Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Mazo salu lielā nauda

Mazo salu lielā nauda

Mazo salu lielā nauda

No Atmostieties! korespondenta Guamā

KLUSĀ okeāna plašumos vīd Japas salas. Šīs salas ar savu tropisko skaistumu un patīkamo klimatu piesaista ceļotājus, kas vēlas atpūsties no ikdienas kņadas. Taču tūristi ne reizi vien ir bijuši ārkārtīgi pārsteigti, redzot, ka japieši glabā savus iekrājumus tieši ceļa malā. Turklāt tā ir liela nauda!

Akmens ripas Japā ir sastopamas visās malās — jūs tās pamanīsiet māju priekšā un ceļmalās. Šīs akmens monētas, ko šejienieši sauc par rai, ir Japas vietējā nauda. Daži ļaudis tur savu akmens naudu mājās, tomēr lielākoties japiešu nauda glabājas ciemu ”bankās”. Tajās nav nepieciešama bruņota sardze un kasieri, un var gadīties, ka nav pat pašu ēku. Šajās ”bankās” nauda nav paslēpta seifos, bet gan tiek turēta zem klajām debesīm. ”Bankās” rai ir krietni lielākā skaitā nekā citās vietās — lielas akmens ripas ar vidū izurbtu caurumu nereti ir atslietas pret kokospalmām un namu sienām. Šīs akmens naudas diametrs var sasniegt 4 metrus, un tās svars var būt lielāks par 5 tonnām.

Savā zemē jūs naudu varat nēsāt kabatā, bet šeit nauda ir tik milzīga, ka, iespējams, to neizdosies ievietot pat automašīnā. Neviena no Japas akmens monētām nav izgatavota vēlāk par 1931. gadu. Tomēr rai Japā joprojām izmanto darījumu kārtošanai. Kāda ir šīs neparastās naudas vēsture?

Sarežģīts ieguves process

Kā vēsta nostāsti, senos laikos japiešu ceļotāji esot izcēlušies Palau salās, kurās viņi ieguva vairākus ļoti skaistus akmeņus. Viņi tos atveda uz Japu, un vietējie iedzīvotāji nolēma izkalt no tiem monētas. Japas akmeņkaļi akmens plāksnēm piešķīra pilnmēness formu un vidū izurba caurumu.

Japas amatnieki lielo monētu darināšanai izraudzījās tikai dažus īpašus minerālus. Vislabāk viņiem patika aragonīts un kalcīts. Aragonīts, ko iegūst zemes dzīlēs, ietilpst arī pērļu perlamutra kārtas sastāvā, savukārt kalcīts ir galvenā marmora sastāvdaļa. Apstrādāti abi šie minerāli iegūst īpašu pievilcību, taču neviens no tiem nav sastopams Japas salās. Tāpēc japiešiem neatlika nekas cits kā atkārtoti doties ceļā uz Palau salām pēc skaistā akmens. Jāatzīmē, ka Japas salas no Palau salām šķir aptuveni četri simti kilometru, un tas nozīmē, ka Japas jūrasbraucējiem savās balsta laivās bija jādodas piecas dienas ilgā braucienā bīstamajos okeāna ūdeņos.

Kad japieši no Palau salu virsaišiem bija ieguvuši atļauju kāroto minerālu ieguvei, sākās darbs akmeņlauztuvēs. Pazemes alās ar primitīvu instrumentu palīdzību akmeņkaļi no klints izlauza akmens gabalus, kurus pēc tam apstrādāja diska formā. Lai izgatavotu tikai vienu monētu, reizēm bija jākaļ un jāslīpē mēnešiem vai pat gadiem ilgi!

Akmens disku centrā tika izkalti caurumi, lai monētas varētu uzvilkt uz izturīgas kārts un nogādāt līdz krastmalai. Šeit jaunās monētas iekrāva kanoe vai bambusa plostos. Lai aizvestu uz Japu kādu īpaši milzīgu akmeni, strādnieki vispirms to novietoja ūdenī un pēc tam apkārt akmenim uzbūvēja lielu plostu. Ceļavējam pūšot burās un braucējiem spēcīgi airējot, plosts ar jaunizkaltajām monētām tika nogādāts Japā.

Darbs monētu iegūšanā pilnībā tika veikts ar rokām, un tas bija visai bīstams. Jau strādājot uz sauszemes — laužot no klints masīvus akmens bluķus un pārvietojot tos — daudzi tika sakropļoti vai pat gāja bojā. Turklāt arī mājupceļā uz Japu ceļotājiem draudēja dažādas briesmas. Akmens nauda, kas guļ okeāna dibenā Japas un Palau salu apkārtnē, skaidri liecina, ka ne visas šīs akmens bagātības un ne visi to pārvadātāji laimīgi sasniedza galamērķi. Tomēr arī šī nogrimusī nauda pieder kādam no japiešiem. Tai, tāpat kā akmens ripām uz sauszemes, ir sava noteikta vērtība.

