Vai jums būtu tam jātic?

KĀDS divpadsmitgadīgs skolnieks centās apgūt algebras pamatus. Viņa skolotājs uzrakstīja klasei priekšā it kā vienkāršu algebrisku izteiksmi.

”Pieņemsim, ka x=y un ka abu vērtība ir 1,” viņš iesāka.

”Tiktāl viss būtu skaidrs,” nodomāja skolnieks.

Taču, kad skolotājs četrās rindiņās bija veicis šķietami loģiskus aprēķinus, sekoja pārsteidzošs rezultāts: ”Tātad 2=1!”

”Atspēkojiet to!” viņš uzaicināja apstulbušos skolēnus.

Divpadsmitgadīgais skolnieks no algebras zināja pārāk maz, lai varētu to atspēkot. Katrs aprēķins šķita pilnīgi pareizs. Tātad — vai noticēt šim dīvainajam rezultātam? Galu galā skolotājam bija daudz plašākas zināšanas matemātikā nekā viņam. Protams, viņam nebija jāuzskata šis rezultāts par pareizu! ”Man nav tas jāatspēko,” viņš sev sacīja. ”Veselais saprāts man saka, ka rezultāts ir absurds.” (Salamana Pamācības 14:15, 18.) Viņš zināja, ka ne viņa skolotājs, ne arī kāds no klasesbiedriem nebūtu ar mieru mainīt divus latus pret vienu.

Ar laiku skolnieks saprata, kur izdarītajos aprēķinos bija kļūda. Taču no šī gadījuma viņš ieguva labu pamācību, proti: pat ja kāds, kam ir daudz pārākas zināšanas, izvirza labi pamatotus un šķietami neapstrīdamus argumentus, nav akli jānotic muļķīgam secinājumam tāpēc vien, ka konkrētajā brīdī nevar to apstrīdēt. Skolnieks bija rīkojies saskaņā ar praktisko Bībeles principu no 1. Jāņa 4:1 — nenoticēt pārāk ātri visam, kas jādzird, pat ja informācija nāk it kā no autoritatīva avota.

Tas nenozīmē, ka būtu stūrgalvīgi jāturas pie iesīkstējušām idejām. Noraidīt informāciju, kas varētu labot mūsu kļūdainos uzskatus, būtu aplami. Taču labs padoms ir ”tik drīz nekļūt nepastāvīgiem savā pārliecībā”, kad savus uzskatus mums mēģina uzspiest kāds, kuram, pēc viņa paša domām, ir vairāk zināšanu vai lielāka autoritāte. (2. Tesaloniķiešiem 2:2, JD.) Protams, skolotāja rīcība bija tikai tāds joks. Taču ne vienmēr viss ir tik nevainīgi. Cilvēki mēdz izmantot ļoti negodīgus paņēmienus, lai citus pieviltu. (Efeziešiem 4:14; 2. Timotejam 2:14, 23, 24.)

Vai speciālistiem vienmēr ir taisnība?

Jebkuras nozares speciālisti — lai cik zinoši tie būtu — mēdz izteikt pretrunīgus viedokļus un tos laika gaitā mainīt. Piemēram, var minēt medicīnas zinātnes pārstāvju debates par tik svarīgu jautājumu kā slimību cēlonis. ”Zinātnieki risina karstus strīdus par to, cik liela nozīme saslimstībā ir iedzimtībai un cik liela nozīme tam, kas ar cilvēku notiek pēc viņa piedzimšanas,” raksta kāds Hārvarda universitātes medicīnas profesors. Deterministi ir pilnīgi pārliecināti, ka izšķirīgais faktors, kas nosaka cilvēka uzņēmību pret dažādām slimībām, ir viņa gēni. Turpretī citi apgalvo, ka patoloģijas galvenokārt izraisa apkārtējā vide un cilvēka dzīvesveids. Abas puses atsaucas uz pētījumiem un statistikas datiem, lai pierādītu savu uzskatu pareizību. Taču debates joprojām turpinās.

