Es pieņēmu Dieva viedokli par asinīm

Ārsts stāsta par savu dzīvi

ES ATRADOS slimnīcas konferenču zālē un sniedzu ārstu grupai pārskatu par kādu līķa sekciju. Mirušajam bija bijis ļaundabīgs audzējs, un es teicu: ”Jāsecina, ka pacienta nāves tiešais cēlonis ir hemolīze [sarkano asinsķermenīšu sairšana] un akūta nieru mazspēja, ko izraisījusi liela apjoma asins pārliešana.”

To izdzirdējis, kāds profesors pielēca kājās un sāka dusmīgi kliegt: ”Vai jūs gribat sacīt, ka mēs esam pārlējuši nepareizas asinis?” Es atbildēju: ”To es neteicu.” Tad es klātesošajiem nodemonstrēju vairākus diapozitīvus ar detalizētiem pacienta nieru attēliem un turpināju: ”Te redzama plaša eritrocītu sairšana nierē, un šis process acīmredzot izraisīja akūtu nieru mazspēju.” * Gaisotne zālē bija saspringta, un es jutu, ka man ir izkaltusi mute. Bet, lai gan es biju tikai jauns ārsts, es negribēju piekāpties profesoram.

Tajā laikā es nebiju Jehovas liecinieks. Esmu dzimis 1943. gadā Sendai pilsētā Japānā. Mans tēvs bija patologs un psihiatrs, tāpēc arī es nolēmu studēt medicīnu. 1970. gadā, kad mācījos medicīnas fakultātes otrajā kursā, es apprecējos ar Masuko.

Pievēršos patoloģijai

Masuko strādāja, lai palīdzētu uzturēt ģimeni, kamēr es pabeigšu mācības. Medicīna man likās ārkārtīgi aizraujoša. Es biju sajūsmā par to, cik brīnišķīgi ir veidots cilvēka organisms, tomēr nekad nedomāju par Radītāja  pastāvēšanu. Man likās, ka pētījumi medicīnas jomā piešķirs manai dzīvei jēgu, tāpēc, kļuvis par ārstu, es nolēmu turpināt medicīnas studijas un pievērsos patoloģijai, kas pētī slimību īpatnības, izcelsmi un sekas.

Veikdams līķa sekcijas pacientiem, kas bija miruši ar vēzi, es sāku apšaubīt asins pārliešanas lietderīgumu. Vēlīnā vēža stadijā slimniekiem asiņošanas dēļ mēdz būt anēmija. Tā kā ķīmijterapija pastiprina anēmiju, ārsti bieži vien liek pārliet asinis. Taču man radās aizdomas, ka asins pārliešana tikai veicina metastāžu veidošanos. Lai nu kā, mūsdienās ir zināms, ka asins pārliešana vājina imūnsistēmu, palielinot audzēja recidīvu risku un samazinot vēža slimnieku izredzes izdzīvot. *

1975. gadā notika raksta sākumā minētais gadījums. Profesors bija hematoloģijas speciālists, kas bija atbildīgs par pacienta ārstēšanu, tāpēc var saprast viņa sašutumu, ko izraisīja mani vārdi par to, ka asins pārliešana ir bijusi pacienta nāves cēlonis. Taču es turpināju savu uzstāšanos, un profesors pamazām nomierinājās.

Slimību un nāves nebūs

Ap to laiku manu sievu apmeklēja kāda padzīvojusi sieviete, kas bija Jehovas lieciniece. Sarunas ievadā viņa lietoja vārdu ”Jehova”, un mana sieva pajautāja, ko tas nozīmē. Lieciniece atbildēja, ka Jehova ir patiesā Dieva vārds. Masuko lasīja Bībeli jau kopš bērnības, bet viņas Bībelē Dieva personvārds bija aizstāts ar vārdu ”KUNGS”. Nu viņa zināja, ka Dievam ir savs vārds.

Ar atnākušās Jehovas liecinieces palīdzību Masuko tūlīt pat sāka Bībeles nodarbības. Kad es vienos naktī atgriezos mājās no slimnīcas, sieva man ar lielu sajūsmu pavēstīja: ”Bībelē ir teikts, ka slimībām un nāvei pienāks gals!” Es atteicu: ”Tas nu gan būtu lieliski.” Bet viņa turpināja: ”Tā kā jaunā pasaule tiks izveidota pavisam drīz, tu nedrīksti veltīgi tērēt laiku.” Es iztulkoju šos vārdus tā, ka viņa vēlas, lai es atstātu ārsta profesiju, tāpēc es sadusmojos un mūsu attiecības kļuva saspīlētas.

