Gājiens pa vergu ceļu

NO 17. līdz 19. gadsimtam Vida bija viens no galvenajiem vergu tirdzniecības centriem Rietumāfrikā. Cauri šai pilsētai, kas atrodas mūsdienu Beninas piekrastē, plūda vergu straume, un no Vidas izvesto vergu skaits pārsniedza miljonu. Bieži paši afrikāņi piegādāja vergu tirgotājiem citus afrikāņus apmaiņā pret tādām precēm kā alkohols, audumi, rokassprādzes, naži, zobeni un, protams, šaujamieroči, kas cilšu savstarpējo karu dēļ bija ļoti pieprasīti.

Pēc aptuvenām aplēsēm, no 16. līdz 19. gadsimtam 12 miljoni afrikāņu tika aizvesti pāri Atlantijas okeānam, lai apmierinātu pieprasījumu pēc vergu darba Jaunās pasaules plantācijās un raktuvēs. Grāmatā American Slavery. 1619—1877 (Verdzība Amerikā. 1619—1877) minēts, ka ap 85 procentiem vergu ”nonāca Brazīlijā un britu, franču, spāņu un holandiešu Karību kolonijās”. Apmēram seši procenti tika izvesti uz kolonijām, kas vēlāk kļuva par daļu no Amerikas Savienotajām Valstīm. *

Pirms vergus aizveda pāri okeānam, daudzi no viņiem, iekalti ķēdēs, savainoti un iezīmēti ar degzīmi, nogāja četrus kilometrus garo ceļu, kas tagad ved no Vidas Vēstures muzeja, kurš izveidots restaurētā cietoksnī, līdz pludmalei, kur uzcelts piemineklis ”Vārti uz neatgriešanos”. Šī vieta iezīmē vergu ceļa beigas, kaut gan tās nozīme ir vairāk simboliska, jo ne visi vergu tirgotāju kuģi atgāja no viena piekrastes punkta. Bet kāpēc vergu tirdzniecība sasniedza tādu vērienu?

Gara un neglīta vēsture

Jau kopš seniem laikiem afrikāņu valdnieki mēdza pārdot karagūstekņus arābu tirgotājiem. Vēlāk vergu tirdzniecībā iesaistījās Eiropas valstis, kuru interese par afrikāņu vergiem sevišķi pieauga pēc tam, kad tās Amerikā bija nodibinājušas savas kolonijas. Cilšu karos sagrābtie gūstekņi nodrošināja bagātīgu vergu pieplūdumu, un karš kļuva par peļņas avotu  kā uzvarētājiem, tā alkatīgajiem vergu tirgoņiem. Vergus ieguva, arī nolaupot cilvēkus un nopērkot tos no afrikāņu tirgotājiem, kas dzīvo preci bija atdzinuši no iekšzemes. Pārdot verdzībā varēja teju ikvienu, pat augstmani, kas kritis sava valdnieka nežēlastībā.

Ietekmīgs vergu tirgotājs bija brazīlietis Fransisku Fēlikss de Soza, kurš 1788. gadā ieguva komandanta posteni Vidas cietoksnī, kas kontrolēja vergu tirgu Beninas līcī. Tolaik Vida piederēja Dahomejas karalistei, bet de Soza sastrīdējās ar Dahomejas karali Adandozanu un nonāca cietumā. Iespējams, tieši tur de Soza kopā ar karaļa brāli izplānoja sazvērestību, un 1818. gadā sazvērniekiem izdevās gāzt valdnieku. Nācis pie varas, jaunais valdnieks Gezo, ar kuru de Sozam bija draudzīgas attiecības, nodeva vergu tirdzniecību brazīlieša rokās.

Gezo gribēja paplašināt savus valdījumus, un, lai īstenotu kareivīgos plānus, viņam vajadzēja eiropiešu ieročus. Tāpēc Gezo iecēla de Sozu par Vidas vicekarali, lai viņš palīdzētu izvērst tirdzniecību ar Eiropas zemēm. Ieguvis ekskluzīvas tiesības tirgoties ar vergiem šajā Āfrikas daļā, de Soza drīz sakrāja milzu bagātību, un rosīgais vergu tirgus netālu no viņa rezidences piesaistīja gan vietējos, gan svešzemju pircējus.

Ceļš, kas slacīts asarām

Mūsdienās tūristiem tiek organizētas ekskursijas pa Vidas vergu ceļu, kas sākas atjaunotajā portugāļu fortā. Kā iepriekš minēts, šajā cietoksnī, kas būvēts 1721. gadā, tagad ir ierīkots muzejs. Sagūstītie cilvēki, kas bija lemti verdzībai, tika ieslodzīti forta centrālajā pagalmā. Lielākā daļa no viņiem pirms tam bija mērojuši tālu ceļu un, kopā saķēdēti, bija soļojuši daudzas naktis. Gūstekņus veda pa nakti, jo tumsa traucēja orientēties un izbēgušajiem bija grūtāk atrast ceļu uz mājām.

Kad ieradās vergu grupa, tika rīkota ūtrupe, un pēc tam tirgotāji iezīmēja savu jauniegūto īpašumu. Eksportam paredzētos vergus aizveda uz piekrasti, kur tos sadzina laivās un nogādāja uz kuģiem.

