Parfimēru iemīļotais auglis

NO MŪSU KORESPONDENTA ITĀLIJĀ

SMARŽVIELU ieguvei un izmantošanai ir ļoti sena vēsture. Jau Bībeles laikos ikviens, kas to varēja atļauties, labprāt iesmaržoja gan savas dzīvojamās telpas, drēbes un gultu, gan savu ķermeni. Cilvēki lietoja tādas aromātiskas vielas kā ”alvejas” (agarkoku), balzamu, kanēli un citas. (Salamana Pamācības 7:17; Augstā Dziesma 4:10, 14.)

Augu ēteriskajām eļļām joprojām ir liela nozīme smaržu un citu parfimērijas izstrādājumu ražošanā, un mēs devāmies uz Kalabriju pašos Itālijas dienvidos, lai savām acīm paraudzītos uz novadu, kur tiek iegūta viena no šīm svarīgajām parfimērijas rūpniecības izejvielām. Bergamotes auglis vārda pēc daudziem varbūt ir pasvešs, taču, pēc dažu avotu ziņām, tā aromāts ir atrodams aptuveni trešajā daļā sieviešu smaržu un pusē vīriešu odekolonu. Aicinām jūs tuvāk iepazīt šo interesanto augu — bergamoti.

Bergamote ir mūžzaļš citrusaugs. Tā zied agri pavasarī, un vēlu rudenī vai pašā ziemas sākumā tai ienākas gludi, dzelteni augļi apmēram apelsīna lielumā. Daudzi botāniķi bergamoti uzskata par hibrīdu, un šī citrusa izcelsme nav līdz galam noskaidrota. Savvaļā bergamotes nav sastopamas, un tās arī nav iespējams izaudzēt no sēklām. Lai bergamotes pavairotu, augļkopji to zariņus uzpotē uz citiem citrusiem, piemēram, uz laima vai pomerances.

No parfimēru viedokļa bergamotes īpašības ir unikālas. Kādā grāmatā paskaidrots, ka ēteriskajai eļļai, kas iegūta no bergamotes augļiem, piemīt reti sastopamā spēja ”saliedēt un fiksēt dažādus aromātus, sapludinot tos vienotā buķetē, un piešķirt īpaša svaiguma noti ikvienai kompozīcijai, kurā tā ietilpst”. *

Kalabrijas bergamotes

Vēsturiskos avotos atrodamas liecības, ka bergamotes Kalabrijā audzētas jau 18. gadsimta sākumā un ka reizēm vietējie iedzīvotāji pārdevuši bergamoteļļu svešzemniekiem, kuru ceļš iegriezies šajā novadā. Taču bergamotu komerciāla kultivēšana sākās līdz ar odekolona uzvaras gājienu. 1704. gadā itālis Džans Paolo Feminiss, kas bija emigrējis uz Vāciju, izgatavoja tualetes ūdeni, kuru viņš nosauca par Aqua admirabilis jeb ”apbrīnojamo ūdeni” un kura galvenā sastāvdaļa bija bergamoteļļa. Tā kā smaržīgo produktu sāka ražot Ķelnes pilsētā, ļaudis to iesauca par ”Ķelnes ūdeni” — franciski eau de Cologne, proti, odekolons.

Pirmais plašais bergamotu stādījums Redžo di Kalabrijā tika ierīkots ap 1750. gadu, un, tā kā bergamoteļļa ienesa krietnu peļņu, aizvien vairāk lauksaimnieku pievērsās šo citrusu audzēšanai. Bergamotēm vajadzīgs maigs klimats un no aukstajiem ziemeļu vējiem pasargāta vieta, kas pavērsta pret dienvidiem. Kociņi nepanes spēcīgus vējus, krasas  temperatūras svārstības un ilgstošu mitrumu. Ideāli apstākļi ir šaurā, tikai kādus piecus kilometrus platā un ap 150 kilometru garā joslā pašā Itālijas dienvidu piekrastē. Daži mēģina audzēt bergamotes arī citur, tomēr Redžo di Kalabrijas provincē joprojām tiek izaudzēta lielākā daļa pasaules bergamotu ražas. Bez Itālijas vienīgā nozīmīgā bergamotu audzētāja ir Āfrikas valsts Kotdivuāra.

Bergamoteļļu — zaļgandzeltenu šķidrumu — iegūst no augļa mizas. Rīkojoties pēc tradicionālās metodes, augļus pārgrieza uz pusēm, tiem izgreba mīkstumu un mizas pēc tam izspieda. Eļļas pilieniņi izsprāga no mizas ārējās, dzeltenās kārtiņas, un tos uztvēra ar lieliem sūkļiem. Lai iegūtu 500 gramus vērtīgās eļļas, bija jāpārstrādā veseli 100 kilogrami augļu. Mūsdienās šīs vielas ieguvei parasti izmanto mašīnas, kas ar rotējošiem, abrazīviem diskiem vai veltņiem norīvē mizu veseliem augļiem.

Mazpazīstams, bet plaši izmantots

Ārpus Kalabrijas bergamotes augļi ir maz pazīstami, toties lietpratēju vidū, kā sacīts kādā avotā, ”bergamote ir maģisks vārds”. Bergamotes izteiksmīgais aromāts atrodams ne tikai smaržās un odekolonos, bet arī tādos izstrādājumos kā ziepes, dezodoranti, zobu pastas un kosmētiskie krēmi. Bergamoteļļa un no tās iegūtie produkti tiek izmantoti arī pārtikas rūpniecībā, piemēram, ar to palīdzību tiek bagātināta saldējuma, tējas, konfekšu un atspirdzinošu dzērienu garša. Tā kā bergamoteļļa veicina iedegumu, to izmanto arī sauļošanās krēmos un losjonos. Tā satur savienojumus ar antiseptisku un baktericīdu iedarbību, tāpēc farmaceitiskajā rūpniecībā tā noder par izejvielu dezinfekcijas līdzekļiem, kurus lieto ķirurģijā, oftalmoloģijā un dermatoloģijā. Savukārt bergamotu pektīnu, kas ir spēcīgs recinātājs, lieto hemostatiskos un pretcaurejas līdzekļos.

Ķīmiķi ir izdalījuši no bergamoteļļas ap 350 dažādu savienojumu, kas visi kopā veido tās raksturīgo aromātu, kā arī piešķir tai citas unikālas īpašības. Tikai viens auglis — bet cik daudz tajā vērtīga!

Maz ticams, ka cilvēki, kas rakstīja Bībeli, pazina bergamoti. Tomēr ikviens, kas pārdomā, cik interesants ir šis citrusaugs un ar kādu gudrību Radītājs to ir veidojis, noteikti var pievienoties vārdiem, kas izskan Bībeles psalmā: ”Teiciet to Kungu, ..augļu koki!” (Psalms 148:1, 9.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 25. lpp.]

Bergamotes ēterisko eļļu iegūst no mizas, ko norīvē veseliem augļiem

[Norāde par autortiesībām]

© Danilo Donadoni/Marka/age fotostock