Uzticīgi un bezbailīgi nacistu laika vajāšanās

1946. gada 17. jūnijā Nīderlandes karaliene Vilhelmīne nosūtīja kādai Jehovas liecinieku ģimenei Amsterdamā vēstuli ar līdzjūtības apliecinājumiem. Vēstules mērķis bija izteikt apbrīnu par viņu dēlu Jakobu van Bennekomu, ko nacisti bija sodījuši ar nāvi Otrā pasaules kara laikā. Savukārt pirms dažiem gadiem Dūtinhemā — pilsētā, kas atrodas Nīderlandes austrumu daļā, — pilsētas padome nolēma kādu ielu nosaukt Jehovas liecinieka Bernarda Polmana vārdā, kurš arī kara laikā tika nonāvēts.

KĀPĒC Otrā pasaules kara laikā Nīderlandē nacisti vērsās pret Jakobu, Bernardu un citiem Jehovas lieciniekiem? Kas palīdzēja šiem lieciniekiem saglabāt uzticību Dievam nežēlīgo vajāšanu laikā, kuras ilga vairākus gadus, un galu galā izpelnīties gan savu tautiešu, gan karalienes cieņu un apbrīnu? Lai to noskaidrotu, pievērsīsim uzmanību dažiem notikumiem, kas izraisīja Dāvida un Goliāta cīņai līdzīgu sadursmi starp nelielo Jehovas liecinieku grupiņu un milzīgo nacistisko kara mašīnu.

Darbība aizliegta, bet aktīvāki nekā jebkad agrāk

1940. gada 10. maijā Nīderlandē pēkšņi iebruka vācu karaspēks. Tā kā Jehovas liecinieku izplatītajā literatūrā tika atmaskotas nacistu ļaundarības un atbalstīta Dieva Valstība, nacisti nekavējoties centās apturēt liecinieku darbību. Nepilnas trīs nedēļas pēc Nīderlandes okupācijas tika izdots slepens rīkojums, ar kuru tika aizliegta Jehovas liecinieku darbība. 1941. gada 10. martā laikrakstos tika ievietots publisks paziņojums par darbības aizliegšanu — lieciniekus apsūdzēja propagandas īstenošanā ”pret visām  valsts un baznīcas institūcijām”. Jehovas liecinieku vajāšana pieņēmās spēkā.

Interesants ir fakts, ka gestapo jeb slepenā valsts policija uzraudzīja visu baznīcu darbību, taču tā nežēlīgi vajāja tikai vienu kristīgu organizāciju. ”Tikai vienu reliģisko grupu — Jehovas lieciniekus — vajāja un pat nogalināja,” atzīmē holandiešu vēstures doktors Luiss de Jongs grāmatā Het Koninkrik der Nederlanden in de Tweede Wereldoorlog (Nīderlandes Karaliste Otrā pasaules kara laikā).

Lai atrastu un arestētu lieciniekus, gestapo izmantoja Nīderlandes policijas palīdzību. Turklāt kāds ceļojošais pārraugs, kas aiz bailēm bija atkritis no ticības, sniedza nacistiem ziņas par saviem bijušajiem ticības biedriem. 1941. gada aprīļa beigās bija jau arestēti 113 liecinieki. Vai šo uzbrukumu dēļ sludināšana apstājās?

Atbilde ir atrodama slepenā dokumentā Meldungen aus den Niederlanden (Ziņojumi no Nīderlandes), ko 1941. gada aprīlī bija sastādījusi vācu drošības policija (Sicherheitspolizei). Ziņojumā par Jehovas lieciniekiem teikts: ”Šī aizliegtā sekta aktīvi darbojas visā zemē, tiek organizētas nelegālas sanāksmes un izlīmētas lapiņas ar tādiem uzrakstiem kā ”Vajāt Dieva lieciniekus ir noziegums” un ”Jehova sodīs vajātājus ar mūžīgu iznīcību”.” Ziņojumā, kas tapis divas nedēļas vēlāk, sacīts: ”Lai gan drošības policija veic aizvien stingrākus pasākumus, cenšoties pārtraukt Bībeles pētnieku darbību, to aktivitāte joprojām aug.” Jehovas liecinieki turpināja savu darbu, kaut arī par to draudēja arests, un 1941. gadā vien izplatīja 350 000 dažādu publikāciju.

