Kļūstiet pilnīgi un stipri pārliecībā
Kļūstiet pilnīgi un stipri pārliecībā
”[Viņš] pastāvīgi cīnās par jums savās lūgšanās, lai jūs kļūtu pilnīgi un ar visu pārliecību stāvētu par to, kas ir Dieva griba.” (KOLOSIEŠIEM 4:12)
1., 2. a) Ko par kristiešiem ir teikuši neticīgi cilvēki? b) Par ko liecina Pāvila vēstule kolosiešiem?
JĒZUS sekotāji ļoti rūpējās par saviem ticības biedriem. Tertulliāns, kas dzīvoja otrā gadsimta beigās un trešā gadsimta sākumā, rakstīja par kristiešu labestību pret bāreņiem, trūkumcietējiem un veciem cilvēkiem. Redzot šādus mīlestības apliecinājumus, daži neticīgi cilvēki par kristiešiem teica: ”Skatieties, kā viņi mīl cits citu.”
2 Pāvila vēstule kolosiešiem liecina, ka Pāvilam un viņa biedram Epafram no sirds rūpēja, kas notiek ar brāļiem un māsām Kolosās. Pāvils viņiem rakstīja: ”Epafra.. pastāvīgi cīnās par jums savās lūgšanās, lai jūs kļūtu pilnīgi un ar visu pārliecību stāvētu par to, kas ir Dieva griba.” Jehovas liecinieku 2001. gada pants būs Kolosiešiem 4:12: ”Lai jūs kļūtu pilnīgi un ar visu pārliecību stāvētu par to, kas ir Dieva griba.”
3. Kādus divus lūgumus izteica Epafra?
3 Var redzēt, ka Epafra, lūgdams par mīļotajiem ticības biedriem, vēlējās, lai viņi, pirmkārt, ”kļūtu pilnīgi” un, otrkārt, ”ar visu pārliecību stāvētu par to, kas ir Dieva griba”. Šie vārdi rakstīti Bībelē mūsu pamācībai. Tāpēc ir labi sev uzdot jautājumu: ”Kas man jādara, lai es ”kļūtu pilnīgs” un ”ar visu pārliecību stāvētu par to, kas ir Dieva griba”? Kāda būs mana dzīve, ja es to darīšu?”
”Kļūstiet pilnīgi”
4. Kādā nozīmē kolosiešiem bija jākļūst ”pilnīgiem”?
4 Epafra no sirds vēlējās, lai viņa garīgie brāļi un māsas, kas dzīvoja Kolosās, ”kļūtu pilnīgi”. Vārds, ko Pāvils šeit lietoja, nozīmē ’pilnīgs, pilngadīgs, nobriedis’. (Mateja 19:21; Ebrejiem 5:14; Jēkaba 1:4, 25.) Mēs zinām, ka būt kristītam Jehovas lieciniekam vēl nenozīmē būt garīgi nobriedušam kristietim. Rakstīdams kristiešiem, kas dzīvoja Efesā — pilsētā, kas atradās uz rietumiem no Kolosām —, Pāvils norādīja, ka draudzes gani un mācītāji palīdz draudzes locekļiem, lai tie varētu sasniegt ”vienību Dieva dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru”. Un kādā citā vēstulē Pāvils mudināja kristiešus: ”Saprašanā topiet pieauguši.” (Efeziešiem 4:8—13; 1. Korintiešiem 14:20.)
5. Kā mēs varam tiekties pēc ”pilnības”?
5 Tiem kristiešiem Kolosās, kuri vēl nebija sasnieguši garīgo briedumu, bija jātiecas pēc tā. Nav šaubu, ka arī mūsdienās kristiešiem jātiecas pēc garīga brieduma. Vienalga, vai mēs esam kristījušies pirms daudziem gadiem vai pavisam nesen, mums uzmanīgi jāpārdomā, vai mūsu sapratne un uzskati liecina par garīgu izaugsmi. Vai mēs pārdomājam Bībeles principus, pirms pieņemam kādu lēmumu? Vai Dieva gribas pildīšanai un draudzes darbībai ir arvien lielāka nozīme mūsu dzīvē, jeb vai notiek otrādi — to nozīme mūsu dzīvē mazinās? Vienā rakstā nav iespējams apskatīt visus jautājumus, kas saistīti ar mūsu garīgo izaugsmi, tāpēc mēs pievērsīsim uzmanību tikai diviem piemēriem.
