Kā attīstīt vēlmi mācīties

”Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis.” (SALAMANA PAMĀCĪBAS 22:6.)

VAI esat kādreiz mēģinājis nolikt bērnus gulēt, kad apkārt notiek kaut kas interesants? Noguruši un kašķīgi, varbūt pat asarām acīs, viņi visiem spēkiem turas pretī, lai tikai varētu palikt nomodā un piedalīties notiekošajā. ”Vajadzība saprast pasauli un iemācīties būt prasmīgiem tajā viņiem ir tikpat dziļa un spēcīga kā vajadzība pēc ēdiena, atpūtas un miega, bet reizēm pat vēl spēcīgāka,” rakstīja Džons Holts.

Grūtākais ir panākt, lai vēlēšanās mācīties saglabātos visu mūžu, protams, arī skolas gados. Universālas panākumu receptes nav, tomēr gan vecāki, gan skolotāji, gan paši bērni var izmantot dažādus gadu gaitā pārbaudītus paņēmienus, kas palīdz sasniegt šo mērķi. Taču svarīgāka par visiem paņēmieniem ir mīlestība.

Mīlestība — labākais stimuls

Bērni alkst pēc vecāku mīlestības. Tā viņiem dod drošības sajūtu, kas savukārt rosina bērnus brīvi izteikties, uzdot jautājumus un izzināt apkārtējo pasauli. Ja vecāki mīl savus bērnus, viņi bieži ar tiem runājas un interesējas par to audzināšanu  un izglītību. Pētījumi liecina, ka ”vecākiem acīmredzot ir vislielākā ietekme uz to, cik liela ir bērnu vēlēšanās mācīties”, norādīts grāmatā Eager to Learn—Helping Children Become Motivated and Love Learning. Šī ietekme ir vēl jo spēcīgāka, ja vecāki sadarbojas ar skolotājiem. ”Nekas cits tā neatdzīvina bērna vēlmi mācīties kā vecāku un skolotāju kopīgas pūles,” rakstīts minētajā grāmatā.

Vecāki iespaido arī bērnu spējas mācīties. 43 ģimeņu ilgtermiņa pētījumā, par ko bija stāstīts grāmatā Inside the Brain, zinātnieki konstatēja, ka bērniem, ar kuriem vecāki pirmajos trīs dzīvības gados bija runājuši visvairāk, bija ievērojami augstāks intelektuālās attīstības koeficients nekā tiem bērniem, ar kuriem vecāki nebija īpaši daudz sarunājušies. Grāmatā bija sacīts: ”Vecāki, kas daudz runā ar saviem bērniem, parasti uzslavē bērnus par sasniegumiem, atbild uz viņu jautājumiem, dod padomus, nevis komandē un lieto daudz dažādu vārdu dažādās kombinācijās.” Ja jums ir bērni, vai jūs regulāri runājat ar viņiem un risināt saturīgas sarunas?

Mīlestība liek būt laipniem un saprotošiem

Bērnu spējas un noslieces ir ļoti dažādas, bet vecākiem nebūtu jāpieļauj, ka šīs atšķirības ietekmētu viņu mīlestību pret bērniem. Tomēr mūsdienu pasaulē cilvēki bieži vien tiek vērtēti pirmām kārtām pēc viņu spējām, tāpēc, kā atzīts grāmatā Thinking and Learning Skills, bērni dažkārt ”panākumus, ko viņi gūst, sacenšoties ar citiem, sāk uztvert kā savas personiskās vērtības mērauklu”. Šis uzskats ne tikai rada pārspīlētas bailes no neveiksmes, bet arī izraisa pārmērīgas raizes un stresu. Žurnālā India Today bija rakstīts, ka par vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc pēdējos 25 gados Indijā trīskāršojies pusaudžu pašnāvību skaits, tiek uzskatīta spriedze, ko izraisa mācību slogs un ģimenes atbalsta trūkums.

Liels ļaunums bērniem tiek nodarīts arī tad, ja viņus saukā par muļķiem. Šādas cietsirdīgas  piezīmes laupa, nevis vairo vēlēšanos mācīties. Mīlestībai jāmudina vecāki vienmēr būt laipniem un sekmēt bērnu dabisko tieksmi iegūt zināšanas, ļaujot viņiem to darīt pašiem savā tempā un bez bailēm no pazemojuma. (1. Korintiešiem 13:4.) Ja bērns cieš no veselības traucējumiem, kuru dēļ viņam ir grūti mācīties, mīloši vecāki cenšas viņam palīdzēt un nekādā gadījumā neliek bērnam justies dumjam vai nevērtīgam. Tas droši vien prasīs no vecākiem lielu pacietību un iejūtību, taču pūlēties noteikti ir vērts. Lai attīstītu šādu mīlestību, ir svarīgi veidot garīgu skatījumu uz dzīvi.

