Kuras filmas skatīties?

PĒDĒJOS gadu desmitos kinofilmās vērojamie seksa, varmācības un rupjību plūdi ir izraisījuši pretrunīgu reakciju. Daži kādu seksa ainu sauc par neķītru, bet citi — par māksliniecisku. Vieni apgalvo, ka vardarbības ainas filmās ir liekas, turpretī otri uzskata, ka tās ir pilnīgi attaisnojamas. Vieniem dialogi, kas piebārstīti rupjībām, šķiet aizskaroši, bet citi ir pārliecināti, ka tie ir reālistiski. Ko viens sauc par piedauzību, cits dēvē par izteiksmes brīvību. Ja mēģina uzklausīt abas pretējās puses, varbūt sāk likties, ka tie visi ir tikai tukši strīdi.

Tomēr filmu saturs nav nebūtisks jautājums. Par to ir pamats domāt ne tikai bērnu vecākiem, bet arī visiem cilvēkiem, kam nav vienaldzīgas morāles normas. ”Ikreiz, kad es riskēju iegriezties kinoteātrī, kaut saprāta balss brīdina to nedarīt, nākdama ārā, es jūtos nožēlojami,” sūrojās kāda sieviete. ”Man kauns par tiem cilvēkiem, kas uzņēmuši tādu draņķi, un man kauns pašai par sevi. Ir tāda sajūta, it kā tas, ko tikko esmu noskatījusies, kaut kādā ziņā mani ir degradējis.”

Strikts kodekss

Bažas par filmu saturu nav nekas jauns. Jau agrīnajos kino pastāvēšanas gados intīmas ainas un noziedzīgi elementi, kas parādījās uz kinoekrāniem, izraisīja skandālus. Galu galā 20. gadsimta 30. gados Amerikas Savienotajās Valstīs spēkā stājās īpašs kodekss, kurā bija stingri noteikts, ko filmās nedrīkst rādīt.

Jaunajā britu enciklopēdijā teikts, ka šis kodekss bija ”ārkārtīgi represīvs — tas neļāva attēlot uz ekrāna tikpat kā neko, kas saistīts ar normālu pieauguša cilvēka dzīvi. Saskaņā ar šo kodeksu, bija aizliegts rādīt ”kaisles ainas” un nedrīkstēja pat netieši norādīt uz laulības pārkāpšanu, pavešanu, netikumīgām attiecībām un izvarošanu, ja vien tas nebija absolūti nepieciešami sižeta attīstībai, un tādā gadījumā filmas finālā vainīgajiem bija jāsaņem bargs sods.”

Ja runa ir par vardarbību, filmās bija aizliegts ”rādīt vai apspriest modernos ieročus, attēlot nozieguma detaļas, rādīt, kā likuma sargi iet bojā no noziedznieku rokas, kaut vai tikai netieši norādīt uz sevišķu nežēlību vai asiņainu  slaktiņu un iekļaut tādus notikumus kā slepkavība vai pašnāvība, ja vien to neprasa sižeta attīstība. ..nekādos apstākļos nevienu noziegumu nedrīkstēja attēlot kā attaisnojamu.” Visu apkopojot, kodeksā bija teikts, ka ”nedrīkst laist klajā nevienu filmu, kas pazeminātu skatītāju morāles normas”.

Vecuma ierobežojumi

50. gadu vidū daudzi Holivudas filmu veidotāji bija sākuši ignorēt kodeksa noteikumus, uzskatīdami tos par novecojušiem. Visbeidzot 1968. gadā kodeksu atcēla, un tā vietā tika izveidota skatītāju vecuma ierobežojumu sistēma. * Pastāvot šai sistēmai, filmā drīkst iekļaut seksa un vardarbības ainas, bet filmas tiek iedalītas kategorijās, kas tiek apzīmētas ar īpašu simbolu vai citu norādi, kura brīdina skatītājus, cik lielā pakāpē filma satur šādus elementus. Kā izteicās Džeks Valenti, kas gandrīz četrus gadu desmitus ir bijis Amerikas Kino asociācijas prezidents, sistēmas mērķis ir ”laikus brīdināt vecākus, lai viņi varētu paši izlemt, kuras filmas viņu bērni drīkst skatīties un kuras ne”.

