Polijas iespaidīgās piekrastes kāpas

No Atmostieties! korespondenta Polijā

IEDOMĀJOTIES tipisku Polijas lauku ainavu, prātā nāk tumšzaļi mežu puduri, zaļas pļavas un iekopti tīrumi. Bet vai jūs zināt, ka viens no neparastākajiem Polijas dabasskatiem ir paugurains balto kāpu apvidus, kas ir saskatāms pat no kosmosa? 18 kilometrus garā Baltijas jūras piekrastes strēmele, kur plešas šīs iespaidīgās kāpas, ir viens no iecienītākajiem apskates objektiem Slovīnu nacionālajā parkā.

Grāmatā Słowiński National Park (Slovīnu nacionālais parks) ir teikts, ka ”jūra, ezeri, upes, kāpas, meži, kūdras purvi un pļavas šeit veido ļoti daudzveidīgu ainavu.. Šī ir unikāla vieta, kur kāpas iesniedzas mežos un ezeros.” Šim apvidum, kur klejojošās kāpas mijas ar sekliem ezeriem, nav līdzīgu visā Eiropā.

Balto un dzelteno smilšu pauguri, kas aizņem 500 hektāru platību, ir Eiropā apjomīgākā kāpu josla, kas nav apaugusi ar augāju. Slovīnu nacionālā parka oficiālajā emblēmā ir attēlota kaija, kas lido virs dzeltenas kāpas un zilas jūras.

 Lielāko daļu parka teritorijas aizņem pelēkās kāpas, kas ir vecākas nekā baltās un ir apaugušas ar mežu un zāli. Augu sega sekmē augsnes veidošanos, nostiprina kāpu smiltis un pasargā tās no vēja un lietus iedarbības. Pelēkā kāpa, ko sauc Čolpino un kas paceļas 55 metrus virs jūras līmeņa, ir pati augstākā kāpa šajā parkā.

Apmeklētāji, kas aplūko iespaidīgās kāpas, bieži brīnās: no kurienes ir nācis šis milzīgais smilšu daudzums? Kā tas ir uzkrājies šajā samērā nelielajā Baltijas jūras piekrastes posmā?

Klejojošo kāpu rašanās

Lai gan zinātnieki pagaidām nav raduši skaidru atbildi uz iepriekšminētajiem jautājumiem, izpētes gaitā iegūtie fakti vedina domāt, ka klejojošo kāpu rašanos ir sekmējusi cilvēka darbība. Zinātnieki ir izpētījuši ziedputekšņu paraugus, kas ņemti no dažādiem augsnes slāņiem, un atklājuši, ka parka teritorijā, kur tagad plešas kāpu josla, senatnē auguši kupli ozolu meži. Kas notika ar šiem mežiem?

Jau pirms mūsu ēras lielas mežu platības šeit izpostīja mežu ugunsgrēki, kas izcēlās piekrastē dzīvojošo cilšu darbības dēļ. ”Kāpas, kuras vairs nenostiprināja koki, pirmo reizi izkustējās no vietas,” teikts grāmatā Słowiński National Park. Vēlāk, kā liecina augsnē atrasto ziedputekšņu pētījumi, tās atkal aizauga, sākumā ar dižskābaržu audzēm un tad ar priedulājiem.

Viduslaikos kāpu miers pagaidām nenoskaidrotu iemeslu dēļ atkal tika iztraucēts un smiltis atsāka savus klejojumus. 16. gadsimtā tās draudēja aprakt veco Lebas pilsētiņu un vietējie iedzīvotāji bija spiesti būvēt pilsētu citur, kur to neapdraudētu kāpas. Taču cilvēku rīcība tikai pasliktināja situāciju. Grāmatā Słowiński National Park ir teikts: ”Lai būvētu pilsētu un ostu, iedzīvotāji masveidā izcirta kokus. Toreiz,  šķiet, cilvēki nemaz nedomāja par sekām.” Koku izciršana izraisīja ”smilšu klejojumus vēl nepieredzētos mērogos”, sacīts grāmatā. Kāpas, pārvietodamās ar ātrumu 3—10 metri gadā, apraka piekrastes ciemus, tīrumus, pļavas un mežus.

