1., 2. a) Ko jūs jūtat, pārdomādami Jēzus dzīvi un kalpošanu? b) Kas ir aplūkots šajā rakstā?

 JA IR nomiris mums tuvs cilvēks, mēs ļoti skumstam pēc viņa. Sākumā, domājot par viņa dzīves pēdējām dienām, kurās, viņš, iespējams, cieta mokas, mēs izjūtam skaudras sāpes. Bet ar laiku tās atkāpjas, un mēs labprāt gremdējamies atmiņās par to, ko šis cilvēks mums ir iemācījis, ko viņš ir paveicis vai kā viņš mūs ir stiprinājis un uzmundrinājis.

² Līdzīgi ir, kad mēs lasām par Jēzu. Mums ir ļoti sāpīgi lasīt par Jēzus ciešanām un nāvi. Bet, tuvojoties Atceres vakaram, mēs cenšamies atvēlēt laiku, lai pārdomātu Jēzus izpirkuma upura nozīmi. (1. Kor. 11:24, 25.) Mēs labprāt domājam par visu, ko Jēzus teica un darīja, dzīvodams uz zemes, kā arī par to, ko viņš dara tagad un ko viņš cilvēku labā darīs drīzā nākotnē. Kad mēs saprotam, cik dziļa ir viņa mīlestība pret mums, mēs vēlamies atbildēt ar to pašu. Šajā rakstā ir runa par to, kā ir jāizpaužas mūsu mīlestībai pret Jēzu.

3. Kāpēc mēs esam pateicīgi par Jēzus doto izpirkumu?

³ Pārdomas par Jēzus dzīvi un nāvi mums liek justies pateicīgiem viņam. Jēzus citiem stāstīja, ko paveiks Dieva valstība, un mēs esam pateicīgi, ka viņš to ir darījis  zināmu. Mēs augstu vērtējam Jēzus doto izpirkumu, jo tas ļauj veidot ciešas attiecības gan ar Jēzu, gan ar Jehovu. Tiem, kas tic Jēzum, ir arī cerība dzīvot mūžīgi un atkal satikt tuviniekus, kas ir aizmiguši nāves miegā. (Jāņa 5:28, 29; Rom. 6:23.) Šīs svētības mēs nevaram nopelnīt ne ar kādiem darbiem, un mēs nekad nespēsim Dievam un Kristum atlīdzināt par visu, ko viņi ir darījuši mūsu labā. (Rom. 5:8, 20, 21.) Taču mēs viņiem varam apliecināt savu dziļo pateicību.

4. Kā Marija Magdalēna apliecināja Jēzum pateicību par to, ko viņš bija darījis viņas labā? (Sk. attēlu.)

⁴ Bībelē var lasīt par kādu ebreju sievieti, vārdā Marija Magdalēna. Viņa smagi cieta, jo viņu mocīja septiņi dēmoni. Droši vien viņa bija izmisusi. Bet, kad Jēzus viņu atbrīvoja no dēmonu ietekmes, viņa bija bezgala pateicīga. Tāpēc viņa kļuva par Jēzus sekotāju un veltīja laiku, spēkus un līdzekļus, lai atbalstītu Jēzu. (Lūk. 8:1—3.) Marija bija dziļi pateicīga Jēzum par to, ko viņš ir paveicis viņas labā, tomēr viņa acīmredzot nezināja, ka drīz Jēzus viņas un visu pārējo cilvēku labā izdarīs kaut ko daudz svarīgāku. Jēzus grasījās atdot savu dzīvību, ”lai neviens, kas viņam tic, neietu bojā, bet iegūtu mūžīgu dzīvi”. (Jāņa 3:16.) Marija izpauda savu pateicību, būdama uzticīga Jēzus sekotāja. Kad Jēzus bija piesists pie moku staba, turpat blakus stāvēja Marija, un tas bija emocionāls atbalsts kā Jēzum, tā citiem. (Jāņa 19:25.) Pēc Jēzus nāves Marija kopā ar vēl divām sievietēm atnesa uz Jēzus kapavietu smaržvielas, lai ieziestu ar tām mirušo Jēzu. (Marka 16:1, 2.) Marijas uzticība Jēzum dāsni atalgojās — viņa sastapa augšāmcelto Jēzu un ar to sarunājās. Tāda godpilna iespēja bija tikai dažiem Jēzus mācekļiem. (Jāņa 20:11—18.)

