VAI jūs vēlētos pieredzēt galu visiem kariem? Ir loģiski domāt, ka būtu jābūt kaut kādam veidam, kā atrisināt nacionālos un starptautiskos konfliktus. Daudzi uzskata, ka to izdotos panākt, ja pasaules līderi būtu gatavi no tiesas sadarboties. Taču jūs droši vien piekritīsiet, ka diplomātija bieži vien nav attaisnojusi uz to liktās cerības. Gadsimtiem ilgi diplomāti ir apstiprinājuši līgumus, formulējuši rezolūcijas un organizējuši valstu vadītāju tikšanās, bet tikai nedaudzas problēmas viņiem ir izdevies pilnībā atrisināt.

Bībelē daudzkārt ir runāts par mieru un tā sasniegšanu ar diplomātiskiem paņēmieniem. Tāpat tajā var atrast atbildi uz jautājumu, kāpēc diplomātijas ceļā neizdodas likvidēt pasaulē notiekošos karus, un noskaidrot, kādai būtu jābūt kristiešu attieksmei pret diplomātiju un kā uz zemes tiks panākts patiess miers.

Bībelē ir aprakstīti vairāki gadījumi, kad cilvēkiem ir izdevies panākt mieru sarunu ceļā. Piemēram, Abigaila ar prasmīgu pārliecināšanu  atrunāja Dāvidu un tā karavīrus no atriebības pret viņas mājas ļaudīm. (1. Samuēla 25:18—35.) Jēzus stāstīja līdzību par ķēniņu, kuram nebija pietiekami liela karapulka un kurš tāpēc sūtīja vēstnešus, lai tie lūgtu mieru. (Lūkas 14:31, 32.) Tātad Bībelē ir atzīts, ka ar diplomātisku paņēmienu palīdzību dažkārt ir iespējams atrisināt konfliktus. Bet kāpēc tad miera sarunām tik bieži nav vērā ņemamu panākumu?

Bībelē bija nemaldīgi paredzēts, ka mūsdienās dzīve būs grūta, jo Sātana Velna sliktās ietekmes dēļ cilvēki būs ”nesamierināmi.., nesavaldāmi, labā nīdēji, nodevēji, pārsteidzīgi, uzpūtīgi”. (2. Timotejam 3:3, 4; Atklāsmes 12:12.) Turklāt Jēzus pravietoja, ka pašreizējās sistēmas nobeigumu iezīmēs kari un runas par kariem. (Marka 13:7, 8.) Vai mēs to nenovērojam jo dienas, jo plašākā mērogā? Tāpēc nav brīnums, ka centieni nodibināt mieru tautu starpā tik bieži nesekmējas.

Tāpat jāņem vērā fakts, ka diplomāti gan pūlas novērst dažādus konfliktus, tomēr viņu galvenais mērķis ir aizstāvēt savas tautas intereses — tas ir politiskās diplomātijas pamats. Bet kādai būtu jābūt kristiešu attieksmei pret diplomātiju?

Bībelē dots padoms: ”Nepaļaujieties uz lieliem kungiem, uz cilvēku bērniem, kas taču nevar palīdzēt!” (Psalms 146:3.) Tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā, kādi ir diplomātu motīvi, viņi nespēj piedāvāt paliekošus risinājumus mūsdienās pastāvošajām problēmām.

Kad Jēzus stāvēja Poncija Pilāta priekšā, viņš sacīja: ”Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai es nekristu jūdu rokās. Bet nu mana valstība nav no šejienes.” (Jāņa 18:36.) Plānus, kas paredzēti miera nodibināšanai, bieži vien izjauc nacionālistiskais naids un politiķu savtīgums. Tāpēc patiesie kristieši neiesaistās šīs pasaules konfliktos un mēģinājumos tos atrisināt diplomātijas ceļā.

Bet vai tas nozīmē, ka kristiešiem ir vienaldzīga situācija pasaulē un viņi ir nejūtīgi pret cilvēku ciešanām? Nē, gluži otrādi: Bībelē Dieva kalpotāji ir raksturoti kā cilvēki, kas ”sūdzas un skumst” par visām ļaundarībām, kādas notiek viņiem apkārt. (Ecēhiēla 9:4.) Taču kristieši paļaujas, ka mieru nodibinās Dievs, kā viņš to ir solījis. Visbiežāk cilvēki ar mieru saprot stāvokli, kad nav karu, un Dieva Valstība to noteikti panāks. (Psalms 46:9, 10.) Bet tas vēl nav viss — tā radīs apstākļus, kad ikviens zemes iedzīvotājs varēs dzīvot pilnīgā drošībā un labklājībā. (Mihas 4:3, 4; Atklāsmes 21:3, 4.) Ar cilvēku pūliņiem, kuri izmanto diplomātiskus paņēmienus un apvienojas organizācijās miera nodibināšanai un uzturēšanai, šādu mieru panākt nav iespējams.

Ņemot vērā Bībeles pravietojumus un līdzšinējo pieredzi, var droši teikt, ka paļaušanās uz diplomātiju sagādās tikai un vienīgi vilšanos. Savukārt tie, kas savas cerības uz mieru saista ar Jēzu Kristu un atbalsta Dieva Valstību, pieredzēs, kā viņu vēlme pēc patiesa miera īstenosies, turklāt viņi varēs baudīt šo mieru mūžīgi. (Psalms 37:11, 29.)