Ledāji pie ekvatora
Ledāji pie ekvatora
NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KENIJĀ
JOHANS LUDVIGS KRAPFS, 39 gadus vecs vācu misionārs, apgalvoja, ka 1849. gada 3. decembrī viņš ekvatoriālajā Āfrikā pamanījis sniegotu kalnu. Eiropas ģeogrāfi viņa ziņojumu uzņēma ar izsmieklu, teikdami, ka tas, ko redzējis Krapfs, droši vien ir bijis tikai krīts. Krapfs, kas bija atradies vairāk nekā 140 kilometru attālumā no kalna, atzina, ka viņš to vērojis tikai pāris minūtes, jo ātri skrejošie mākoņi aizseguši skatu.
Eiropas ģeogrāfu neticīgā attieksme Krapfu nepārsteidza. Gadu iepriekš viņi bija apšaubījuši arī ziņas par Āfrikas augstāko kalnu, kas bija redzēts aptuveni 300 kilometru tālāk uz dienvidiem. Taču pēc neilga laika apstiprinājās, ka tāds kalns tiešām pastāv — tas bija 5895 metrus augstais Kilimandžāro. Turpretī Krapfa apgalvojuma patiesums tika pierādīts tikai pēc 34 gadiem, kad bija pagājuši jau divi gadi kopš viņa nāves.
1883. gadā skotu ceļotājs Džozefs Tomsons apstiprināja Krapfa pamanītā sniegotā kalna eksistenci. Krapfs bija redzējis 5199 metrus augsto Kenijas kalnu, kas atrodas pie paša ekvatora nedaudz uz dienvidiem no tā. Tas ir otrais augstākais kalns Āfrikā. Daži domā, ka Kenijas kalns, kas tagad ir apdzisis vulkāns, savulaik pārsniedzis 6000 metru augstumu. Kā uzskata zinātnieki, erozijas procesā vulkānisko pelnu un citu smalku daļiņu slāņi pamazām ir noārdījušies, atsedzot robotās smailes, no kurām divas ir vairāk nekā 5100 metru augstas, bet trešā sasniedz 4985 metru augstumu.
Pielūgsmes objekts
Ilgi pirms tam, kad Āfrikā ieradās eiropieši, vietējām ciltīm, kas mājoja Kenijas kalna zemākajās nogāzēs, šis kalns bija pielūgsmes objekts. Daži ticēja, ka pasaules radītājs mīt kalna augstākajā virsotnē un ka tieši tur viņš ir radījis cilvēku. Saskaņā ar vietējiem ticējumiem šis pats radītājs arī deva lietu auglīgajām zemēm kalna pakājē. Lai iegūtu viņa labvēlību, cilvēki viņam upurēja dzīvniekus, un daži, kas turas pie senās ticības, to dara joprojām.
Sniega un ledus dēļ, kas balo Kenijas kalna tumšajās smailēs, senie iedzīvotāji to dēvēja gan par raibo kalnu, gan par baltuma kalnu. Trīs augstākās virsotnes — Batians, Nelions un Lenana — ir nosauktas leģendāru kādas vietējās tautas virsaišu vārdos. Daudzie nefrītzaļie kalnu ezeri roboto klinšu pakājē padara neaizmirstamo ainavu vēl jo krāšņāku.
Dzīvnieku un augu valsts bagātības
Dabas mīļotājiem kalns piedāvā daudz interesanta. Gadu gaitā kūstošo ledāju ūdens ir padarījis lavas tuksnesi par auglīgu apvidu ar bagātu augu valsti. Kalna apakšējās nogāzes klāj biezs mežs. Šeit sastopami tādi koki kā augstie kadiķi, podokarpi un Austrumāfrikas
kamparkoki, kuru augstvērtīgā koksne tiek izmantota mēbeļu izgatavošanā. Te aug arī kalnu bambusi, kas pārsniedz sešu metru augstumu un veido tik biezas audzes, ka tajās neaug pamežs.Šim apvidum raksturīga arī dzīvnieku bagātība. Te mājo tādi lielie zīdītāji kā lauvas, leopardi, līdzenumu zebras, Āfrikas bifeļi, krūmu buki un ūdensāži, kā arī ziloņi un melnie degunradži. No mazākiem dzīvniekiem var minēt diadēmas mērkaķus, melnbaltos kolobusus, kokložņas un dažādus grauzējus.
Tāpat arī vietējā putnu valsts ir plaša un daudzveidīga. Grauzējus un čūskas medī baltmuguras grifi, melnās klijas, vairāku sugu ērgļi, kalnu klijāni un augurklijāni. Uz lekni zaļā meža fona spilgti izceļas gan koši sarkanās spalvas Hartlauba turako spārnos, gan strazdi ar metāliski violetām mugurām, gan sudrabvaigu degunragputni un melngalvas vālodzes. Kalnu mežā bieži var pamanīt arī dažādus nektārputniņus, kas lepojas ar krāšņu spalvu tērpu.
