Ko saka vecāki
Ko saka vecāki
Ja jums ir bērns pirmsskolas vecumā, jūsu uzdevums nav vienkāršs. Kā tikt galā ar niķiem? Kā iemācīt bērnam atšķirt labu no ļauna, un kā līdzsvaroti viņu audzināt un labot nepareizu uzvedību? Lūk, ko daži vecāki saka par savu pieredzi.
NIĶI
””Briesmīgajā” divu gadu vecumā bērns grib panākt savu, lai tur lūst vai plīst. Tā bija arī ar mūsu dēlu. Ja viņa prasības netika apmierinātas, viņš meta lietas pa gaisu. Tas bija mūsu pirmais bērns, tāpēc mums nebija nekādas pieredzes, ko darīt, kad bērnam uznāk tādi niķi. Citi teica, ka šajā vecumā tas esot normāli, bet mums no tā labāk nekļuva.” (Sūzana, Kenija.)
”Kad mūsu meitiņai bija divi gadi, viņa mēdza krist pie zemes, kliegt, raudāt un spārdīties ar kājām. Tas bija neizturami! Tādos brīžos nebija nekādas jēgas ar viņu runāt. Tāpēc mēs ar vīru mierīgā balsī teicām, lai viņa iet uz savu istabu un nāk atpakaļ, kad niķis būs pārgājis, un tad mēs aprunāsimies. Kad mazā bija nomierinājusies, viens no mums iegāja pie viņas un palīdzēja viņai saprast, kāpēc tā nedrīkst uzvesties. Šī taktika līdzēja. Reiz mēs pat dzirdējām, kā viņa lūdz Dievam piedošanu. Niķu lēkmes kļuva aizvien retākas, līdz beidzās pavisam.” (Jolanda, Spānija.)
”Bērni pārbauda robežas, lai redzētu, cik tālu var iet. Atļaujot bērnam to, ko iepriekš nepārprotami esat aizlieguši, jūs radāt viņā apjukumu. Mēs bijām stingri un konsekventi, un mūsu bērni pamazām iemācījās, ka kliegšana nav veids, kā dabūt, ko grib.” (Nīls, Lielbritānija.)
DISCIPLINĒŠANA
”Līdz kādiem pieciem gadiem ir grūti saprast, cik uzmanīgi mazais klausās, ko viņam saka. Galvenais ir atkārtot. Ir jāsaka viens un tas pats atkal un atkal, neskaitāmas reizes, un jāuzsver vārdi ar žestiem un balss toni.” (Seržs, Francija.)
”Visi četri mūsu bērni auga vienādos apstākļos, bet tik un tā viņi bija pilnīgi atšķirīgi. Viena no meitenēm varēja sākt raudāt jau no domas vien, ka ir mūs sarūgtinājusi, turpretī otra visādi centās pārbaudīt, cik daudz viņa var atļauties. Dažos gadījumos pietika ar stingru skatienu vai rājienu, bet citreiz nācās bērnu sodīt, lai liktu saprast, ka ikvienai rīcībai ir sekas.” (Neitans, Kanāda.)
”Ir svarīgi būt principiāliem, tomēr vecākiem nevajadzētu būt bargiem un nepielūdzamiem. Reizēm, ja bērns no tiesas nožēlo izdarīto pārkāpumu, mūsuprāt, ir saprātīgi mīkstināt sodu.” (Matjē, Francija.)
”Es cenšos neizvirzīt pārāk daudz noteikumu, taču tie noteikumi, kas ir, nav apspriežami. Mans trīsgadīgais puika zina, kādas sekas būs nepaklausībai, un tas viņam palīdz sevi kontrolēt. Taisnību sakot, kad esmu nogurusi, man būtu vieglāk ignorēt viņa slikto uzvedību, bet es cenšos būt konsekventa un piespiežu sevi reaģēt. Konsekvence ir galvenais!” (Natalī, Kanāda.)
KONSEKVENCE
”Maziem bērniem, šķiet, ir īpaša atmiņas funkcija, kas reģistrē katru vissīkāko nekonsekvenci no vecāku puses.” (Miltons, Bolīvija.)
”Gadās, ka dēls mums uzdod jautājumus par vienu un to pašu, bet no dažādām pusēm, lai redzētu, vai atbilde nemainīsies. Un, ja es viņam saku vienu, bet mamma — kaut ko citu, viņš tajā saskata izdevību pārkāpt robežas un cenšas to izmantot.” (Anhels, Spānija.)
”Reizēm es nepievērsu uzmanību dēla sliktajai uzvedībai, kad biju labā omā, bet stingri sodīju viņu, kad man bija slikts garastāvoklis. Tā es panācu vienīgi to, ka viņš uzvedās vēl sliktāk.” (Kjonoka, Koreja.)
”Bērniem ir jāsaprot: ja tā nedrīkst uzvesties šodien, tad tā nedrīkst uzvesties nekad.” (Antoniu, Brazīlija.)
”Ja vecāki nav konsekventi, bērniem liekas, ka tētis un mamma ir neparedzami un viņu lēmumi ir atkarīgi no garastāvokļa. Bet, ja vecāki turas pie saviem principiem, bērni saprot, ka tas, kas ir slikts, vienmēr ir slikts. Tā vecāki sniedz bērniem drošības sajūtu un apliecina, ka viņi tos mīl.” (Žilmars, Brazīlija.)
