Nairobi nacionālais parks, kur dzīvnieki klejo savvaļā

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KENIJĀ

PUSSEPTIŅOS no rīta austrumos kā milzīgs, koši sarkans dārgakmens parādās saule, un tās pirmie stari, vēstīdami jaunu dienu, iespīd staltu biroju ēku logos un pielej telpas ar zeltaini sārtu gaismu. Bet turpat netālu no šiem modernajiem pilsētas kvartāliem risinās kāda pirmatnīga dzīves drāma.

Lauva jau kādu laiku pa garo zāli ir zagusies klāt jaunai impalai, un nu antilope, sajutusi briesmas, metas bēgt. Lauva turas tai uz pēdām, un sākas mežonīga pakaļdzīšanās. Te valda džungļu likumi un izdzīvo stiprākais — ja lauvai veiksies, nelaimīgajai antilopei tās būs beigas.

Nairobi nacionālajā parkā šādi dramatiski notikumi atkārtojas ik dienas. Šis parks atrodas pie Kenijas galvaspilsētas Nairobi robežas, un te cilvēki un dzīvnieki ir vistuvākie kaimiņi. 1962. gadā kāds lauva pat bija manīts klaiņojam greznas viesnīcas apkārtnē — iespējams, plēsoņa bija ieklīdis savā agrākajā teritorijā, ko tam bija atņēmuši cilvēki. Kā ir izveidojusies tāda situācija, ka dabas rezervāts pastāv cieši blakus lielai pilsētai?

Grūts sākums

Izveidot šo parku nebija viegli. Bija jāpārvar ne mazums šķēršļu, līdz beidzot dzīvniekiem bija sagādāts drošs patvērums. Līdz pat 20. gadsimta sākumam dzīvnieki netraucēti klejoja pa milzīgiem Austrumāfrikas plašumiem, kur cilvēkiem jau izsenis ir bijušas ciešas saites ar dabu. Vietējie iedzīvotāji ganīja savus lopus blakus savvaļas dzīvnieku bariem, un daži pat uzskatīja atsevišķas zālēdāju sugas par saviem ”goda lopiem”.

Taču pamazām zemē aizvien lielākā skaitā sāka ieplūst ar šautenēm  bruņoti lielo zvēru mednieki, kuru galvenais mērķis bieži vien bija iegūt pēc iespējas vairāk trofeju. Starp tiem bija arī kādreizējais ASV prezidents Teodors Rūzvelts, kas ieradās Kenijā 1909. gadā, lai vāktu medību trofejas muzeju vajadzībām. T. Rūzvelts devās ekspedīcijā ar 600 nesējiem un profesionāliem medniekiem un nogalināja vairāk nekā 500 dzīvnieku, kuru ādas viņš nosūtīja uz dzimteni. Ap to pašu laiku ar lielo zvēru medībām bija aizrāvies arī Velsas princis Edvards. Abu šo pazīstamo cilvēku paraugs veicināja lielo zvēru medību popularitāti. Lodes, protams, ir ātrākas par bultām, un tās arī ir iespējams precīzāk notēmēt.

Kad tika pabeigts slavenais Kenijas — Ugandas dzelzceļš, Nairobi apkārtnē pavērās plašas iespējas apmesties cilvēkiem, un dzīvnieku pārvietošanās aizvien vairāk tika ierobežota. Tiem šajā apvidū draudēja pilnīga iznīcība.

Vēlāk, 30. gados, sāka izskanēt balsis par labu dzīvnieku aizstāvībai. Starp dabas aizsardzības aktīvistiem bija Ārčijs Ričijs, kas tobrīd strādāja par medību uzraugu, un grāmatvedis Mervins Kovijs. Viņi rīkoja sapulces un ar preses starpniecību vērsās pie koloniālajām varas iestādēm ar lūgumu izveidot nacionālo parku, kas palīdzētu, ja ne apturēt, tad vismaz samazināt dzīvnieku nesaudzīgo slaktēšanu. Sākumā valdība uz šo ideju raudzījās visai skeptiski. Tā nevēlējās apvidū, kas pamazām izvērtās par Austrumāfrikas lielāko urbanizēto rajonu, atvēlēt daļu zemes tikai augu un dzīvnieku valsts saglabāšanai.

