Es piedzimu 1941. gadā vienkāršā ģimenē, kas dzīvoja Francijas galvaspilsētā Parīzē. Man ļoti patika mācīties, taču 10 gadu vecumā es saslimu ar tuberkulozi, un man bija jāpārtrauc skolas gaitas. Tas mani gaužām apbēdināja. Ārsti man noteica gultas režīmu, lai es nepiepūlētu savas slimās plaušas. Tāpēc es daudzus mēnešus vadīju dienas, lasot kādu vārdnīcu un klausoties Parīzes Universitātes radiopārraides. Kad ārsts man beidzot pateica, ka esmu vesels un varu atgriezties skolā, es biju pārlaimīgs. ”Ārsti ir īsti brīnumdari!” es nodomāju. Kopš tā laika es ilgojos pats ārstēt cilvēkus. Ikreiz, kad tēvs jautāja, par ko es kļūšu, kad būšu izaudzis, es atbildēju, ka būšu ārsts. Medicīna bija tas, kam es vēlējos veltīt savu dzīvi.

Kaut arī mani vecāki bija katoļi, par Dievu es neko daudz nezināju. Manu prātu nodarbināja jautājumi, uz kuriem es nevarēju rast atbildes. Pārliecību, ka dzīvība ir radīta, es ieguvu tikai tad, kad sāku universitātē studēt medicīnu.

Es labi atceros pirmo reizi, kad ar mikroskopu pētīju augu šūnas. Mani dziļi iespaidoja, kā šūnas sastāvdaļas reaģē uz karstumu un aukstumu. Es vēroju, kā citoplazma (viela, kas piepilda šūnu) kontaktā ar sāli saraujas, bet kontaktā ar tīru ūdeni izplešas. Spēja reaģēt uz šādiem un neskaitāmiem citiem kairinājumiem ļauj organismiem pielāgoties dažādām vidēm. Kad aptvēru, cik neticami sarežģīta ir šūna, es sapratu, ka dzīvība nav radusies nejauši.

Otrajā kursā es vēl vairāk pārliecinājos, ka Dievs pastāv. Apgūstot anatomiju, mēs  iepazināmies ar cilvēka apakšdelma uzbūvi un pētījām, kā saliecas un iztaisnojas rokas pirksti. Tas, kā cilvēka rokā ir izvietoti muskuļi, saites un cīpslas, ir īsts inženiertehnikas meistardarbs. Piemēram, manu uzmanību piesaistīja cīpslas, kas piestiprina vienu no apakšdelma muskuļiem pirksta vidējai falangai. Tās sadalās divās daļās, veidojot savienojumus, zem kuriem slīd cīpslas, kas stiepjas līdz pirkstu galiem. Spēcīgi audi tur cīpslas cieši pie pirkstu kauliņiem. Bez šiem mehānismiem roku cīpslas būtu nospriegotas kā stopa stiegra. Es secināju, ka cilvēka ķermeņa uzbūve liecina par apbrīnojamu gudrību.

Kad es uzzināju, kādi procesi noris, nākot pasaulē bērnam, mana apbrīna par to, cik lieliski Radītājs visu ir veidojis, tikai vairojās. Pirms dzimšanas auglis saņem skābekli no mātes organisma caur nabassaiti, tāpēc alveolas (sīki maisveidīgi veidojumi plaušās) ir saplakušas. Grūtniecības beigu posmā alveolās sāk izdalīties īpaša viela — surfaktants. Pēc bērna piedzimšanas reizē ar pirmo ieelpu notiek virkne apbrīnojamu procesu. Jaundzimušā sirdī noslēdzas atvere, un asins plūsma tiek novadīta uz plaušām. Tajā brīdī alveolas, kuru sieniņām surfaktants neļauj salipt, strauji piepildās ar gaisu, un mazulis sāk elpot pats.