Kas nelielajai, bet augošajai grupiņai — dažiem simtiem Jehovas liecinieku — deva drosmi nepakļauties bīstamajiem ienaidniekiem? Līdzīgi uzticīgajam pravietim Jesajam, kas dzīvoja senatnē, liecinieki bijās Dievu, nevis cilvēkus. Viņi nopietni ņēma vērā mierinošos vārdus, ko Jehova bija teicis Jesajam: ”Es, Es esmu tavs iepriecinātājs! Kādēļ tu bīsties no mirstīgiem cilvēkiem?” (Jesajas 51:12.)

Bezbailība izpelnās cieņu

Līdz 1941. gada beigām tika apcietināts 241 liecinieks. Taču tikai nedaudzus pārņēma bailes no cilvēkiem. Villijs Lāgess, kas toreiz strādāja Vācijas slepenpolicijā, vēlāk stāstīja, ka ”90 procenti Jehovas liecinieku atteicās kaut ko izpaust, taču tikai nelielam procentam citu grupu piederīgo pietika spēka klusēt”. Holandiešu garīdznieks Johanness  Buskess, kas ieslodzījumā atradās kopā ar dažiem lieciniekiem, apstiprina V. Lāgesa apgalvojumu. 1951. gadā J. Buskess rakstīja:

”Toreiz es sāku dziļi cienīt lieciniekus viņu paļāvības un stiprās ticības dēļ. Es nekad neaizmirsīšu kādu jaunieti — viņam noteikti nebija vairāk par 19 gadiem —, kas bija izplatījis brošūras, kurās bija paredzēta Hitlera un trešā reiha krišana.. Pēc pusgada viņš būtu varējis atgūt brīvību, ja būtu apsolījis, ka atturēsies no šādas rīcības. Viņš nepārprotami atteicās to apsolīt, un viņam tika piespriesti nenoteikta ilguma spaidu darbi Vācijā. Mēs ļoti labi sapratām, ko tas nozīmē. Nākamajā rītā, kad viņš tika vests projām, mēs no viņa atvadījāmies un es teicu, ka mēs domāsim un lūgsim par viņu. Viņa vienīgā atbilde bija: ”Neraizējieties par mani. Dieva Valstība noteikti atnāks.” Kaut ko tādu nespēj aizmirst neviens, pat cilvēks, kam ir krietni daudz kas iebilstams pret Jehovas liecinieku mācībām.”

Lai gan liecinieki sastapās ar sīvu pretestību, viņu skaits turpināja augt. Neilgi pirms Otrā pasaules kara Nīderlandē bija ap 300 liecinieku, bet 1943. gadā viņu skaits sasniedza 1379. Diemžēl šī paša gada beigās no vairāk nekā 350 apcietinātajiem lieciniekiem 54 bija miruši dažādās koncentrācijas nometnēs. 1944. gadā koncentrācijas nometnēs joprojām bija ieslodzīts 141 Jehovas liecinieks no Nīderlandes.

Nacistisko vajāšanu pēdējais gads

1944. gada 6. jūnijs, diena, kad sabiedroto karaspēks izcēlās Normandijā, iezīmēja pēdējā vajāšanu gada sākumu. Militārā ziņā nacisti un viņu sabiedrotie atradās neapskaužamā situācijā. Varētu domāt, ka šādos apstākļos nacisti liks mierā nevainīgus kristiešus. Tomēr tā nebija, pēdējā gada laikā tika arestēti vēl 48 liecinieki un 68 no jau ieslodzītajiem lieciniekiem zaudēja dzīvību. Viens no viņiem bija raksta sākumā minētais Jakobs van Bennekoms.