Līdz ar šīs sistēmas ieviešanu maisam gals bija vaļā: kopš daudzie aizliegumi bija atcelti, Holivudas masu produkcijā plašā straumē ieplūda seksa un vardarbības ainas un filmu varoņu tekstā bieži sāka skanēt rupjības. Tomēr vecuma ierobežojumi zināmā mērā brīdina skatītājus par filmu saturu. Bet vai tie sniedz visu vajadzīgo informāciju, lai varētu izsvērt, kuras filmas būtu labi skatīties?

Ko nevar uzzināt no vecuma ierobežojumiem

Daži uzskata, ka gadu gaitā vecuma ierobežojumu sistēma ir kļuvusi arvien pielaidīgāka. Kāds Hārvarda universitātes Sabiedrības veselības fakultātes pētījums apstiprina šī uzskata pamatotību, jo pētījumā tika konstatēts, ka tagad filmās, kas atzītas par piemērotām trīspadsmit četrpadsmit gadu veciem bērniem, ir vairāk vardarbības un klaju seksa ainu nekā pirms desmit gadiem. Zinātnieki secināja, ka ”filmās, kas iedalītas vienā un tajā pašā kategorijā, potenciāli nepieņemamais materiāls mēdz būt ļoti atšķirīgs gan pēc apjoma, gan veida” un ”vecuma ierobežojumi vien nesniedz pietiekamu informāciju par vardarbības, seksa, rupjību un tamlīdzīgu elementu izmantojumu filmā”. *

Vecāki, kas laiž bērnus uz kino, pat īsti nepainteresējoties, ko bērni grasās skatīties, varbūt pat nenojauš, kādas filmas šodien tiek uzskatītas par labām un piemērotām bērniem. Piemēram, runājot par kādu filmu, kas ASV atzīta par piemērotu pusaudžiem, kāds kinokritiķis tās galveno varoni raksturo šādi: ”Septiņpadsmitgadīga pārgalve, kas, daudz nedomājot, regulāri piedzeras, lieto narkotikas, piedalās trakulīgā uzdzīvē un nododas vētrainam seksam ar puisi, ko viņa tikko ir satikusi.” Šādi satura elementi filmās nav nekāds retums. The Washington Post Magazine bija atzīmēts, ka norādes uz orālo seksu pusaudžiem domātās filmās, šķiet, ir kļuvušas par kaut ko vispārpieņemtu. Kā redzams, par filmas saturu nevar spriest vienīgi pēc norādījumiem, kādām vecuma grupām tā domāta. Vai šajā jomā ir arī kāds labāks ceļvedis?

”Ienīstiet ļaunu!”

Brīdinājumi par skatītāju vecuma ierobežojumiem nevar aizstāt sirdsapziņu, kas apmācīta ar Bībeles palīdzību. Tāpat kā visās citās jomās, arī izklaides jautājumos kristieši, pieņemot lēmumus, cenšas rīkoties saskaņā ar padomu, kas dots 97. psalma 10. pantā: ”Ienīstiet ļaunu!” Cilvēkam, kas ienīst ļaunu, nešķiet pareizi izmantot izklaidei kaut ko tādu, pret ko Dievs izjūt riebumu.