Es vēlējos iepazīt personu, kas ir radījusi tādus meistardarbus, tāpēc sāku cītīgi lasīt Bībeli. Mani pārsteidza, kādus likumus par higiēnu Dievs bija iekļāvis bauslībā, ko viņš deva izraēliešiem, kad pirms trīs tūkstoš gadiem ar tiem noslēdza līgumu. Dievs izraēliešiem lika aprakt izkārnījumus, regulāri mazgāties, kā arī izolēt tos, kuriem bija parādījušās lipīgas slimības pazīmes. (3. Moz. 13:50; 15:11; 5. Moz. 23:13.) Bībelē ir runāts par tādām niansēm saistībā ar slimību izplatīšanos, kuras zinātnieki atklāja tikai pirms kādiem 150 gadiem. Savukārt likumi par dzimumdzīves higiēnu, kuri lasāmi 3. Mozus grāmatā, sargāja visas izraēliešu tautas veselību. (3. Moz. 12:1—6; 15:16—24.) Es secināju, ka Radītājs, dodams šos likumus, gādāja par izraēliešu labklājību, un viņš svētīja tos, kas šos likumus ievēroja. Manī nostiprinājās pārliecība, ka Bībeli ir iedvesmojis Dievs, taču viņa vārds man tolaik nebija zināms.

Studiju gados es iepazinos ar skaistu meiteni, vārdā Lidija, un viņā iemīlējos. 1965. gadā mēs apprecējāmies. Tajā laikā es vēl mācījos universitātē. 1971. gadā mums jau bija trīs bērni, bet ar laiku piedzima vēl trīs. Lidija man vienmēr ir bijis nenovērtējams atbalsts gan ģimenē, gan darbā.

Trīs gadus es nostrādāju slimnīcā, bet tad atvēru pats savu ārsta praksi. Drīz vien pie manis ieradās laulātais pāris, kuru es pieminēju sākumā. Tajā brīdī, kad es grasījos izrakstīt vīram recepti, sieva ieteicās: ”Dakter, lūdzu, tikai tādas zāles, kuras būtu bez asinīm!” Es biju dziļi pārsteigts: ”Tiešām? Kāpēc?” Viņa paskaidroja: ”Mēs esam Jehovas liecinieki.” Es nekad nebiju dzirdējis  ne par Jehovas lieciniekiem, ne par viņu nostāju asins jautājumā. Sieviete izņēma no somas Bībeli un parādīja pantus, kas pamato, kāpēc viņi nepiekrīt asins lietošanai. (Ap. d. 15:28, 29.) Pēc tam viņa un viņas vīrs man pastāstīja, ko paveiks Dieva valstība, — viņi darīja zināmu, ka Dieva izveidotajā jaunajā pasaulē vairs nebūs ciešanu, slimību un nāves. (Atkl. 21:3, 4.) ”Tas, ko jūs stāstāt, man atsauc atmiņā manu bērnības dienu sapni!” es izsaucos. ”Es kļuvu par ārstu tāpēc, ka gribēju novērst cilvēku ciešanas.” Es biju tādā sajūsmā, ka mēs norunājām pusotru stundu. Kad vīrs un sieva devās projām, es savā sirdī vairs nebiju katolis. Es biju uzzinājis, ka Radītājam, ko es tik ļoti apbrīnoju, ir vārds — viņu sauc Jehova.

Šie abi Jehovas liecinieki vēl trīs reizes ieradās vizītē pie manis, un ikreiz mēs runājāmies vairāk nekā stundu. Es viņus uzaicināju pie sevis uz mājām, lai mums būtu vairāk laika apspriest Bībeli. Lidija labprāt pievienojās Bībeles nodarbībām, bet viņa nevarēja piekrist, ka dažas katoļu mācības nav pareizas. Tāpēc es palūdzu, lai pie mums atnāk katoļu priesteris. Mēs ar viņu līdz vēlai naktij pārrunājām baznīcas mācības, izmantojot tikai un vienīgi Bībeli. Šī saruna pārliecināja Lidiju, ka tas, ko māca Jehovas liecinieki, ir patiesība. Mēs abi dziļi iemīlējām Dievu Jehovu un 1974. gadā kristījāmies.

Kad es uzzināju, ko Dievs ir iecerējis paveikt cilvēces labā, mainījās manas prioritātes. Mums abiem ar Lidiju par galveno dzīvē kļuva kalpošana Jehovam. Mēs nolēmām audzināt bērnus pēc Bībeles normām. Mēs mācījām bērniem mīlēt Dievu un tuvāko. Dzīve saskaņā ar šiem principiem mūs visus ļoti saliedēja. (Mat. 22:37—39.)