Garīgs skatījums palīdz būt līdzsvarotiem

Uz Bībeles mācībām balstīts garīgums ir svarīgs daudzu iemeslu dēļ. Piemēram, tas palīdz pareizi novērtēt laicīgas izglītības nozīmi un saprast, ka šī izglītība ir būtiska, tomēr tā nav svarīgāka par visu. Tāda nozare kā, teiksim, matemātika noder dažādiem praktiskiem mērķiem, taču tā nevienu nepadara par krietnu un principiālu cilvēku.

Bībele mudina saglabāt līdzsvarotību tajā, cik daudz laika mēs veltījam laicīgām studijām, un brīdina, ka ”daudzai grāmatu rakstīšanai nav gala, un pārmērīga lasīšana nopūlē miesu”. (Salamans Mācītājs 12:12.) Protams, bērniem ir vajadzīgs labs izglītības pamats, bet mācībām nebūtu jāaizņem viss viņu laiks. Bērniem ir jābūt iespējai nodoties arī citām vērtīgām nodarbībām, jo īpaši tām, kas saistītas ar garīgumu, jo tās ietekmē personības veidošanos.

Uz Bībeli balstīts garīgums arī palīdz būt pazemīgam. (Mihas 6:8.) Pazemīgi cilvēki apzinās savu iespēju robežas, un viņus neaizrauj sev līdzi tas godkāres un nežēlīgās konkurences gars, kas valda daudzās mācību iestādēs. Godkāre un sīva sāncensība kopā veido ”depresīvu kombināciju”, bija teikts India Today. Visiem, gan veciem, gan jauniem, klājas daudz labāk, ja viņi ievēro Dieva iedvesmoto Bībeles padomu: ”Nedzīsimies pēc tukša goda, cits citu izaicinādami, cits citu apskauzdami. Bet ikviens lai pārbauda pats savus darbus, tad viņam pašam būs prieks, un viņš nelielīsies citu priekšā.” (Galatiešiem 5:26; 6:4.)

Kā vecāki to var izmantot bērnu audzināšanā? Viens veids ir mudināt bērnus izvirzīt personiskus mērķus un vērtēt savu veikumu, salīdzinot to ar pašu agrākajiem sasniegumiem. Piemēram, ja jūsu dēlam nesen ir bijis kontroldarbs matemātikā vai kādā citā priekšmetā, aiciniet viņu padomāt, cik labi viņš to ir uzrakstījis salīdzinājumā ar iepriekšējo pārbaudes darbu. Pēc tam uzslavējiet vai iedrošiniet viņu. Tā jūs palīdzēsiet bērnam izvirzīt sasniedzamus mērķus, izvērtēt savu izaugsmi, pamanīt, kas viņam nepadodas tik viegli, un veltīt tam papildu pūles, turklāt tas viss būs panākts, nesalīdzinot viņu ar citiem.

Taču dažkārt spējīgi bērni un pusaudži negrib skolā saņemt labas atzīmes, jo viņi baidās no izsmiekla. Viņiem izveidojas uzskats, ka labi mācās tikai paipuisīši un izlēcēji. Arī šajā situācijā ļoti var palīdzēt garīgs skatījums. Vēstulē kolosiešiem, 3. nodaļas 23. pantā, teikts: ”Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem.” Vēlēšanās iepriecināt Dievu ir viscildenākais pamudinājums būt čaklam savā darbā, un tas dod spēku pretoties nelabvēlīgam vienaudžu spiedienam.

Attīstiet bērnos lasītprieku

Labas izglītības — gan laicīgas, gan garīgas — pamats ir prasme lasīt un rakstīt. Vecāki var iesēt bērnos mīlestību pret rakstīto vārdu, ja viņi jau no mazotnes lasa tiem priekšā. Kāda sieviete, vārdā Dafne, kas tagad strādā par korektori, ir pateicīga saviem vecākiem, kas viņai no bērnības lasīja priekšā. ”Vecāki man palīdzēja iemīlēt grāmatas,” Dafne saka, ”tāpēc es iemācījos lasīt jau pirms tam, kad sāku iet skolā. Viņi man iemācīja arī pašai meklēt literatūrā atbildes uz saviem jautājumiem. Šīs iemaņas man vienmēr ir bijušas ļoti noderīgas.”

