1., 2. a) Kā mūs var ietekmēt negaidītas pārmaiņas dzīvē? (Sk. attēlu raksta sākumā.) b) Kas, saskaņā ar 131. psalmu, mums var palīdzēt saglabāt iekšēju mieru?

PĒC TAM, kad Loids un Aleksandra vairāk nekā 25 gadus bija kalpojuši Bētelē, viņi uzzināja, ka tiek norīkoti kalpot par pionieriem. Sākumā viņi jutās apbēdināti. Loids stāsta: ”Mans darbs Bētelē bija kļuvis par daļu no manas būtības. Ar prātu es sapratu šo pārmaiņu iemeslus, bet turpmākajās nedēļās un mēnešos es bieži jutos tā, it kā būtu atzīts par nederīgu. Es pieredzēju emociju kāpumus un kritumus — vienā brīdī es raudzījos uz notikušo pozitīvā gaismā, bet jau nākamajā brīdī mani pārņēma nomāktība.”

² Kad mūsu dzīve negaidīti mainās, mēs varam izjust raizes un nemieru. (Sal. Pam. 12:25.) Ko mēs varam darīt, lai saglabātu iekšēju mieru situācijās, kad mums ir grūti pieņemt izmaiņas vai tām pielāgoties? (Nolasīt Psalmu 131:1—3.)  Pievērsīsim uzmanību tam, kā vairāki Jehovas kalpi Bībeles laikos un mūsdienās ir spējuši saglabāt iekšēju mieru, arī pieredzot pēkšņas pārmaiņas.

3. Kādā situācijā nonāca Jāzeps?

³ Jāzeps savam tēvam bija mīļāks par visiem citiem dēliem. Viņa brāļus tas padarīja skaudīgus, un, kad Jāzepam bija 17 gadi, tie viņu pārdeva verdzībā. (1. Moz. 37:2—4, 23—28.) Aptuveni 13 gadus Jāzeps pieredzēja daudz grūtību un netaisnību — viņš bija vergs, un vēlāk viņš nokļuva ieslodzījumā. Turklāt viņš bija šķirts no sava mīļā tēva. Kas viņam palīdzēja nepadoties izmisumam un nekļūt rūgtuma pilnam?

4. a) Uz ko Jāzeps, atrazdamies cietumā, vērsa savas domas? b) Kā Jehova atbildēja uz Jāzepa lūgšanām?

⁴ Atrazdamies cietumā, Jāzeps noteikti pievērsa uzmanību tam, kā Jehova viņu atbalsta. (1. Moz. 39:21; Ps. 105:17—19.) Pārdomas par pravietiskajiem sapņiem, ko viņš agrāk bija redzējis, varēja vairot viņa pārliecību, ka Jehova pret viņu ir labvēlīgs. (1. Moz. 37:5—11.) Jādomā, viņš ne reizi vien lūgšanās Jehovam izkratīja savu sirdi. (Ps. 145:18.) Atbildot uz Jāzepa lūgšanām, Jehova viņam deva iekšēju pārliecību, ka ”būs ar viņu” visos viņa pārbaudījumos. (Ap. d. 7:9, 10.) *

5. Kā ”Dieva miers” var stiprināt mūsu apņēmību tiekties pēc garīgiem mērķiem?

⁵ Lai kādā situācijā mēs nonāktu un lai kādas grūtības mums būtu jāpieredz, mēs varam izjust ”Dieva mieru”, kas sargā mūsu prātu. (Nolasīt Filipiešiem 4:6, 7.) Ja tad, kad mūs māc raizes, mēs vēršamies pie Jehovas, viņa dāvātais miers var stiprināt mūsu apņēmību tiekties pēc garīgiem mērķiem un nepadoties vēlmei nolaist rokas. Padomāsim par dažiem mūsu ticības biedriem, kuru pieredzētais to apstiprina.