5. Kā mēs varam apliecināt pateicību Jehovam un Jēzum?

 ⁵ Arī mēs varam apliecināt pateicību Jehovam un Jēzum par visu, ko viņi ir darījuši mūsu labā, un viens no veidiem, kā to darīt, ir veltīt laiku, spēkus un līdzekļus kalpošanai. Piemēram, mēs varētu piedalīties teokrātisko ēku būvniecībā un tehniskajā apkopē.

6. Kāpēc var apgalvot, ka izpirkums ir dāvana ikvienam no mums personiski?

⁶ Kad mēs saprotam, cik dziļa ir Jehovas un Jēzus mīlestība pret mums, mēs vēlamies atbildēt ar to pašu. (1. Jāņa 4:10, 19.) Mūsu mīlestība pret Jehovu un Jēzu aug, kad mēs aptveram, ka Jēzus ir miris arī par mums personiski. To saprata apustulis Pāvils, tāpēc viņš savā vēstulē galatiešiem rakstīja: ”Dieva Dēls.. mani ir mīlējis un atdevis sevi par mani.” (Gal. 2:20.) Jēzus nomira par ikvienu no mums, tāpēc Jehova mūs ir vilcis pie sevis, lai mēs varētu būt viņa draugi. (Jāņa 6:44.) Vai nav brīnišķīgi, ka Jehova ikvienā no mums ir saskatījis kaut ko labu un ka viņš ir atdevis pašu dārgāko, lai mūs varētu saukt par saviem draugiem? Vai gan tas nevairo mūsu mīlestību pret Jehovu un Jēzu? Mums ir jāpadomā, ko mēs varam darīt, lai būtu redzams, ka mēs viņus mīlam.

7. Kāds ir viens no veidiem, kā mēs varam izpaust savu mīlestību pret Jehovu un Jēzu, kā redzams attēlā? (2. Korintiešiem 5:14, 15; 6:1, 2.)

⁷ Mīlestība pret Dievu un Kristu mūs mudina mīlēt citus cilvēkus. (Nolasīt 2. Korintiešiem 5:14, 15; 6:1, 2.) Dedzīga labās vēsts sludināšana ir viens no veidiem, kā mēs izpaužam savu mīlestību pret cilvēkiem. Mēs cenšamies uzrunāt  ikkatru, lai kāda būtu viņa tautība, ādas krāsa, materiālais vai sociālais stāvoklis, jo Jehova ”grib, lai visdažādākie cilvēki tiktu izglābti un pilnībā iepazītu patiesību”. (1. Tim. 2:4.)

8. Kā mēs varam izrādīt mīlestību saviem brāļiem un māsām?

⁸ Par mīlestību pret Dievu un Kristu liecina arī mūsu mīlestība pret garīgajiem brāļiem un māsām. (1. Jāņa 4:21.) Mēs interesējamies par viņiem un grūtībās viņus atbalstām. Mēs mierinām tos, kas ir zaudējuši kādu tuvinieku, apciemojam tos, kas saslimuši, un cenšamies uzmundrināt nomāktos. (2. Kor. 1:3—7; 1. Tes. 5:11, 14.) Mēs lūdzam Jehovu par viņiem, jo zinām: ”Taisna cilvēka karstajai lūgšanai ir liels spēks.” (Jēk. 5:16.)

9. Kā vēl mēs pierādām, ka mīlam ticības biedrus?

⁹ Mēs pierādām, ka mīlam ticības biedrus, ja pūlamies uzturēt ar viņiem draudzīgas attiecības. Jehova ir rādījis vislabāko priekšzīmi, kā piedot citiem, un mums jāmācās no viņa. Tā kā viņš ir ļāvis, ka viņa Dēls nomirst par cilvēku grēkiem, mums no visas sirds būtu jācenšas piedot brāļiem un māsām, kas ir grēkojuši pret mums. Mēs nedrīkstam būt tādi kā nelietīgais kalps, par ko Jēzus stāstīja vienā no savām līdzībām. Kungs šim kalpam bija atlaidis milzīgu parādu, bet tas negribēja atlaist cita kalpa parādu, kas bija nesalīdzināmi mazāks. (Mat. 18:23—35.) Ja mums ar kādu kristieti ir radušās domstarpības, mums būtu jāuzņemas iniciatīva un jāsalabst ar viņu pirms Atceres vakara. (Mat. 5:23, 24.) Tāda rīcība liecinātu par dziļu mīlestību pret Jehovu un Jēzu.

