1913. gadā mans tēvs, Džons Milss, 25 gadu vecumā kristījās. Tas notika Ņujorkā, un brālis Rasels teica kristīšanās runu. Neilgi pēc tam mans tēvs pārcēlās uz Trinidādu, kur apprecējās ar Konstanci Fārmeri, dedzīgu Bībeles pētnieci. Tēvs tajā laikā palīdzēja savam draugam Viljamam Braunam demonstrēt fotodrāmu ”Radīšana”. Viņi šādi sadarbojās līdz brīdim, kad 1923. gadā brāli Braunu un viņa sievu norīkoja kalpot Rietumāfrikā. Mani vecāki, kuriem abiem bija debesu cerība, turpināja kalpot Trinidādā.

Maniem vecākiem bija deviņi bērni, un pirmdzimto viņi nosauca toreizējā Sargtorņa biedrības prezidenta vārdā par Raterfordu. 1922. gada 30. decembrī piedzimu es, un mani viņi nosauca žurnāla Zelta Laikmets (tagad Atmostieties!) redaktora Kleitona Vudvērta vārdā. Vecāki gādāja par to, lai mēs visi saņemtu pamatizglītību, taču galveno uzsvaru viņi lika uz to, ka ir jāizvirza garīgi mērķi. Mātei bija izcila spēja, pamatojoties uz Bībeli, pārliecinoši paskaidrot tās mācības. Tēvam patika mums stāstīt dažādus Bībeles stāstus un, to darot, viņš parasti izmantoja visu savu augumu, liekot notikumiem atdzīvoties mūsu acu priekšā.

Viņu pūliņiem bija labi augļi. Trīs no pieciem dēliem, mani ieskaitot, vēlāk mācījās Gileādas skolā. Un trīs no mūsu māsām ilgus gadus kalpoja par pionierēm Trinidādā un Tobāgo. Mācot mūs un rādot mums labu priekšzīmi, vecāki mūs, bērnus, ”dēstīja Tā Kunga namā”. Viņu atbalsts un uzmundrinājums mums ir palīdzējis palikt un ”zaļot mūsu Dieva pagalmos”. (Ps. 92:14.)

Mūsu mājas kļuva par tādu kā garīgās darbības centru. Tur pulcējās pionieri, un viņi bieži runāja par brāli Džordžu Jangu — kanādiešu misionāru, kas kādu laiku bija pabijis Trinidādā. Mani vecāki ar lielu aizrautību stāstīja par  saviem agrākajiem sludināšanas partneriem, Braunu ģimeni, kas tobrīd jau kalpoja Rietumāfrikā. Tas viss mani pamudināja 10 gadu vecumā sākt piedalīties sludināšanā.

Mūsu žurnāli tolaik bija ļoti tieši. Tajos atklāti tika atmaskota viltus reliģija, alkatīgā komercija un netīrā politika. Vietējai garīdzniecībai tas nepatika, un 1936. gadā tā pamudināja Trinidādas gubernatoru aizliegt visas Jehovas liecinieku publikācijas. Mēs noslēpām mūsu literatūru, taču turpinājām to izmantot līdz brīdim, kad mūsu krājumi izsīka. Mēs rīkojām gājienus un velobraucienus ar plakātiem un dalījām cilvēkiem informatīvās lapiņas. Kopā ar brāļiem un māsām no Tunapunas pilsētas, kuriem bija ar skaņu aparatūru aprīkota automašīna, mēs sludinājām pat visattālākajos Trinidādas nostūros. Tas bija aizraujoši! Šāda garīga vide mani pamudināja 16 gadu vecumā kristīties.

Mūsu ģimenes garīgais mantojums un pusaudža gados pieredzētais manī iededza vēlēšanos kļūt par misionāru. Manī joprojām bija šī vēlme, kad 1944. gadā es devos uz Arubas salu un pievienojos kalpošanā brālim Edmundam Kamingsam. Mēs bijām sajūsmā, kad 1945. gadā uz mūsu aicinājumu apmeklēt Atceres vakaru atsaucās 10 cilvēki. Nākamajā gadā uz šīs salas tika izveidota pirmā draudze.

Neilgi pēc tam es sludināju kādai savai darba kolēģei, Orisai Viljamsai. Orisa minēja spēcīgus pretargumentus, lai aizstāvētu uzskatus, kas viņai bija mācīti. Taču, kad viņa sāka mācīties Bībeli, viņa uzzināja, ko patiesībā māca Dieva Raksti. 1947. gada 5. janvārī viņa kristījās. Ar laiku mēs iemīlējāmies viens otrā un apprecējāmies. 1950. gada novembrī viņa sāka kalpot par pionieri. Ar Orisu mana dzīve uzplauka no jauna.