Mums bieži liek pasmaidīt tas, kādu iespaidu uz bērniem atstāja mūsu vienprātība dažādos jautājumos. Viņi zināja, ka Jēzus vārdi: ”Lai jūsu ”jā” nozīmē ”jā” un jūsu ”nē” — ”nē”,” — mūsu mājā ir likums. (Mat. 5:37.) Reiz Lidija vienai no mūsu meitām, kurai tobrīd bija 17 gadu, neļāva kaut kur doties kopā ar citiem jauniešiem. Kāda meitene ierosināja: ”Ja mamma neļauj, paprasi tētim!” Bet mūsu meita atbildēja: ”Nav jēgas! Viņi visā ir vienisprātis.” Visi seši bērni skaidri zināja: ja ir runa par Bībeles principiem,  mūsu domas vienmēr sakrīt. Mums ir neizsakāms prieks, ka bērni ir izauguši par dievbijīgiem cilvēkiem, kas kopā ar savām ģimenēm kalpo Jehovam.

Patiesības ietekmē manas prioritātes bija mainījušās, un ārsta darbs man vairs nebija galvenais dzīvē, tomēr es varēju likt lietā savas zināšanas un prasmes, lai rūpētos par citu Dieva kalpu veselību. Tāpēc es sāku brīvprātīgā kārtā sniegt ārsta pakalpojumus Parīzes Bēteles darbiniekiem. Vēlāk Bētele tika pārcelta uz Luvjē, un es sāku braukt uz turieni. Nu jau gandrīz 50 gadu es kalpoju Jehovam šādā īpašā veidā. Pa šiem gadiem es esmu iedraudzējies ar daudziem Bēteles darbiniekiem. Dažiem no viņiem jau ir pāri 90. Reiz es pieredzēju jauku pārsteigumu: sarunā ar kādu divdesmitgadīgu brāli, kas nesen bija sācis kalpot Bētelē, noskaidrojās, ka es biju tas ārsts, kas bija palīdzējis viņam nākt pasaulē.

Gadu gaitā man ir bijusi izdevība vērot, kā Jehova ar savas organizācijas starpniecību vada un sargā savus kalpus, un tas ir padziļinājis manu mīlestību pret mūsu debesu Tēvu. 20. gadsimta 80. gadu sākumā Jehovas liecinieku Vadošā padome Amerikas Savienotajās Valstīs organizēja dažādus pasākumus, kuru mērķis bija nodrošināt labu komunikāciju starp Jehovas lieciniekiem un ārstiem.

1988. gadā Vadošā padome Bētelē izveidoja slimnīcu informēšanas dienestu. Sākotnēji tas pārraudzīja Amerikas Savienotajās Valstīs izveidotās komitejas saziņai ar slimnīcām. Šo komiteju uzdevums ir vajadzības gadījumā palīdzēt mūsu ticības biedriem atrast mediķus, kas ir gatavi ārstēt bez asins izmantošanas. Komitejas saziņai ar slimnīcām vēlāk sāka darboties visā pasaulē, arī Francijā. Mani saviļņo tas, kā Jehovas organizācija rūpējas par kristiešiem, kam ir vajadzīga palīdzība.

Kādreiz es biju vēlējies veltīt savu dzīvi medicīnai. Bet, kad es izvērtēju savas prioritātes, es sapratu, ka garīgā dziedināšana ir svarīgāka par fizisko — ka pats galvenais ir palīdzēt cilvēkiem iegūt labas attiecības ar Dievu Jehovu, kas ir dzīvības avots. Pēc manas došanās pensijā mēs ar Lidiju kļuvām par pionieriem un ik mēnesi daudz stundu pavadījām, sludinādami labo vēsti par Dieva valstību. Mēs joprojām sludināšanā darām visu, kas ir mūsu spēkos.

Iespēju robežās es joprojām palīdzu tiem, kas ir saslimuši. Bet es apzinos, ka pat vislabākais ārsts nevar izārstēt jebkuru slimību vai novērst nāvi. Tāpēc es gaidu laiku, kad vairs nebūs ne sāpju, ne slimību, ne nāves. Dieva izveidotajā jaunajā pasaulē, kas ir jau pavisam tuvu, es visu mūžību varēšu aizvien labāk iepazīt Dieva meistardarbus, starp kuriem ir arī apbrīnojami radītais cilvēks. Mans bērnu dienu sapnis tagad ir piepildījies tikai daļēji, bet es esmu pārliecināts, ka nākotnē tas piepildīsies pilnībā, turklāt vēl lielākā mērā, nekā es biju iedomājies.