”Ir rakstīts: es viņu redzēšu”
”Ir rakstīts: es viņu redzēšu”
Pastāstījusi Rosalija Filipsa
”Tevi gaida lieli panākumi! Tev ir talants!” sēdēdams pie klavierēm, man uzsauca mūsu ansambļa vadītājs, un nākamajā mirklī pacēlās skatuves priekškars. Pārējie četri ansambļa dalībnieki vērsa publikas uzmanību uz mani — jaunāko dziedātāju viņu grupā. Man mugurā bija sarkana, spīguļojoša kleita, un es biju ļoti uztraukusies. Tā bija mana debija šovbiznesā, kas 1976. gada martā notika vienā no slavenākajiem Mehiko teātriem. Tolaik es biju nepilnus 18 gadus veca.
PIRMS trim gadiem bija nomiris mans tēvs, un atmiņas par viņu joprojām dzīvoja manā prātā un sirdī. Arī skatītāji viņu nebija aizmirsuši. Viņš, viens no labākajiem komiķiem valstī, bija mīlēts un apbrīnots. Laikā, ko bieži dēvē par Meksikas kino zelta laikmetu, ar viņa piedalīšanos bija uzņemtas vairāk nekā 120 filmas. Viņa vārds — Hermans Valdess ar pseidonīmu Tin-Tans — bija redzams uz afišām visā Centrālamerikā un Dienvidamerikā, kā arī tajās Amerikas Savienoto Valstu un Eiropas daļās, kur runā spāņu valodā. Pat tagad, vairāk nekā 30 gadus pēc viņa nāves, televīzijā joprojām tiek rādītas šīs filmas.
Cik es sevi atceros, mūsu mājā vienmēr pulcējās dažādas slavenības. Mana māte un viņas māsas dziedāja trio Las Hermanitas Julián jeb Māsas Huljanas. Mātes brālis Hulio Huljans bija ievērojams tenors kādā no Eiropas operām, bet brāļa sieva Končita Domingesa dziedāja soprānu. Arī mana tēva brāļi — Manuels Valdess, kura skatuves vārds bija Loko (Trakais), un Ramons Valdess, labāk pazīstams kā dons Ramons, — bija slaveni komiķi.
Filmu uzņemšanas laukumi, teātri un ierakstu studijas man un manam brālim Karlosam bija labi pazīstama vide, jo, strādājot ilgāku laiku vienā vietā vai dodoties turnejās, tēvs mūs bieži ņēma līdzi. Tādā veidā viņš saglabāja ģimenes vienotību. Cik gan ļoti atmosfēra šovbiznesa pasaulē ar cilvēku paviršajām attiecībām atšķīrās no atmosfēras mūsu mājās, kur valdīja saskaņa un mīlestība! Tēvs man ir palicis atmiņā kā ļoti sirsnīgs cilvēks, pilns dzīvesspara un mīlestības pret dzīvi. Viņš bija ārkārtīgi devīgs — reizēm pat pārlieku. Arī man tēvs mācīja, ka laime ir nevis iegūt, bet dot.
Sāpīgs notikumu pavērsiens
1971. gada beigās māte mums ar brāli paziņoja briesmīgu vēsti: mūsu tēvam bija diagnosticēta neārstējama slimība. Pusotru gadu es noraudzījos, kā viņš cieta, neatlaidīgi cīnīdamies ar savu slimību.
Es vēl joprojām atceros to dienu, kad atbrauca ātrās palīdzības mašīna un aizveda viņu uz slimnīcu. Es zināju, ka viņš nekad vairs neatgriezīsies. Mani pārņēma skaudras sāpes, un es nolēmu: ja reiz viņš cieš, es arī gribu ciest. Es izdzēsu cigareti sev pret delnu un ilgi, ilgi raudāju. 1973. gada 29. jūnijā tēvs nomira. Pēc viņa nāves es nemitīgi domāju: kāpēc šādam labam cilvēkam, kas citiem deva tik daudz prieka, bija jāmirst? Kur viņš tagad atrodas? Vai viņš mani dzird, kad es ar viņu runāju? Vai bez viņa manai dzīvei ir kāda jēga?
