JĒZUS, kas dibināja kristietību, un viņa sekotāji, kas to izplatīja tālāk, dzīvoja laikā, kad pastāvēja Romas impērija. Daudzās zemēs, piemēram, Lielbritānijā un Ēģiptē, joprojām var apskatīt romiešu būvētos ceļus, akveduktus un pieminekļus. Šie mēmie senatnes liecinieki atgādina, ka Jēzus un viņa apustuļi bija reālas personas un tikpat reāli bija arī notikumi, kas risinājās viņu dzīvē un ir aprakstīti Bībelē. Mūsdienās joprojām ir iespēja staigāt pa Apija ceļu, pa kuru kristiešu apustulis Pāvils devās uz Romu. (Apustuļu darbi 28:15, 16.)

Bībeles stāstījumā par Jēzu un viņa mācekļiem ir pieminēti daudzi vēsturiski 1. gadsimta notikumi. Pievērsīsim uzmanību tam, cik precīzi Lūka, viens no Bībeles sarakstītājiem, ir norādījis laiku, kad risinājās  divi ļoti svarīgi notikumi: kad savu kalpošanu sāka Jānis Kristītājs un kad kristījās Jēzus, kļūdams par Kristu jeb Mesiju. Lūka rakstīja, ka tas notika ”imperatora Tiberija piecpadsmitajā valdīšanas gadā [29. g. m.ē.], kad Poncijs Pilāts bija Jūdejas vietvaldis, Hērods — zemes valdnieks Galilejā”. (Lūkas 3:1—3, 21.) Lūka nosauca vēl četras citas augstas amatpersonas — Filipu (Hēroda brāli), Lizaniju, Annu un Kajafu. Šie septiņi cilvēki ir minēti arī vēsturiskos avotos. Īsi apskatīsim dažus faktus par Tiberiju, Pilātu un Hērodu.

Imperators Tiberijs ir labi pazīstama vēsturiska persona, kas iemūžināta arī mākslas darbos. 14. gada 15. septembrī Romas senāts viņu pasludināja par imperatoru. Tolaik Jēzus bija aptuveni 15 gadus vecs.

Poncija Pilāta vārds parādās kopā ar Tiberija vārdu romiešu vēsturnieka Tacita darbā, kas tapis neilgi pēc tam, kad tika pabeigta Bībeles rakstīšana. Runājot par kristiešiem, Tacits rakstīja: ”Kristu, kura vārdā viņi ir nosaukti, Tiberija valdīšanas laikā prokurators Poncijs Pilāts lika sodīt ar nāvi.”

Hērods Antipa ir pazīstams ar to, ka pie Galilejas jūras uzcēla Tiberijas pilsētu. Šajā pilsētā bija viņa rezidence. Iespējams, Tiberijā pēc Hēroda pavēles tika nocirsta galva Jānim Kristītājam.

Bībelē ir stāstīts arī par dažiem ievērojamiem tā laika notikumiem. Piemēram, runājot par laiku, kad piedzima Jēzus, Bībelē ir teikts: ”Tajā laikā Cēzars Augusts izdeva rīkojumu reģistrēt visus zemes iedzīvotājus (šī pirmā reģistrācija notika, kad Sīrijas vietvaldis bija Kirēnijs), un visi cilvēki gāja reģistrēties katrs uz savu pilsētu.” (Lūkas 2:1—3.)

Kirēniju ir pieminējis gan Tacits, gan pirmā gadsimta ebreju vēsturnieks Josefs Flāvijs. Savukārt to, ka šādas iedzīvotāju reģistrācijas patiešām notika, apstiprina kāda romiešu vietvalža edikts, kas glabājas Britu bibliotēkā. Tajā var lasīt: ”Tā kā ir pienācis laiks pierakstīšanai pa namiem, tad visiem, kas dzīvo ārpus saviem apgabaliem, ir jāliek atgriezties savās mājās.”

