Rehabeāma tēvs bija ķēniņš Salamans, kas 40 gadus valdīja Izraēlā. (1. Ķēn. 11:42.) Salamans nomira 997. gadā p.m.ē. Pēc tēva nāves Rehabeāms devās uz Sihemu, kas atradās ziemeļos no Jeruzālemes, lai tiktu svaidīts par ķēniņu. (2. Laiku 10:1.) Ļoti iespējams, viņš bija nobažījies, ka viņam jākļūst par ķēniņu pēc Salamana, kas bija pazīstams ar savu neparasto gudrību. Visticamāk, Rehabeāms nenojauta, ka pavisam drīz tiks pārbaudīta viņa spēja risināt sarežģītas situācijas.

Izraēlieši jutās apspiesti un tāpēc sūtīja pie Rehabeāma savus pārstāvjus, lai atklāti pastāstītu par savām raizēm: ”Tavs tēvs mums ir uzlicis smagu jūgu; tad nu atvieglini tu grūto kalpošanu un smago jūgu, ko viņš mums uzlicis, un tad mēs tev kalposim!” (2. Laiku 10:3, 4.)

Rehabeāms bija grūtas izvēles priekšā. Ja viņš izpildītu tautas lūgumu, viņam, viņa tuviniekiem un galma ļaudīm varbūt būtu jāatsakās no dažām greznībām. Turpretī tad, ja Rehabeāms noraidītu tautas lūgumu, tā varētu pret viņu sadumpoties. Kā viņš rīkojās? Sākumā jaunais ķēniņš vērsās pie vecākiem padomdevējiem, kas bija kalpojuši Salamanam. Tomēr pēc tam viņš meklēja padomu pie saviem vienaudžiem. Rehabeāms izlēma rīkoties saskaņā ar vienaudžu padomu un izturēties pret tautu skarbi. Viņš tai sacīja: ”Es padarīšu smagu jūsu jūgu, un es tam vēl ko pielikšu klāt; mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar dzeloņainām pātagām!” (2. Laiku 10:6—14.)

Ko mēs varam mācīties no šī notikuma? To, ka ir gudri uzklausīt vecāku cilvēku, it īpaši garīgi nobriedušu cilvēku, ieteikumus. Tā kā viņi ir ilgi kalpojuši Jehovam un viņiem ir liela dzīves pieredze, šādi kristieši var saskatīt, kāds var būt noteiktas rīcības iznākums, un dot mums labu padomu. (Īj. 32:7.)

Lai apspiestu dumpiniekus, Rehabeāms sapulcināja karaspēku. Bet notikumos iejaucās Jehova,  un ar pravieša Šemajas starpniecību viņš Rehabeāmam paziņoja: ”Jums nebūs iet uzbrukumā, un jums nav jākaro ar saviem brāļiem, Israēla bērniem; atgriezieties ikviens savā namā, jo šī lieta no Manis ir nākusi.” (1. Ķēn. 12:21—24.) *

Nedoties uzbrukumā? Nav grūti iedomāties, ka šāds norādījums varēja satraukt Rehabeāmu. Ko tauta domātu par ķēniņu, kas bija draudējis sodīt savus padotos ar ”dzeloņainām pātagām”, bet jau pēc neilga laika būtu piekāpies atklātam dumpim? (Salīdzināt 2. Laiku 13:7.) Tomēr ķēniņš un viņa karaspēks ”paklausīja Tā Kunga vārdam” un devās mājup, ”kā Tas Kungs bija teicis”.

Ko mēs varam no tā mācīties? Ir gudri paklausīt Dievam arī tad, ja tas var izraisīt negatīvu attieksmi no citu puses vai pat izsmieklu. Paklausība Dievam ļauj iemantot viņa labvēlību un saņemt svētības. (5. Moz. 28:2.)

Kas ar Rehabeāmu notika tālāk? Viņš paklausīja Dieva norādījumam neuzbrukt jaunizveidotajai valstij un veltīja savus spēkus pilsētu būvniecībai Jūdas un Benjamīna cilšu teritorijā, pār kurām viņš joprojām valdīja. Viņš ”padarīja ļoti stipras” vairākas savas valsts pilsētas. (2. Laiku 11:5—12.) Kas ir vēl svarīgāk — kādu laiku viņš turējās pie Jehovas likumiem. Laikā, kad desmit cilšu valsts Izraēla, kurā valdīja Jerobeāms, grima elkdievībā, daudzi tās iedzīvotāji devās uz Jeruzālemi, lai atbalstītu Rehabeāmu un patiesā Dieva pielūgsmi. (2. Laiku 11:16, 17.) Paklausība Jehovam nostiprināja Rehabeāma varu.

