Bībeles viedoklis

Vai viss, kas rakstīts Bībelē, joprojām ir noderīgs?

”Bībelei šodien nav gandrīz nekādas praktiskas vērtības. Mūsdienu cilvēks no tās var uzzināt vienīgi dažus nebūtiskus faktus, kas noder, lai risinātu krustvārdu mīklas un atbildētu uz jautājumiem televīzijas prāta spēlēs.”

”Bībeles raduraksti, tās norādījumi par nevainības saglabāšanu un Dieva bijāšanu bija noderīgi tālaika kultūrā, taču divdesmit pirmajā gadsimtā tiem nav lielas jēgas.”

”Bībele bija novecojusi jau pirms tam, kad tā pirmo reizi tika iespiesta.”

ŠĀDI komentāri bija lasāmi kādā interneta vietnē, kur bija apspriests jautājums, vai mūsdienās Bībele ir novecojusi. Kāds ir jūsu viedoklis? Vai jūs esat vienisprātis ar šo komentāru autoriem?

Iespējams, jūs nepiekrītat kategoriskam uzskatam, ka Bībelei vispār nav nekādas vērtības, tomēr jūs varbūt šaubāties, vai viss, kas ir rakstīts Bībelē, joprojām ir noderīgs. Bībele parasti ir sadalīta divās daļās, kuras sauc par Veco Derību un Jauno Derību, un jau pats nosaukums Vecā Derība var radīt iespaidu, it kā liela daļa Bībeles — vairāk nekā trīs ceturtdaļas — būtu kaut kas novecojis.

Varētu spriest tā: mūsdienās vairs nav jāupurē dzīvnieki, kā bija noteikts Mozus bauslībā. Kam tad ir vajadzīgs detalizētais upurēšanas apraksts, kas lasāms 3. Mozus grāmatā? (3. Mozus 1:1—7:38.) Un ko var teikt par 1. Laiku grāmatas pirmajām nodaļām, kas sastāv gandrīz vienīgi no radurakstiem? (1. Laiku 1:1—9:44.) Ja mūsdienās nav neviena, kas varētu noteikt savu radniecību ar tur uzskaitītajām personām, tad kāds labums ir no šādiem sarakstiem?

Padomāsim par šādu ilustrāciju. Iedomājieties, ka jūs no ābeles esat noplūcis ābolu. Kad auglis jums ir rokā, vai ābele vairs nav vajadzīga? Ir gan vajadzīga, ja jūs gribat vēl arī citus ābolus. Savā ziņā Bībeli var salīdzināt ar šādu ābeli. Dažas Bībeles vietas, piemēram, psalmi un Jēzus Kalna runa, varbūt ir viegli saprotamas — tās ir kā garšīgi āboli, ko bez grūtībām var aizsniegt ar roku. Bet vai tas nozīmē, ka pārējā Bībele nav mūsu uzmanības vērta? Kas par šo jautājumu teikts pašā Bībelē?

Ap mūsu ēras 65. gadu apustulis Pāvils rakstīja savu otro vēstuli Timotejam, kurā viņš tam atgādināja: ”Tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū.” Tālāk Pāvils rakstīja: ”Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā.” (2. Timotejam 3:15, 16, LB-65r.) Vai Pāvila vārdi ”visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi” attiecās tikai uz Jauno Derību?

Ievērojiet: Pāvils minēja, ka Timotejs ”svētos rakstus” zina jau no ”mazām dienām”. Daļa speciālistu uzskata, ka laikā, kad tapa šī vēstule, Timotejam bija pāri 30 gadiem. Tādā gadījumā Timoteja ”mazās dienas” aptuveni sakrita ar laiku, kad tika nogalināts Jēzus. Tad vēl nebija uzrakstīta neviena no Jaunās Derības grāmatām. Tā kā Timoteja māte bija ebrejiete, tad ”svētie raksti”, ko viņa mācīja Timotejam,  noteikti bija ebreju Svētie Raksti jeb tā Bībeles daļa, ko mēs šodien pazīstam kā Veco Derību. (Apustuļu darbi 16:1.) Tātad ar vārdiem ”visi šie raksti” Pāvils neapšaubāmi domāja visu Veco Derību, arī tās daļas, kas satur radurakstus un norādījumus par dzīvnieku upurēšanu.

Tagad, vairāk nekā 1900 gadu vēlāk, šie Bībeles fragmenti joprojām ir noderīgi. Mums Bībele ir pieejama tikai tāpēc, ka Dievs ir parūpējies, lai tā tiktu uzrakstīta un lai tauta, ko viņš bija izraudzījis, to saglabātu. (Romiešiem 3:1, 2.) Senajā Izraēlā Mozus bauslība nebija tikai svēts mantojums, kas jānodod nākamajām paaudzēm, — tas bija izraēliešu pamatlikums jeb, runājot mūsdienīgā valodā, viņu konstitūcija. Bauslības sīkie norādījumi mums varbūt liekas nevajadzīgi, bet tiem bija liela nozīme senās Izraēlas laikos, lai tauta, kas glabāja Svētos Rakstus, varētu pastāvēt. Savukārt raduraksti bija svarīgi, lai varētu pazīt Mesiju, kuram saskaņā ar pravietojumiem bija jābūt tiešam ķēniņa Dāvida pēcnācējam. (2. Samuēla 7:12, 13; Lūkas 1:32; 3:23—31.)

Lai arī kristiešiem nav jāievēro Mozus bauslība, viņiem ir jātic Mesijam — Jēzum Kristum. Senie raduraksti, kas ir saglabāti Bībelē, apstiprina, ka Jēzus patiešām bija ilgi gaidītais ”Dāvida dēls”. Ja mēs dziļāk izpētām, kas Bībelē ir stāstīts par upurēšanu, vairojas mūsu izpratne par izcilo upuri, ko nesa Jēzus, un aug mūsu ticība viņam. (Ebrejiem 9:11, 12.)

Pirmajā gadsimtā apustulis Pāvils rakstīja kristiešiem Romā: ”Viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami rakstos, iegūtu cerību.” (Romiešiem 15:4.) Šie vārdi atgādina, ka Bībele ir rakstīta gan mums, gan arī citiem — tā ir adresēta Dieva kalpiem visos laikos. Vairāk nekā 3500 gadu Dieva iedvesmotie vārdi ir vadījuši un mācījuši Dieva kalpus. Tie viņiem ir palīdzējuši gan klejojumu gados Sinaja tuksnesī, gan Apsolītajā zemē, gan Babilonas trimdā, gan Romas impērijā, un mūsdienās tie vada Dieva kalpus visā plašajā pasaulē. Neko tādu nevar teikt ne par vienu citu grāmatu kā vienīgi par Bībeli. Kā ābeles saknes nav uzreiz ieraugāmas, tāpat arī dažu Bībeles daļu vērtība pirmajā brīdī varbūt nav acīmredzama. Ir vajadzīga piepūle, lai to saskatītu, taču pūles noteikti atmaksāsies.

VAI JŪS ESAT DOMĀJIS?

● Kad Timotejs sāka mācīties ”svētos rakstus”? (2. Timotejam 3:15.)

● Kuras Bībeles daļas ir Dieva iedvesmotas un noderīgas? (2. Timotejam 3:16, LB-65r.)

● Ko mēs varam gūt no tā, kas ”iepriekš rakstīts”? (Romiešiem 15:4.)

[Attēli 29. lpp.]

Ja mēs dziļāk izpētām, kas Bībelē ir stāstīts par upurēšanu, vairojas mūsu izpratne par Jēzus upuri