No kurienes nākušas smiltis?

Lai gan kailo smiltāju rašanos ir sekmējusi cilvēku darbība, būtu interesanti uzzināt, kādi dabas procesi ir likuši smiltīm uzkrāties parka teritorijā, un noskaidrot, vai smilšu daudzums laika gaitā palielināsies vai saruks. Atbildes uz šiem jautājumiem ļautu ielūkoties parka nākotnē.

Pēc zinātnieku domām, daļu smilšu no iekšzemes smilšu iegulām jūrā ir ieskalojušas upes. Smiltis veidojas arī pašā jūras krastā, viļņiem lēnām drupinot piekrastes iežus, — šo nemitīgo procesu sauc par abrāziju. Piemēram, kādā Baltijas jūras piekrastes posmā, kur viļņi skalojas pret krastu 45 grādu leņķī, to iedarbības dēļ ieži pamazām drūp un drūp, līdz pārtop par smiltīm, kas tiek aiznestas jūrā un uzkrājas jūras dibenā.

Vēl nav pilnībā izprasts mehānisms, kā straumes un viļņi pārvieto daļu šīs smilšu masas tuvāk krastam, kur tās veido sēkļus un garas smilšu strēles, kas stiepjas paralēli nacionālā parka piekrastei. Ar laiku viļņi un piekrastes straumes izskalo smiltis krastā, kur saule tās izkaltē, bet vējš sadzen kāpās. Kāpu joslā veidojas vairākas paralēlas smilšu grēdas, un, tā kā vējš pārpūš smiltis no grēdas uz grēdu, tās virzienā no jūras uz krastu kļūst arvien lielākas un lielākas, līdz beigu beigās pārtop par baltajām kāpām.

Labi apūdeņots ”tuksnesis”

Par spīti iespaidīgajam smilšu daudzumam, šejienes daba nebūt nelīdzinās nedzīvam tuksnesim. Īstenībā kāpas un liedags aizņem tikai 5 procentus parka teritorijas, turpretī upes, ezeri un strauti — 55 procentus. Šādā labi apūdeņotā vidē plaukst un zeļ daudzveidīga augu un dzīvnieku valsts.

Lielākais parka ezers ir Lebas ezers, kura platība ir 71 kvadrātkilometrs un maksimālais dziļums — 6 metri. Šajā ezerā ietek Leba, kas ir lielākā upe parka teritorijā. Otrais pēc lieluma ir  Gardno ezers, kurā ietek Lupavas upe. Ceļojošo smilšu kalnu ietekmē šo ezeru krasta līnija nemitīgi mainās.

Daudzveidīgā veģetācija un dzīvnieku valsts

Parka daudzveidīgā vide — kāpas, purvāji un priežu meži, kā arī upes, ezeri un strauti — sekmē bagātīgas augu valsts veidošanos. Te ir konstatētas ap 900 vaskulāro augu sugas, to starpā orhideju dzimtas augi. Viens no sīkstākajiem un ekoloģiski vērtīgākajiem augiem ir smiltāju kāpuniedre, kas parasti pirmā sazeļ uz kāpām, tās nostiprinot un dodot iespēju iesakņoties citiem augiem. Kāpuniedres zvīņainie sakneņi stiepjas līdz 13 metru garumam, un no tiem izaug arvien jauni dzinumi, virspusē veidojot blīvus pudurus.

