Gana darbs — mana sirdslieta

PASTĀSTĪJIS ALIMBEKS BEKMANOVS

Man bija trīs gadi, kad es sāku ganīt aitas, un ar laiku tas kļuva par manu sirdsdarbu. 17 gadu vecumā es jau biju pieredzējis aitu gans. Vēlāk es atradu savu garīgo ganu un, ejot pa viņa norādīto ceļu, guvu vēl dziļāku gandarījumu un prieku.

ES ESMU dzimis 1972. gadā lielā kirgīzu ģimenē. Mēs dzīvojām Čirpikti ciematā pie gleznainā Isikula ezera. Ezers un tā apkaime ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem visā Kirgizstānā, kas ir bijusī padomju republika. Tagad es ar savu sievu Gulmiru dzīvoju Kirgizstānas galvaspilsētā Biškekā ap 200 kilometru attālumā no vietas, kur piedzimu un uzaugu.

Gans un aitas

Manā bērnībā mēs katru pavasari pārvedām aitas uz augstkalnu ganībām. Lai tur nokļūtu, bija jāuzkāpj vairāk nekā 3000 metru augstumā, un kāpiens prasīja vairākas dienas. Daži gani dzina aitas pa īsāku ceļu un nonāca galā ātrāk, bet viņiem bija jāiet gar bīstamām aizām un klinšu kraujām, un atlika kādai aitai kaut nedaudz noklīst sāņus, lai tā riskētu savainoties vai pat nosisties.

Tādos ceļos aitām uzglūnēja vilki, kas tās biedēja un mēģināja atšķelt no ganāmpulka, lai uzkluptu aitām un tās saplosītu. Tāpēc mans tēvocis izraudzījās ceļu, kas bija vieglāks un drošāks, lai gan nācās iet kādu dienu ilgāk. Gadījās, ka man gribējās pasteigties, bet tēvocis mani vienmēr apsauca. ”Alimbek,” viņš man teica, ”domā par aitām, nevis par sevi.”

Kalnu ganībās bija ierīkoti pagaidu aploki, kur mēs aitas turējām pa nakti. Dažiem ganiem patika no rītiem ilgāk pagulēt, un viņi izlaida aitas ganībās tikai tad, kad diena jau bija krietni iesilusi.

Tādā karstumā aitas drīz vien pārtrauca plūkt zāli, ar nokārtām galvām sastājās kopā un smagi elsoja. Tās kārtīgi nepaēda un tāpēc novārga un izkāmēja. Mans tēvocis vienmēr cēlās labu laiku pirms rītausmas. Viņš bija augšā jau četros no rīta, un, kad lēca saule, viņa aitas jau atradās labās ganībās, un rīta dzestrumā tās nesteidzīgi varēja pieēst pilnus vēderus. Ne velti ļaudis mēdza sacīt: ”Skatoties uz aitām, var redzēt ganu.”

Kad aitas ir pieēdušās un atpūšas, ir īstais brīdis pārbaudīt, vai kāda nav savainota vai slima. Bīstami parazīti, kas apdraudēja mūsu  aitas, bija mušas, kas dēj oliņas aitas nabā. Ja nabā ieperinās mušas kāpuri, nabas apvidus iekaist un pietūkst. Ir svarīgi laikus to pamanīt, citādi sāpes, ko aita cieš, var kļūt tik lielas, ka dzīvnieks aizklīst projām un nobeidzas. Mēs savas aitas apskatījām gandrīz katru dienu un ārstējām sasirgušās. Tas nebija viegls darbs, toties aitas bija veselas un jutās labi.

Katru vakaru, kad atgriezāmies no ganībām, mēs aitas pārskaitījām. Mēs laidām tās aplokā pa šauriem vārtiem, un aitas gāja iekšā bieži vien pa trim četrām uzreiz. Ganāmpulkā bija simtiem galvu, bet mēs iemanījāmies skaitīt tik veikli, ka pietika ar 15 līdz 20 minūtēm, lai saskaitītu 800 dzīvnieku. Bija daudz jāpraktizējas, lai apgūtu šo prasmi.