Vecākiem jābūt jo īpaši uzmanīgiem, kad viņiem jāizlemj, kādas filmas viņi saviem bērniem ļaus skatīties. Būtu naivi domāt, ka pietiek īsi uzmest acis norādei par vecuma ierobežojumiem. Ir ļoti iespējams, ka filma, kas atzīta par piemērotu tāda vecuma bērniem  kā jūsējais, popularizē uzskatus un normas, ko jūs neatbalstāt. Kristiešus tas nekādā ziņā nepārsteidz, jo viņi zina, ka pasaulē ir pieņemta tāda domāšana un rīcība, kas ir pretrunā Dieva normām. * (Efeziešiem 4:17, 18; 1. Jāņa 2:15—17.)

Tas nenozīmē, ka visas filmas ir sliktas, tomēr ir pamats būt piesardzīgiem. Atmostieties! 1997. gada 22. maija numurā (angļu val.) par šo tēmu bija teikts: ”Katram pašam rūpīgi viss jāapsver un jāpieņem lēmums, kas ļaus viņam saglabāt tīru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā.” (1. Korintiešiem 10:31—33.)

Kā atrast labu izklaidi

Kā vecāki var pieņemt gudrus lēmumus, izvēloties, kādas filmas viņi ar bērniem skatīsies? Tālāk ir minētas domas, ko izteikuši vecāki, kas dzīvo dažādās zemēs. Viņu pieredze var noderēt arī citiem vecākiem, kuri vēlas savai ģimenei tādu izklaidi, kas nestu labumu, nevis ļaunumu. (Skat. arī informāciju ”Citi atpūtas un izklaides veidi” 14. lappusē.)

”Kad bērni bija mazāki, mēs ar sievu vienmēr paši vedām viņus uz kino,” stāsta Huans, kas dzīvo Spānijā. ”Viņi nekad negāja uz kino vieni vai kopā tikai ar citiem bērniem. Tagad viņi jau ir pusaudži, un mūsu ģimenē ir pieņemts tā: bērni neiet uz filmu pirmizrādēm, bet nogaida, kamēr mums ir bijusi izdevība palasīt atsauksmes par attiecīgo filmu un aprunāties ar cilvēkiem, uz kuru viedokli mēs paļaujamies. Pēc tam mēs visi kopā izlemjam, vai mēs šo filmu vēlamies skatīties.”

Dienvidāfrikas Republikas iedzīvotājs Marks rosina savu pusaugu dēlu uz atklātām pārrunām par filmām, ko rāda kinoteātros. ”Mēs ar sievu iesākam sarunu, pavaicājot, kādas ir viņa domas par filmu,” saka Marks. ”Tā mēs varam uzzināt dēla viedokli un izteikt arī savus apsvērumus. Šādas sarunas mums palīdz atrast tādas filmas, kuras mēs ar prieku varam skatīties visi kopā.”

 Arī brazīlietis Rožeriu apspriež ar bērniem tās filmas, kuras viņi grib skatīties. ”Mēs kopā lasām, ko par filmu saka kritiķi,” viņš stāsta. ”Es arī ņemu bērnus līdzi uz video veikalu un mācu viņiem, kā pēc noformējuma var spriest, vai filmā nav kaut kas nevēlams.”

Metjū no Lielbritānijas piekrīt, ka ir ļoti svarīgi apspriest ar bērniem filmas, kas viņus interesē: ”Mūsu bērni jau no mazotnes piedalījās sarunās par to, kuras filmas mēs varētu aiziet noskatīties. Ja mēs nolēmām, ka uz kādu konkrētu filmu labāk neiet, mēs ar sievu vienmēr paskaidrojām bērniem, kāpēc, nevis tikai pateicām ”nē”, un viss.”

Daži vecāki atzīst, ka viņiem noderīgs palīglīdzeklis ir internets, kur var atrast detalizētu filmu satura atstāstu. Šī informācija ļauj iegūt skaidrāku priekšstatu par to, kādas vērtības filma popularizē.

