Mārītes — dārznieka mazie palīgi

NO MŪSU KORESPONDENTA LIELBRITĀNIJĀ

ŠO MAZO, košo kukainīti ļaudis dēvē dažādi — gan par mārīti, gan bizbizmārīti, gan arī par dievgosniņu. Vaboles parasti nav paši iemīļotākie kukaiņi, taču mārītes ir labi ieredzētas. * Tās patīk daudziem bērniem, un dārznieki un zemnieki labprāt redz tās savos dārzos un laukos. Ar ko mārītes ir izpelnījušās tādu labvēlību?

Kāpēc tās ir iemīļotas?

Daudzām mārīšu sugām ļoti garšo laputis (attēlā pa kreisi) — sīki kukaiņi ar mīkstu ķermeni, kas sūc augu sulu un nodara lielu postu lauksaimniecības kultūrām. Dažu mārīšu sugu pieaugušie īpatņi savas dzīves laikā apēd vairākus tūkstošus laputu, un arī mārīšu kāpuri par apetīti nevar sūdzēties. Turklāt mārītes barojas arī ar citiem kaitīgiem kukaiņiem un dažas ēd pat miltrasu, kas bojā augus. Nav brīnums, ka zemkopji šīs vabolītes uzskata par saviem draugiem.

19. gadsimta beigās Kalifornijā (ASV) no Austrālijas nejauši tika ievazātas citrusu bruņutis, kas savairojās tik strauji, ka draudēja pilnīgi iznīcināt citruskoku stādījumus un sagraut visu Kalifornijas citrusu audzēšanas nozari. Tā kā bija zināms, ka savā dzimtenē šīs bruņutis tik milzīgus postījumus nerada, kāds entomologs devās uz Austrāliju meklēt kaitēkļa dabisko ienaidnieku. Viņš atklāja, ka bruņuts ienaidnieks ir mārīte rodolija (Rodolia cardinalis). Ap 500 vabolīšu tika aizvestas uz Kaliforniju, un gada laikā bīstamās bruņutis bija gandrīz pilnībā izskaustas, un citrusu stādījumi bija glābti.

Mārītes dzīves cikls

Mazajām, glītajām mārītēm ir apaļš vai ovāls, kupolveidīgi izliekts ķermenis ar plakanu apakšpusi. Lai arī šīs vabolītes ir pazīstamas ar savu lielo apetīti, lielākā daļa to sugu garumā nepārsniedz 12 milimetrus. Cietie, spīdīgie segspārni aizsargā trauslos, plēvveidīgos pakaļspārnus un piešķir mārītei košu izskatu. Kad vabole lido, segspārni atveras un izplešas uz sāniem, lai netraucētu kustināt otru spārnu pāri. Visbiežāk mārīti mēs iztēlojamies sarkanu ar melniem punktiņiem, taču starp aptuveni pieciem tūkstošiem mārīšu sugu var atrast visdažādākās krāsu un punktiņu kombinācijas. Dažas mārītes ir oranžas vai dzeltenas ar melniem punktiem, citas ir melnas ar sarkaniem punktiem, citām vispār nav nekādu punktiņu, un ir sastopamas pat svītrainas mārītes un mārītes ar šaha galdiņam līdzīgu rakstu uz spārniem.

Daudzu sugu mārītes dzīvo tikai gadu. Ziemā pieaugušie kukaiņi guļ kādā sausā, drošā vietā. Kad dienas kļūst siltākas, vabolītes pamostas un izlido, lai meklētu laputu apsēstus augus. Pēc pārošanās mātīte izdēj sīkas, dzeltenas oliņas (attēlā pa labi), ko tā piestiprina pie lapu apakšpuses vietā, kur tuvumā ir papilnam laputu. No oliņām izšķiļas seškājaini kāpuri (attēlā pa kreisi), kas drīzāk izskatās pēc maziem, nikniem krokodiliem, nevis pēc topošajām mārītēm. Kāpuri to vien dara kā tiesā nost laputis, tāpēc īsā laikā tie izaug no savas ādas, vairākas  reizes novelkas un visbeidzot piestiprinās pie kāda auga un iekūņojas. Kūniņas iekšienē attīstība turpinās, līdz apvalks pārplīst un ārā izlien pieaudzis kukainis. Jaunā vabole, kas sākumā ir bāla un mīksta, kādu laiku paliek sēžam uz auga, kamēr tās ķermenis sacietē. Jau pirmajā dienā uz segspārniem skaidri iezīmējas raksturīgais krāsu raksts.