Ja atklājās, ka kādas aitas trūkst, tēvocis paņēma bisi un nūju un gāja to meklēt. Pat ja bija pazudis tikai viens jērs, viņš devās tam pakaļ, un ne lietus, ne tumsa viņu neatturēja. Tēvocis skaļi sauca pazudušo aitu, un viņa balss biedēja projām plēsējus. Izdzirdējusi savu ganu, noklīdusī aita uzreiz atsaucās.

Mēs katrai aitai devām vārdu atkarībā no tās izskata īpatnībām un rakstura. Ganāmpulkā, tā vien šķiet, vienmēr atradās pa kādai stūrgalvīgai aitai, kas neparko negribēja klausīt ganam, un reizēm citas aitas gribēja sekot kādai no nepaklausīgajām. Ganam bija kaut kas jādara, lai mēģinātu atradināt tiepšas no niķiem. Piemēram, aitu varēja nošķirt no citām un kādu laiku atstāt aplokā vienu pašu. Reizēm tas līdzēja, un aita kļuva paklausīga. Bet, ja nekas nemainījās, stūrgalvīgā aita nonāca uz mūsu pusdienu galda.

Atrodu patieso ganu

1989. gadā es sāku nodarboties ar austrumu cīņām un sasniedzu labus rezultātus. Nākamajā gadā mani iesauca armijā. Kamēr es dienēju Krievijā, mani biedri, ar kuriem kopā biju trenējies austrumu cīņās, nodibināja savu bandu. Kad atgriezos mājās, viņi mani aicināja pievienoties bandai un solīja zelta dzīvi. Tieši ap to laiku es iepazinos ar Jehovas lieciniekiem.

Viņi atbildēja uz jautājumiem, kas mani bija mocījuši kopš bērnības, piemēram: kāpēc cilvēki mirst? No sarunām ar Jehovas lieciniekiem es sapratu, ka nāve ir pirmā cilvēka Ādama grēka sekas. (Romiešiem 5:12.) Es arī uzzināju no Bībeles, ka patiesais Dievs Jehova ir sūtījis savu Dēlu Jēzu, lai tas kļūtu par mūsu Izpircēju, un ka tad, ja ticam Jehovam un viņa Dēlam, grēks, ko esam mantojuši no Ādama, tiks izlīdzināts. Tas paver mums izredzes saskaņā ar Dieva sākotnējo nodomu dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. (Psalms 37:11, 29; 83:19; Jāņa 3:16, 36; 17:1—5; Atklāsmes 21:3, 4.)

Jehovas liecinieki man palīdzēja atrast Bībelē atbildes uz maniem jautājumiem, un tās bija tik skaidras un saprotamas, ka man bija jāsaka: ”Tā tam arī ir jābūt!” Es vairs negribēju saieties ar agrākajiem paziņām. Viņi vairākkārt mēģināja piedabūt mani atgriezties vecajā kompānijā, bet es ļoti vēlējos mācīties Bībeli un dzīvot pēc tās normām, tāpēc es noraidīju viņu vilinošos piedāvājumus. Vēlāk šī dedzīgā vēlēšanās pamudināja mani kļūt par garīgu ganu.

Tikmēr pie manas mātes bija pasākusi ciemoties pazīstama vietējā dziedniece. Kādu dienu, kad es pārrados mājās, šī sieviete sarīkoja spiritisku seansu. Viņa teica, ka man esot īpašas dāvanas, un ieteica aiziet uz mošeju un dabūt amuletu, kas it kā mani aizsargāšot. Viņa gandrīz mani pārliecināja, ka es iegūšu spējas brīnumainā veidā dziedināt cilvēkus.