Dabas aizstāvju centieniem jauns trieciens tika dots Otrā pasaules kara laikā, kad tagadējā parka teritorija tika sapostīta karaspēka mācībās. Arī dzīvnieki kļuva par kara upuriem. Pastāvīgās kareivju klātbūtnes dēļ daudzi zvēri zaudēja bailes no cilvēkiem, tāpēc radās briesmas, ka plēsoņas varētu kļūt par cilvēkēdājiem. Lai to novērstu, daļa dzīvnieku tika nošauti, ieskaitot kādu slavenu lauveni, vārdā Lulu, un viņas baru.

Taču ar laiku amatpersonu nostāja mainījās, tāpēc daudzos šķēršļus izdevās pārvarēt un dabas aizstāvji sasniedza savu mērķi. Iecere, par kuru bija nācies ilgi un grūti cīnīties, beidzot tika realizēta, un 1946. gada 16. decembrī ar Kenijas gubernatora sera Filipa Mičela parakstu oficiāli tika dibināts Nairobi nacionālais parks, pirmais šāda veida rezervāts Austrumāfrikā.

Tūristu paradīze

Salīdzinājumā ar citiem Austrumāfrikas dabas parkiem Nairobi nacionālais parks ir diezgan mazs. Tas aizņem aptuveni 117 kvadrātkilometrus, un galvenā ieeja atrodas nepilnu desmit kilometru attālumā no Nairobi centra. Tomēr tieši samērā nelielā platība ir viens no iemesliem, kas ir vairojis parka slavu. Nav daudz tādu vietu uz zemes, kur pavērtos līdzīgs skats kā šeit, kur sastopas plaukstošā Nairobi pilsēta un pirmatnīgā Āfrikas daba.

Tā kā parks ir tik mazs, apmeklētāji var ieraudzīt gandrīz visus lielos dzīvniekus, izņemot ziloņus, lielākā koncentrācijā nekā plašajos parkos un rezervātos. Šeit sastopamas 100 zīdītāju sugas un vairāk nekā 400 putnu sugu. Parks ir labi pārskatāms no lidmašīnām, kas gatavojas nolaisties Nairobi starptautiskajā lidostā.

Nairobi viesis var iziet no modernas viesnīcas ar visām ērtībām, pabraukt garām lepniem, daudzstāvīgiem biznesa centriem un nedaudzu minūšu laikā nokļūt līdzenumos, krūmājos un mežos, kur saglabājusies senā Āfrikas daba. Te var redzēt, kā medībās dodas lauvas un citi zvēri. Plēsoņa, kas vajā savu laupījumu  uz saulē mirdzošu lielpilsētas debesskrāpju fona, — tas ir skats, ko tik drīz nevar aizmirst.

Nacionālajā parkā ir liela dzīvnieku daudzveidība. Piemēram, te var sastapt bifeļus, leopardus, gepardus, žirafes, pērtiķus, simtiem antilopju un apdraudētos melnos degunradžus. Vairums no tiem šeit mājo pastāvīgi. Sausajā periodā (no februāra līdz martam un no augusta līdz septembrim) pie parka daudzajām ūdenskrātuvēm pulcējas lieli gnu un citu migrējošo dzīvnieku bari.

Dažās ūdenstilpnēs, ko trāpīgi mēdz dēvēt par ”nīlzirgu dīķiem”, mājo šie mucveidīgie giganti, kas visu dienu pavada, iegremdējušies ūdenī, un tikai naktī iznāk krastā ganīties. Gar šiem dīķiem ir ierīkotas dabas takas, un parka apmeklētāji var izkāpt no automašīnām, lai pa tām pastaigātos. Tomēr jābūt piesardzīgiem, jo šīs pastaigas var izrādīties visai bīstamas — dažos dīķos mitinās krokodili, kas mēdz gulēt krastmalā, kur neuzmanīgs tūrists tos var arī nepamanīt. Lai nekļūtu par krokodila maltīti, tūristiem ir ieteicams pastaigāties kvalificēta parka uzrauga pavadībā.