Potenciālie ienaidnieki ātri iemācās vairīties no košajām vabolītēm. Sajutusi briesmas, mārīte no locītavām izšļāc dzeltenu, smirdīgu šķidrumu ar pretīgu garšu. Tādi plēsēji kā putni un zirnekļi, vienreiz pamēģinājuši vabolīti nogaršot, nekad neaizmirst, cik tas bija nepatīkami, un mārītes spilgtās krāsas ir pastāvīgs atgādinājums, ka to labāk neaiztikt.

Mārīte — problēmu avots

Kādas sugas mārītes, kas sākumā tika izmantotas kaitēkļu apkarošanai, savā ziņā pašas ir kļuvušas par kaitēkļiem. Šīs krāsainās mārītes, kuru zinātniskais nosaukums ir Harmonia axyridis, līdz ar citām mārīšu sugām ir sastopamas Āzijas ziemeļaustrumos, bet, tā kā tās sevišķi enerģiski iznīcina laputis un citus augu kaitēkļus, nesenā pagātnē tās tika ievestas Ziemeļamerikā un Eiropā. Diemžēl izrādījās, ka šie svešzemju kukaiņi apdraud vietējās mārīšu sugas, jo tie apēd tām visu barību. Turklāt tad, kad to iecienītākā barība izsīkst, izsalkušās vaboles, kurām svešajā vidē nav dabisko ienaidnieku, ķeras pie vietējām mārītēm un citiem derīgiem kukaiņiem. Entomologi raugās nākotnē ar bažām, jo viņi baidās, ka vairākām mārīšu sugām varētu draudēt iznīcība. Turklāt ievestajām mārītēm piemīt arī citi nelāgi paradumi — augļu dārzos tās grauž gatavos augļus, un rudenī tās masveidā lien iekšā ļaužu mājokļos, meklēdamas patvērumu no ziemas aukstuma.

Vairākas citas mārīšu sugas barojas nevis ar kaitīgiem kukaiņiem, bet ar vērtīgiem kultūraugiem. Tomēr lielākā daļa šo vabolīšu ir dārznieka draugi un palīgi.

Ielūgsim mārītes savā dārzā

Kā piesaistīt mārītes savam dārzam? Vietējie ziedaugi būs labs putekšņu un nektāra avots, un mārītēm patiks arī kāds laukumiņš, kas atstāts neiekopts, un lēzens trauciņš ar ūdeni. Ja vien iespējams, būtu labi nelietot dārzā pesticīdus, un nedaudz sausu lapu, kas atstātas pie augu stublājiem vai zemē, sagādās mārītēm piemērotas ziemošanas vietas. Nesaspiediet visus kāpurus un kukaiņu oliņas savā dārzā — var gadīties, ka tā jūs iznīcināt jauno mārīšu paaudzi.

Atcerieties, ka pat nelielā skaitā šīs mazās, simpātiskās vabolītes jums palīdzēs cīnīties ar dārza kaitēkļiem bez indīgu pesticīdu lietošanas. Ja jūs mazliet par tām parūpēsieties, tās nepaliks pateicību parādā. Mārītes ir viens no daudzajiem piemēriem, kas liecina par mūsu Radītāja gudrību, par kuru kādā psalmā sacīts: ”Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs! Cik daudz ir to, un tos visus Tu esi ar gudrību radījis; zeme ir Tavu radījumu pilna.” (Psalms 104:24.)

[Zemsvītras piezīme]

[Norādes par attēlu autortiesībām 16. lpp.]

Augšā: © Waldhäusl/Schauhuber/Naturfoto-Online; divi kreisajā malā: Scott Bauer/Agricultural Research Service, USDA; vidū: Clemson University - USDA Cooperative Extension Slide Series, www.insectimages.org; oliņas: Bradley Higbee, Paramount Farming, www.insectimages.org

[Norādes par attēlu autortiesībām 17. lpp.]

Kreisajā malā: Jerry A. Payne, USDA Agricultural Research Service, www.insectimages.org; 2. no kreisās: Whitney Cranshaw, Colorado State University, www.insectimages.org; 3. no kreisās: Louis Tedders, USDA Agricultural Research Service, www.insectimages.org; 4. no kreisās: Russ Ottens, The University of Georgia, www.insectimages.org; mārītes uz lapas: Scott Bauer/Agricultural Research Service, USDA