Karjera bez gandarījuma
Kad biju emocionāli nedaudz atguvusies, es sāku mācīties interjera dizainu, taču sava ne visai pakļāvīgā rakstura dēļ pēc kāda laika pametu mācības. Mēs ar māti nolēmām biežāk iziet cilvēkos, tāpēc sākām apmeklēt saviesīgus pasākumus, kuros pulcējās izklaides industrijas pārstāvji. Bieži šo pasākumu noslēgumā namatēvs teica: ”Bet tagad, Rosalij, nodziedi mums kādu no savām dziesmām!” Klausītājiem patika mana balss un izjustā dziedāšanas maniere, un nereti viņi atzīmēja, ka esmu mantojusi no saviem vecākiem talantu.
Reiz vienā no šādiem pasākumiem bija klāt ansambļa Arturo Castro y sus Castro 76 vadītājs un komponists un, noklausījies, kā es dziedu, uzaicināja mani savā ansamblī. Sākumā es gribēju viņam atteikt. Kaut arī man patika mūzika un es kopš 14 gadu vecuma komponēju un spēlēju ģitāru, man nebija vēlēšanās kļūt par profesionālu mūziķi. Taču māte mani mudināja šo piedāvājumu pieņemt, turklāt mums bija vajadzīga nauda, tāpēc es galu galā piekritu. Drīz pēc tam notika mana debija, par kuru es stāstīju sākumā.
Kopš brīža, kad uzsāku savu karjeru, man bija daudz jāstrādā. Mūsu ansamblis braukāja pa visu Meksiku, sniedzot divus koncertus dienā. Mēs koncertējām arī Gvatemalā, Venecuēlā, kā arī ASV — Ņujorkā un Lasvegasā. Kad biju dziedājusi šajā ansamblī divus gadus, man piedāvāja filmēties kino. Divās filmās es spēlēju otrā plāna lomu, bet vienā — galveno lomu, par kuru saņēmu divas nozīmīgas balvas.
Kādu dienu man piezvanīja no Meksikas lielākās televīzijas kompānijas un piedāvāja noslēgt ļoti izdevīgu kontraktu kompānijas ”zvaigžņu sistēmas” ietvaros, kā arī apsolīja galveno lomu seriālā, kas tiktu nosaukts manā vārdā. Pieņemot šo piedāvājumu, es vienā mirklī sasniegtu slavas virsotnes, man būtu liels atalgojums un pat nevajadzētu diendienā strādāt. Tomēr sajūta, ka neesmu to pelnījusi, un bailes zaudēt savu brīvību man lika atteikties no ekskluzīvā kontrakta. Es piekritu filmēties šajā seriālā, bet tikai ar noteikumu, ka varēšu turpināt studijas teātra fakultātē. Tomēr es joprojām nebiju laimīga. Es nespēju mierīgi noskatīties, kā citi aktieri gadiem centās tikt pie galvenajām lomām, bet man tāda jau bija iedota — lielākoties tāpēc, ka biju Tin-Tana meita.
Tad sākās darbs skaņu ierakstu studijās. Pirmajā albumā tika iekļautas dziesmas, ko biju sarakstījusi seriālam, kurā es filmējos. Pēc tam es ieskaņoju vairākas kompozīcijas vienā no slavenākajām ierakstu studijām Londonā. Vēlāk sekoja arvien jauni ieraksti, filmas un seriāli un par mani sāka rakstīt laikrakstu izklaides pielikumu pirmajās lappusēs. No malas varēja šķist, ka esmu sasniegusi visu, ko vien cilvēks var vēlēties, tomēr mani nepameta sajūta, ka manā dzīvē kaut kā trūkst. Redzot lepnības un sāncensības garu, kāds valdīja šovbiznesa pasaulē, kā arī plaši izplatīto netikumību un liekulību, es zaudēju paļāvību uz cilvēkiem.
