Īpašs darbs Klusā okeāna salās

 AUSTRĀLIJAS pilsētu Sidnejas un Brisbenas starptautisko lidostu uzgaidāmajās telpās valdīja lielāka rosība un satraukums nekā parasti. 46 cilvēku liela grupa gatavojās izlidot uz saulainajām Samoas salām, lai tur satiktos ar 39 citiem cilvēkiem no Jaunzēlandes, Havaju salām un Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņu bagāža bija pavisam neparasta, jo tajā galvenokārt ietilpa tādi celtniecības instrumenti kā āmuri, zāģi un urbji, kas nepavisam nelīdzinās mantām, kuras cilvēki mēdz ņemt sev līdzi, dodoties uz kādu skaistu Klusā okeāna salu. Bet arī uzdevums, kura dēļ viņi devās ceļā, nebija parasts.

Ceļodami paši uz sava rēķina, viņi bija ieplānojuši divas nedēļas brīvprātīgi, bez samaksas strādāt celtniecībā, ko pārrauga Jehovas liecinieku Austrālijas filiāles reģionālā celtniecības nodaļa. Šī celtniecība tiek finansēta ar labprātīgiem ziedojumiem, un tās ietvaros top Valstības zāles, kopsanāksmju zāles, misionāru mājas, filiāļu un tulkošanas biroju ēkas, kas vajadzīgas strauji augošajām Jehovas liecinieku draudzēm Klusā okeāna salās. Iepazīsimies ar dažiem, kas piedalās šajā celtniecībā un kas ir būvējuši Valstības zāles savās zemēs.

Jumiķis Makss nāk no Austrālijas pilsētas Kauras (Jaundienvidvelsas štats). Viņš ir precējies, un viņam ir pieci bērni. Arnolds ir ieradies no Havaju salām. Viņiem ar sievu ir divi dēli, un Arnolds ir arī pionieris jeb pilnas slodzes kalpotājs. Tāpat kā Makss, arī Arnolds savā draudzē ir draudzes vecākais. Ir skaidri redzams, ka viņi nepieteicās par brīvprātīgajiem strādniekiem tāpēc, ka viņiem būtu pārāk daudz brīva laika, turklāt tādu kā viņi minētajā grupā bija lielākā daļa. Gan viņi paši, gan viņu ģimenes locekļi bija sapratuši, ka nepieciešama palīdzība, un viņi vēlējās darīt visu, kas viņu spēkos.

Palīdz daudzu tautību strādnieki

Viena no vietām, kur bija nepieciešama viņu prasme un palīdzība, bija Tuvalu — Klusā okeāna salu valsts ar apmēram 10 500 iedzīvotājiem; tā aizņem deviņus koraļļu atolus, kas atrodas tuvu ekvatoram, ziemeļrietumos no Samoas. Katra sala ir apmēram 2,5 kvadrātkilometrus liela. 1994. gadā te bija 61 Jehovas liecinieks, un viņiem ļoti bija vajadzīga jauna Valstības zāle un lielāks tulkošanas birojs.

 Šajā Klusā okeāna tropiskajā daļā celtnēm jābūt tādām, lai tās izturētu biežās spēcīgās vētras un orkānus. Bet pašās salās gandrīz nemaz nav pieejami kvalitatīvi celtniecības materiāli. Ko iesākt? Viss nepieciešamais — no jumta seguma un kopnēm līdz mēbelēm un aizkariem, sanitārtehniskās ierīces, pat skrūves un naglas — tika lielos konteineros vests no Austrālijas.

Pirms materiālu atvešanas neliela grupa sagatavoja būvlaukumu un ielika pamatus. Pēc tam ieradās strādnieki no daudzām zemēm un cēla, krāsoja un iekārtoja ēkas.

Darbi Tuvalu ļoti sadusmoja vietējo mācītāju, un viņš pa radio paziņoja: Jehovas liecinieki ceļot ”Bābeles torni”! Bet kā bija īstenībā? ”Kad Bābeles torņa cēlēji redzēja, ka vairs nevar saprasties, jo Dievs bija sajaucis viņu valodu, viņiem bija jāpamet iesāktais darbs un jāatstāj tornis nepabeigts,” atzīmēja brīvprātīgais celtnieks Greims. (1. Mozus 11:1—9.) ”Kad strādājam Dievam Jehovam, notiek pilnīgi pretēji. Lai gan strādniekiem ir dažādas valodas un pastāv kultūru atšķirības, celtniecība vienmēr tiek pabeigta.” Tā notika arī Tuvalu, un viss darbs bija prasījis tikai divas nedēļas. Kad ēkas tika veltītas Jehovam, veltīšanas programmu apmeklēja 163 cilvēki, to vidū arī premjerministra sieva.