Apmācītas sirdsapziņas nozīme

Bībelē ir runāts par cilvēkiem, kam ”prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu”. (Ebrejiem 5:14.) Vecākiem jācenšas ieaudzināt bērnos vērtību izpratni, kas viņiem palīdzētu ”izšķirt labu un ļaunu” un pieņemt gudrus lēmumus, kad viņi būs pietiekami lieli, lai paši izvēlētos sev izklaidi.

Daudziem jauniešiem, kas aug Jehovas liecinieku ģimenēs, vecāki šajā ziņā ir bijuši labi palīgi. Piemēram, Bils un Šerija, laulāts pāris, kas dzīvo ASV, labprāt iet uz kino kopā ar abiem saviem pusaugu dēliem. ”Iznākuši no kinozāles, mēs parasti pārrunājam tikko redzēto filmu — mēs apspriežam, kādas vērtības filmā bija aizstāvētas un vai mēs piekrītam tajā paustajiem uzskatiem vai ne,” stāsta Bils. Protams, Bils un Šerija apzinās, ka jābūt uzmanīgiem. ”Mēs jau iepriekš izpētām informāciju par konkrēto filmu, un mēs nekautrējamies iet ārā no zāles, ja izrādās, ka filmā tomēr ir kaut kas mums nepieņemams,” Bils saka. Atļaujot dēliem piedalīties atbildīgu lēmumu pieņemšanā, Bils un Šerija palīdz  viņiem attīstīt prasmi atšķirt labu no ļauna. ”Ja runa ir par filmu izvēli, viņi ir iemācījušies pieņemt gudrākus lēmumus,” atzīst Bils.

Daudzi vecāki, tāpat kā Bils un Šerija, ir palīdzējuši saviem bērniem ”vingrināt prātus”, lai iemācītos apdomīgi izvēlēties izklaidi. Tiesa, liela daļa kino produkcijas kristiešiem nav pieņemama, taču, vadīdamies pēc Bībeles principiem, viņi var atrast labu un vērtīgu izklaidi, kas sagādā atspirdzinājumu.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēli 12. lpp.]

”MĒS KOPĀ PIEŅEMAM LĒMUMU”

”Kad es biju maza, es gāju uz kino kopā ar vecākiem. Tagad es eju arī bez viņiem, taču, pirms vecāki dod savu piekrišanu, viņi grib uzzināt, kāds ir filmas nosaukums un par ko tajā ir runa. Ja viņi par šo filmu neko nav dzirdējuši, viņi palasa, kas par to teikts presē, vai noskatās reklāmkadrus televīzijā un izpēta informāciju internetā. Ja vecākiem šķiet, ka šo filmu nebūtu labi skatīties, viņi paskaidro, kāpēc viņi tā domā, un uzklausa arī manu viedokli. Mēs visu brīvi pārrunājam un kopā pieņemam lēmumu.” (Eloīza, 19 gadi, Francija.)

[Papildmateriāls/Attēls 13. lpp.]

IZRUNĀJIETIES!

”Ja vecāki tikai aizliegs bērniem to, ko tie vēlas, un neko labu nepiedāvās vietā, bērni varbūt mēģinās slepus no vecākiem īstenot savas vēlmes. Tāpēc daži vecāki, ja viņu bērni grib skatīties kādu nepiemērotu filmu, nevis tūlīt pat to aizliedz, nedz arī dod atļauju, bet ļauj, lai paiet kāds laiks un norimst sakāpinātās emocijas. Viņi nevis dusmojas un rājas, bet atvēl pāris dienas tam, lai aprunātos ar bērniem, un vaicā, kāpēc bērniem šķiet, ka šāda izklaide varētu būt laba. Ja vecāki izrunājas ar bērniem, bieži vien notiek tā, ka bērni maina savas domas un piekrīt vecākiem, un varbūt pat pateicas viņiem. Pēc tam viņi ar vecāku palīdzību izvēlas kādu citu filmu, ko visa ģimene var skatīties kopā, vai kādu citu kopīgu izklaides pasākumu.” (Maasaki, ceļojošais pārraugs Japānā.)