1955. gadā mūs uzaicināja mācīties Gileādas skolā. Lai sagatavotos šai godpilnajai iespējai, mēs abi aizgājām no darba, pārdevām māju un daudz ko citu, kas mums piederēja, un atstājām Arubu. Mēs mācījāmies Gileādas skolas 27. grupā, un pēc izlaiduma, kas notika 1956. gada 29. jūlijā, mēs devāmies uz savu norīkojuma vietu — Nigēriju.

Atskatoties atpakaļ, Orisa secināja: ”Jehovas gars cilvēkam var palīdzēt pielāgoties misionāru dzīves kāpumiem un kritumiem. Atšķirībā no sava vīra, es nekad nebiju gribējusi kļūt par misionāri. Es vēlējos dzīvot pati savā mājā un audzināt bērnus. Taču es mainīju savu domāšanu, kad sapratu, cik svarīgi tagad ir sludināt labo vēsti. Ap to laiku, kad mēs absolvējām Gileādas skolu, es jau biju pilnīgi gatava nodoties misionāru kalpošanai. Kad mēs kāpām uz kuģa Queen Mary klāja, brālis Vērts Torntons, kas strādāja kopā ar brāli Noru, bija atnācis mums novēlēt laimīgu ceļu. Viņš mums arī pateica, ka mēs kalposim Bētelē. ”Ak, nē!” es nopūtos. Taču es ātri vien pielāgojos jaunajai dzīvei un iemīlēju kalpošanu Bētelē, kur esmu veikusi dažādus darbus. Visvairāk man patika strādāt vestibilā. Es mīlu cilvēkus, un šis darbs man deva iespēju būt tiešā saskarē ar ticības biedriem Nigērijā. Daudzi ieradās noputējuši, pārguruši, izslāpuši un izsalkuši. Es jutos priecīga, ka man bija iespēja parūpēties par viņu vajadzībām un ērtībām. Tā visa bija daļa no kalpošanas Jehovam, un tāpēc es izjutu lielu gandarījumu un prieku.” Tik tiešām, ikviens uzdevums, ko saņēmām, mums ļāva garīgi augt.

Kad mēs 1961. gadā bijām kādā ģimenes pasākumā Trinidādā, brālis Brauns pastāstīja dažus aizraujošus gadījumus no Āfrikas. Pēc tam es pastāstīju par to, kā Nigērijā vēršas plašumā sludināšana. Brālis Brauns mani sirsnīgi apskāva un sacīja manam tēvam: ”Džonij, tu tā arī netiki uz Āfriku, bet Vudvērts gan!” Uz to tētis man teica: ”Tā tik turpini, dēls! Tā tik turpini!” Šāds uzmundrinājums no tādiem garīgiem veterāniem padziļināja manu vēlmi pienācīgi izpildīt savu kalpošanu.

1962. gadā man bija liels gods saņemt papildu apmācību desmit mēnešu kursos Gileādas skolas 37. grupā. Brālis Vilfreds Gūčs, kas tobrīd bija filiāles pārraugs Nigērijā, mācījās  38. grupā un tika norīkots uz Lielbritāniju. Pārraudzīt Nigērijas filiāli tika uzticēts man. Sekodams brāļa Brauna paraugam, es daudz ceļoju, lai labāk iepazītu un iemīlētu dārgos ticības biedrus Nigērijā. Lai gan viņiem materiālā ziņā trūka daudz kā no tā, kas attīstītākās valstīs tiek uzskatīts par pašsaprotamu, viņu prieks, pieticība un pozitīvā attieksme apliecināja, ka saturīga dzīve nav atkarīga no naudas vai no tā, kas mums pieder. Ņemot vērā viņu apstākļus, bija apbrīnojami redzēt, cik tīri un kārtīgi viņi ieradās uz sapulcēm. Uz kongresiem daudzi brauca kravas mašīnās vai ar vietējo sabiedrisko transportu (no kravas automašīnām pārveidotiem autobusiem) *. Nereti uz šiem autobusiem bija interesanti uzraksti. Piemēram, viens no tiem skanēja: ”Mazas ūdens lāses veido varenu okeānu.”