Pienāca 1980. gada rudens, un kādā no mūsu ģimenes pasākumiem es satiku tēvoci Hulio, kurš bija nolēmis pamest darbu operā. Es klausījos, kā viņš stāstīja par paradīzi, ko ir apsolījis Dievs, un par to, ka netaisnības un sāpju drīzumā vairs nebūs un uz zemes valdīs
mīlestība. Tāpat viņš pieminēja, ka patiesā Dieva vārds ir Jehova. Visvairāk no viņa stāstītā mani aizrāva tas, ka paradīzē tikšot augšāmcelti mūsu tuvinieki. Izredzes atkal ieraudzīt tēvu mani ļoti iepriecināja, jo man joprojām viņa trūka un es nebiju pārstājusi ilgoties pēc viņa atbalsta un mīlestības. Cik brīnišķīgi būtu viņu atkal satikt! Taču sirds dziļumos es šaubījos, vai kaut kas tāds ir iespējams. Tēvocis Hulio iedeva man Bībeli un uzaicināja mūs ar māti pēc pāris nedēļām apmeklēt Jehovas liecinieku kongresu. Mēs atbildējām, ka padomāsim par to.Lēmums mainīt savu dzīvi
Kādu vakaru es gulēju gultā, smēķēju un lasīju tēvoča iedoto Bībeli. No tā, ko izlasīju Salamana Pamācību grāmatā, es sapratu, ka gaismas, gudrības un dzīvības avots ir Dievs, savukārt tumsa, maldi un nāve nāk no tieši pretēja avota. Tajā pašā vakarā es apņēmīgi izdzēsu pēdējo cigareti, ko esmu savā mūžā izsmēķējusi, un gaidīju atgriežamies māti. Ar asarām acīs es viņai sacīju, ka grasos pieņemt vairākus nozīmīgus lēmumus un ka man ir nepieciešams viņas atbalsts. Tad es aizgāju uz teātri, kur man bija jāspēlē Kordēlijas loma Šekspīra lugā ”Karalis Līrs”, un paziņoju, ka atsakos no šīs lomas, un sarāvu attiecības ar savu draugu — populāru teātra aktieri.
Tomēr es vēl nebiju iemācījusies kalpot Dievam, tāpēc man nebija nekā, uz ko paļauties, un es ieslīgu dziļā nomāktībā. Es lūdzu Dievu, lai viņš man palīdz atrast vidi, kurai es varētu justies piederīga nevis no vecākiem mantotā talanta vai popularitātes dēļ, bet manis pašas dēļ. Es pārstāju pavadīt laiku kopā ar bijušajiem draugiem un pateicu nē gandrīz visam, ko iepriekš biju darījusi.
Sākums jēgpilnai dzīvei
Lai gan manās emocijās valdīja diezgan liels sajukums, es atcerējos tēvoča uzaicinājumu apmeklēt kongresu. Es viņam piezvanīju, un viņš mani paņēma līdzi uz stadionu, kur noritēja šis pasākums. Vērojot tur sapulcējušos cilvēkus, es jutos dziļi iespaidota. Viņi bija kārtīgi, nerunāja rupjības, nesmēķēja un necentās sevi izcelt. Uz Bībeli balstītās runas man atgādināja domas no grāmatas Vai Bībele tiešām ir Dieva Raksti? *, kuru es bija atradusi mūsu mājās neilgi pēc tēva nāves.