Vēl Bībelē ir teikts, ka Romas imperatora ”Klaudija laikā” izcēlās ”liels bads”. (Apustuļu darbi 11:28.) Par to stāstīja arī Josefs Flāvijs. Viņš rakstīja: ”Tajā laikā plosījās bads, un daudzi iedzīvotāji nomira.”

Apustuļu darbos 18:2 ir teikts, ka ”Klaudijs bija pavēlējis visiem jūdiem pamest  Romu”. Apliecinājumu tam var atrast ap 121. gadu tapušajā Klaudija dzīves aprakstā, kura autors ir romiešu vēsturnieks Svetonijs. Viņš rakstīja, ka Klaudijs ”padzina no Romas visus jūdus”, kas aiz naida pret kristiešiem ”pastāvīgi cēla nemierus”.

Bībelē stāstīts, ka ap to laiku, kad izcēlās iepriekšminētais bads, Hērods Agripa, ”uzvilcis ķēniņa tērpu”, uzrunāja tautu un ļaudis apbrīnā sauca: ”Tā ir dieva balss, nevis cilvēka!” Pēc tam Agripu ”saēda tārpi, un viņš nomira”, teikts Bībelē. (Apustuļu darbi 12:21—23.) Arī Josefs Flāvijs aprakstīja šo gadījumu, tikai nedaudz sīkāk. Pēc viņa vārdiem, Agripa, teikdams runu, bija ģērbies ”tērpā, kas bija viscaur no sudraba”. Vēl Josefs Flāvijs rakstīja, ka Agripu sāka mocīt ļoti asas sāpes vēderā un pēc piecām dienām viņš nomira.

Bībelē ir lasāmi apbrīnojami pravietojumi, kas ir uzrakstīti Romas impērijas laikā un kas tolaik arī piepildījās. Piemēram, reiz, kad Jēzus tuvojās Jeruzālemei, viņš sāka raudāt un paredzēja, ka romiešu karaspēks nopostīs pilsētu. Viņš teica: ”Tevi gaida dienas, kad tavi ienaidnieki uzslies ap tevi nocietinājumus no nosmailinātiem baļķiem.. un neatstās tevī akmeni uz akmens, jo tu neaptvēri, ka ir tavs pārbaudes laiks.” (Lūkas 19:41—44.)

Bet Jēzus sekotājiem bija iespēja izglābties. Kādā veidā? Jēzus viņiem jau iepriekš deva konkrētus norādījumus. Viņš brīdināja: ”Kad jūs ieraudzīsiet ap Jeruzālemi karaspēka nometnes, tad ziniet, ka tās iznīcība ir tuvu. Tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos, tie, kas ir pilsētā, lai to atstāj.” (Lūkas 21:20, 21.) Iespējams, Jēzus sekotāji bija neizpratnē: kā gan var bēgt no pilsētas, kas ir aplenkta?

Toreizējos notikumus ir aprakstījis Josefs Flāvijs. 66. gadā, kad romiešu vietvaldis paņēma no tempļa mantnīcas līdzekļus, lai piedzītu no ebrejiem nodokļa parādu, saniknotie ebreju dumpinieki nogalināja romiešu kareivjus un būtībā pasludināja neatkarību no Romas. Vēlāk tajā pašā gadā Cestijs Galls, romiešu vietvaldis Sīrijā, ar 30 tūkstošu vīru lielu armiju sāka virzīties uz dienvidiem un sasniedza Jeruzālemi reliģisku svētku laikā. Galls ieņēma priekšpilsētas, un romiešu kareivji pat sāka rakties zem tempļa mūra, aiz kura bija patvērušies dumpinieki. Bet tad bez kāda redzama iemesla Galls atkāpās. Sajūsminātie ebreji uzbruka romiešu karaspēkam, kas devās prom no pilsētas.

Šāds notikumu pavērsiens nemaldināja dievbijīgos kristiešus. Viņi saprata, ka ir bijuši aculiecinieki tam, kā piepildās Jēzus apbrīnojamais pravietojums: pilsētai visapkārt bija atradušās ienaidnieka karaspēka nometnes. Un, kad karaspēks bija atkāpies, kristieši izmantoja iespēju bēgt. Daudzi devās uz Pellu — politiski neitrālu pilsētu kalnos otrpus Jordānas —, kur pārsvarā dzīvoja cittautieši.