Cik gan patiesi ir šie vārdi! Katra ieguldījums ir svarīgs; mēs darījām to, ko spējām no savas puses. 1974. gadā Nigērija kļuva par pirmo valsti pēc ASV, kurā sludinātāju skaits sasniedza 100 tūkstošus. Darbs bija nesis augļus!

Šīs izaugsmes laikā Nigērijā no 1967. līdz 1970. gadam plosījās pilsoņu karš. Vairākus mēnešus brāļi Biafras pusē, kas atradās Nigēras upes otrā krastā, bija nošķirti no filiāles. Mēs nevarējām atstāt viņus bez garīgā uztura. Kā bija pieminēts sākumā, ar lūgšanām un paļāvību uz Jehovu mēs vairākkārt šķērsojām upi.

Es spilgti atceros bīstamos braucienus pāri Nigērai, kad mums nācās riskēt ar dzīvību agresīvu kareivju, slimību un citu briesmu dēļ. Viena lieta bija tikt garām valdības karaspēka vienībām, kurās uz mums raudzījās ar aizdomām, taču daudz bailīgāk bija iebraukt Biafras pusē, kur bija blokāde. Kādā reizē es šķērsoju straujo Nigēras upi naktī nelielā kanoe laiviņā. Es devos no Asabas uz Oniču, kura bija otrā krastā un no kuras es tālāk devos uz Enugu uzmundrināt draudzes vecākos. Citā reizē tika stiprināti draudzes vecākie Abas pilsētā, kurā karadarbības dēļ bija aizliegts lietot apgaismojumu. Porthārkortā mūsu sapulce steigšus tika pabeigta ar lūgšanu, kad valdības karaspēks izlauzās cauri Biafras aizsardzības līnijai ārpus pilsētas.

Šādas sapulces bija ļoti svarīgas, lai stiprinātu mūsu dārgo brāļu pārliecību par Jehovas mīlestību un rūpēm un dotu viņiem tajā laikā tik nepieciešamos padomus par kristīgo neitralitāti un vienotību. Brāļi Nigērijā sekmīgi izturēja šo briesmīgo laiku. Viņi parādīja mīlestību, kas ir pārāka par etnisko naidu, un saglabāja kristīgo vienotību. Man bija gods būt viņiem līdzās šajā pārbaudījumu laikā.

1969. gadā brālis Miltons Henšels bija priekšsēdētājs starptautiskajā kongresā ”Miers virs zemes”, kas notika Ņujorkā Yankee stadionā, un man kā viņa palīgam bija iespēja ļoti daudz ko mācīties. Tas bija īstajā laikā, jo 1970. gadā Nigērijā, Lagosas pilsētā, tika rīkots starptautiskais kongress ”Cilvēki, pret ko Dievs ir labvēlīgs”. Tā kā kongress tika rīkots neilgi pēc pilsoņu kara, viss noritēja sekmīgi, tikai pateicoties Jehovas svētībai. Tas bija ļoti iespaidīgs notikums, jo programma noritēja 17 valodās un apmeklētāju skaits sasniedza 121 128. Brāļiem Noram un Henšelam, kā arī citiem viesiem, kas ar mūsu organizācijas noīrētām lidmašīnām bija ieradušies no ASV un Lielbritānijas, bija iespēja vērot vienu no skaitliski lielākajiem kristīšanās pasākumiem kopš 33. gada Vasarsvētkiem — tika kristīti 3775 jauni mācekļi! Piedalīšanās šī notikuma organizēšanā, iespējams, bija spraigākais posms manā dzīvē. Sludinātāju skaita pieaugums bija tik straujš, ka to varēja salīdzināt ar sprādzienu.

Vairāk nekā 30 gadu laikā, ko es pavadīju Nigērijā, man bija iespēja reizēm kalpot par ceļojošo pārraugu, kā arī par zonas pārraugu Rietumāfrikā. Misionāri bija ārkārtīgi pateicīgi par to, ka viņiem tika parādīta personiska uzmanība un sniegts uzmundrinājums. Bija ļoti patīkami viņiem apliecināt, ka viņi netiek aizmirsti. Šis darbs man iemācīja to, cik svarīgi ir parādīt brāļiem un māsām personisku interesi. Tā viņiem palīdz turpināt kalpot Jehovam  un gādāt, lai Jehovas organizācija būtu stipra un saliedēta.