Ap to pašu laiku man piedāvāja galveno lomu kādā seriālā. Mani šis piedāvājums ieinteresēja, jo šķita, ka varone, kas man būtu jātēlo, turas pie Dieva atzītām vērtībām, par kurām es biju dzirdējusi kongresā. Ņemot to vērā, es piekritu filmēties šajā seriālā. Tajā pašā laikā man nedeva mieru kāda doma no Bībeles: ”Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo.. kas ir gaismai kopējs ar tumsību?” (2. Korintiešiem 6:14.)
Es izjutu arvien lielāku vēlēšanos dzīvot Dievam patīkamu dzīvi un izteicu vēlēšanos kopā ar tēvoci un viņa sievu apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces. Nākamās trīs svētdienas es devos uz Valstības zāli, kur pulcējās viņu draudze, kaut arī līdz turienei bija jābrauc aptuveni stunda. Tad tēvocis nolēma mani aizvest uz draudzi, kas ir tuvāk manai dzīvesvietai. Mēs ieradāmies zālē, kad sapulce jau beidzās, un tur es iepazinos ar Isabelu, vienkāršu un laipnu mana vecuma sievieti. Kad tēvocis Isabelai nosauca manu vārdu — Rosalija Valdesa —, viņa tam nepiešķīra īpašu vērību, un tas man ļoti patika. Isabela piedāvājās mani regulāri apmeklēt, lai mācītu man Bībeli.
Mēs sākām Bībeles nodarbības, izmantojot grāmatu Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi *. Isabela vienmēr bija gatava pielāgoties manam grafikam. Dažkārt viņai bija jāgaida līdz vēlam vakaram, kamēr atgriezos no filmēšanās. Cik patīkama bija apziņa, ka mana vēlēšanās apgūt Bībeles mācības ir pietiekams iemesls, lai par mani parādītu tādu interesi! Isabelai piemita patiesīgums, godīgums un iekšēja inteliģence — īpašības, par kurām es biju domājusi, ka tās var attīstīt, vienīgi studējot filozofiju un mākslu. Mūsu nodarbības parasti ilga vairākas stundas, un dažkārt mēs tikāmies vairākas reizes nedēļā.
Sākumā man nebija viegli atbrīvoties no savām nepareizajām domām un uzskatiem, bet pakāpeniski to vietā stājās patiesības, ko uzzināju no Bībeles. Atceros, kā mani iepriecināja Dieva solījums: ”Vēl mazu brīdi, un bezdievīgā vairs nebūs. Tu raudzīsies uz viņa vietu, bet viņa tur vairs nesaskatīsi. Bet lēnprātīgie iemantos zemi un baudīs mieru papilnam.” (Psalms 37:10, 11.) Arī cerība satikt savu tēvu paradīzē man kļuva arvien reālāka. Es bieži domāju par Jēzus vārdiem: ”Nebrīnieties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa balsi, un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai.” (Jāņa 5:28, 29.)
Tiklīdz filmēšanās seriālam bija beigusies, es saņēmu jaunus darba piedāvājumus. Kaut arī šie projekti varēja kļūt par pakāpienu uz vēl lielāku slavu, tajos piedaloties, es būtu radījusi iespaidu, ka atbalstu netikumību, elku pielūgsmi un dažādas viltus mācības. Bībeles nodarbībās es biju iemācījusies, ka Sātans ir reāla persona un viņš nevēlas, lai mēs kalpotu Jehovam. Tāpēc es šos piedāvājumus noraidīju un sāku apmeklēt visas draudzes sapulces. Kā jau bija gaidāms, māte un brālis nesaprata, kāpēc es laižu garām tik daudz izdevīgu piedāvājumu. Bet viņi arī redzēja, ka manī notiek pārmaiņas un ka nomāktību un izmisumu manī nomaina dzīvesprieks. Beidzot mana dzīve bija ieguvusi jēgu!