Kas notika ar Jeruzālemi? Romiešu karaspēks, ko vadīja Vespasiāns un viņa dēls Tits, atgriezās. Šoreiz tajā bija 60 tūkstoši karavīru. 70. gadā tieši pirms Pashas romieši ielenca pilsētu, tāpēc ielenkumā nokļuva ne tikai pilsētas iedzīvotāji, bet arī citi, kas bija ieradušies uz svētkiem. Romiešu karavīri nocirta visus kokus, kas atradās pilsētas apkārtnē, un no nosmailinātiem baļķiem uzcēla ap to sienu, gluži kā Jēzus bija paredzējis. Apmēram pēc pieciem mēnešiem Jeruzāleme krita romiešu rokās.

Tits pavēlēja saglabāt templi, taču kāds kareivis to aizdedzināja, un galu galā šajā vietā viss akmeni pa akmenim tika noplēsts — tieši tā, kā bija pravietojis Jēzus. Kā rakstīja Josefs Flāvijs, apmēram 1,1 miljons ebreju un prozelītu gāja bojā — lielākoties no bada un slimībām — un 97 tūkstoši tika saņemti gūstā. Daudzus padarīja par  vergiem un aizveda uz Romu. Mūsdienās Romā var apskatīt slaveno Kolizeju, ko pēc militārās kampaņas Jūdejā pabeidza celt Tits. Tāpat ir iespējams aplūkot Tita arku, kas tika uzcelta par godu Jeruzālemes iekarošanai. Nav šaubu, ka Bībeles pravietojumi ir precīzi pat vissīkākajās detaļās. Tāpēc ir ļoti svarīgi ņemt vērā to, kas Bībelē ir teikts par nākotni.

Kad Jēzus stāvēja romiešu vietvalža Poncija Pilāta priekšā, viņš runāja par īpašu valdību jeb valstību, kas ”nepieder pie šīs pasaules”. (Jāņa 18:36.) Jēzus mācīja savus sekotājus lūgt par tās atnākšanu. Viņš teica: ”Mūsu Tēvs debesīs! [..] Lai nāk tava valstība. Lai tava griba notiek uz zemes, tāpat kā debesīs.” (Mateja 6:9, 10.) Pievērsiet uzmanību: Dieva valstība panāks, ka uz zemes notiks Dieva, nevis lepnu un godkārīgu cilvēku griba.

Jēzus ir šīs debesu valstības ķēniņš, un viņš tagad valda. Viņš īstenos Dieva sākotnējo nodomu un pārveidos visu zemeslodi par paradīzi. (Lūkas 23:43.)

Kad Dieva valstība iejauksies notikumos uz zemes? To var izsecināt no Jēzus vārdiem, ko viņš pēc savas augšāmcelšanas teica apustulim Jānim, kurš Romas imperatora Domiciāna, Tita brāļa, valdīšanas laikā atradās izsūtījumā Patmas salā. Pieminēdams septiņus ķēniņus, Jēzus teica, ka no tiem ”pieci ir krituši, viens ir tagad, un viens vēl nav atnācis, bet, kad tas atnāks, tas paliks īsu brīdi”. (Atklāsmes 17:10.)

Kad Jānis pierakstīja šos vārdus, pieci ”ķēniņi” jeb lielvalstis jau bija palikušas pagātnē: Ēģipte, Asīrija, Babilonija, Mēdija un Persija, Grieķija. Apustuļa Jāņa laikā pastāvēja Roma. Tātad bija palikusi tikai viena, pēdējā pasaules lielvara, par ko stāstīts Bībeles lappusēs. Kura tā ir? Cik ilgi tā pastāvēs? Šie jautājumi būs apskatīti kādā no nākamajiem Atmostieties! numuriem.