Taču sieva bija neatlaidīga. Viņa lūdza Jehovam palīdzību, lai varētu atrast piemērotus Bībeles pantus, ko parādīt man. Īpaši dziļi mani ietekmēja tas, kas sacīts Salamana Mācītāja grāmatas 2. nodaļas 22. un 23. pantā: ”Kāds tad labums ir cilvēkam no visām viņa pūlēm un no viņa gara centības, kam viņš veltījis zem saules tik daudz spēka? ..naktī viņa gars neatrod mieru. Arī tas ir niecība.” Šie vārdi attiecās tieši uz mani — es ziedoju savus spēkus medicīnai, strādādams augām dienām un naktīm, bet nejutu patiesu gandarījumu.

Kādā 1975. gada jūlija svētdienas rītā, kad mana sieva bija devusies uz Jehovas liecinieku sapulci Valstības zālē, es pēkšņi izlēmu arī aiziet uz turieni. Sieva bija ārkārtīgi pārsteigta, ieraugot mani, un liecinieki mani sagaidīja ļoti sirsnīgi. Kopš tās reizes es apmeklēju sapulces katru svētdienu. Pēc kāda mēneša ar mani tika  uzsāktas Bībeles nodarbības. Trīs mēnešus pēc tam, kad Masuko pirmo reizi satika Jehovas lieciniekus, viņa kristījās.

Pieņemu Dieva viedokli par asinīm

Drīz es uzzināju, ka Bībelē kristiešiem ir dots norādījums ”sargāties no.. asinīm”. (Apustuļu darbi 15:28, 29; 1. Mozus 9:4.) Tā kā es jau agrāk biju apšaubījis asins pārliešanas lietderīgumu, man nebija grūti pieņemt Dieva viedokli par asinīm. * Ja pastāv Radītājs un ja viņš tā saka, tad tas ir pareizi — tā es spriedu.

Es uzzināju arī to, ka slimības un nāvi izraisa no Ādama mantotais grēks. (Romiešiem 5:12.) Tajā laikā es strādāju pie kāda pētījuma par aterosklerozi. Cilvēkam novecojot, artēriju sieniņas zaudē elastīgumu, artērijas sašaurinās, un tas izraisa sirds slimības, cerebrovaskulārās slimības un nieru slimības. Man šķita loģiski to skaidrot ar mūsu iedzimto nepilnību. Lielais entuziasms, ar kādu es biju izturējies pret medicīnu, sāka plakt, jo es biju sapratis, ka slimības un nāvi spēj likvidēt vienīgi Dievs Jehova.

1976. gada martā, septiņus mēnešus pēc Bībeles nodarbību uzsākšanas, es pārtraucu studijas universitātes slimnīcā. Es baidījos, ka vairs nevarēšu strādāt par ārstu, tomēr man izdevās dabūt darbu citā slimnīcā. 1976. gada maijā es kristījos. Man kļuva skaidrs, ka vislabākais, ko es dzīvē varētu darīt, būtu sludināt labo vēsti pilnu slodzi un kalpot par pionieri, un 1977. gada jūlijā es īstenoju šo mērķi.

Aizstāvu Dieva viedokli par asinīm

1979. gada novembrī mēs ar Masuko pārcēlāmies uz kādu draudzi Čibas prefektūrā, kur bija ļoti vajadzīgi sludinātāji. Es atradu darbu kādā slimnīcā, kur varēju strādāt nepilnu slodzi. Kad pirmo dienu biju ieradies darbā, mani apstāja vairāki ķirurgi, kas neatlaidīgi gribēja zināt atbildi uz jautājumu: ”Ko jūs kā Jehovas liecinieks darīsiet, ja slimnīcā nonāks pacients, kam vajadzīga asins pārliešana?”

Es taktiski paskaidroju, ka ņemšu vērā Dieva viedokli par asinīm. Es pieminēju, ka asins pārliešanai ir alternatīvas un ka es darīšu visu iespējamo, lai palīdzētu pacientiem. Tā mēs norunājām kādu stundu, un tad galvenais ķirurgs teica: ”Es jūs saprotu. Bet, ja slimnīcā nonāks pacients, kas zaudējis daudz asiņu, mēs par viņu parūpēsimies.” Galvenais ķirurgs bija pazīstams kā cilvēks, ar kuru ir grūti atrast kopēju valodu, bet pēc šīs sarunas mums izveidojās labas attiecības un viņš vienmēr ar cieņu izturējās pret maniem uzskatiem.