Es vēlējos stāstīt citiem to, ko pati biju uzzinājusi, tāpēc drīz vien kļuvu par Dieva Valstības labās vēsts sludinātāju. Sludinot dažreiz bija grūti panākt, lai cilvēki koncentrētos uz to, ko es viņiem saku, jo daudzi manī pazina cilvēku, kas darbojas izklaides industrijā. Gadījās, ka mēs sludinājām laikā, kad televīzijā tika raidīts seriāls ar manu piedalīšanos. Tādās situācijās mājas saimniekam bija grūti noticēt, ka tā tiešām esmu es, kas stāv viņa durvju priekšā.
1982. gada 11. septembrī es veltīju savu dzīvi Jehovam un kristījos. Mana dzīve bija ieguvusi patiesu jēgu, un man bija iespēja veidot jauna veida karjeru. Dedzība, ar kādu Isabela veica kristīgo kalpošanu, būdama pioniere (Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotāja), ietekmēja arī mani. Drīz es viņai pievienojos, apmeklējot cilvēkus un mācot viņiem Bībeli. Isabela kļuva par manu labāko draudzeni.
Tā kā es praktiski biju pametusi šovbiznesu, mums ar māti bija jāiemācās dzīvot pieticīgāk. Gatavojot savu ceturto skaņuplati, es tajā iekļāvu dažas dziesmas, kas atspoguļoja manas jaunās vērtības un uzskatus. Viena no tām bija dziesma ”Ir rakstīts: es viņu redzēšu”, kurā es paudu drošu cerību atkal satikt savu tēvu. Kad es šo dziesmu pirmo reizi dziedāju mātei, tā viņu dziļi saviļņoja. Māte juta, cik stipra ir mana pārliecība, un man bija liels prieks, ka arī viņa izteica vēlēšanos mācīties Bībeli. Divus gadus vēlāk viņa kristījās un līdz pat šai dienai aktīvi piedalās kalpošanā.
Ar laiku man kļuva arvien vieglāk noraidīt darba piedāvājumus. Sastapdamās ar kādu pārbaudījumu vai kārdinājumu, es mēdzu iztēloties mūs kopā ar tēvu paradīzē, un šī brīnišķīgā aina stiprināja manu apņēmību kalpot Jehovam.
Kādu dienu man palūdza, vai es nevarētu piedalīties bērnu raidījuma Sezama iela spāņu versijas uzņemšanā. Es domāju, ka tas nebūs iespējams, un paskaidroju raidījuma veidotājam, ka vēlos dzīvot saskaņā ar Bībeles principiem un tāpēc nevaru popularizēt dzimšanas dienas un citus pasaulīgus svētkus. Viņš atbildēja, ka tad, ja piekritīšu piedalīties šajā raidījumā, viņš respektēšot manus uzskatus un sastādīšot kontraktu, kurā būtu detalizēti izklāstīta mana nostāja. Es pieņēmu šo piedāvājumu un nofilmējos 200 Sezama ielas sērijās. Tas kļuva par manu pēdējo aktierdarbu.
Vēl mani saistīja kontrakts ar kādu ierakstu kompāniju, tāpēc es tajā ieskaņoju desmit kompozīcijas, tostarp arī dziesmu par manu tēvu un augšāmcelšanos. Ar šo dziesmu es esmu uzstājusies gan televīzijā, gan koncertos, vienmēr pieminot arī savu ticību un uzskatus. Kad ierakstu kompānija centās panākt, lai es sev veidotu jutekliskāku tēlu, es pārtraucu ar viņiem sadarbību.
Svētības, ko ir devusi kalpošana Dievam
1983. gada decembrī mēs ar Isabelu ieradāmies Bruklinā (Ņujorka), lai apskatītu Jehovas liecinieku filiāli. Tur es iepazinos ar Raselu Filipsu, kas vēlāk kļuva par manu vīru. Mēs sarakstījāmies gandrīz divus gadus. Vēl tagad atceros, kā tajā dienā, kad es kļuvu par pionieri, Rasels man no pašas Ņujorkas atsūtīja rozes.