Virs 3000 metru augstuma mežs atkāpjas, dodot vietu augstkalnu pļavām un virsājiem, kas sniedzas augšup, cik tālu vien sniedz skats. Gluži kā matracis, zemi sedz bieza zāle. Interesants augs ir kāpostu krustaine, kas zied reizi divdesmit gados. Šeit aug arī kokveida krustaines, kuru stublāju galu rotā platas lapas, un milzu lobēlijas, kas pārsniedz sešu metru augstumu. Kopā ar viršu kokiem šie augi veido raksturīgo Āfrikas kalnu ainavu.
Augstajās, akmeņainajās nogāzēs dzīvnieku ir maz, turklāt vairākums no tiem tur uzturas tikai periodiski. Vienīgie pastāvīgie iemītnieki ir klinšložņas, kas mājo augstāk kalnos nekā visi pārējie dzīvnieki, kuri atraduši šeit mājvietu, un ir sastopami gandrīz 4300 metru augstumā. Klinšložņas ir truša lieluma zīdītāji, kas ir lieliski pielāgoti dzīvei augstu kalnos starp klintīm un akmeņiem un pārtiek galvenokārt no augiem. Būdami visai droši, tie dažreiz pienāk pavisam tuvu tūristiem, kas apstājušies atpūsties, un čiepj ēdienu.
Gleznainās virsotnes
Ar kalna zemākajām nogāzēm krasi kontrastē gleznainās, smailās virsotnes. Divas no šīm smailēm — 5199 metrus augstais Batians un par 11 metriem zemākais Nelions — izskatās kā divi gigantiski ragi. Tos veido milzīgi, melni vulkāniski bluķi, kas šķiet peldam augstu virs mākoņiem. Spītējot ekvatoriālajai saulei, virsotnēs balti viz 11 šļūdoņi, bet vismaz septiņi citi laika gaitā pamazām ir izkusuši. Lielākais no šļūdoņiem šobrīd ir jau divreiz mazāks nekā pirms simt gadiem. Daži Kenijas kalna šļūdoņi ir saskatāmi no Kenijas galvaspilsētas Nairobi, ko no kalna šķir 130 kilometri.
Šis klinšainais kalns piesaista alpīnistus no visām pasaules malām. Par pirmo eiropieti, kurš sasniedzis Batiana virsotni, tiek atzīts Holfords Makinders, kas uzkāpa šajā smailē 1899. gada 13. septembrī. Pagāja veseli 30 gadi, līdz kādam izdevās atkārtot šo sasniegumu. Daži, kas mēģinājuši iekarot Kenijas kalna virsotnes, ir dārgi samaksājuši par savu uzdrīkstēšanos. Līdz 1987. gadam šajā kalnā bija gājuši bojā vairāk nekā 60 kalnākāpēji.
Alpīnisti te nereti cieš no dažādām kalnu slimības izpausmēm. Tiek pat lēsts, ka šis kalns ir vainojams pusē no visiem augstkalnu plaušu tūskas gadījumiem pasaulē. Grāmatā On God’s Mountain—The Story of Mount Kenya (Dieva kalnā. Stāsts par Kenijas kalnu) sacīts: ”Arī tiem, kas nekrīt par upuri [kalnu] slimībai, kāpiens tik un tā var būt mokošs un katrs solis var prasīt milzīgu piepūli. Blakus draudīgi vīd simtiem pēdu dziļa krauja, bet galvu plēš pušu neizturamas sāpes. Kaklā kāpj nelabums, pēdas noberztas, un acis asaro.”
Lai gan Kenijas kalnu ārda erozija un tā šļūdoņi sarūk, šis mākoņu cietoksnis joprojām nav zaudējis savu majestātisko krāšņumu. Ar savu skarbo skaistumu tas bez vārdiem nes slavu Radītājam — Dievam Jehovam. (Psalms 148:9, 13.)
[Karte 15. lpp.]
(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)
Ekvators
Kenijas kalns
[Attēls 16. lpp.]
Viens no daudzajiem kalnu ezeriem
[Attēls 17. lpp.]
Trīs augstākās Kenijas kalna virsotnes
[Attēls 18. lpp.]
Te bieži ir sastopami tādi krāšņi putni kā šis nektārputniņš
[Attēls 18. lpp.]
Klinšložņas dzīvo gandrīz 4300 metru augstumā
[Attēls 18. lpp.]
Augstākās virsotnes vilina kalnākāpējus no visas pasaules
[Attēls 18. lpp.]
Zemākajās nogāzēs aug tādi lieli koki kā šeit redzamais podokarps
[Norāde par attēla autortiesībām 16. lpp.]
16. lappuse: Pictures Courtesy of Camerapix Ltd.
[Norāde par attēla autortiesībām 17. lpp.]
Picture Courtesy of Camerapix Ltd.
[Norādes par attēlu autortiesībām 18. lpp.]
Visi attēli priekšplānā, izņemot kalnākāpēju: Pictures Courtesy of Camerapix Ltd.; fons: Duncan Willetts, Camerapix