Viens no apskates objektiem vēsturiskajā vergu ceļā ir piemineklis vietā, kur reiz audzis tā dēvētais Aizmirstības koks. Vergiem lika soļot ap šo koku — stāsta, ka vīriešiem bija jāiet deviņas, bet sievietēm septiņas reizes. Viņiem teica, ka šis rituāls izdzēsīs viņu atmiņas par dzimteni, tā mazinot slieksmi dumpoties.

 Maršrutā ir uzstādīts arī piemineklis, kas atgādina par zomaï būdām, no kurām neviena vairs nav saglabājusies. Vārds zomaï norāda uz pastāvīgo tumsu, kas valdīja šajās būdās, kur vergus turēja saspiestībā, lai pieradinātu pie nožēlojamiem apstākļiem, kas viņus gaidīja uz kuģiem. Reizēm vergi tumšajās būdās tika turēti mēnešiem ilgi. Tos, kas neizdzīvoja, iemeta masu kapā.

Īpašu saviļņojumu raisa memoriāls ”Zomači”, kas simbolizē nožēlu un samierināšanu. Katru gadu janvārī pie tā pulcējas gan vergu, gan vergu tirgotāju pēcteči, lai lūgtu piedošanu par nodarīto netaisnību.

Pēdējā piemiņas vieta vergu ceļā ir ”Vārti uz neatgriešanos” — liela arka, kas simbolizē vergu pēdējos soļus uz Āfrikas zemes. Vārtu frīzes rotā ciļņi, kuros attēlotas divas važās iekaltu afrikāņu rindas, kas soļo pludmales smiltīs. Viņu priekšā plešas Atlantijas okeāns. Stāsta, ka šajā vietā daži izmisuši gūstekņi esot ēduši smiltis, lai neaizmirstu dzimto zemi. Citi labāk izvēlējās mirt un nožņaudzās paši savās važās.

Brīvlaišana

Kopš 19. gadsimta sākuma aizvien uzstājīgāk izskanēja balsis, kas prasīja likvidēt verdzību. Pēdējā vergu partija, kuru no Vidas aizveda uz ASV, izkāpa krastā Mobilā (Alabamas štatā) 1860. gada jūlijā. Taču viņu jūgs nebija ilgs, jo 1863. gadā ASV valdība pasludināja proklamāciju par visu vergu atbrīvošanu. Rietumu puslodē verdzībai oficiāli gals pienāca 1888. gadā, kad beidzot verdzību aizliedza arī Brazīlijā. *

Visvieglāk pamanāmais vergu tirdzniecības mantojums daudzās Amerikas zemēs ir lielais afrikāņu izcelsmes iedzīvotāju īpatsvars, kas būtiski ir ietekmējis šī reģiona kultūru un demogrāfiju. Vergu tirdzniecības sekas ir arī vudū kulta izplatīšanās. Šī reliģijas forma, kas saistīta ar maģiju un buramvārdiem, īpaši populāra ir Haiti. Britu enciklopēdijā ir paskaidrots: ”Vārds vudū ir cēlies no vodun, kas Beninas (kādreizējās Dahomejas) fonu valodā apzīmē dievību jeb garu.”

Diemžēl verdzība, lai arī ne vienmēr burtiskā nozīmē, pastāv vēl šodien. Miljoniem pasaules iedzīvotāju ir spiesti vergot, lai izdzīvotu smagos ekonomiskos apstākļos. Citi cieš despotisku politisko režīmu dēļ. (Salamans Mācītājs 8:9.) Turklāt neskaitāmi cilvēki atrodas aplamu reliģisku mācību un māņticības gūstā. Cilvēku valdības nav spējīgas atbrīvot savus pavalstniekus no šādām verdzības formām. Vienīgi Dievs Jehova spēj to paveikt, un viņš to arī izdarīs. Bībelē, viņa iedvesmotajos Rakstos, ir apsolīts, ka visi, kas pielūdz Jehovu saskaņā ar Bībeles patiesību — to patiesību, kas dara cilvēkus brīvus, — reiz iegūs ”Dieva bērnu apskaidrību un svabadību”. (Romiešiem 8:21; Jāņa 8:32.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēls 24. lpp.]

”CILVĒKS VALDA PĀR CITIEM SEV PAR NELAIMI”

Daudzi domā, ka vergu mednieki sagrāba gūstekņus, iebrukdami ciematos un nolaupīdami visus pēc kārtas. Acīmredzot bija gadījumi, kad tā tiešām notika, tomēr, kā radiointervijā skaidroja Āfrikas vēstures profesors Roberts Hārmss, vergu tirgotāji nebūtu varējuši aizvest verdzībā miljoniem cilvēku ”bez plaša afrikāņu valdnieku un tirgotāju tīkla palīdzības”. Patiesi, ”cilvēks valda pār citiem sev par nelaimi”! (Salamans Mācītājs 8:9.)

[Norāde par autortiesībām]

© Réunion des Musées Nationaux/Art Resource, NY

[Kartes 22. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Ap 12 miljoniem afrikāņu tika aizvesti verdzībā pāri Atlantijas okeānam

ĀFRIKA

BENINA

Vida

Vergu Krasts

[Attēls 22., 23. lpp.]

Portugāļu fortā, kas celts 1721. gadā, tagad atrodas Vidas Vēstures muzejs

[Norāde par autortiesībām]

© Gary Cook/Alamy

[Attēls 23. lpp.]

Saistīta verga statuja

[Attēls 23. lpp.]

”Vārti uz neatgriešanos” simbolizē vergu pēdējos soļus uz Āfrikas zemes

[Norāde par autortiesībām]

© Danita Delimont/Alamy