Akmens naudas vērtība

Kad japieši ir nokārtojuši kādu darījumu un rai ir mainījies īpašnieks, visbiežāk jaunais saimnieks atstāj akmens monētas vecajā vietā. Daudzas monētas gadu desmitiem stāv vienā vietā tālu projām no pašreizējo īpašnieku mājām. Zagļi tās neapdraud.

Ja kāds zaglis tomēr iekārotu kādu monētu, viņam būtu jābūt pietiekami spēcīgam, lai to pārvietotu, un pietiekami nekaunīgam, lai kaut ko tādu uzdrošinātos darīt. Izšķirties par šādu nekaunību būtu īpaši sarežģīti, jo ļaudis zina, kam pieder katra no monētām, un īpašumtiesības šajā apvidū ir augstā cieņā.

Bet kā noteikt akmens monētas vērtību? Ir jāņem vērā monētas izmērs, akmens dabiskais skaistums un apstrādes kvalitāte. Nozīme ir arī monētas vēsturei. Cik ilgs laiks ir pagājis kopš tās izgatavošanas? Vai darbs akmeņlauztuvēs, kad no klints tika izlauzts akmens, no kura pēc tam tika izkalta šī monēta, bija ļoti smags? Vai kāda cilvēka dzīvība bija briesmās vai tika zaudēta, kamēr monēta tika nogādāta Japā? Visbeidzot ir jāņem vērā arī konkrētās monētas pašreizējā īpašnieka un agrāko īpašnieku sociālais statuss. Naudai, kas pieder kādam virsaitim, vērtība ir ievērojami lielāka nekā vienkāršo ļaužu naudai.

Kad 1960. gadā kāda ārzemju banka iegādājās vienu no akmens monētām, kuras diametrs bija 1,5 metri, ziņas par šīs monētas vēsturi izplatījās ārpus Japas robežām. Pēc visa spriežot, monēta apgrozībā ir bijusi kopš 1880. gada. Reiz strādnieki to bija saņēmuši kā samaksu par mājas celtniecību. Citā reizē par īpašas dejas izpildījumu viena ciemata iedzīvotāji bija nodevuši šo monētu otra ciemata iedzīvotājiem. Vēlāk kāds vīrs bija norēķinājies ar šo naudu par skārda jumta segumu. Kaut arī šī akmens monēta bija kļuvusi par šo dažādo darījumu priekšmetu, tā it nemaz nebija izkustējusies no savas sākotnējās atrašanās vietas, un arī nekādas rakstiskas liecības par to nav glabātas. Japā ļaudis tāpat zina stāstu, kas vijas ap šo rai un tās bijušajiem īpašniekiem.

Lielākā nenozīmē labākā

Pirms vairākiem simtiem gadu, kad amatnieki vēl tikai sāka izgatavot rai, akmens naudas bija tik maz un tā bija tik vērtīga, ka to varēja atļauties vienīgi virsaiši. Deviņpadsmitā gadsimta beigās, izmantojot dzelzs instrumentus un kravas kuģus, radās iespēja apstrādāt un transportēt lielāku daudzumu monētu, kuru vidū bija ļoti iespaidīgu izmēru akmens ripas. Tomēr, kaut arī jaunā nauda bija lielāka par veco, šo monētu vērtība bija zemāka, jo tās nebija izgatavotas tradicionālajā veidā ar senajiem amatniekiem raksturīgo rūpību.

1929. gadā kādā oficiālā ziņojumā bija minēts, ka Japas salās ir 13 281 akmens monēta — šis skaitlis pārsniedza vietējo iedzīvotāju skaitu! Taču Otrā pasaules kara laikā situācija mainījās. Karaspēka vienības konfiscēja lielu daļu japiešu naudas un sabojāja tās, būvēdami lidlaukus un aizsargvaļņus. Pēc kara bija saglabājusies tikai puse no Japas lielās naudas. Daudzas Japas akmens monētas ir aizveduši arī kolekcionāri un suvenīru mednieki. Mūsdienās Japas nauda oficiāli ir pasludināta par kultūras bagātību un tās aizsardzība ir noteikta ar likumu.

Japā nauda neaug kokos, un tās ceļi nav klāti ar zeltu. Tomēr vietējie iedzīvotāji joprojām glabā savu bagātību ceļmalā visu acu priekšā.

[Kartes 20. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Japāna

KLUSAIS OKEĀNS

Filipīnas

Saipana

Guama

Japa

Palau

[Norāde par autortiesībām]

Zemeslode: Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

[Attēls 21. lpp.]

Akmens naudas ”banka”

[Attēls 22. lpp.]

Dažas Japas monētas sver vairāk nekā piecas tonnas