Astoņpadsmitgadīgais Jakobs bija viens no 580 cilvēkiem, kas 1941. gadā tika kristīti un kļuva par Jehovas lieciniekiem. Drīz pēc tam viņš atstāja ienesīgu darbu tāpēc, ka tas bija pretrunā ar viņa kristīgo neitralitāti. Viņš sāka strādāt par kurjeru un kļuva par pilnas slodzes sludinātāju. Reiz, kad Jakobs veda bībelisku literatūru, viņš tika notverts un apcietināts. 1944. gada augustā, atrazdamies vienā no Roterdamas cietumiem, 21 gadu vecais Jakobs rakstīja savai ģimenei:

 ”Es esmu labā noskaņojumā un pilns prieka. [..] Līdz šim mani ir pratinājuši četras reizes. Pirmās divas reizes bija diezgan smagas, mani nežēlīgi sita, bet, pateicoties Kunga žēlastībai un piešķirtajam spēkam, es neko neesmu izpaudis. [..] Man jau ir bijusi izdevība pateikt sešas runas, kuras kopumā noklausījās 102 cilvēki. Daži no viņiem ir ieinteresējušies un ir apsolījuši, ka, tiklīdz nokļūs brīvībā, turpinās par to dziļāk interesēties.”

1944. gada 14. septembrī Jakobs tika pārvests uz koncentrācijas nometni Nīderlandes pilsētā Amersfortā. Arī tur viņš turpināja sludināt. Kādā veidā? Kāds bijušais ieslodzītais atceras: ”Ieslodzītie lasīja sargu nomestos izsmēķus un izmantoja Bībeles lapas, lai pagatavotu cigaretes. Reizēm Jakobam izdevās izlasīt dažus vārdus no Bībeles lapas, kas tūlīt pēc tam tika satīta cigaretē. Pamatojoties uz šiem vārdiem, viņš mums sludināja. Jau pēc neilga laika mēs iesaucām Jakobu par ”Bībeles cilvēku”.”

1944. gada oktobrī lielai ieslodzīto grupai, kurā bija arī Jakobs, tika pavēlēts rakt prettanku grāvjus. Jakobs atteicās to darīt, jo sirdsapziņa viņam neļāva atbalstīt karadarbību. Lai gan uzraugi nepārtraukti draudēja, Jakobs nepiekāpās. 13. oktobrī Jakobu, kas bija ieslodzīts viennīcā, kāds virsnieks aizveda atpakaļ uz vietu, kur bija jāstrādā. Jakobs arī šoreiz palika nelokāms. Galu galā Jakobam pavēlēja izrakt pašam sev kapu un viņš tika nošauts.

Liecinieku vajāšana turpinās

Jakoba un citu liecinieku drosmīgā nostāja saniknoja nacistus, un viņi aizsāka jaunu vajāšanu vilni. Viens no lieciniekiem, pret ko viņi vērsās, bija astoņpadsmitgadīgais Everts Ketelarejs. Sākumā Evertam bija izdevies izvairīties no vajātājiem un paslēpties, bet vēlāk viņš tika aizturēts un nežēlīgi sists, mēģinot panākt, lai viņš atklāj informāciju par citiem lieciniekiem. Viņš atsacījās to darīt un tika aizvests uz Vāciju spaidu darbos.

Tajā pašā mēnesī, 1944. gada oktobrī, policija devās pēc Everta svaiņa Bernarda Leima.  Kad policija viņu atrada, viņš bija kopā ar diviem citiem Jehovas lieciniekiem — Antoniju Reimeieru un Albertu Bosu. Alberts jau bija pavadījis koncentrācijas nometnē 14 mēnešus. Taču pēc atbrīvošanas viņš bija atsācis dedzīgi sludināt. Vispirms nacisti bez žēlastības visus trīs brāļus piekāva un pēc tam nošāva. Tikai pēc kara šo brāļu mirstīgās atliekas tika atrastas un pārapbedītas. Neilgi pēc kara vairākos vietējos laikrakstos tika ziņots par šo gadījumu. Vienā no laikrakstiem bija stāstīts, ka šie trīs liecinieki bija konsekventi atteikušies darīt nacistu labā jebko, kas bija pretrunā ar Dieva likumu, un piebilsts, ka ”par to viņiem bija jāsamaksā ar savu dzīvību”.