10., 11. Kā draudzes vecākie var apliecināt, ka mīl Jehovu un Jēzu? (1. Pētera 5:1, 2.)

¹⁰ Kā draudzes vecākie apliecina, ka mīl Jehovu un Jēzu? Piemēram, viņi gādā par Jēzus avīm. (Nolasīt 1. Pētera 5:1, 2.) To, cik tas ir svarīgi, Jēzus uzsvēra sarunā ar apustuli Pēteri. Iepriekš Pēteris trīs reizes bija noliedzis, ka pazīst Jēzu. Kad Jēzus pēc augšāmcelšanas Pēterim jautāja: ”Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli?”, Pēteris, bez šaubām, karsti vēlējās pierādīt Jēzum savu mīlestību pret viņu. Jēzus sacīja: ”Gani manas aitiņas!” (Jāņa 21:15—17.) Visu atlikušo mūžu Pēteris rūpējās par sava kunga avīm, tā pierādīdams, ka mīl Jēzu.

¹¹ Draudzes vecākie, kā jūs jo īpaši laikā pirms un pēc Atceres vakara varat parādīt, ka apzināties Jēzus norādījuma svarīgumu? Jūs to varat parādīt, cītīgi veikdami draudzes ganu darbu un palīdzēdami neaktīvajiem sludinātājiem atgriezties pie Jehovas. (Eceh. 34:11, 12.) Interesējieties arī par Bībeles skolniekiem un cilvēkiem, kas pirmo reizi ir atnākuši uz Atceres vakaru, lai ikviens justos gaidīts! Mēs ceram, ka arī viņi kļūs par Jēzus mācekļiem.

12. Kā Jēzus vārdi, ko viņš teica savas nāves priekšvakarā, vairo mūsu drosmi? (Jāņa 16:32, 33.)

¹² Savas nāves priekšvakarā Jēzus sacīja mācekļiem: ”Pasaulē jums būs ciešanas, bet esiet drosmīgi! Es pasauli esmu uzvarējis.” (Nolasīt Jāņa 16:32, 33.) Kur Jēzus smēlās drosmi, kas viņam palīdzēja palikt uzticīgam Jehovam līdz nāvei? Viņš paļāvās uz Jehovu.  Jēzus zināja, ka viņa sekotāji sastapsies ar līdzīgiem pārbaudījumiem, tāpēc lūdza, lai Jehova tos sargātu. (Jāņa 17:11.) Apziņa, ka Jehova mūs sargā, mums dod drosmi, jo viņš ir varenāks par jebkuru no mūsu ienaidniekiem. (1. Jāņa 4:4.) Viņš redz visu. Mēs esam pārliecināti, ka tad, ja paļausimies uz Jehovu, mēs spēsim pārvarēt bailes un rīkoties drosmīgi.

13. Kas liecina, ka Jāzeps no Arimatijas iemācījās pārvarēt bailes?

¹³ Viens no cilvēkiem, kas iemācījās pārvarēt bailes, bija Jāzeps no Arimatijas. Viņam ebreju sabiedrībā bija cienījams stāvoklis. Viņš bija sinedrija — jūdu augstākās tiesas — loceklis. Taču Jēzus kalpošanas laikā Jāzeps nebija drosmīgs. Kā rakstīja apustulis Jānis, Jāzeps ”bija Jēzus māceklis, bet tikai slepenībā, jo baidījās no jūdiem”. (Jāņa 19:38.) Jāzepu interesēja vēsts par Dieva valstību, bet viņš slēpa, ka tic Jēzum. Viņš droši vien baidījās, ka zaudēs savu augsto stāvokli sabiedrībā. Bet kas notika pēc Jēzus nāves? Bībelē teikts, ka Jāzeps, beidzot ”saņēmis drosmi, devās pie Pilāta un lūdza atļauju apglabāt Jēzu”. (Marka 15:42, 43.) Nu viņš vairs neslēpa, ka ir Jēzus sekotājs.