Tikai ar Jehovas atbalstu mēs spējām tikt galā ar grūtībām, ko nesa pilsoņu karš un slimības. Jehovas svētības bija skaidri saskatāmas. Orisa pastāstīja: ”Mums abiem vairākas reizes bija malārija. Vienā no reizēm Vudvērts slimnīcā tika ievests bezsamaņā. Man sacīja, ka viņš var neizdzīvot, taču, par laimi, tā nenotika. Atguvis samaņu, viņš slimnieku kopējam, kas nāca viņu apraudzīt, sāka stāstīt par Dieva valstību. Vēlāk mēs ar Vudvērtu devāmies apmeklēt šo vīrieti, lai veicinātu viņa interesi par Bībeli. Viņš pieņēma patiesību un ar laiku kļuva par draudzes vecāko Abā. Arī man izdevās palīdzēt daudziem, pat pārliecinātiem musulmaņiem, kļūt par Jehovas kalpiem. Lielu prieku mums sagādāja tas, ka mēs varējām iepazīt un iemīlēt nigēriešus, viņu kultūru, paražas un valodu.”

Tā bija vēl viena lieta, ko mēs iemācījāmies: lai mēs varētu sekmīgi kalpot svešā zemē, mums bija jāiemīl vietējie brāļi un māsas, lai arī cik ļoti viņu kultūra atšķirtos no mūsējās.

1987. gadā, pēc daudziem Nigērijas Bētelē nokalpotiem gadiem, mēs saņēmām jaunu uzdevumu — mēs tikām norīkoti uz skaisto Karību jūras salu Sentlūsiju. Tā bija ļoti jauka norīkojuma vieta, taču kalpošana tur bija saistīta arī ar jaunām grūtībām. Atšķirībā no Āfrikas, kur vīriešiem mēdza būt vairākas sievas, šeit problēma bija tā, ka pāri dzīvoja kopā neprecējušies. Taču Dieva vārdi pamudināja daudzus mūsu Bībeles skolniekus veikt nepieciešamās izmaiņas.

Tā kā ar gadiem mūsu spēki gāja mazumā, Vadošā padome parūpējās, lai mēs 2005. gadā tiktu pārcelti uz galveno pārvaldi Bruklinā (Ņujorka, ASV). Es joprojām katru dienu pateicos Jehovam par Orisu. 2015. gadā viņu pieveica mūsu visu ienaidnieks, nāve, un es nespēju izteikt, cik lielas sāpes tas man sagādā. Viņa bija lielisks draugs un mīloša sieva. Es viņu ļoti mīlēju visus 68 gadus, ko pavadījām kopā. Mēs sapratām, ka gan laulībā, gan draudzē cilvēks var būt patiesi laimīgs tikai tad, ja viņš ciena vadības principu, labprāt piedod, saglabā pazemību un izpauž gara augļus.

Brīžos, kad izjutām vilšanos vai nomāktību, mēs vērsāmies pie Jehovas un lūdzām viņam palīdzību, lai spētu turpināt viņam kalpot. Mēs ļāvām viņam sevi veidot un redzējām, kā viņš nepārtraukti veic uzlabojumus savā organizācijā. Turklāt labākais vēl ir tikai priekšā! (Jes. 60:17; 2. Kor. 13:11.)

Jehova svētīja manu vecāku un citu brāļu un māsu pūles Trinidādā un Tobāgo, kur, saskaņā ar pēdējiem pārskatiem, 9892 cilvēki ir pievienojušies patiesā Dieva pielūgsmei. Arubā daudzi brāļi un māsas ir stiprinājuši draudzi, pie kuras es kādreiz piederēju. Tagad uz šīs salas ir 14 plaukstošas draudzes. Ja runa ir par Nigēriju, sludinātāju skaits šajā valstī ir pieaudzis līdz varenam pulkam, ko veido 381 398 sludinātāji. Un uz Sentlūsijas salas ir 783 valstības sludinātāji.

Man šobrīd ir pāri 90 gadiem. 92. psalma 15. pantā par tiem, kas ir iedēstīti Jehovas namā, ir teikts: ”Tie nesīs augļus pat sirmā vecumā, tie zels un zaļos.” (LB-2012.) Es esmu ārkārtīgi pateicīgs Jehovam par dzīvi, ko esmu varējis pavadīt, viņam kalpojot. Bagātīgais kristīgais mantojums, ko esmu saņēmis, ir mudinājis mani kalpot Jehovam ar pilnu atdevi. Savā uzticīgajā mīlestībā Jehova man ir ļāvis ”zaļot mūsu Dieva pagalmos”. (Ps. 92:14.)