Zaļojošs eļļas koks Dieva namā

IZRAĒLĀ ir sastopams kāds koks, kas ir gandrīz neiznīcināms. Pat ja to nocērt, tā saknes pēc neilga laika dzen atkal jaunas atvases. Kad pienāk ražas laiks, šis koks bagātīgi atalgo savu īpašnieku ar eļļu, ko var izmantot uzturā, higiēnas un kosmētikas līdzekļu gatavošanā, kā arī apgaismošanas ierīcēs.

Kā teikts kādā senā līdzībā, kas pierakstīta Bībelē, Soģu grāmatā, ”sanākt reiz sanāca koki, lai sev svaidītu ķēniņu”. Kuru koku viņi izvēlējās pirmo? Tas nebija neviens cits kā izturīgais un ražīgais eļļas koks jeb olīvkoks. (Soģu 9:8.)

Vairāk nekā pirms 3500 gadiem pravietis Mozus Izraēlu raksturoja kā ”auglīgu zemi, ..olīvu koku zemi”. (5. Mozus 8:7, 8.) Līdz pat mūsdienām olīvkoku birzis klāj Izraēlas zemi no Hermona kalna pakājes ziemeļos līdz pat Bēršebas nomalēm dienvidos, tās rotā piekrastes līdzenumu Šāronu, Samarijas kalnu nogāzes un auglīgās Galilejas ielejas.

Bībeles sarakstītāji par olīvkoku bieži ir runājuši pārnestā nozīmē. Ar šī koka īpašībām ir ilustrēta Dieva žēlsirdība, solījums celt augšā mirušos un laimīga ģimenes dzīve. Uzzinājuši vairāk par olīvkoku, mēs labāk sapratīsim, kāpēc tas Bībelē lietots šādā nozīmē, un vēl augstāk novērtēsim šo koku, kas, tāpat kā viss cits radītais, cildina savu Radītāju. (Psalms 148:7, 9.)

Olīvkoka izturība

No pirmā acu uzmetiena olīvkoks nav sevišķi iespaidīgs. Tā galotne neiesniedzas debesīs kā staltajiem Libānas ciedriem. Tā koksne netiek tik augstu vērtēta kā kadiķa koksne, un tā ziedi nav tik krāšņi kā mandeļkokam. (Augstā Dziesma 1:17; Amosa 2:9.) Svarīgākā šī koka daļa nav redzama — tā atrodas zemē. Tieši olīvkoka plašā sakņu sistēma, kas dziļumā mēdz sniegties līdz 6 metriem, bet horizontālā virzienā vēl tālāk, nodrošina koka lielo ražību un izdzīvošanu.

Plašās saknes olīvkokus, kas aug akmeņainās kalnu nogāzēs, uztur pie dzīvības tik lielā sausumā, kādā citi koki, pat augdami ielejā, aiziet bojā. Tās arī ļauj kokam nest augļus gadsimtiem ilgi — arī tad vēl, kad, spriežot pēc mezglainā  stumbra, koks izskatās derīgs vienīgi malkai. Vienīgais, kas šim izturīgajam kokam nepieciešams, ir vieta, kur augt, un irdena augsne bez nezālēm vai citiem augiem, kuros varētu būt patvērušies dažādi kaitēkļi. Ja šīs pieticīgās prasības tiek apmierinātas, no viena koka gadā var iegūt līdz pat 57 litriem eļļas.

Nav šaubu, ka vērtīgās eļļas dēļ olīvkoks izraēliešu vidū bija lielā cieņā. Viņu mājas apgaismoja lampas, kurās tika izmantota olīveļļa. (3. Mozus 24:2.) Šī eļļa daudz tika lietota arī uzturā. Turklāt tā aizsargāja ādu no saules, un izraēlieši no tās gatavoja ziepes. Labība, vīns un olīvas šajā zemē bija galvenie lauksaimniecības produkti. Tāpēc slikta olīvu raža izraēliešu ģimenei varēja nozīmēt lielu nelaimi. (5. Mozus 7:13; Habakuka 3:17.)