Nacionālā parka spārnoto iemītnieku sarakstā var atrast daudzus no slavenākajiem putnu valsts pārstāvjiem. Te mājvietu ir atradis lielākais mūsdienu putns strauss, kura augums var pārsniegt divus metrus. Augstu debesīs pār pilsētu lokus met grifi, kas izpelnījušies sliktu slavu ar saviem maitēdāju ieradumiem. Šie putni daudziem šķiet neglīti, taču tie labvēlīgi ietekmē parka vidi, jo grifi iznīcina maitas, kas pretējā gadījumā varētu kļūt par dzīvniekiem kaitīgu baktēriju perēkļiem.

Laiku pa laikam te gadās ieraudzīt sekretārputnus, kuru galvu rotā spalvu kušķi, kas atgādina seno laiku sekretāru rakstāmspalvas. Izskatīdamies bezgala aizņemti, tie steidzas no vienas vietas uz otru, it kā tiem būtu jāpaspēj izpildīt daudz svarīgu uzdevumu. No citiem putniem var minēt, piemēram, āmurgalvjus, vainagdzērves, seglknābjus un Ēģiptes gārņus.

Lai cik neliels šis parks būtu, daba tajā ir apbrīnojami daudzveidīga. Rietumu daļā, kur nokrišņu daudzums sasniedz 700 līdz 1100 milimetru gadā, zaļo mežs, kas aizņem gandrīz 6 procentus teritorijas. Te aug dažnedažādas koku sugas, piemēram kalodendrs jeb Kāpzemes kastaņa un krāšņā kodija. Dienvidos un austrumos, kur nokrišņu daudzums ir tikai 500 līdz 700 milimetru gadā, plešas līdzenumi un ielejas un slienas kalnu kores. Gara, rūsgana zāle, kurā izkaisītas dažādu sugu akācijas un citi ērkšķaini koki un krūmi, veido tipisku savannas ainavu.

Iespaidīgas ir arī stāvās klinšu sienas, kas slejas pār līdzenumu ap 100 metru augstumā. Ja vien atradīsies kāds klinšu kāpšanas entuziasts, viņš drīz vien pārliecināsies, ka augšā tikt nemaz nav viegli!

Draudi parka dabai

Daudzām dabas aizsardzības problēmām ir viens kopsaucējs — cilvēks. Ļaužu centieni ”attīstīt” Nairobi apkārtni draud beigties ar to, ka Nairobi nacionālais parks pazudīs un nogrims aizmirstībā. Pilsēta, kas ir veicinājusi parka starptautisko popularitāti, nemitīgi izplešas, atstājot dzīvniekiem aizvien mazāk un mazāk vietas. Pieaugot cilvēku skaitam pilsētā un tās apkārtnē, aug pieprasījums pēc zemes, un dzīvnieki tam nevar stāties pretī. Arī tuvīno rūpnīcu notekūdeņi apdraud visu parka dzīvo dabu.

Viens no faktoriem, no kuriem ir atkarīga parka dzīvnieku valsts saglabāšana, ir vairāku sugu migrācijas ceļu aizsardzība. Liela daļa parka ir iežogota, lai neļautu dzīvniekiem ieklīst pilsētā. Intensīvas zemkopības un lopkopības dēļ aizvien vairāk tiek aizsprostota šaurā izeja, kas vēl palikusi parka dienvidos. Ja dzīvnieki arī tur vairs netiks cauri, iznākums varētu būt traģisks, jo tad zālēdāju pulki, kas atstāj parku piemērotu ganību meklējumos, vairs nevarētu tikt atpakaļ. Lai saglabātu šo migrācijas ceļu, Kenijas Dabas aizsardzības dienests nomā parkam piegulošo zemi. Bet, lai kādas būtu grūtības, Nairobi nacionālais parks joprojām vilina tūristus, un apbrīnot tā kontrastaino krāšņumu ik gadus ierodas tūkstošiem viesu no visām pasaules malām.

[Attēls 24. lpp.]

Žirafe

[Attēls 25. lpp.]

Leopards

 [Attēls 26. lpp.]

Marabu bars

[Attēls 26. lpp.]

Krokodils

[Attēls 26. lpp.]

Lauva

[Attēls 26. lpp.]

Vainagdzērve

[Attēls 26. lpp.]

Melnais degunradzis

[Attēls 26. lpp.]

Strauss