Nedaudz vēlāk, 1944. gada 10. novembrī, raksta sākumā minētais Bernards Polmans tika apcietināts un nosūtīts strādāt kādā militārā objektā. Viņš bija vienīgais Jehovas liecinieks piespiedu darba strādnieku vidū un vienīgais, kas atteicās veikt šo darbu. Sargi izmēģināja visādus paņēmienus, lai piespiestu Bernardu rīkoties pretēji viņa pārliecībai. Viņam nedeva ēst. Viņš tika cietsirdīgi sists ar nūjām, lāpstu un šautenes laidi. Turklāt pēc tam, kad Bernardam bija likts brist pa aukstu ūdeni, kas sniedzās līdz ceļiem, viņu ieslēdza drēgnā pagrabā, kur viņam slapjās drēbēs bija jāpavada nakts. Tomēr Bernards nepadevās.

Ap to laiku Bernarda divas māsas, kas nebija Jehovas liecinieces, saņēma atļauju viņu apmeklēt. Māsas lūgtin lūdzās, lai viņš maina savu lēmumu, taču viņas nespēja ietekmēt Bernarda nostāju. Kad māsas jautāja, vai ir kaut kas, ko viņas varētu darīt viņa labā, Bernards ieteica viņām doties uz mājām un studēt Bībeli. Cerēdami salauzt Bernarda pretestību, vajātāji atļāva Bernarda sievai, kas bija grūtniecības stāvoklī, apciemot vīru. Taču sievas klātiene un drosmīgie vārdi tikai stiprināja Bernarda apņēmību saglabāt uzticību Dievam. 1944. gada 17. novembrī pieci Bernarda spīdzinātāji viņu nošāva visu strādnieku acu priekšā. Pat pēc tam, kad Bernards bija miris un viņa ķermenis ložu caururbts, atbildīgais virsnieks bija tik saniknots, ka izvilka revolveri un iešāva Bernardam acīs.

Kaut gan Jehovas liecinieki, kas uzzināja par šo brutālo rīcību, bija šokēti, viņi nepadevās bailēm un uzticīgi turpināja kristīgo darbību. Apkaimē, kur tika nogalināts Bernards, darbojās neliela Jehovas liecinieku draudze, un drīz pēc šī gadījuma no tās tika ziņots: ”Par spīti nelāgajam laikam un daudzajām grūtībām, ko Sātans ir radījis mūsu ceļā, šomēnes mums ir izdevies būt daudz aktīvākiem. Tīrumā pavadīto stundu skaits ir pieaudzis no 429 līdz 765. [..] Kāds brālis sludinot satika vīrieti, kam viņš varēja dot labu liecību. Vīrietis pajautāja, vai šī ir tā pati ticība, pie kuras piederēja tas, kuru nošāva. Dzirdēdams apstiprinošu atbildi, viņš izsaucās: ”Tas tik ir bijis cilvēks! Tāda ticība! To es saucu par īstu varonību!””

Jehova atceras

1945. gada maijā nacisti tika sakauti un padzīti no Nīderlandes. Lai gan kara laikā Jehovas liecinieki tika nemitīgi vajāti, viņu skaits bija palielinājies no dažiem simtiem līdz vairāk nekā 2000. Rakstīdams par tā laika Jehovas lieciniekiem, vēstures doktors L. de Jongs atzīst: ”Par spīti draudiem un mocībām, lielum lielais vairākums no viņiem nepiekrita atteikties no savas ticības.”

Tātad laicīgās varas pārstāvjiem ir bijis pamatots iemesls atcerēties Jehovas lieciniekus viņu drosmīgās nostājas dēļ, ko viņi ieņēma nacistu valdīšanas laikā. Taču vēl svarīgāk ir kaut kas cits: šos izcilos kara laika lieciniekus atceras Jehova un Jēzus. (Ebrejiem 6:10.) Drīz sāksies Jēzus Kristus tūkstoš gadu valdīšana, kad uzticīgie un bezbailīgie Jehovas liecinieki, kas atdeva savu dzīvību, kalpodami Dievam, tiks celti augšā un viņiem būs izredzes dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. (Jāņa 5:28, 29.)

[Attēls 24. lpp.]

Jakobs van Bennekoms

[Attēls 26. lpp.]

Laikraksta fragments, kurā ziņots par rīkojumu aizliegt Jehovas liecinieku darbību

[Attēli 27. lpp.]

Pa labi: Bernards Leims; zemāk: Alberts Boss (pa kreisi) un Antonijs Reimeiers; apakšā: biedrības birojs Hēmstedē