 Atkal un atkal atklājas, ka paši slavenākie domātāji ir kļūdījušies, kaut gan tas, ko viņi mācīja, savulaik šķita absolūti neapstrīdams. Filozofs Bērtrands Rasels ir nosaucis Aristoteli par vienu no ”pašiem ietekmīgākajiem filozofiem”. Taču Rasels arī norāda, ka daudzas no Aristoteļa mācībām ir ”pilnīgi nepareizas”. ”Ikvienam solim, kas modernajos laikos ir sperts uz priekšu tādās jomās kā filozofija, loģika un citas zinātnes,” viņš rakstīja, ”ir bijis jāsastopas ar Aristoteļa piekritēju sīvu pretestību.” (History of Western Philosophy.)

”Nepareizi tā dēvētā atziņa”

Agrīnie kristieši droši vien satika daudzus ievērojamu grieķu filozofu — piemēram, Sokrata, Platona un Aristoteļa — piekritējus. Tālaika izglītotie ļaudis jutās intelektuālā ziņā pārāki par lielāko daļu kristiešu, jo Jēzus mācekļu vidū ”nebija daudz miesīgi gudro”. (1. Korintiešiem 1:26, JD.) Patiesībā cilvēki, kas bija apguvuši tālaika filozofijas, uzskatīja, ka tas, kam kristieši tic, ir ”ģeķība”. (1. Korintiešiem 1:23.)

Ja jūs būtu bijis viens no agrīnajiem kristiešiem, vai jūs būtu iespaidojuši šīs intelektuālās elites pārliecinošie argumenti un vai viņu gudrie vārdi būtu viesuši jūsos bijību? (Kolosiešiem 2:4.) Kā uzskatīja apustulis Pāvils, šādai attieksmei nebija pamata. Viņš kristiešiem atgādināja, ka Jehova uzskata ”gudro gudrību” un ”prātnieku prātu” par muļķīgu. (1. Korintiešiem 1:19.) ”Kur paliek gudrie?” viņš jautāja. ”Kur rakstu mācītāji? Kur šīs pasaules vārdu meistari? Vai tad Dievs nav pārvērtis pasaules gudrību ģeķībā?” (1. Korintiešiem 1:20.) Lai cik izcilas prāta spējas piemita šiem gudrajiem, rakstu mācītājiem un vārdu meistariem, viņi nepiedāvāja reālu cilvēces problēmu risinājumu.

Tāpēc kristieši mācījās izvairīties no ”pretrunām, kas ceļas no nepareizi tā dēvētās atziņas”, kā Pāvils to nodēvēja. (1. Timotejam 6:20.) Pāvils šo atziņu nosauca par nepareizu, tāpēc ka tai trūka kaut kā būtiska — tai nebija pamatojuma Dieva Rakstos, ar kuriem visi mūsu uzskati ir jāsaskaņo. (Ījaba 28:12; Salamana Pamācības 1:7.) Cilvēkus, kas turējās pie šīm zināšanām, vēl turklāt bija padarījis aklus vislielākais melis, Sātans, tāpēc viņiem nebija nekādas cerības atrast patiesību. (1. Korintiešiem 2:6—8, 14; 3:18—20; 2. Korintiešiem 4:4; 11:14; Atklāsmes 12:9.)

Bībele — Dieva iedvesmots ceļvedis

Agrīnie kristieši nekad neapšaubīja, ka Dievs savu gribu, nodomus un principus ir atklājis Svētajos rakstos. (2. Timotejam 3:16, 17.) Tas viņus pasargāja, lai ”neviens [viņus] nesagūstītu ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām”. (Kolosiešiem 2:8, LB-65r.) Mūsdienās situācija ir līdzīga. Atšķirībā no mulsinošajiem un pretrunīgajiem cilvēku viedokļiem Dieva iedvesmotie Raksti ir drošs pamats, uz kura balstīt savus uzskatus. (Jāņa 17:17; 1. Tesaloniķiešiem 2:13; 2. Pētera 1:21.) Mēs būtu neapskaužamā situācijā, ja mums nebūtu šī pamata un mēs mēģinātu uzcelt kaut ko stabilu uz plūstošajām cilvēku teoriju un filozofiju smiltīm. (Mateja 7:24—27.)