6., 7. Kā konkrētas lūgšanas mums var palīdzēt atgūt iekšēju mieru? Miniet piemēru.

⁶ Kad Raiens un Džuljeta, kas kalpoja par pagaidu speciālajiem pionieriem, uzzināja, ka viņu norīkojums netiks pagarināts, viņi jutās nomākti. ”Mēs nekavējoties par to runājām ar Jehovu,” Raiens atceras. ”Mēs apzinājāmies, ka tagad mums ir īpaša iespēja apliecināt savu paļāvību uz viņu. Daudzi mūsu draudzē bija ienākuši patiesībā tikai nesen, tāpēc mēs lūdzām, lai Jehova mums palīdz rādīt viņiem labu paraugu, kā dzīvot ticībā.”

⁷ Kā Jehova atbildēja uz šī pāra lūgšanu? Raiens stāsta: ”Uzreiz pēc šīs lūgšanas mēs jutām, ka mūsu sākotnējās negatīvās izjūtas un bažas ir pagaisušas. Dieva miers sargāja mūsu sirdi un prātu. Mēs sapratām, ka tad, ja mēs saglabāsim pareizu attieksmi, mēs arī turpmāk varēsim būt noderīgi Jehovam.”

8.—10. a) Kā Dieva gars mums var palīdzēt tikt galā ar raizēm? b) Kā Jehova mums var palīdzēt, ja mēs cenšamies saglabāt garīgu skatījumu uz dzīvi?

⁸ Dieva gars mums var ne tikai sniegt mieru, bet arī pievērst mūsu uzmanību Bībeles pantiem, kas palīdzēs saglabāt pareizas prioritātes. (Nolasīt Jāņa 14:26, 27.) Par to pārliecinājās Filips un Mērija, kāds laulāts pāris, kas gandrīz 25 gadus bija kalpojis Bētelē. Četru mēnešu laikā viņi abi zaudēja savas mātes, kā arī  vēl kādu tuvinieku, turklāt viņi sāka aprūpēt Mērijas tēvu, kas sirga ar demenci.

⁹ Filips stāsta: ”Es uzskatīju, ka visā visumā tieku galā ar šo situāciju, tomēr kaut kā trūka. Kādā Sargtorņa studējamā rakstā manu uzmanību piesaistīja Vēstules kolosiešiem 1. nodaļas 11. pants. Es apliecināju izturību, taču ne pilnā mērā. Man bija ”viss jāiztur ar pacietību un prieku”. Šis pants man atgādināja, ka prieks ir atkarīgs nevis no tā, kādi ir apstākļi manā dzīvē, bet gan no tā, cik lielā mērā mani ietekmē Dieva gars.”

¹⁰ Tā kā Filips un Mērija centās saglabāt garīgu skatījumu uz savu situāciju, Jehova viņus dažādos veidos svētīja. Drīz pēc tam, kad viņi bija atstājuši Bēteli, viņi abi atrada Bībeles skolniekus, kas garīgi auga un kas vēlējās, lai Bībeles nodarbības viņiem tiktu vadītas biežāk nekā reizi nedēļā. Atskatoties pagātnē, Mērija saka: ”Viņi mums sagādāja daudz prieka. Bija tā, it kā Jehova mums teiktu, ka viss būs labi.”

11., 12. a) Kā Jāzeps rīkojās, nonācis grūtā situācijā? b) Kā Jāzeps tika atalgots par savu izturību?

¹¹ Kad mūsu dzīve negaidot mainās, raizes par nākotni mūs var viegli pārņemt savā varā. Tā būtu varējis notikt ar Jāzepu. Taču viņš, pēc visa spriežot, izlēma darīt labāko, kas viņa situācijā bija iespējams. Atrazdamies cietumā, Jāzeps centīgi pildīja visus uzdevumus, ko cietuma priekšnieks viņam uzticēja, tāpat kā viņš to bija darījis, strādādams pie Potifara. (1. Moz. 39:21—23.)