Taču parasti olīveļļas bija daudz. Mozus Apsolīto zemi nosauca par ”olīvu koku zemi”, iespējams, tāpēc, ka olīva bija visplašāk kultivētais koks šajā reģionā. Deviņpadsmitā gadsimta naturālists H. Tristrams olīvu nosauca par ”īpaši raksturīgu šīs zemes koku”. Olīveļļas vērtības un pieejamības dēļ tā kļuva par starptautisku valūtu, ko izmantoja visā Vidusjūras reģionā. Arī Jēzus Kristus pieminēja kādu parādu, kas bija aprēķināts ”simts mucās eļļas”. (Lūkas 16:5, 6.)

”Kā eļļas koka zariņi”

Olīvkoks labi ilustrē Dieva svētības. Kādu atalgojumu saņem dievbijīgs cilvēks? ”Tava sieva ir kā auglīgs vīna koks tavā namā,” dziedāja psalmu sacerētājs, ”tavi bērni kā eļļas koka zariņi ap tavu galdu.” (Psalms 128:3.) Kas ir ”eļļas koka zariņi” jeb atvases, un kāpēc psalmu dziesminieks ar tiem salīdzināja bērnus?

Olīvkoks ir neparasts ar to, ka no stumbra pamatnes pastāvīgi dzen jaunas atvases. * Kad galvenais stumbrs noveco un koks vairs nav tik ražīgs kā agrāk, dārzkopis var ļaut dažām jaunajām atvasēm augt. Pēc kāda laika kokam būs izauguši trīs vai četri jauni, spēcīgi stumbri, kas to ietvers gluži kā dēli, kuri sēž ap galdu. Šīm atvasēm ir viena sakņu sistēma, un tās dod bagātu olīvu ražu.

Šīs olīvkoka īpašības labi ilustrē, kā vecāku spēcīgās garīgās saknes var palīdzēt viņu dēliem un meitām augt stipriem ticībā. Kad bērni paaugas, viņi, tāpat kā olīvkoka atvases, sāk nest augļus un kļūst par atbalstu vecākiem, kas priecājas, redzot savus bērnus kalpojam Jehovam. (Salamana Pamācības 15:20.)

”Kokam.. vēl ir kāda cerība”

Padzīvojušam tēvam, kas kalpo Jehovam, ir prieks par saviem dievbijīgajiem bērniem, bet, kad viņš aiziet ”visas radības ceļu”, bērni par viņu sēro. (1. Ķēniņu 2:2.) Lai sniegtu cilvēkiem mierinājumu, Bībelē ir apliecināts, ka būs mirušo augšāmcelšanās. (Jāņa 5:28, 29; 11:25.)

Ījabs, daudzu bērnu tēvs, skaidri apzinājās cilvēka dzīves īslaicīgumu. Cilvēka mūžu viņš salīdzināja ar ziedu, kas ātri vīst. (Ījaba 1:2; 14:1, 2.) Lai izbeigtu savas mokas, Ījabs vēlējās mirt, uzskatīdams kapu par vietu, kurā var patverties un no kuras var atgriezties. ”Kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?” Ījabs jautāja. Atbildēdams pats uz savu jautājumu, viņš ar pārliecību sacīja: ”Visus savus svešniecības un ciešanu cīņas gadus es ļāvos cerībām, ka pienāks mani nomainītāji. Ja Tu [Jehova] tikai sauktu, tad es atbildētu, jo Tu tad ilgotos pēc savu roku darba.” (Ījaba 14:13—15.)

Kā Ījabs ilustrēja savu pārliecību, ka Dievs atsauks viņu no kapa? Viņš to ilustrēja ar koku, kura apraksts vedina domāt, ka runa ir par olīvkoku. ”Kokam, kas ir nocirsts,” sacīja Ījabs, ”vēl ir kāda cerība, ka tas varēs atkal zaļot.” (Ījaba 14:7.) Olīvkoku var nocirst, taču ar to vēl šis koks nav iznīcināts. Vienīgi izrakts ar visām saknēm, tas mirst. Kamēr saknes paliek neskartas, tas ar  pilnu sparu dzen jaunas atvases.