Cieņa pret asinīm tiek pārbaudīta

Kamēr mēs kalpojām Čibā, Ebinā tika būvēts jauns Jehovas liecinieku birojs jeb Bētele. Reizi nedēļā mēs ar sievu braucām uz turieni, un vajadzības gadījumā es sniedzu medicīnisko palīdzību Jehovas lieciniekiem, kas piedalījās celtniecībā. Pagāja daži mēneši, un mūs uzaicināja pastāvīgi strādāt Ebinas Bētelē. 1981. gada martā mēs pārcēlāmies uz dzīvi pagaidu ēkās, kurās bija izmitināti vairāk nekā 500 brīvprātīgie strādnieki. No rīta es uzkopu būvlaukuma dušas telpas un tualetes, bet pēcpusdienā veicu medicīniskās apskates.

Viena no manām pacientēm bija Ilma Izloba, misionāre, kas 1949. gadā bija ieradusies Japānā no Austrālijas. Viņai bija leikēmija, un ārsti bija teikuši, ka viņa nodzīvos vēl tikai dažus mēnešus. Ilma nebija ar mieru, ka ārsti  mēģinātu paildzināt viņas dzīvi, pārlejot asinis, un nolēma pavadīt atlikušās mūža dienas Bētelē. Tolaik vēl nebija pieejami tādi medikamenti kā eritropoetīns, kas stimulē eritrocītu veidošanos, un reizēm hemoglobīna līmenis Ilmas asinīs bija tikai 3—4 grami uz decilitru (normāls rādītājs ir 12—15). Es darīju visu, kas bija manos spēkos, lai viņai palīdzētu. Ilmas ticība Dieva vārdiem palika nelokāma līdz pat viņas nāvei 1988. gada janvārī — veselus septiņus gadus pēc tam, kad ārsti viņu bija atzinuši par neārstējamu!

Gadu gaitā vairākiem Jehovas liecinieku Japānas filiāles darbiniekiem ir bijusi nepieciešama operācija. Apkārtējo slimnīcu ārstiem par godu jāsaka, ka viņi ir piekrituši veikt šīs operācijas bez asins pārliešanas. Bieži esmu bijis uzaicināts uz operāciju zāli un vērojis notiekošo, un reizēm pat esmu piedalījies operācijās. Es esmu ļoti pateicīgs ārstiem, kas ar cieņu izturas pret Jehovas liecinieku nostāju asins pārliešanas jautājumā. Sadarbojoties ar viņiem, es daudzkārt esmu izmantojis izdevību stāstīt par savu ticību, un kāds ārsts nesen pats kļuva par Jehovas liecinieku.

Interesanti, ka centieni ārstēt Jehovas lieciniekus bez asins pārliešanas ir sekmējuši medicīnas attīstību. Bezasins ķirurģija ir ļāvusi novērtēt priekšrocības, ko dod ārstēšana bez asins lietošanas. Pētījumi liecina, ka pacienti, kuriem nav pārlietas asinis, pēc operācijas atveseļojas ātrāk un viņiem retāk rodas sarežģījumi.

Turpinu mācīties no izcilākā Ārsta

Es cenšos sekot jaunākajiem atklājumiem medicīnā, bet tāpat es turpinu mācīties no Jehovas — izcilākā Ārsta. Viņš pamana ne tikai to, kas ir redzams ārēji, bet saskata visu cilvēka personību. (1. Samuēla 16:7.) Būdams ārsts, es cenšos ārstēt cilvēku kopumā, nevis koncentrēties tikai uz viņa slimību. Tā es varu sniegt saviem pacientiem labāku medicīnisko palīdzību.

Es joprojām kalpoju Bētelē un esmu ļoti priecīgs, ka varu palīdzēt citiem iepazīt Jehovu un paskaidrot viņa viedokli par asinīm. Es lūdzu Dievu Jehovu, izcilāko Ārstu, lai viņš drīzumā darītu galu visām slimībām un nāvei. (Pastāstījis Jasusi Aizava.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Izceltais teksts 14. lpp.]

”Es pieminēju, ka asins pārliešanai ir alternatīvas un ka es darīšu visu iespējamo, lai palīdzētu pacientiem”

[Izceltais teksts 15. lpp.]

”Bezasins ķirurģija ir ļāvusi novērtēt priekšrocības, ko dod ārstēšana bez asins lietošanas”

[Attēli 15. lpp.]

Augšā: uzstājos ar bībelisku runu

Pa labi: ar savu sievu Masuko