6. Kādā ziņā cilvēks var garīgi augt, lai labāk atbilstu nevainojamajam paraugam, ko rāda Jehova?
6 Pirmais piemērs. Pieņemsim, ka mēs esam uzauguši sabiedrībā, kurā valda aizspriedumi vai naids pret cittautiešiem. Mēs zinām, ka Dievs nav aizspriedumains un ka arī mēs tādi nedrīkstam būt. (Apustuļu darbi 10:14, 15, 34, 35.) Mūsu draudzē vai rajonā ir kristieši, kas pēc savas izcelsmes atšķiras no mums, un mēs pastāvīgi satiekam viņus. Vai kaut kur dziļi sirdī mums tomēr nav saglabājusies nepatika vai aizspriedumi pret viņiem? Varbūt mēs izturamies pret šiem cilvēkiem ar aizdomām un domājam par viņiem sliktu, tiklīdz kāds no viņiem pieļauj kaut nelielu kļūdu? Ja tā ir, mums nopietni jādomā par savu garīgo izaugsmi un jācenšas saskaņot savu domāšanu ar Dieva objektīvo viedokli.
7. Kā mums jāmācās domāt par citiem, ja mēs vēlamies kļūt par garīgi nobriedušiem kristiešiem?
7 Otrs piemērs. Kā teikts Filipiešiem 2:3, mēs neko nedrīkstam darīt ”ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi”. Vai mēs esam garīgi nobrieduši šajā ziņā? Katram cilvēkam ir savas vājības un savas labās īpašības. Varbūt mēs kādreiz bijām paraduši pievērst daudz uzmanības citu trūkumiem un pieprasīt no viņiem gandrīz vai pilnību. (Jēkaba 3:2.) Vai mēs esam garīgi auguši šajā ziņā? Vai mēs spējam saskatīt citos to, ar ko viņi ir pārāki par mums? Vai mēs varam teikt: ”Jā, es atzīstu, ka šī māsa ir pacietīgāka nekā es un tas brālis ir daudz stiprāks ticībā. Bet šis neapšaubāmi ir spējīgāks skolotājs nekā es. Un tā māsa ... viņa ir tik savaldīga!” Iespējams, dažiem Kolosu draudzes kristiešiem bija jāmācās, ko īsti nozīmē citam citu uzskatīt ”augstāku par sevi”. Varbūt arī mums tas vēl jāmācās?
8., 9. a) Ko Epafra vēlējās, lūgdams, lai kolosieši paliktu ”pilnīgi”? b) Kas kolosiešiem bija nepieciešams, lai viņi saglabātu garīgu briedumu?
8 Epafra lūdza par kolosiešiem, lai viņi ”kļūtu pilnīgi” vai, kā teikts citā Bībeles izdevumā, lai viņi ”pilnīgi pastāv”. (Kolosiešiem 4:12, LB-1825.) Tātad Epafra lūdza Dievu, lai kolosieši saglabātu to garīgo ”pilnību” jeb briedumu, ko viņi bija sasnieguši.