Būvdarbu vadītājs Dags par šo celtniecību stāsta: ”Bija liels prieks sadarboties ar brīvprātīgajiem no citām valstīm. Mēs daudz ko darām atšķirīgi, lietojam atšķirīgu terminoloģiju, pat atšķirīgas mērvienību sistēmas, tomēr nekas neradīja problēmas.” Tā kā Dags ir piedalījies daudzu šādu ēku būvē, viņš piebilst: ”Pieredzētais mani ir pilnīgi pārliecinājis, ka ar Jehovas atbalstu viņa tauta var uzcelt ēku jebkurā vietā uz zemeslodes, lai cik nomaļa būtu šī vieta un lai cik grūti būtu celtniecības apstākļi. Mums ir daudz talantīgu cilvēku, taču visu izdodas paveikt ar Jehovas gara palīdzību.”

Dieva gars arī pamudina salās dzīvojošās Jehovas liecinieku ģimenes sagādāt strādniekiem uzturu un naktsmītni, un dažām ģimenēm tas nemaz nav viegli, bet tās to dara labprāt. Viesmīlību ļoti augstu novērtē tie, kam tā tiek izrādīta. Kens no Austrālijas pilsētas Melburnas bija strādājis līdzīgā būvē Franču Polinēzijā. Viņš atzīmēja: ”Mēs ieradāmies kā kalpi, bet mūsu uzņemšana bija karaliska.” Kur vien tas bija iespējams, vietējie Jehovas liecinieki palīdzēja celtniecībā. Zālamana salās sievietes ar rokām jauca betonu. Simt vīriešu un sieviešu kāpa augstu lietainajos kalnos un nonesa lejā vairāk nekā 40 tonnu kokmateriālu. Iesaistījās arī jaunieši. Kāds no Jaunzēlandes atbraucis celtnieks stāstīja: ”Es atceros kādu brāli, jaunu salinieku, kas vienā reizē nesa divus vai trīs cementa maisus. Vēl viņš augu dienu gan svelmē, gan lietū raka granti.”

 Bija vēl kāds labums no tā, ka būvdarbos piedalījās arī vietējie liecinieki. Sargtorņa biedrības Samoas filiāles ziņojumā bija teikts: ”Brāļi apguva tādas iemaņas, kas viņiem noderēs, pašiem būvējot Valstības zāles un remontējot un atjaunojot ēkas pēc viesuļvētrām. Turklāt brāļiem, kas dzīvo vietās, kur bieži vien ir grūti atrast darbu, tagad ir vieglāk nopelnīt iztiku.”

Celtniecība dod labu liecību

Kalins bija Zālamana salās, Honiarā, un tur redzēja, kā tika būvēta kopsanāksmju zāle. Tas viņu tik ļoti iespaidoja, ka viņš uzrakstīja Sargtorņa biedrības vietējai filiālei: ”Visi strādnieki darbojās vienoti, neviens neķildojās, visi bija kā viena ģimene.” Drīz pēc tam, kad Kalins bija atgriezies Aruligo, savā ciemā, kas atrodas 40 kilometru no Honiaras, viņš un viņa ģimenes locekļi uzbūvēja paši savu Valstības zāli. Tad filiālei tika aizsūtīta jauna ziņa: ”Mūsu Valstības zāle ar visu katedru ir gatava. Vai mēs jau drīkstam tur rīkot sapulces?” Tas nekavējoties tika nokārtots, un tagad tur sapulces regulāri apmeklē vairāk nekā 60 cilvēku.

Celtniecību Tuvalu redzēja Eiropas Savienības padomnieks. ”Man šķiet, ka jums to saka visi,” viņš teica kādam celtniekam, ”bet, manuprāt, tas ir vienkārši brīnums!” Kāda sieviete, kas strādāja telefona centrālē, vaicāja vienai no brīvprātīgajām celtniecēm: ”Kā tas iespējams, ka jūs esat tik priecīgi? Te taču ir tik karsti!” Šie cilvēki nekad agrāk nebija redzējuši, ka kristieši tā palīdz citiem un ir tik pašaizliedzīgi.

