MĒS visi ticam, ka Jehova šajās ”pēdējās dienās” vada un garīgā ziņā uztur savu tautu. (2. Tim. 3:1.) Taču no mums katra paša ir atkarīgs, vai mēs būsim viņam paklausīgi. Mūsu situācija līdzinās tai, kādā atradās izraēlieši, kad viņi klejoja pa tuksnesi. Kad viņi dzirdēja taures skaņu, viņiem bija jārīkojas.

Jehova bija licis Mozum izkalt no sudraba divas taures ”draudzes sasaukšanai un nometnes pacelšanai”. (4. Moz. 10:2.) Priesteriem taures bija jāpūš dažādos veidos, tā norādot, kāda rīcība attiecīgajā reizē no tautas tika gaidīta. (4. Moz. 10:3—8.) Arī mūsdienās Dieva tauta saņem vadību vairākos veidos. Apskatīsim trīs no tiem un salīdzināsim tos ar taures saucieniem seno izraēliešu laikā. 1) Jehovas kalpi tiek aicināti uz lielām sapulcēm, 2) draudzes vecākie saņem apmācību un 3) draudzēs tiek veiktas organizatoriskas izmaiņas.

Kad Jehova vēlējās, lai visa tauta sapulcētos pie saiešanas telts ieejas tās austrumu pusē, priesteri pūta abas taures. (4. Moz. 10:3.) Visas ciltis, kas četrās vienībās bija apmetušās ap saiešanas telti, dzirdēja šo skaņu. Tie, kas bija apmetušies tuvu ieejai, visticamāk, varēja ierasties dažu minūšu laikā. Citi atradās tālāk, un viņiem ierašanās, domājams, prasīja vairāk laika un pūļu. Taču jebkurā gadījumā Jehova vēlējās, lai visi sapulcētos un dzirdētu viņa norādījumus.

Mūsdienās vairs nav jāpulcējas pie saiešanas telts, tomēr arī mēs tiekam aicināti uz lielām Dieva kalpu sapulcēm. Pie tām pieder reģionālie kongresi un citi īpaši pasākumi, kuros mēs saņemam svarīgu informāciju un vadību. Jehovas tautai visā pasaulē ir vienota izglītības programma. Tāpēc visi, kas atsaucas uz šiem aicinājumiem, izjūt vienotību un prieku. Dažiem ir jāmēro garāks ceļš nekā citiem. Taču visi, kas uz šiem pasākumiem ierodas, piekrīt, ka tas ir pūļu vērts.

Ko var teikt par tiem, kas pieder pie grupām nomaļos apvidos, tālu no lielu sapulču norises vietām? Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, daudzi, kas ir šādās grupās, var gūt labumu no lielām sapulcēm un pat justies kā to daļa. Piemēram, kādā reizē, kad galvenās pārvaldes pārstāvis apmeklēja filiāli Beninā, programma tika pārraidīta uz Arlitu, kādu Nigēras raktuvju pilsētu Sahāras tuksnesī. To noskatīties atnāca 21 cilvēks — brāļi, māsas un ieinteresētie. Kaut arī viņi bija ļoti tālu no tiem, kuri — kopskaitā 44 131 — sapulci klausījās klātienē, viņi jutās  ar tiem vienoti. Kāds brālis rakstīja: ”Mēs no sirds dziļumiem vēlamies jums pateikties par šī pasākuma pārraidīšanu. Tas kārtējo reizi apliecināja, cik ļoti jūs mīlat mūs.”

Kad tauri pūta tikai viens no izraēliešu priesteriem, uz sapulci bija jāierodas vienīgi vadoņiem, kuriem bija ”pakļauti vīru tūkstoši”. (4. Moz. 10:4.) Tā viņi varēja saņemt no Mozus informāciju un apmācību. Tas viņiem palīdzēja veikt pienākumus, kas viņiem katram savā ciltī bija jāpilda. Ja jūs būtu viens no šiem vadoņiem, vai gan jūs nedarītu visu iespējamo, lai būtu klāt šādās sapulcēs?