Pat ja ilgstoša sausuma dēļ vecs olīvkoks nokalst, tā celmā var atjaunoties dzīvība. ”Ja arī tā sakne zemē noveco, ja viņa stumbrs [”celms”, LB-26] zemē atmirst, no svaigā ūdens dvašas tas atkal atdzīvojas, un tas laiž dzinumus gluži kā dēstīts.” (Ījaba 14:8, 9.) Dzīvodams sausā, putekļainā zemē, Ījabs droši vien bija redzējis daudzus vecus olīvkoku celmus, kas izskatījās izkaltuši un bez dzīvības. Taču, iestājoties lietus periodam, šie ”mirušie” celmi atdzīvojās un no to saknēm sāka augt jaunas atvases ”gluži kā dēstītas”. Olīvkokiem piemīt tik izcila dzīvotspēja, ka kāds tunisiešu dārzkopis sacīja: ”Var teikt, ka olīvkoki ir nemirstīgi.”

Tāpat kā dārzkopis ilgojas redzēt savus nokaltušos olīvkokus atkal dzenam atvases, tāpat arī Jehova ilgojas augšāmcelt savus uzticīgos kalpus. Viņš ar prieku gaida laiku, kad Ābrahāms un Sāra, Īzāks un Rebeka un daudzi citi viņam uzticīgi cilvēki atgriezīsies dzīvē. (Mateja 22:31, 32.) Cik brīnišķīgi būs sagaidīt atpakaļ cilvēkus, kas tagad ir miruši, un redzēt viņus atkal dzīvojam pilnskanīgu un bagātu dzīvi!

Simboliskais olīvkoks

Padarīdams iespējamu mirušo augšāmcelšanos, Dievs ir parādījis lielu žēlsirdību. Šī Dieva īpašība izpaužas arī viņa objektivitātē. Apustulis Pāvils minēja olīvkoku, lai ilustrētu Jehovas žēlastību, ko viņš parāda visiem cilvēkiem, neatkarīgi no to rases vai izcelsmes. Gadsimtiem ilgi ebreji bija lepojušies ar to, ka viņi pieder pie Dieva izredzētās tautas — ”Ābrahāma dzimuma”. (Jāņa 8:33; Lūkas 3:8.)

Piedzimšana ebreju tautā pati par sevi nebija obligāts priekšnoteikums, lai iemantotu Dieva labvēlību. Tomēr Jēzus pirmie mācekļi visi bija ebreji, un viņiem bija priekšrocība kļūt par pirmajiem, kurus Dievs izraudzīja par daļu no apsolītā Ābrahāma dzimuma. (1. Mozus 22:18; Galatiešiem 3:29.) Pāvils šos ebreju tautības kristiešus salīdzināja ar simboliska olīvkoka zariem.

Lielākā daļa ebreju noraidīja Jēzu un tāpēc zaudēja iespēju kļūt par ”mazā ganāmā pulciņa” jeb ”Dieva Israēla” locekļiem. (Lūkas 12:32; Galatiešiem 6:16.) Viņi kļuva par zariem, kas no simboliskā olīvkoka tika nogriezti. Kas ieņēma viņu vietu? Mūsu ēras 36. gadā par Ābrahāma dzimuma daļu tika uzaicināti kļūt cilvēki no citām tautām. Jehova it kā paņēma meža olīvkoka zarus un uzpotēja tos dārza olīvai. Tādā veidā apsolītajā Ābrahāma dzimumā tika iekļauti cilvēki no citām tautām, un šie kristieši ”dabūja daļu pie eļļaskoka saknes un taukuma”. (Romiešiem 11:17.)

Uzpotēt dārza olīvkokam meža olīvas zarus dārzniekam liktos pavisam nedabiski. (Romiešiem 11:24.) ”Uzpotē labo tam, kas audzis savvaļā, un, kā saka arābi, labais gūs virsroku,” sacīts publikācijā The Land and the Book, ”bet, rīkojoties pretēji, labu rezultātu nav iespējams panākt.” Ebreju tautības kristieši līdzīgā veidā bija pārsteigti, kad Jehovam ”pirmo reizi labpatika ļaudis no pagāniem  pievienot savam vārdam”. (Apustuļu darbi 10:44—48; 15:14.) Tomēr tas skaidri liecināja, ka Dieva nodoma īstenošanās nav atkarīga no kādas vienas konkrētas tautas. ”Ikvienā tautā viņam ir tīkams, kas viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.” (Apustuļu darbi 10:35.)

Pāvils norādīja, ka, tāpat kā tika nogriezti olīvkoka zari, kas simbolizēja neuzticīgos jūdus, tāpat var notikt ar katru, kas sava lepnuma un nepaklausības dēļ zaudē Jehovas labvēlību. (Romiešiem 11:19, 20.) Tas nepārprotami parāda, ka Dieva žēlastību nedrīkst uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu. (2. Korintiešiem 6:1.)