9 Nebūtu saprātīgi uzskatīt, ka visi, kas kļuvuši par kristiešiem un sasnieguši garīgo briedumu, noteikti to saglabās. Jēzus sacīja, ka viens no eņģeļiem — Dieva dēliem — ir atkritis no patiesības. (Jāņa 8:44.) Pāvils, rakstīdams vēstuli korintiešiem, atgādināja viņiem par cilvēkiem, kas kādu laiku bija kalpojuši Jehovam, bet pēc tam bija atteikušies no kalpošanas. Pāvils brīdināja ar garu svaidītos ticības brāļus: ”Kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” (1. Korintiešiem 10:12.) Tas palīdz labāk saprast, kāpēc par kolosiešiem tika lūgts, lai viņi ”pastāv” savā garīgajā briedumā. Viņi nedrīkstēja atkāpties, atteikties no iesāktā un zaudēt ticību. (Ebrejiem 2:1; 3:12; 6:6; 10:39; 12:25.) Turpinot iesākto, viņi varēja saglabāt savu garīgo briedumu un godam sagaidīt dienu, kad Dievs viņus pārbaudīs un atalgos. (2. Korintiešiem 5:10; 1. Pētera 2:12.)
10., 11. a) Ko mēs varam mācīties no Epafras lūgšanām? b) Ko mēs varētu apņemties, ņemot vērā to, par ko lūdza Epafra?
10 Jau tika minēts, cik svarīgi ir lūgšanās pieminēt konkrētus cilvēkus un lūgt, lai Jehova viņiem palīdz, sniedz mierinājumu, svētī viņus un dod viņiem svēto garu. Tā Epafra lūdza par kolosiešiem. Tas, par ko lūdza Epafra, palīdz saprast, kādu palīdzību mēs varam lūgt Jehovam. Mums noteikti jālūdz Jehovam, lai viņš arī mums pašiem palīdzētu ”kļūt pilnīgiem”.
11 Mums jāstāsta Jehovam lūgšanā par savu garīgo stāvokli. Mums viņam jāstāsta, ko esam panākuši, cenšoties ”kļūt pilnīgi” jeb sasniegt garīgo briedumu. Mums jālūdz, lai Jehova mums palīdz saprast, kas jādara, lai mūsu garīgā izaugsme turpinātos. (Psalms 17:3; 139:23, 24.) Katram no mums noteikti ir kaut kas tāds, ko var uzlabot. Kad esam konstatējuši savus trūkumus, mums vajadzētu nevis raizēties par tiem, bet lūgt Dievam konkrētu palīdzību, lai tos labotu, turklāt lūgt ne vienu reizi vien. Varbūt mēs varam izvirzīt ļoti konkrētu mērķi: nākamās nedēļas laikā bieži lūgt Dievu, lai viņš mums palīdz ”kļūt pilnīgiem”. Lūgsim par to arī turpmāk, pārdomājot mūsu gada pantu. Īpašu uzmanību lūgšanās pievērsīsim tam, kas mūs kavē kalpošanā Dievam vai dara garīgi vājus un kas mums jādara, lai situāciju labotu. (Efeziešiem 6:11, 13, 14, 18.)
Lūgšanas, kas stiprina pārliecību
12. Kāpēc kolosiešiem bija vajadzīga īpaši stipra pārliecība?
12 Mums jāņem vērā vēl kaut kas, par ko Epafra lūdza Dievu, vēlēdamies, lai kolosiešu dzīve būtu Dievam patīkama. Viņš lūdza, lai kolosieši ”ar visu pārliecību stāvētu par to, kas ir Dieva griba”. Kolosieši bieži sastapās ar viltus mācībām un kaitīgiem uzskatiem, kas it kā saskanēja ar patieso pielūgsmi. Piemēram, bija cilvēki, kas vēlējās panākt, lai kolosieši noteiktās dienās gavētu un svinētu svētkus, kā to prasīja jūdaisma likumi. Pamatojot savas idejas, viltus mācītāji minēja eņģeļus — varenās garīgās būtnes, ar kuru starpniecību izraēliešiem bija nodota Mozus bauslība. Droši vien nebija viegli nepadoties šādiem viltus mācītājiem. Kolosiešiem nācās uzklausīt daudz pretrunīgu viedokļu. (Galatiešiem 3:19; Kolosiešiem 2:8, 16—18.)