Apmēram gadu es kalpoju par pionieri kopā ar Isabelu, bet tad viņu uzaicināja strādāt Jehovas liecinieku Meksikas filiālē. Klausoties, kā Isabela stāsta par saviem jaunajiem pienākumiem, manī radās vēlēšanās paplašināt savu kalpošanu un, ja tāda būtu Jehovas griba, kalpot Bētelē.
Tas, ka manā dzīvē ienāca Rasels, arī bija īsta svētība. Pateicoties viņa mīlestībai pret Jehovu un Jehovas organizāciju, es iemācījos augstu vērtēt pilnas slodzes kalpošanu. Viņam ļoti patika darbs Bruklinas Bētelē, kur viņš bija aizvadījis trīs gadus. Pēc apprecēšanās mēs abi kalpojām par pionieriem Kolorādo štatā (ASV). Vēlāk mūs uzaicināja piedalīties Jehovas liecinieku filiāļu celtniecībā citās valstīs. Cik pārsteigti mēs bijām, uzzinot, ka tiksim nosūtīti uz Meksiku! 1990. gada aprīlī mēs kļuvām par Meksikas Bēteles ģimenes locekļiem. Rasels daudzējādā ziņā man bija labs piemērs. Es apbrīnoju viņa pašaizliedzību, ar kādu viņš atstāja savu dzimto zemi un ģimeni, lai atbalstītu Valstības intereses šeit, Meksikā.
Kalpošana Meksikas filiālē mums ar Raselu sagādāja lielu prieku, bet tad izrādījās, ka mums būs bērns. Tiesa, šī ziņa mūs pārsteidza, taču mēs vienmēr bijām apbrīnojuši vecākus, kas audzina savus bērnus patiesībā, un mēs ar pateicību pieņēmām savus jaunos pienākumus. 1993. gada oktobrī piedzima Evans, bet divarpus gadus vēlāk — Gianna. Kaut arī bērnu audzināšana prasa pastāvīgas pūles, mēs jūtamies gandarīti ikreiz, kad mūsu vienpadsmitgadīgais dēls un astoņgadīgā meitiņa apliecina savu ticību, piedaloties kalpošanā.
Patlaban Rasels strādā reģionālajā celtniecības komitejā, kas nodarbojas ar Valstības zāļu celtniecību, bet es nesen atsāku kalpot par pionieri. Pēdējo 20 gadu laikā es esmu palīdzējusi uzzināt patiesību un uzsākt kalpošanu Jehovam 12 manas ģimenes locekļiem un 8 citiem cilvēkiem.
Kad bērni man vaicā: ”Mammu, vai tev bija grūti atteikties no slavas?” — es viņiem citēju apustuļa Pāvila vārdus: ”Es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu, kuŗa dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu.” (Filipiešiem 3:8.) Es esmu ļoti pateicīga Jehovam, ka mana dzīve vairs nav bezmērķīga un tukša un ka es varu piederēt pie viņa brīnišķīgās tautas. Es nekad nepārstāšu pateikties viņam par neskaitāmajām svētībām, ko viņš ir sagādājis ar sava Dēla, Jēzus Kristus, starpniecību. Man ir prieks atkal un atkal dziedāt dziesmu par savu tēvu, jo es esmu pārliecināta, ka viņu atkal redzēšu.
[Zemsvītras piezīmes]
^ 21. rk. Izdevuši Jehovas liecinieki; vairs netiek iespiesta.
^ 24. rk. Izdevuši Jehovas liecinieki; vairs netiek iespiesta.
[Attēls 10. lpp.]
Kopā ar vecākiem un brāli, kad man bija viens gads
[Attēli 12., 13. lpp.]
Uzstāšanās ar ansambli ”Arturo Castro y sus Castro 76”
[Norāde par autortiesībām]
Angel Otero
[Attēls 14. lpp.]
Es un mana ģimene
[Norāde par attēla autortiesībām 10. lpp.]
Activa, 1979