Tomēr, kā brīdināja jau iepriekš minētais Džons Holts, lasīšana priekšā nav nekāds brīnumlīdzeklis. Viņš rakstīja: ”Ja lasīšana nesagādā prieku gan pašiem vecākiem, gan bērniem, no tās būs vairāk ļaunuma nekā labuma. [..] Pat tiem bērniem, kuriem visā visumā patīk, ka viņiem lasa priekšā.., tas vairs nepatīk, ja tas nepatīk vecākiem.” Tāpēc Dž. Holts vecākiem iesaka izraudzīties tādas grāmatas, kas šķiet interesantas arī viņiem pašiem, un paturēt prātā, ka bērni, ļoti iespējams, gribēs, lai tās lasa atkal un atkal. Daudzi  vecāki dažādās pasaules malās ar prieku lasa saviem bērniem priekšā divas Jehovas liecinieku izdotas grāmatas — Mācieties no Izcilā Skolotāja un Mana Bībeles stāstu grāmata. Šīs grāmatas, kas paredzētas tieši bērniem, ir bagātīgi ilustrētas, un tās dod vielu pārdomām un māca Bībeles principus.

Kādam pirmā gadsimta kristietim, vārdā Timotejs, liela svētība bija māte un vecāmāte, kas bērnībā cītīgi bija rūpējušās par viņa audzināšanu, īpašu uzmanību pievēršot garīguma attīstīšanai. (2. Timotejam 1:5; 3:15.) Timotejs izauga par ļoti uzticamu cilvēku, kam piemita liela atbildības sajūta, — laicīgā izglītība vien to nebūtu spējusi panākt. (Filipiešiem 2:19, 20; 1. Timotejam 4:12—15.) Mūsdienās Jehovas liecinieku draudzēs ir daudz šādu brīnišķīgu jaunu ”Timoteju”, gan zēnu, gan meiteņu, kas aug par krietniem cilvēkiem, jo viņus audzina mīloši, garīgi noskaņoti vecāki.

Māciet ar entuziasmu

Kā teikts grāmatā Eager to Learn, ja skolotājs vēlas panākt, lai skolēni mācītos ar prieku, galvenais, kas viņam vajadzīgs, ir entuziasms. ”Jau ar savu klātbūtni vien aizrautīgs skolotājs saviem audzēkņiem parāda, ka viņam ir svarīgs tas, ko viņš māca, un šī aizrautība izstaro no viņa ar lielu spēku.”

Bet, protams, ne jau visi vecāki un ne visi skolotāji kūsāt kūsā no entuziasma. Tāpēc saprātīgi rīkojas tie jaunieši, kas mācās pēc pašu ierosmes un ņem vērā, ka par zināšanu apguvi katrs ir atbildīgs pats. Minētajā grāmatā izskan atgādinājums: ”Neviens nesēdēs mūsu bērniem klāt visu viņu turpmāko dzīvi un nepalīdzēs viņiem mācīties, labi strādāt, domāt un ieguldīt papildu pūles, kas nepieciešamas, lai kļūtu par meistaru kādā darbā.”

Arī no šī viedokļa raugoties, galvenais ir nevis skola, bet tā audzināšana, ko bērns saņem mājās, un  vērtības, kas viņam tur tiek ieaudzinātas. Vecāki, vai jūs mācāt ar aizrautību? Vai gaisotne, kas valda jūsu mājās, rosina mācīties un palīdz cienīt garīgas vērtības? (Efeziešiem 6:4.) Atcerieties, ka jūsu paraugs un tas, kā jūs mācāt savus bērnus, ietekmēs viņus vēl ilgi pēc tam, kad viņi būs beiguši skolu un uzsākuši patstāvīgu dzīvi. (Skat. ielogojumu ”Ģimenes, kurās mācīšanās sagādā prieku” 7. lappusē.)