¹² Kādu dienu Jāzepam tika uzticēts parūpēties par diviem vīriešiem, kam agrāk faraona galmā bija ievērojams stāvoklis. Jāzeps pret viņiem izturējās ļoti laipni, un tas šos abus vīriešus mudināja Jāzepam pastāstīt par savām likstām un mīklainajiem sapņiem, ko viņi naktī bija redzējuši. (1. Moz. 40:5—8.) Tobrīd Jāzeps to nezināja, bet šī saruna sekmēja viņa atbrīvošanu no cietuma. Pēc diviem gadiem viņš tika atbrīvots no ieslodzījuma un tajā pašā dienā iecelts par visas Ēģiptes pārvaldnieku — otru varenāko personu valstī. (1. Moz. 41:1, 14—16, 39—41.)

13. Kā mēs, neatkarīgi no saviem apstākļiem, varam dot Jehovam iespēju svētīt mūsu pūles?

¹³ Līdzīgi Jāzepam, mēs varam nonākt situācijā, kurā mēs tikpat kā neko nevaram ietekmēt. Bet, ja mēs esam pacietīgi un darām labāko, ko savos apstākļos spējam, mēs dodam Jehovam iespēju svētīt mūsu pūles. (Ps. 37:5.) Kā rakstīja apustulis Pāvils, mēs reizēm varam justies ”apjukuši, bet ne izmisuši”.  (2. Kor. 4:8.) Jehova būs ar mums, it īpaši tad, ja mēs galveno uzmanību pievērsīsim kalpošanai.

14.—16. Kas liecina, ka Filips vienmēr galveno vietu dzīvē ierādīja kalpošanai?

¹⁴ No evaņģēlista Filipa var mācīties, kā, par spīti dažādām pārmaiņām, galveno vietu dzīvē ierādīt kalpošanai. Kādā laikā Filips pildīja īpašus pienākumus Jeruzālemes draudzē. (Ap. d. 6:1—6.) Taču tad viss mainījās. Pēc Stefana nogalināšanas Jeruzālemē sākās kristiešu vajāšanas, un liela daļa kristiešu bēga uz citiem apvidiem. * Filips devās uz Samarijas pilsētu, kur tajā laikā labā vēsts tikpat kā vēl nebija sludināta. (Mat. 10:5; Ap. d. 8:1, 5.)

¹⁵ Filips bija gatavs doties visur, kur Dieva gars viņu vadītu, tāpēc Jehova viņu izmantoja, lai labā vēsts sasniegtu cilvēkus vietās, kur tā vēl nebija izskanējusi. Daudzi ebreji uz samariešiem raudzījās no augšas. Taču Filips pret samariešiem izturējās bez aizspriedumiem un no sirds dalījās ar tiem labajā vēstī. Nav brīnums, ka Samarijā ”visi ļaudis uzmanīgi klausījās Filipa vārdos”. (Ap. d. 8:6—8.)

¹⁶ Pēc tam Dieva gars Filipu vadīja uz Ašdodu un Cēzareju — uz pilsētām, kurās dzīvoja liels skaits cittautiešu. (Ap. d. 8:39, 40.) Vēlāk Filipa dzīve atkal mainījās. Viņš nodibināja ģimeni un apmetās uz dzīvi kādā noteiktā vietā. Tomēr, lai kā būtu mainījušies apstākļi, galvenais viņa dzīvē joprojām bija kalpošana, un Jehova bagātīgi svētīja viņu un viņa ģimeni. (Ap. d. 21:8, 9.)

17., 18. Kā, mainoties apstākļiem dzīvē, mums var palīdzēt tas, ka mēs galveno vietu dzīvē ierādām kalpošanai?