[Papildmateriāls/Attēli 14. lpp.]

CITI ATPŪTAS UN IZKLAIDES VEIDI

▪ ”Bērniem piemīt dabiska vēlēšanās pavadīt laiku kopā ar saviem vienaudžiem, tāpēc mēs vienmēr esam rūpējušies, lai mūsu meitai netrūktu labu draugu, ar kuriem kopā viņa varētu atpūsties un izklaidēties, un lai mēs zinātu, kur un ar ko viņa ir. Tā kā mūsu draudzē ir daudz jauku, kārtīgu jauniešu, mēs esam mudinājuši meitu draudzēties ar viņiem.” (Eliza, Itālija.)

▪ ”Mēs daudz pūļu veltām tam, lai organizētu kopīgu atpūtu ar bērniem. Mēs rīkojam viņiem pārgājienus un piknikus un aicinām ciemos dažāda vecuma kristiešus. Tāpēc arī mūsu bērniem nav izveidojies priekšstats, ka viņi var izklaidēties tikai ar saviem vienaudžiem.” (Džons, Lielbritānija.)

▪ ”Mums ļoti patīk ciemoties pie ticības biedriem un aicināt viņus ciemos pie sevis. Maniem bērniem arī patīk futbols, tāpēc mēs ik pa laikam sanākam kopā ar draugiem, lai to uzspēlētu.” (Huans, Spānija.)

▪ ”Mēs mudinām bērnus mācīties spēlēt mūzikas instrumentus. Tāpat arī mēs kopā nododamies dažādiem vaļaspriekiem, piemēram, spēlējam tenisu un volejbolu, braucam ar velosipēdu, lasām un rīkojam atpūtas pasākumus ar draugiem.” (Marks, Lielbritānija.)

▪ ”Mēs visi kopā regulāri ejam spēlēt ar draugiem ķegļus, un mēs katru mēnesi cenšamies ieplānot kādu īpašu ģimenes pasākumu. Lai izvairītos no problēmām, vecākiem pirmām kārtām ir jābūt vērīgiem.” (Danilo, Filipīnas.)

▪ ”Apmeklēt pasākumus, kuros kaut kas notiek pa īstam, bieži vien ir aizraujošāk nekā sēdēt krēslā un skatīties filmu. Mēs cenšamies sekot līdzi, kad mūsu apkaimē tiek rīkotas, piemēram, mākslas izstādes, automobiļu izstādes un koncerti. Šādu pasākumu laikā parasti ir iespējams brīvi sarunāties un apmainīties domām. Mēs arī raugāmies, lai izklaides nebūtu par daudz — nevis tikai tāpēc, lai tā neaizņemtu pārmērīgi daudz laika, bet arī tāpēc, ka, pārāk bieži apmeklējot izklaides pasākumus, tie kļūst ierasti un zūd aizrautība.” (Džūdita, Dienvidāfrikas Republika.)

▪ ”Ne viss, ko dara citi bērni, ir piemērots arī maniem bērniem, un es cenšos palīdzēt viņiem to saprast. Vienlaikus mēs ar vīru cenšamies gādāt, lai viņiem būtu iespējas labi atpūsties un izklaidēties. Mēs negribam, lai mūsu bērni teiktu, ka mēs nekur neejam un neko interesantu nedarām. Mēs atpūšamies kopā, piemēram, apmeklējam dažādus parkus un aicinām ciemos ticības biedrus no mūsu draudzes.” * (Marija, Brazīlija.)

[Zemsvītras piezīme]

[Norāde par autortiesībām]

James Hall Museum of Transport, Johannesburg, South Africa

[Attēls 11. lpp.]

Izlasiet atsauksmes par filmām, PIRMS izdarāt izvēli

[Attēls 12., 13. lpp.]

Vecāki, māciet bērnus būt apdomīgiem, izvēloties filmas