14. Kā mums jārīkojas, ja mūs māc bailes?

¹⁴ Varbūt arī jums tādas bailes nav svešas. Iespējams, jūs kautrējaties skolā vai darbā runāt par savu ticību. Varbūt jūs vilcināties kļūt par sludinātāju vai kristīties tāpēc, ka jūs uztrauc, ko par jums domās citi? Nepieļaujiet, ka bailes jūs kavētu rīkoties pareizi! Dedzīgi lūdziet Jehovu, lai viņš jums dotu drosmi un jūs spētu pildīt viņa gribu. Jūs redzēsiet, ka Jehova atbild uz jūsu lūgšanām, un tā vairosies jūsu pašapziņa un drosme. (Jes. 41:10, 13.)

15. Kā Jēzus mācekļus iespaidoja viņa augšāmcelšana? (Lūkas 24:52, 53.)

¹⁵ Kad Jēzus nomira, mācekļi bija dziļi noskumuši. Nav grūti iztēloties, kā viņi jutās. Viņi bija zaudējuši mīļu draugu, un viņiem likās, ka viņi ir zaudējuši arī cerību. (Lūk. 24:17—21.) Bet pēc savas augšāmcelšanas Jēzus palīdzēja mācekļiem saprast, kāda ir viņa nozīme Bībeles pravietojumos. Viņš arī uzdeva mācekļiem svarīgu darbu. (Lūk. 24:26, 27, 45—48.) Kad Jēzus 40. dienā pēc augšāmcelšanas  pacēlās debesīs, mācekļu bēdas jau bija nomainījis prieks. Viņi zināja, ka viņu Kungs ir dzīvs un viņus vienmēr atbalstīs, un tāpēc viņi bija ļoti priecīgi. Savukārt prieks viņus mudināja slavēt Jehovu un neatlaidīgi viņam kalpot. (Nolasīt Lūkas 24:52, 53; Ap. d. 5:42.)

16. Kā mēs varam līdzināties Jēzus mācekļiem?

¹⁶ Kā mēs varam līdzināties Jēzus mācekļiem, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā? Lai kalpošana mums sagādātu prieku, mums dedzīgi jākalpo Jehovam ne vien tajā mēnesī, kad notiek Atceres vakars, bet arī visu gadu. Tā kā Jehovas kalpiem dzīvē galvenais ir Dieva valstība, daudzi brāļi un māsas ir izvēlējušies tādu darbu vai darba grafiku, kas viņiem ļauj regulāri sludināt, apmeklēt sapulces un piedalīties ģimenes vakarā Jehovas pielūgsmei. Lai varētu vairāk atbalstīt draudzi vai pārcelties uz vietu, kur vajadzība pēc sludinātājiem ir lielāka, daudzi mūsu ticības biedri ir izlēmuši iztikt bez kaut kā, ko citi uzskata par nepieciešamu dzīvē. Protams, mums jābūt izturīgiem, lai spētu pastāvīgi kalpot Jehovam, taču atcerēsimies, ka Jehova ir apsolījis bagātīgi svētīt ikvienu, kam dzīvē svarīgākais ir viņa valstība. (Sāl. pam. 10:22; Mat. 6:32, 33.)

17. Ko jūs esat apņēmušies darīt laikā pirms un pēc Atceres vakara? (Sk. arī attēlu.)

¹⁷ Mēs ļoti gaidām Atceres vakaru, kas šogad tiks atzīmēts 4. aprīlī. Centīsimies vairāk nekā parasti domāt par notikumiem Jēzus dzīvē un par viņa nāvi, kā arī par Jēzus un viņa Tēva mīlestību pret cilvēkiem! Darīsim to ne vien Atceres vakara dienā, bet arī dienās pirms un pēc šī svarīgā pasākuma. Mums var lieti noderēt tabula ”Pēdējā nedēļa Jēzus dzīvē uz zemes”, kas atrodama Bībeles Jaunās pasaules tulkojumā (pielikums B12). Lasot Bībelē par tabulā minētajiem notikumiem, īpašu uzmanību pievērsīsim tiem, kas vairo mūsu pateicību Jehovam un Jēzum, mūsu mīlestību pret viņiem, kā arī drosmi un prieku. Pārdomāsim, ko tieši mēs varam darīt, lai izpaustu savu pateicību! Jēzus ļoti augstu vērtē visu, ko šajā laikā darām, lai viņu pieminētu. (Atkl. 2:19.)