Slovīnu nacionālais parks atrodas putnu migrācijas ceļā, un šeit ir sastopamas aptuveni 260 putnu sugas jeb 70 procenti no Polijas putnu sugām. Šo sugu putni vai nu mājo šeit, vai arī apstājas migrācijas laikā. Parkā ir sastopami tādi ūdensputni kā lielie ķīri, upes zīriņi, cekuldūkuri, dažādu sugu pīles, gulbji un gauras, kuras viegli pazīt pēc to izspūrušā cekula. Te mājo arī ūpis, klinšu ērglis, mazais ērglis, jūras ērglis un krauklis. Tie, kam ir vērīga acs un kas prot iet ļoti klusi, var ieraudzīt staltbriežus, stirnas, mežacūkas, zaķus, jenotsuņus un citus savvaļas dzīvniekus.

Kājāmgājēju paradīze

Ieeja parkā ir atļauta tikai kājāmgājējiem. Lai tūristi varētu iepazīt šejienes dabu, parkā ir ierīkoti 140 kilometri taku, kas ved cauri skujkoku mežiem, pelēkajām kāpām, pļavām un purviem, pieved pie ezeriem, kur ir uzbūvēti skatu torņi un laukumi, aizved uz baltajām kāpām un galu galā izved smilšainajā liedagā.

Cilvēki, kas apmeklē parku rudenī vai ziemā, var ieraudzīt kādu neparastu skatu. Kad pūš spēcīgs vējš, brāzmas pasviež gaisā smilšu vērpetes un tās virmo virs kāpu galotnēm gluži kā ūdens šļakatas bangainā jūrā. Vietējie tad saka, ka kāpa kūp. Šo aizraujošo skatu papildina dobja dūkoņa, ko izraisa miljoniem smilšu graudu, kas, sparīgi beržoties viens pret otru, liek kāpai ”dziedāt” savu neparasto dziesmu.

Slovīnu nacionālo parku ik gadu apmeklē aptuveni 800 tūkstoši tūristu, lai aplūkotu tā daudzveidīgo un skaisto dabu. Šie dabas mīļotāji labprāt pamet pilsētas kņadu, lai veldzētos meža vientulībā un klusumā, jūras krastā klausītos viļņu mierīgo šalkoņu un dzirdētu, kā gaisā ik pa laikam atskan kaijas vientuļais kliedziens.

[Papildmateriāls/Karte 19. lpp.]

Slovīnu nacionālais parks

Parks atrodas Baltijas jūras krastā, Polijas piekrastes centrālajā daļā, starp Lebas un Rovu pilsētu. Slovīni, no kuriem ir cēlies parka nosaukums, ir viena no kašubu ciltīm, kas apdzīvoja šo apgabalu vēl neilgi pirms Otrā pasaules kara beigām. Parks tika dibināts 1967. gadā, un 10 gadus vēlāk tas tika iekļauts pasaules biosfēras rezervātu sarakstā. Parka kopējā platība ir 18 618 hektāru, no kuriem vairāk nekā pusi aizņem upes, ezeri un strauti. Pārējo teritoriju veido meži (25 procenti), purvi (8 procenti), pļavas un ganības (8 procenti), kāpas un liedags (5 procenti).

[Karte]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

BALTIJAS JŪRA

KRIEVIJA

POLIJA

SLOVĪNU NACIONĀLAIS PARKS

VĀCIJA

ČEHIJA

SLOVĀKIJA

[Attēls 16. lpp.]

Kāpa ”kūp”: spēcīga vēja brāzma savirmo smilšu vērpetes virs kāpu galotnēm

[Attēls 16., 17. lpp.]

Upes zīriņš

[Norāde par autortiesībām]

Photo by Chukchi Imuruk, National Park Service

[Attēls 16., 17. lpp.]

Kāpas vasarā

[Attēls 17. lpp.]

Kāpas ziemā

[Attēls 18. lpp.]

Lebas ezers

[Attēls 18. lpp.]

Garknābja gauras

[Attēls 18. lpp.]

Smiltāju kāpuniedres

[Attēls 18. lpp.]

Neparasti smilšu veidojumi

[Attēls 18. lpp.]

Stirnu buks