Ņemiet vērā, ka visi nemācās vienādi

Nav divu vienādu cilvēku, un arī veidi, kā cilvēki mācās, ir ļoti dažādi. Metode, kas vienam ir lieliski piemērota, kādam citam varbūt neder. Tāpēc doktors Mels Levins savā grāmatā A Mind at a Time raksta: ”Izturēties pret visiem bērniem vienādi nozīmētu izturēties pret viņiem netaisnīgi. Ja runa ir par mācīšanos, dažādiem bērniem ir dažādas vajadzības, un viņiem ir tiesības uz to, ka šīs vajadzības tiek apmierinātas.”

Piemēram, daļai cilvēku ir vieglāk aptvert un iegaumēt materiālu, ja viņi redz ilustrācijas, diagrammas un citus attēlus. Citiem labāk paliek prātā lasītais vai dzirdētais vai arī tas, ko viņi ir varējuši gan lasīt, gan klausīties. ”Lai atcerētos kādu informāciju, vislabāk ir to kaut kā pārveidot,” raksta M. Levins. ”Ja informācija ir vizuāla, izsakiet to vārdos, ja tā ir vārdiska, uzzīmējiet shēmu vai attēlu.” Šāda pieeja padara mācīšanos ne tikai efektīvāku, bet arī patīkamāku.

 Protams, sākumā varbūt jāizmēģina dažādas metodes, lai atrastu vispiemērotāko. To apstiprina gadījums ar kādu padzīvojušu vīrieti, kuram kristiešu sludinātājs Hanss pasniedza Bībeles stundas. Šim vīram, kura vārds ir Džordžs, bija tikai pamatizglītība, un viņam bija diezgan grūti izprast un iegaumēt to, ko viņš mācījās. Tāpēc Hanss mēģināja ilustrēt galvenās domas, zīmēdams vienkāršus attēlus piezīmju blokā. ”Džordžam tas bija pagrieziena punkts,” vēlāk stāstīja Hanss. ”Viņš sāka visu aptvert un atcerēties tik labi, ka pats par to brīnījās. Kad es sapratu, kā darbojas viņa domāšana, es atklāju, ka viņa prāts ir daudz asāks, nekā man sākumā bija licies. Drīz Džordža ticība saviem spēkiem pieauga, un viņš sāka ar nepacietību gaidīt katru mūsu nodarbību.”

Mācīties nekad nav par vēlu

”No tā, vai smadzenes nodarbina vai ne, ir atkarīgs, ko tās var paveikt,” teikts grāmatā Inside the Brain. ”Smadzenes ir nemitīgi jāvingrina, lai tās ”uzturētu formā”, un tām piemīt spēcīga nosliece mācīties jaunas iemaņas.” Grāmatā paskaidrots: ”Saskaņā ar pētījumu rezultātiem, tāpat kā fiziski vingrinājumi palīdz saglabāt fiziskos spēkus pēc septiņdesmit un astoņdesmit gadu vecuma, garīgi vingrinājumi var palīdzēt novecot sākušām smadzenēm. Ilgu laiku valdīja uzskats, ka novecojot prāta asums neizbēgami samazinās. Taču jaunie pētījumi liecina, ka tā drīzāk ir nevis objektīva likumsakarība, bet gan tendence, kas lielā mērā izpaužas tieši tādēļ, ka tiek prognozēta, un visbiežāk tās cēlonis ir nepietiekama smadzeņu nodarbināšana. Turklāt kādreizējais pieņēmums, ka cilvēki, kļūstot vecāki, katru dienu zaudē lielu skaitu smadzeņu šūnu, ir izrādījies nepareizs.” Nopietna mentālo funkciju pavājināšanās parasti ir veselības traucējumu izpausme, un to var izraisīt arī tādas kaites kā, piemēram, sirds un asinsvadu slimības.

Tiesa, spējas veikt uzdevumus, kas prasa prāta piepūli, ar gadiem var pasliktināties, taču tas nepavisam nenozīmē, ka šīm pārmaiņām noteikti jābūt nozīmīgām. Pēc zinātnieku apgalvojuma, ja prāts tiek aktīvi darbināts, smadzenes pretojas procesiem, kas var pavājināt to funkcijas,  un šī pretestība ir vēl stiprāka, ja cilvēks regulāri nododas arī fiziskiem vingrinājumiem. ”Jo vairāk cilvēks nodarbojas ar jaunu zināšanu un prasmju apguvi, jo lielākas kļūst viņa spējas mācīties. Vislabāk mācās tie, kas mācās pastāvīgi,” sacīts grāmatā Elderlearning—New Frontier in an Aging Society.