¹⁷ Daudzi pilnas slodzes kalpotāji ir teikuši, ka, ierādot galveno vietu dzīvē kalpošanai, viņi ir spējuši saglabāt pozitīvu attieksmi pat tad, kad ir mainījušies viņu apstākļi. Osborns un Polaita, kāds laulāts pāris Dienvidāfrikas Republikā, domāja, ka pēc aiziešanas no Bēteles viņi ātri atradīs pusslodzes darbu un vietu, kur dzīvot. ”Diemžēl atrast darbu nebija tik vienkārši, kā bijām cerējuši,” saka Osborns. Polaita piebilst: ”Mēs trīs mēnešus nevarējām atrast darbu, turklāt mums nebija nekādu ietaupījumu. Situācija nepavisam nebija viegla.”

 ¹⁸ Kas viņiem palīdzēja šajā grūtajā laikā? Osborns stāsta: ”Sludināšana kopā ar draudzi mums lielā mērā palīdzēja saglabāt pareizas prioritātes un pozitīvu attieksmi. Mēs izlēmām nevis sēdēt mājās un raizēties, bet gan pilnībā nodoties sludināšanai, un tas mums sniedza lielu prieku. Mēs turpinājām neatlaidīgi meklēt darbu un galu galā to arī atradām.”

19.—21. a) Kas mums palīdzēs saglabāt iekšēju mieru? b) Kā mums var nākt par labu tas, ka pielāgojamies jauniem apstākļiem?

¹⁹ Kā var redzēt no tā, ko mēs šajā rakstā esam apskatījuši, darot labāko, kas mūsu apstākļos ir iespējams, un ar paļāvību gaidot uz Jehovu, mēs spēsim saglabāt iekšēju mieru. (Nolasīt Mihas 7:7.) Ja cenšamies pielāgoties jauniem apstākļiem, mēs ar laiku pat varam pamanīt, ka tas ir stiprinājis mūsu attiecības ar Jehovu. Šajā rakstā minētā Polaita par pārmaiņām savā dzīvē saka: ”Tās man iemācīja, ko īsti nozīmē paļauties uz Jehovu pat ļoti nelabvēlīgos apstākļos. Manas attiecības ar viņu ir kļuvušas daudz ciešākas.”

²⁰ Mērija, kuras vārdi bija minēti iepriekš, joprojām aprūpē savu padzīvojušo tēvu un kalpo par pionieri. Viņa stāsta: ”Es esmu sapratusi, ka brīžos, kad mani pārņem raizes, man ir jāapstājas, jāvēršas lūgšanā pie Jehovas un jānomierinās. Atstāt visu Jehovas ziņā, iespējams, ir vērtīgākais, ko esmu iemācījusies, un tas būs ļoti vajadzīgs arī nākotnē.”

²¹ Raksta sākumā minētie Loids un Aleksandra atzīst, ka apstākļu maiņa pārbaudīja viņu ticību tā, kā viņi to nebija gaidījuši. Taču viņi saka: ”Ticības pārbaudījumi atklāj, cik patiesa un stipra ir mūsu ticība un vai mēs grūtos laikos spējam tajā rast spēku un mierinājumu. Mēs esam kļuvuši par labākiem cilvēkiem.”

22. Par ko mēs varam būt pārliecināti, ja darām labāko, kas mūsu apstākļos ir iespējams?

²² Ja mūsu dzīve negaidīti mainās — vai nu tas būtu saistīts ar uzdevumiem kalpošanā, veselības problēmām vai kādiem ģimenes pienākumiem —, nešaubīsimies, ka Jehovam rūp, kas ar mums notiek, un ka viņš mums īstajā laikā palīdzēs. (Ebr. 4:16; 1. Pēt. 5:6, 7.) Centīsimies darīt labāko, kas mūsu situācijā ir iespējams. Tuvosimies mūsu debesu Tēvam lūgšanās un mācīsimies pilnībā paļauties uz viņu. Tad mēs spēsim saglabāt iekšēju mieru, lai arī kādas pārmaiņas mums būtu jāpieredz.