Nākamajā dienā es devos pie lieciniekiem, kas man mācīja Bībeli, un pastāstīju viņiem par dziednieces apciemojumu. Liecinieki man Bībelē parādīja, ka Jehova nosoda spiritismu jebkādā formā, jo tas ir saistīts ar ļaunajiem gariem. (5. Mozus 18:9—13.) Vairākas naktis es nespēju gulēt, jo izjutu ļauno garu ietekmi. Bet, kad liecinieki man paskaidroja, kā lūgt Jehovu saskaņā ar viņa gribu, es drīz vien tiku vaļā no murgiem. Es pārliecinājos, ka esmu atradis patieso Ganu — Jehovu.

 Man bija interesanti uzzināt, ka Dāvids, kas ir uzrakstījis daudzus no Bībeles psalmiem, jaunībā arī bija aitu gans. Viņš sauca Jehovu par savu ganu, un jūtas, ko Dāvids pauda pret Jehovu, dziļi saviļņoja arī manu sirdi. (Psalms 23:1—6.) Es gribēju sekot Jehovas Dēla Jēzus pēdās, kurš Bībelē ir dēvēts par ”avju ganu”. (Ebrejiem 13:20.) Jehovas liecinieku kongresā, kas notika Biškekā 1993. gada sākumā, es kristījos, apliecinot, ka esmu atdevis sevi Jehovam.

Nozīmīga sapulce

Daudzi mani radinieki un kaimiņi sāka regulāri pulcēties kopā, lai mācītos Bībeli. Mēs, aptuveni 70 cilvēku no mūsu ciema, tikāmies netālu no Isikula ezera. Viens no maniem radiem bija ciema padomes galva, un viņš ļoti ieinteresējās par Bībeli. Viņš teica, ka noorganizēs lielu sapulci, kurā mēs varēsim citiem sīkāk pastāstīt par savu jauniegūto ticību. Bet vietējie reliģiskie vadītāji sāka kūdīt ļaudis, lai tie neļauj mums sludināt. Viņi nosprieda izmantot šo sapulci, lai noskaņotu cilvēkus pret mums.

Paredzētajā dienā ieradās ap tūkstoš cilvēku no trīs tuvīnajiem ciemiem. Viens no Jehovas lieciniekiem, kas bija atnākuši uz sapulci, sāka skaidrot mūsu uz Bībeli balstītos uzskatus. Nebija pagājušas ne piecas minūtes, kad kāds no klausītājiem piecēlās kājās un izkliedza provokatoriskus jautājumus. Apsūdzības un draudi sāka birt no visām pusēm, un klātesošie tā iekarsa, ka jau grasījās laist darbā dūres.

Tajā brīdī viens no maniem vecākajiem brāļiem, kas nesen bija sācis mācīties Bībeli, metās mūs aizstāvēt. No viņa visi baidījās, jo zināja, ka ar viņu nav ieteicams saķerties. Brālis drosmīgi nostājās starp agresīvi noskaņotajiem ļaudīm un lieciniekiem, un mēs aizgājām, neviena neaiztikti. Turpmākajos gados daudzi no tiem, kas bija klāt šajā sapulcē, kļuva par lieciniekiem. Tagad vairāk nekā 50 cilvēku no mūsu ciema, kurā ir ap 1000 iedzīvotāju, ir Jehovas liecinieki.

Gana meita

Dažus mēnešus pirms Jehovas liecinieku kongresa, kas notika Maskavā 1993. gada vasarā, es iepazinos ar Gulmiru, Jehovas liecinieci no kāda Kirgizstānas ciema. Viņa bija augusi aitkopju ģimenē, tāpat kā es. Gulmiras māte bija sākusi mācīties Bībeli 1988. gadā, kad Jehovas liecinieku darbība  Padomju Savienībā vēl bija aizliegta. Viņas Bībeles skolotāja bija Jehovas lieciniece, vārdā Aksamaja, kas jau 70. gados bija kļuvusi par pirmo kirgīzu tautības Jehovas liecinieci tajā apvidū.