”Bet vai tad zinātnes fakti neliecina, ka Bībele ir kļūdaina un tāpēc nav vairāk uzticama kā nemitīgi mainīgās cilvēku filozofijas?” kāds varētu jautāt. Piemēram, Bērtrands Rasels teica, ka ”Kopernikam, Kepleram un Galilejam bija jācīnās ar Aristoteli un Bībeli, aizstāvot uzskatu, ka Zeme nav Visuma centrs”. (Kursīvs mūsu.) Un vai tad mūsdienās, piemēram, kreacionisti neapgalvo, ka, saskaņā ar Bībeli, Zeme tika radīta sešās dienās, no kurām katra bija 24 stundas gara, kaut gan visi fakti liecina, ka Zeme ir miljardiem gadu veca?

Patiesībā Bībelē nav teikts, ka Zeme ir Visuma centrs. To mācīja baznīcas vadītāji,  kas nevadījās pēc Dieva Rakstiem. Radīšanas apraksts, kas lasāms 1. Mozus grāmatā, neizslēdz iespēju, ka Zeme ir miljardiem gadu veca un ka radīšanas dienas bija garākas par 24 stundām. (1. Mozus 1:1, 5, 8, 13, 19, 23, 31; 2:3, 4.) Godīgi izvērtējot Bībeli, var pārliecināties, ka, arī nebūdama zinātniska mācību grāmata, tā ir patiesa un pilnībā saskan ar pierādītiem zinātniskiem faktiem. *

Būsim saprātīgi

Kaut gan daudzi no Jēzus mācekļiem bija vienkārši cilvēki un viņu izglītība, iespējams, bija pavisam neliela, Dievs viņiem bija piešķīris kaut ko īpašu. Neatkarīgi no izcelsmes viņi visi bija apveltīti ar spriestspēju un apdomību. Apustulis Pāvils savus ticības biedrus mudināja izmantot spriestspēju, lai ”pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs”. (Romiešiem 12:1, 2 [”garīgais dievkalpojums”, LB-65; ”prātīgā Dieva kalpošana”, LB-26].)

Būdami apveltīti ar spriestspēju no Dieva, agrīnie kristieši skaidri apzinājās, ka jebkura filozofija un mācība, kas ir pretrunā ar Dieva Rakstiem, ir nederīga. Dažkārt tā laika gudrie ”apslāpēja patiesību” un ignorēja Dieva esamības pierādījumus, kas viņiem bija visapkārt. ”Dižodamies ar savu gudrību, viņi kļuvuši nelgas,” rakstīja apustulis Pāvils. Tā kā viņi noraidīja patiesību par Dievu un viņa nodomiem, viņi bija ”savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā siržu neprātā iegrimuši tumsā”. (Romiešiem 1:18—22; Jeremijas 8:8, 9.)

Nereti tie, kas sevi uzskata par gudriem, izdara tādus secinājumus kā: ”Dieva nav” vai ”Bībelei nevar uzticēties”, vai arī ”Patlaban nav ”pēdējās dienas””. Šādi uzskati Dieva acīs ir tikpat aplami kā secinājums, ka ”2=1”. (1. Korintiešiem 3:19.) Lai par kādu autoritāti cilvēki uzdotos, mums nav jāpieņem viņu secinājumi, ja tie ir pretrunā ar Dieva Rakstiem un veselo saprātu. Ir gudri ņemt vērā, ka ”Dievs ir patiess, bet ikviens cilvēks melkulis”. (Romiešiem 3:4.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 31. lpp.]

Atšķirībā no mainīgajiem cilvēku viedokļiem Bībele ir drošs pamats, uz kura balstīt savus uzskatus

[Norādes par autortiesībām]

Pa kreisi — Epikūrs: Photograph taken by courtesy of the British Museum; vidū — Platons: National Archaeological Museum, Athens, Greece; pa labi — Sokrats: Roma, Musei Capitolini