Pēc visa spriežot, tā nebija. Sātans neteica Ievai, ka tad, ja viņa ēdīs aizliegto augli, viņa tikai šķietami nomirs, bet neredzama daļa no viņas (tas, ko mūsdienās daudzi sauc par nemirstīgu dvēseli) turpinās dzīvot kaut kur citur. Runādams ar čūskas starpniecību, Sātans apgalvoja, ka tad, ja Ieva ēdīs šī koka augļus, viņa vispār nemirs. Viņš lika noprast, ka viņa turpinās dzīvot un baudīs vēl labāku dzīvi uz zemes, būdama neatkarīga no Dieva. (1. Moz. 2:17; 3:3—5.)

Ja mūsdienās izplatītā viltus mācība par nemirstīgu dvēseli neradās Ēdenē, tad kur un kad tā radās? Mēs to nevaram droši pateikt. Mēs zinām, ka Noasa laika plūdos tika iznīcināta jebkāda viltus pielūgsme. Tā kā vienīgie, kuri izglābās plūdos, bija Noass un viņa ģimene, kas visi pielūdza patieso Dievu, nebija neviena, kas mācītu kādus nepatiesus reliģiskus uzskatus.

Tas nozīmē, ka mācība par to, ka cilvēkam ir nemirstīga dvēsele, noteikti radās pēc plūdiem. Kad Dievs Bābelē sajauca valodas un cilvēki izklīda ”pa visu zemes virsu”, visticamāk, līdz ar viņiem izplatījās uzskats, ka cilvēkiem ir nemirstīga dvēsele. (1. Moz. 11:8, 9.) Lai arī kad radās šī nepatiesā mācība, mēs varam būt droši, ka ”melu tēvs” Sātans bija ietekmējis tās rašanos un ka viņam bija prieks, redzot, kā tā izplatās. (Jāņa 8:44.)