ziemeļaustrumu virzienā cauri tuksnesim, pēc trijām stundām var nonākt Deir ez Zorā — pilsētā pie varenās Eifratas. Šī vēsturiskā upe iztek austrumu Anatolijas (Turcijas teritorijas Āzijas daļas) kalnos, šķērso Sīrijas robežu netālu no tās vietas, kur senatnē bija izvietojusies Karhemiša, un tek dienvidaustrumu virzienā cauri Sīrijai uz Irāku. Netālu no Irākas robežas pie Eifratas atrodas divu senu Sīrijas pilsētu drupas.
Simt kilometru uz dienvidaustrumiem no Deir ez Zoras Eifratas upes līkumā atrodas reiz labi nocietinātās Dūras Eiropas drupas. Vēl 25 kilometrus tālāk reiz slējās Mari — bagāta tirgoņu pilsēta, ko 18. gadsimtā p.m.ē. nopostīja Babilonijas valdnieks Hammurapi. Mari valdnieka pilī tika atrasts vismaz 15 000 aprakstītu māla plāksnīšu, kas sniedz bagātīgu informāciju par vēsturi.
Kad Hammurapi karaspēks postīja pilsētu, karavīri nojauca ēku augšējos stāvus, apakšējos aizberot ar ķieģeļiem un zemi, un tāpēc līdz mūsu dienām bija saglabājušies sienu gleznojumi, statujas, keramikas izstrādājumi un neskaitāmas citas senlietas, ko 1933. gadā izrakumos atklāja franču arheologu grupa. Tagad atrastos priekšmetus var aplūkot Damaskas un Halebas muzejos, kā arī Parīzē, Luvrā.
Ziemeļrietumu Sīrijas senās pilsētas
Dodoties no Eifratas uz ziemeļrietumiem, mēs nonākam Halebā (Alepā). Haleba, tāpat kā Damaska, tiek uzskatīta par vienu no senākajām vienmēr apdzīvotajām pilsētām pasaulē. Halebas segtie tirgi ir vieni no skaistākajiem Tuvajos Austrumos.
Dienvidos no Halebas, Tellmardihā, tika atklātas senās Eblas drupas. Tā bija varena tirgoņu pilsēta, kas trešā gadu tūkstoša otrajā pusē p.m.ē. valdīja pār Sīrijas ziemeļdaļu. Arheoloģiskajos izrakumos te ir atrastas babiloniešu dievietei Ištarai veltīta tempļa drupas, un ir atrakta arī valdnieka pils, kuras arhīvā arheologi atrada aptuveni 17 000 māla plāksnīšu. Eblā atrastās senlietas var aplūkot muzejā, kas izveidots Idlibā — nelielā pilsētiņā 25 kilometru attālumā no Tellmardihas.
Tālāk uz dienvidiem atrodas Hama, kas Bībelē minēta ar nosaukumu Hamata. (4. Mozus 13:21.) Āsī, upe, kas vijas cauri Hamai, padara šo pilsētu par vienu no patīkamākajām Sīrijā. Vēl jāpiemin Rāsšamra — vieta, kur senatnē atradās Ugarita. Trešajā un otrajā gadu tūkstotī p.m.ē. tā bija plaukstoša ostas pilsēta, kurā bija izplatīta Baala un Dagona pielūgsme. Šajā vietā 1929. gadā izrakumus sāka franču arheologi, kas kopš tā laika te ir atklājuši daudz māla plāksnīšu un aprakstītu bronzas izstrādājumu, kuri spilgti liecina par atbaidošo Baala pielūgsmi. Tas palīdz labāk saprast, kāpēc kanaāniešus, kas pielūdza Baalu, Dievs nolēma iznīcībai. (5. Mozus 7:1—4.)
Mūsdienu Sīrijā patiešām var redzēt daudz ko, kas liecina par interesanto senatni.
[Zemsvītras piezīme]
^ 12. rk. Skat. rakstu ”Sīrijas tuksnešu tumšmatainā valdniece”, kas bija iespiests Jehovas liecinieku izdotā žurnāla Sargtornis 1999. gada 15. janvāra numurā.
[Karte 24., 25. lpp.]
(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)
VIDUSJŪRA
‐‐ Strīdīgās robežas
ĒĢIPTE
IZRAĒLA
JORDĀNIJA
LIBĀNA
SĪRIJA
DAMASKA
Barada
Āsī
Hama (Hamata)
Ugarita (Rāsšamra)
Ebla (Tellmardiha)
Haleba (Alepa)
Karhemiša (Džerāblusa)
Eifrata
Zenobija
Deir ez Zora
Dūra Eiropa
Mari
Palmīra (Tadmora)
IRĀKA
TURCIJA
[Attēli 24. lpp.]
Damaska un Taisnā iela Damaskā (augšējais attēls)
[Attēls 25. lpp.]
Konusveida mājas
[Attēls 25. lpp.]
Ugarita
[Attēls 25. lpp.]
Hama
[Attēls 26. lpp.]
Mari
[Attēls 26. lpp.]
Haleba
[Norāde par autortiesībām]
© Jean-Leo Dugast/Panos Pictures
[Attēls 26. lpp.]
Valdnieka pils Eblā
[Attēls 26. lpp.]
Gani Zenobijā
[Attēli 26. lpp.]
Palmīra
[Attēls 26. lpp.]
Eifrata pie Dūras Eiropas
[Norādes par attēlu autortiesībām 25. lpp.]
Bērni: © Jean-Leo Dugast/Panos Pictures. Konusveida mājas: © Nik Wheeler