Upuri bez nožēlas

”Kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību,” rakstīts Bībelē, 2. Korintiešiem 9:6. Strādnieki, viņu tuvinieki un draudzes locekļi joprojām bagātīgi sēj, palīdzot ticības biedriem Klusā okeāna salās. ”Vairāk nekā trešo daļu no manu aviobiļešu cenas apmaksāja mana draudze,” stāsta draudzes vecākais Ross no Kinkamberas, kas atrodas netālu no Sidnejas, ”un mans sievas brālis, kas arī brauca kopā ar mani, iedeva vēl 500 dolāru.” Viens no strādniekiem bija apmaksājis savu ceļu, pārdodot automašīnu, bet cits bija pārdevis zemes gabalu. Kevinam vajadzēja vēl 900 dolāru, tāpēc viņš izlēma pārdot savus 16 divus gadus vecos baložus. Ar kāda paziņas palīdzību viņš atrada cilvēku, kas vēlējās tos pirkt un piedāvāja viņam par tiem tieši 900 dolāru!

”Vai bija vērts atteikties no tādas summas — apmēram 6000 dolāru —, kurā ietilpa aviobiļešu cena un zaudētā darba alga?” Šāds jautājums tika uzdots Denijam un Šerilai. ”Jā, tas bija to vērts! Turklāt noteikti būtu bijis vērts pat tad, ja būtu jāatsakās no divreiz lielākas summas,” abi atbildēja. Elans no Jaunzēlandes pilsētas Nelsonas piebilda: ”Ar to naudas summu, kas man bija nepieciešama, lai varētu pastrādāt Tuvalu, būtu pieticis braucienam uz Eiropu, un vēl nauda būtu palikusi pāri. Bet vai tādā gadījumā es būtu saņēmis svētības vai ieguvis tik dažādus draugus? Vai man būtu bijusi iespēja darīt kaut ko citu labā, nevis savā labā? Nē, tas nebūtu bijis iespējams! Lai cik daudz es devu brāļiem šajās salās, viņi man pretī deva daudz vairāk.”

Vēl viens iemesls, kāpēc šāda celtniecība varēja sekmēties, bija atbalsts, ko celtnieki saņēma no savām ģimenēm. Dažas sievas varēja braukt līdzi saviem vīriem un pat palīdzēt būvē, bet citās ģimenēs bija skolas vecuma bērni, par ko bija jārūpējas, vai arī nebija iespējams atstāt ģimenes uzņēmumu. ”Sieva bija ar mieru rūpēties par bērniem un māju, kamēr es būšu projām,” teica Klejs, ”un tas bija daudz lielāks upuris nekā manējais.” Šiem vārdiem no sirds piekristu visi vīri, kas nevarēja ņemt sev līdzi sievas.

Kopš paredzēto ēku uzbūvēšanas Tuvalu brīvprātīgie strādnieki ir uzcēluši Valstības zāles, kopsanāksmju zāles, misionāru mājas un tulkošanas birojus Fidži, Tongā, Papua-Jaungvinejā, Jaunkaledonijā un citās vietās. Projekta stadijā vēl ir daudz citu ēku, no kurām dažas paredzēts celt Dienvidaustrumāzijā. Vai pietiks strādnieku?

Pēc visa spriežot, strādnieku trūkuma nebūs. ”Visi, kas ir piedalījušies celtniecībā citās valstīs, ir lūguši, lai viņus neaizmirst, kad tiks plānota jauna celtniecība,” raksta no Havaju salu filiāles. ”Kolīdz viņi ir atgriezušies mājās, viņi sāk krāt naudu nākamajam braucienam.” Kā gan šāda celtniecība var neizdoties, ja nesavtībai vēl nāk klāt bagātīga Jehovas svētība?

[Attēls 9. lpp.]

Celtniecībai paredzētie materiāli

[Attēli 9. lpp.]

Strādnieki būvlaukumā

[Attēli 10. lpp.]

Kad celtniecība bija pabeigta, mēs priecājāmies par visu, kas bija paveikts ar Dieva garu