Svaidīšana ar eļļu

Bībelē par olīveļļu ir runāts gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Senatnē ievainojumus un sasitumus iezieda ar eļļu, lai tie ātrāk sadzītu. (Jesajas 1:6.) Vienā no līdzībām Jēzus stāstīja par žēlsirdīgu samarieti, kas ielēja olīveļļu un vīnu kāda vīrieša brūcēs, kuru bija sastapis ceļā uz Jēriku. (Lūkas 10:34.)

Eļļai, kas tiek lieta uz cilvēka galvas, ir atsvaidzinoša un mierinoša iedarbība. (Psalms 141:5.) Ja kāds draudzes loceklis ir garīgā ziņā saslimis, kristiešu vecākie viņu var ”svaidīt ar eļļu tā Kunga vārdā”. (Jēkaba 5:14.) Uz Rakstiem balstīts padoms, ko draudzes vecākie ar mīlestību dod, un sirsnīgas lūgšanas neveselā ticības biedra labā ir salīdzinātas ar olīveļļu, kas sniedz atvieglojumu. Interesanti, ka ebreju valodā dažkārt tiek lietota idioma ”tīra olīveļļa”, lai apzīmētu labu cilvēku.

”Zaļojošs eļļas koks Dieva namā”

Ņemot vērā iepriekšminēto, nav nekas pārsteidzošs, ka Dieva kalpi tiek salīdzināti ar olīvkokiem. Dāvids vēlējās būt kā ”zaļojošs eļļas koks Dieva namā”. (Psalms 52:10.) Olīvkoki bieži auga izraēliešu māju tuvumā; līdzīgi Dāvids gribēja būt Jehovas tuvumā un nest augļus, kas slavētu Dievu. (Psalms 52:11.)

Kamēr Jūdas divu cilšu ķēniņvalsts bija uzticīga Jehovam, tā bija kā ”nepārtraukti zaļojošs eļļas koks ar skaistiem augļiem”. (Jeremijas 11:15, 16.) Bet, kad Jūdejas iedzīvotāji vairs neklausīja Jehovas vārdiem un ”skrēja pakaļ citiem dieviem”, tie zaudēja savu īpašo stāvokli. (Jeremijas 11:10.)

Lai mēs būtu kā zaļojoši olīvkoki Dieva namā, mums jāklausa Jehovam un jābūt gataviem pieņemt pārmācību, ar kuras palīdzību viņš mūs ”apgriež”, lai mēs nestu vēl vairāk labu augļu. (Ebrejiem 12:5, 6.) Olīvkokiem ir nepieciešama plaša sakņu sistēma, lai tie izdzīvotu sausuma periodā, un arī mums ir jāstiprina savas garīgās saknes, lai mēs spētu izturēt pārbaudījumus un vajāšanas. (Mateja 13:21; Kolosiešiem 2:6, 7.)

Olīvkoks labi simbolizē uzticīgu kristieti, ko pasaule varbūt nepazīst, bet Dievs pazīst. Ja šāds cilvēks pašreizējā sistēmā mirst, viņam ir cerība atgriezties dzīvē jaunajā pasaulē, kas būs drīzā nākotnē. (2. Korintiešiem 6:9; 2. Pētera 3:13.)

Gandrīz neiznīcināmais olīvkoks, kas nes augļus gadu no gada, mums atgādina Dieva solījumu: ”Manu ļaužu mūžs būs kā koku mūžs un mani izredzētie baudīs savu roku darbu.” (Jesajas 65:22, LB-26.) Šis pravietiskais solījums īstenosies Dieva jaunajā pasaulē. (2. Pētera 3:13.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 25. lpp.]

Vecs, mezglains olīvkoks Havejā (Alikantes province, Spānija)

 [Attēli 26. lpp.]

Olīvkoki, kas aug Spānijas provincē Granadā

[Attēls 26. lpp.]

Vecs olīvkoks pie Jeruzalemes mūriem

[Attēls 26. lpp.]

Bībelē ir minēta zaru uzpotēšana olīvkokam

[Attēls 26. lpp.]

Šo veco olīvkoku ieskauj vairākas jaunas atvases