”Reizēm bērni mēģina izmantot brīžus, kad liekas, ka vecākiem nav citas izejas kā piekāpties, piemēram, kad apkārt ir citi cilvēki. Ja es dēlam kaut ko neļauju, es to pasaku jau no paša sākuma un lieku viņam saprast, ka dīkšana nepalīdzēs.” (Čhansoks, Koreja.)
”Vecākiem ir jābūt vienotiem. Ja mēs ar sievu kādā jautājumā neesam vienisprātis, mēs to izrunājam divatā. Bērni lieliski pamana, ja vecāku starpā nav vienprātības, un mēģina to izmantot.” (Hesuss, Spānija.)
”Ja bērns zina, ka vecāki ir vienoti un ka ar viņiem nevar manipulēt, viņš jūtas droši. Viņš zina, ko gaidīt, ja viņš ir bijis paklausīgs, un kas notiks, ja viņš neklausīs.” (Damarisa, Vācija.)
”Mums ar sievu būt konsekventiem nozīmē arī turēt vārdu, ja esam apsolījuši meitai kaut ko jauku. Tā viņa mācās, ka uz mūsu solījumiem var paļauties.” (Hendriks, Vācija.)
”Ja priekšnieks darbā nemitīgi mainītu savas prasības, es būtu aizkaitināts. Ar bērniem ir tāpat. Ja bērni zina, ko no viņiem prasa un ka noteikumi nemainās, viņi jūtas droši. Bērniem arī ir jāzina, kādas sekas ir nepaklausībai un ka arī tas nemainās.” (Glens, Kanāda.)
[Izceltais teksts 8. lpp.]
”Jūsu ”jā” lai nozīmē ”jā” un jūsu ”nē” — ”nē”.” (Jēkaba 5:12.)
[Papildmateriāls/Attēli 9. lpp.]
ĢIMENES PIEREDZE
Neplānota grūtniecība. Kā mēs pielāgojāmies pārmaiņām
Pastāstījuši Toms un Junhi Hani
Toms: Mēs bijām precējušies tikai pusgadu, kad mana sieva uzzināja, ka gaida bērnu. Ārēji es uz šo ziņu reaģēju mierīgi, jo vēlējos, lai Junhi redzētu, ka uz mani var paļauties un es esmu gatavs viņu atbalstīt un mierināt. Taču īstenībā es biju panikā.
Junhi: Es biju satriekta un nobijusies un daudz raudāju. Man likās, ka neesmu gatava kļūt par māti un ka es ar to netikšu galā.
Toms: Arī es nebiju gatavs kļūt par tēvu. Tomēr, aprunājušies ar laulātiem pāriem, kuriem jau ir bērni, mēs sapratām, ka neplānota grūtniecība nebūt nav retums. Turklāt bija ļoti uzmundrinoši klausīties, kā citi vecāki mums stāsta, cik lielu prieku viņiem sniedz bērni. Pamazām bailes un nedrošību nomainīja priecīgas gaidas.
Junhi: Pēc mūsu meitas Amandas piedzimšanas sākās jaunas grūtības. Viņa nemitīgi raudāja, un es nedēļām ilgi nevarēju izgulēties. Man nebija apetītes, tāpēc man trūka spēka. Sākumā es nemaz negribēju kontaktēties ar cilvēkiem. Taču vēlāk sapratu, ka man nepaliks labāk, ja tikai sēdēšu mājās, tāpēc es sāku pavadīt laiku ar citām jaunajām māmiņām. Viņas dalījās savā pieredzē, un tas man palīdzēja saprast, ka arī citi cīnās ar līdzīgām problēmām kā es.
Toms: Es centos gādāt par to, lai mūsu ģimene neatstātu novārtā labus garīgus paradumus. Piemēram, tā kā mēs esam Jehovas liecinieki, mēs ar Junhi apņēmāmies neizlaist kristiešu sapulces un regulāri piedalīties sludināšanā. Saprotams, ka bērns nozīmē papildu izdevumus, turklāt tie bieži vien ir negaidīti. Mēs centāmies dzīvot līdzekļu robežās, lai nenonāktu parādos un izvairītos no lieka stresa.
Junhi: Sākumā es domāju, ka es nevarēšu iet sludināt, jo bērns man traucēs. Taču es pārliecinājos, ka patiesībā cilvēkiem patīk mazi bērni. Tas man palīdzēja palikt aktīvai kalpošanā, un mans prieks par mazo auga.
Toms: Bībelē ir teikts, ka bērni ir ”tā Kunga dāvana” un ”Viņa atlīdzība”. (Psalms 127:3.) Šie vārdi man liek skaidri apzināties, ka bērns ir dārga dāvana, ko esmu saņēmis no Dieva. Kā mēs labi zinām, jebkuru bagātību var vai nu gudri ieguldīt, vai arī izšķērdēt. Es atkal un atkal pārliecinos, ka ikviens bērna attīstības posms ir unikāls, tāpēc man ir aktīvi jāpiedalās meitas dzīvē un jāizmanto visas iespējas, jo laiks, kas iztērēts veltīgi, vairs nav atgūstams.
Junhi: Reizēm dzīve mums sagādā pārsteigumus, taču, jāteic, neplānots bērns nekādā ziņā nav slikts pārsteigums. Amandai tagad ir seši gadi, un es nespēju iedomāties dzīvi bez viņas.
[Attēls]
Toms un Junhi ar savu meitu Amandu