Šo faktu apstiprināja rezultāti, kas Austrālijā tika iegūti, 20 gadu garumā pētot 60 līdz 98 gadus vecus cilvēkus. Testos, kas nosaka prāta asumu, daudziem pētījuma dalībniekiem rezultāti pasliktinājās tikai aptuveni par vienu procentu gadā. Turklāt daļai dalībnieku, starp kuriem bija arī tādi, kas jau pārkāpuši deviņdesmit gadu slieksni, rezultāti nepasliktinājās vispār. ”Vairākums no viņiem bija tie, kas bija piedalījušies sistemātiskās mācīšanās eksperimentos, kuru ietvaros viņi apguva kādu svešvalodu un/vai kāda mūzikas instrumenta spēli,” bija teikts žurnālā, kurā bija stāstīts par šo pētījumu.

Iepriekš pieminētais Džordžs sāka mācīties Bībeli, kad viņam bija jau pāri septiņdesmit gadiem. Arī kāds laulāts pāris — Virdžīnija, kas tagad ir pārsniegusi astoņdesmit gadu vecumu, un viņas vīrs Roberts, kas nu jau ir miris, — bija krietni gados, kad viņi sāka sistemātiski mācīties Bībeli. Virdžīnija stāsta: ”Lai gan Roberts bija gandrīz akls, viņš Valstības zālē teica īsas runas par bībeliskiem tematiem, balstoties uz plānu, ko viņš bija iemācījies no galvas. Ja runa ir par mani, varu teikt, ka agrāk man nepatika lasīt, bet tagad es to daru ar prieku. Piemēram, šodien agri no rīta es izlasīju veselu Atmostieties! numuru.”

Džordžs, Roberts un Virdžīnija ir tikai trīs no tiem daudzajiem padzīvojušajiem cilvēkiem, kas apgāž stereotipus un neļauj savam prātam stāvēt dīkā. Pētījumi liecina, ka septiņdesmit vai astoņdesmit zinību apguves gadi smadzenēm ir tikai kā piliens jūrā — to potenciāls ir neizmērojami lielāks. Kāpēc smadzenēm ir tik milzīgas rezerves?

[Papildmateriāls/Attēls 4., 5. lpp.]

Internets un televīzija — derīgi vai kaitīgi?

”Interneta lietošanai ir gan savi plusi, gan mīnusi,” teikts grāmatā A Mind at a Time. Prasme meklēt informāciju ir ļoti noderīga, taču, kā paskaidrots šajā grāmatā, skolēni un studenti mēdz vienkārši ”lejupielādēt informāciju, to nemaz īsti nesaprazdami un neanalizēdami. Tāpēc pastāv risks, ka tas kļūs par jaunu pasīvas informācijas uzkrāšanas metodi vai pat par veidu, kā apgūt plaģiatora iemaņas.”

Pēc zinātnieku atzinuma, pārmērīga televīzijas skatīšanās traucē attīstīt spēju risināt problēmas un ieklausīties citos, notrulina iztēli un nekādi neveicina personības veidošanos. ”Uz televizoriem, tāpat kā uz cigarešu iepakojuma, būtu jāparādās brīdinājumam par to kaitīgumu,” sacīts grāmatā Eager to Learn.

Kādā citā avotā atzīts, ka bērniem visvairāk ir nepieciešama ”lasīšana un sarunas, mīlestība un daudz sirsnīgu apskāvienu”.

 [Papildmateriāls/Attēli 7. lpp.]

Ģimenes, kurās mācīšanās sagādā prieku

Šeit nosaukti daži no faktoriem, kas veido ģimenē gaisotni, kura vairo prieku un vēlēšanos mācīties.

▪ Vecāki regulāri un ar mīlestību liek bērniem saprast, ka viņi vēlas, lai tie atbilstu pietiekami augstām, taču saprātīgām prasībām.

▪ Ģimenē valda pārliecība, ka centīgs darbs ir panākumu atslēga.

▪ Ģimenei ir aktīvs, nevis mazkustīgs dzīvesveids.

▪ Bērni katru nedēļu daudz laika pavada, apgūstot zināšanas un iemaņas mājās, viņi pilda mājasdarbus, lasa paši sava prieka pēc, nododas kādam vaļaspriekam, piedalās kopīgos ģimenes pasākumos, mācās veikt mājsaimniecības pienākumus.

▪ Ģimene tiek uzskatīta par vienotu komandu, kuras locekļi cits citu atbalsta un kopīgi risina problēmas.