Kad Rehabeāma vara bija nostiprinājusies, viņš izdarīja kaut ko negaidītu. Viņš pārstāja ievērot Jehovas likumus un sāka pielūgt viltus dievus. Kāpēc viņš tā rīkojās? Vai Rehabeāmu bija ietekmējusi viņa māte, kas bija amoniete? (1. Ķēn. 14:21.) Lai arī kāds būtu viņa rīcības iemesls, tauta sekoja viņa sliktajai priekšzīmei. Tāpēc Jehova pieļāva, ka Ēģiptes valdnieks Šīšaks ieņem vairākas Jūdejas pilsētas, kaut arī Rehabeāms tās bija pamatīgi nostiprinājis. (1. Ķēn. 14:22—24; 2. Laiku 12:1—4.)

Situācija pasliktinājās, kad Šīšaks nonāca līdz Jeruzālemei, no kuras Rehabeāms valdīja. Tad pravietis Šemaja Rehabeāmam un Jūdejas vadoņiem paziņoja Dieva vēsti: ”Jūs esat Mani atstājuši, tāpēc Es arī jūs tagad esmu atstājis Šīšaka rokā.” Kā Rehabeāms rīkojās, izdzirdējis šos vārdus? Bībelē rakstīts: ”Tad Israēla vadoņi un pats ķēniņš pazemojās un sacīja: ”Tas Kungs ir taisns!”” Rehabeāma attieksmes dēļ Jehova viņu izglāba un neļāva nopostīt Jeruzālemi. (2. Laiku 12:5—7, 12.)

Rehabeāms turpināja valdīt dienvidu valstī Jūdejā. Pirms nāves viņš dāsni apdāvināja savus daudzos dēlus, acīmredzot, lai mazinātu iespēju, ka tie varētu sadumpoties pret savu brāli Abiju, kam bija jākļūst par nākamo ķēniņu. (2. Laiku 11:21—23.) Šādi Rehabeāms apliecināja zināmu spriestspēju un gudrību — īpašības, kuru viņam agrāk bija trūcis.

Kaut arī Rehabeāms bija darījis kaut ko labu, viņš neieguva Dieva labvēlību. Bībelē par viņu ir teikts: ”Viņš darīja ļaunu.” Kāpēc tā? ”Jo viņa sirds nebija pastāvīga To Kungu meklēt.” (2. Laiku 12:14.)

Kā redzams, reizēm Rehabeāms bija paklausīgs Dievam un darīja to, kas nāca par labu Jehovas tautai. Taču Rehabeāms nebija attīstījis tuvas attiecības ar Jehovu un stipru vēlēšanos iepriecināt viņu. Tāpēc viņš sāka rīkoties nepareizi un pielūdza viltus dievus. Var rasties jautājumi: ”Vai tad, kad Rehabeāms pieņēma Dieva pārmācību, viņš rīkojās galvenokārt citu iespaidā? Vai arī uz to viņu mudināja patiesa nožēla un vēlēšanās būt patīkamam Dievam?” (2. Laiku 11:3, 4; 12:6.) Ar laiku Rehabeāms atkal sāka darīt to, kas ir slikts. Cik gan ļoti viņš atšķīrās no sava vectēva, ķēniņa Dāvida! Lai gan arī Dāvids bija pieļāvis kļūdas, viņš bija pazīstams kā cilvēks, kas mīlēja Jehovu, no sirds nožēloja savus grēkus un bija pilnībā nodevies Jehovas pielūgsmei. (1. Ķēn. 14:8; Ps. 51:3, 19; 63:2.)

 Mēs varam mācīties kaut ko ļoti būtisku. Ir slavējami, ja cilvēks gādā par savu ģimeni un dara citus labus darbus. Tomēr, lai iemantotu Jehovas labvēlību, mums pirmām kārtām ir jāatbalsta tīrā pielūgsme un jāveido ciešas attiecības ar viņu.

Lai spētu to darīt, mums ir jāattīsta dziļa mīlestība pret Jehovu. Līdzīgi kā ugunī pastāvīgi jāpieliek malka, lai tā neapdzistu, mums ir regulāri jāiedziļinās Bībelē, jāpārdomā lasītais un neatlaidīgi jālūdz Dievs, lai mūsu mīlestība pret viņu vienmēr būtu dzīva. (Ps. 1:2; Rom. 12:12.) Mīlestība pret Jehovu mūs mudinās vienmēr rīkoties tā, kā viņam būtu patīkami. Tāpat vajadzības gadījumā tā mūs mudinās no sirds nožēlot savus pārkāpumus. Tad, pretēji Rehabeāmam, mēs spēsim nelokāmi atbalstīt patiesā Dieva pielūgsmi. (Jūd. 20, 21.)