Gulmira bija piebiedrojusies mātei Bībeles nodarbībās, un 1990. gadā viņas abas bija kļuvušas par kristītām Jehovas lieciniecēm. Gulmira vēlējās pēc iespējas vairāk kalpot Dievam, tāpēc viņa drīz kļuva par pionieri — pilnas slodzes labās vēsts sludinātāju.

Aizritēja divi gadi, kuru laikā es Gulmiru redzēju tikai paretam, jo mēs dzīvojām ap 160 kilometru attālumā viens no otra. 1995. gada martā es nolēmu, ka gribu iepazīties ar Gulmiru tuvāk, un ar šādu nodomu devos pie viņas, bet Gulmiras mājās mani satrieca ziņa, ka nākamajā dienā viņa brauc projām, jo ir uzaicināta strādāt Jehovas liecinieku Krievijas filiālē. Tas nozīmēja, ka nu mūs šķirs vairāk nekā 5600 kilometru!

Tolaik es jau biju kļuvis par pilnas slodzes sludinātāju un biju sācis mācīties krievu valodu, jo Jehovas liecinieku literatūra vēl netika tulkota kirgīzu valodā. Trīs gadus mēs ar Gulmiru sarakstījāmies, un mēs arī sarunājām, ka abi lasīsim vienas un tās pašas Bībeles nodaļas, lai varētu apmainīties ar garīgi stiprinošām domām. Es kalpoju Balikči pilsētā pirmajā Jehovas liecinieku draudzē, kuras sapulces notika kirgīzu valodā.

Kalpoju Jehovam kopā ar Gulmiru

1998. gadā Gulmira atbrauca uz Kirgizstānu atvaļinājumā, un mēs apprecējāmies. Mani uzaicināja strādāt Krievijas filiālē kopā ar sievu. Es biju ļoti priecīgs, ka laikus biju sācis mācīties krievu valodu. Drīz mani norīkoja strādāt tulkošanas nodaļā, un es pievienojos grupai, kas tulko bībelisko literatūru kirgīzu valodā. Es daudz lūdzu Jehovu, lai viņš dod man gudrību un pacietību, un, protams, man līdzās bija neatsverams palīgs — mana sieva un darbabiedrene Gulmira.

2004. gadā mūsu tulkošanas grupu pārcēla uz Biškeku, un mani iekļāva komitejā, kas pārrauga Jehovas liecinieku darbību Kirgizstānā. Tobrīd valstī bija septiņas draudzes, kuru sapulces notika kirgīzu valodā, un vairāk nekā 30 draudžu, kuru sapulces notika krievu valodā. Tagad Kirgizstānā ir vairāk nekā 20 kirgīzu valodas draudžu un daudzas mazākas grupas. Šo draudžu un grupu locekļi veido aptuveni 40 procentus no Kirgizstānas kopējā Jehovas liecinieku skaita, kas nu jau ir sasniedzis 4800.

Mēs ar Gulmiru nolēmām apgūt angļu valodu, jo šīs zināšanas mums varēja būt noderīgas kalpošanā, un 2008. gadā mēs saņēmām uzaicinājumu doties uz Jehovas liecinieku izglītības centru ASV. Tur es mācījos īpašos kursos, kas paredzēti tiem, kuriem uzticēts pārraudzīt sludināšanu savā zemē.

Tagad mēs ar Gulmiru esam vēl labāk sagatavoti tam, lai palīdzētu Kirgizstānas iedzīvotājiem iepazīt Dievu. No savas pieredzes mēs esam pārliecinājušies, ka Jehova patiesi ir gādīgs gans. Es pats personiski esmu piedzīvojis, kā piepildās Bībeles psalma vārdi: ”Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ.” (Psalms 23:1—3.)

[Attēls 23. lpp.]

Mūsu aitas ganībās

[Attēls 23. lpp.]

Katru vakaru mēs pārskaitījām aitas, lai pārliecinātos, ka nevienas netrūkst

[Attēls 24. lpp.]

Mēs ar Gulmiru