Mūsdienās draudzes vecākie nav vadoņi. Un viņi neuzkundzējas ganāmpulkam, ko Dievs ir nodevis viņu gādībā. (1. Pēt. 5:1—3.) Taču viņi dara visu, ko spēj, lai ganītu Dieva ganāmpulku. Tāpēc viņi labprāt atsaucas uz aicinājumiem saņemt papildu apmācību, piemēram, valstības kalpošanas kursos. Šādu mācību laikā draudzes vecākie apgūst to, kā vēl labāk rūpēties par draudzes lietām. Iznākumā visi garīgā ziņā ir ieguvēji. Pat tad, ja jūs neesat apmeklējuši šādus kursus, jūs tik un tā gūstat no tiem labumu, jo brāļi, kas tos apmeklē, liek lietā uzzināto, palīdzot visai draudzei.

Reizēm izraēliešu priesteri pūta taures, radot trauksmes skaņu. Tas signalizēja, ka Jehova vēlas, lai visa nometne dotos ceļā. (4. Moz. 10:5, 6.) Nometnes pārvietošana bija ļoti labi organizēta, tomēr tā no visiem prasīja pūles. Dažiem šādās reizēs varēja rasties pretrunīgas izjūtas. Kāpēc tā?

Daļai izraēliešu, iespējams, šķita, ka aicinājumi pārcelties izskan pārāk bieži vai pārāk negaidīti. Bībelē teikts: ”Ja mākonis.. kavējās pār mājokli, virs tā palikdams, tad arī Israēla bērni mita savās teltīs un necēlās.” Reizēm ”mākonis palika tikai no vakara līdz rītam”. Citreiz pārcelties nevajadzēja ”divas dienas vai pat mēnesi, vai vēl ilgāk”. (4. Moz. 9:21, 22.) Un cik reižu nometne pārcēlās? 4. Mozus grāmatas 33. nodaļā ir minētas kādas 40 vietas, kur izraēlieši apmetās.

Reizēm daļai izraēliešu bija iespēja apmesties vietā, kur bija ēna. Tas noteikti bija patīkami, ceļojot ”cauri visam lielajam un briesmīgajam tuksnesim”. (5. Moz. 1:19.) Tāpēc viņiem būtu varējis rasties kārdinājums domāt, ka kārtējā pārcelšanās būs izmaiņas uz slikto pusi.

Kad izraēliešu nometne sāka pārvietoties, dažām ciltīm vajadzēja pacietību, lai sagaidītu savu kārtu. Visi dzirdēja tauru skaņu, bet ne visi varēja doties ceļā vienā un tajā pašā brīdī. Pirmais tauru sauciens norādīja, ka ceļā ir jādodas ciltīm, kas bija apmetušās nometnes austrumos, — Jūdas, Isašara un Zebulona ciltīm. (4. Moz. 2:3—7; 10:5, 6.) Kad tās bija aizgājušas, taures tika pūstas otrreiz, un tas norādīja, ka ir pienākusi kārta trim ciltīm, kas bija apmetušās dienvidu pusē. Priesteri turpināja šādi pūst taures, līdz ceļā bija devusies visa nometne.

Varbūt jums ir bijušas dalītas jūtas par kādām organizatoriskām izmaiņām. Iespējams, jums kādā brīdī šķita, ka izmaiņu ir bijis pārāk daudz. Vai arī jums patika tas, kā kaut kas bija organizēts līdz tam, un tāpēc jūs nevēlējāties, lai tas tiktu mainīts. Lai kā arī būtu, jums, iespējams, nebija viegli pielāgoties izmaiņām un tas prasīja laiku. Tomēr, ja mēs pūlamies reaģēt pareizā veidā, mēs, domājams, saskatīsim, ka izmaiņas ir uz labu un ka Jehova mūs svētī.

Mozus laikā Jehova vadīja miljoniem vīriešu, sieviešu un bērnu cauri tuksnesim. Bez viņa rūpēm un vadības tie nebūtu izdzīvojuši. Mūsdienās Jehova mūs vada cauri šīs ļaunās pasaules pēdējām dienām. Viņš mums palīdz palikt tuvu sev un saglabāt stipru ticību. Tāpēc būsim apņēmības pilni paklausīt Jehovam, tāpat kā, dzirdot taures skaņu, to darīja izraēlieši.