▪ Ģimenē ir skaidri noteikti uzvedības likumi, kurus konsekventi tiek prasīts ievērot.

▪ Vecāki regulāri sazinās ar skolotājiem.

▪ Par galveno tiek atzīta garīgā izaugsme.

[Attēls]

Vecāki, vai jūs mācāt saviem bērniem lasīt ar prieku?

[Norāde par autortiesībām]

Balstīts uz grāmatu Eager to Learn—Helping Children Become Motivated and Love Learning.

[Papildmateriāls/Attēli 8., 9. lpp.]

Kā padarīt mācīšanos efektīvāku un patīkamāku

Attīstiet interesi. Ja jūs kaut kas interesē, to ir daudz vieglāk iemācīties. Grāmatā Motivated Minds—Raising Children to Love Learning teikts: ”Zinātnieki ir pārliecinoši pierādījuši, ka tad, ja bērni mācās tāpēc, ka tas viņiem patīk, jauniegūtās zināšanas ir dziļākas un noturīgākas. Turklāt tādā gadījumā bērni arī ir neatlaidīgāki un radošāki un labprātāk uzņemas sarežģītus uzdevumus.”

Saistiet apgūstamo materiālu ar reālo dzīvi. Pedagogs Ričards Vīvers II raksta: ”Tieša saikne starp vielu, kas tiek mācīta klasē, un to, ko skolēni ir pieredzējuši paši savā dzīvē, ir kā elektriskā dzirkstele, kas iededzina sapratnes spuldzi.”

Mēģiniet izprast. Kad cilvēks cenšas kaut ko labi izprast, tiek stimulēta gan viņa domāšana, gan atmiņa. Mehāniskai iegaumēšanai arī ir sava nozīme, tomēr tā nevar aizstāt saprašanu. ”Visu atdod, ķer saprašanu! Cel to augstu — tā tevi paaugstinās.” (Salamana Pamācības 4:7, 8, VDP.)

Koncentrējieties. ”Lai kaut ko iemācītos, viens no galvenajiem priekšnoteikumiem ir spēja koncentrēties,” teikts grāmatā Teaching Your Child Concentration. ”Koncentrēšanās ir tik svarīga, ka tā reizēm tiek dēvēta par vienu no intelekta stūrakmeņiem un pat par pašu intelekta būtību.” Prasmi koncentrēties var iemācīties. Lai šo prasmi attīstītu, ir svarīgi sākt ar īsām nodarbībām un pakāpeniski palielināt mācīšanās laiku.

Izsakiet citiem vārdiem. ”Vislabāk vielu apgūst tie skolēni, kas vislabāk prot to izteikt saviem vārdiem,” grāmatā A Mind at a Time raksta Mels Levins. Izsakot citiem vārdiem, informācija tiek sadalīta mazākās vienībās, ko vieglāk atcerēties. Tieši tā tiek veidots labs konspekts — nevis pierakstot visu vārdu pa vārdam, bet atzīmējot tikai galvenās domas.

Saistiet uzzināto ar jau zināmo. Pīters Rasels grāmatā The Brain Book atmiņas salīdzina ar āķiem, kas piekarināti pie agrākajām atmiņām. Īsumā secinājums ir šāds: kaut ko atcerēties ir vieglāk, ja jauno informāciju saista ar to, kas jau zināms. Jo vairāk šādu asociāciju jūs veidojat, jo labāk.

Vizualizējiet. Spilgti tēli iespiežas atmiņā uz ilgu laiku, tāpēc vienmēr, kad vien iespējams, vizualizējiet apgūstamo materiālu. Mnemonikas speciālisti lieto šo paņēmienu, un, lai atvieglotu iegaumēšanu, viņi bieži vien iztēlē veido pārspīlētas vai smieklīgas ainas.

Atkārtojiet. 24 stundu laikā mēs varam aizmirst līdz pat 80 procentiem no tā, ko esam mācījušies. Iegaumēt izdodas daudz vairāk, ja īsi atkārto vielu uzreiz pēc tam, kad esam to iemācījušies, tad atkal pēc nedēļas, pēc mēneša un vēl pēc sešiem mēnešiem. Tā var paturēt prātā gandrīz 100 procentus iemācītā.

[Attēli 8. lpp.]

Vecākiem un skolotājiem jāsadarbojas, lai palīdzētu bērniem mācīties

[Attēli 10. lpp.]

Mācīties nekad nav par vēlu