13. Kas varēja stiprināt kolosiešu pārliecību, un kā tas var stiprināt mūsu pārliecību?
13 Pāvils atspēkoja šos viedokļus, uzsvērdams Jēzus Kristus vietu Dieva nodomos. ”Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet viņā, sakņodamies viņā, augdami viņā, stipri kļūdami ticībā, kuŗā esat mācīti,” mudināja Pāvils. Kolosiešiem bija vajadzīga stipra pārliecība par Kristus nozīmi Dieva nodomos un kristiešu dzīvē, un arī mums ir vajadzīga šāda pārliecība. Pāvils norādīja: ”Viņā mājo visa Dievības pilnība redzamā veidā, un viņā arī jūs esat kļuvuši pilnīgi, jo viņš ir galva visām varām un spēkiem.” (Kolosiešiem 2:6—10.)
14. Kāpēc kolosiešiem bija stipra pārliecība par nākotnes izredzēm?
14 Visi Kolosu kristieši bija saņēmuši svētā gara svaidījumu. Viņiem bija īpaša cerība — cerība dzīvot debesīs —, un viņiem bija pamatots iemesls saglabāt šo cerību. (Kolosiešiem 1:5.) ”Dieva griba” bija tāda, lai viņi saglabātu stipru pārliecību par šīs cerības piepildīšanos. Vai kolosiešiem bija iemesls šaubīties par to? Nē, nebija. Vai par nākotnes izredzēm jāšaubās cilvēkiem, kam mūsdienās ir dota cerība dzīvot paradīzē uz zemes? Nē, nekādā ziņā. Iespēja dzīvot paradīzē neapšaubāmi ir daļa no ”Dieva gribas”. Tāpēc visiem ”lielā pulka” locekļiem, kas vēlas palikt dzīvi Harmagedona laikā, jāpārdomā, cik stipra ir viņu paļāvība. (Atklāsmes 7:9, 14.) Vai cerība dzīvot paradīzē ir daļa no viņu ”pārliecības par to, kas ir Dieva griba”?
15. Kādā uzskaitījumā Pāvils minēja cerību?
15 Cerība nav tikai vēlēšanās vai iedoma. Par to liecina vārdi, ko Pāvils rakstīja vēstulē romiešiem. Viņš uzskaitīja vairākas parādības, kas ir savstarpēji saistītas vai izriet cita no citas. Pievērsīsim uzmanību tam, kur šajā uzskaitījumā Pāvils min cerību. Viņš rakstīja: ”Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība — pastāvību, pastāvība — cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.” (Romiešiem 5:3—5.)
16. Kādu cerību mēs esam ieguvuši, uzzinot patiesību, kas atklāta Bībelē?
16 Kad Jehovas liecinieki mums pirmo reizi stāstīja, kas rakstīts Bībelē, droši vien mūsu uzmanību piesaistīja kāda konkrēta mācība, piemēram, Bībeles mācība par mirušo stāvokli vai par augšāmcelšanu. Daudzi pirmo reizi dzirdēja, ka Bībelē ir stāstīts par iespēju dzīvot paradīzē uz zemes. Vai mēs atceramies, kā mēs jutāmies, kad par to uzzinājām? Cik brīnišķīgi bija uzzināt, ka nākotnē cilvēki neslimos un nenovecos, ka visi zemeslodes iedzīvotāji varēs baudīt sava darba augļus un dzīvot mierā pat ar dzīvniekiem. (Salamans Mācītājs 9:5, 10; Jesajas 65:17—25; Jāņa 5:28, 29; Atklāsmes 21:3, 4.) Nav šaubu, ka mēs toreiz ieguvām brīnišķīgu cerību.
17., 18. a) Kā, saskaņā ar Pāvila vārdiem vēstulē romiešiem, rodas cerība? b) Par kādu cerību ir runāts Romiešiem 5:4, 5, un vai jums ir šāda cerība?
17 Vēlāk mēs izjutām pretestību vai varbūt pieredzējām vajāšanas. (Mateja 10:34—39; 24:9.) Arī mūsdienās ir zemes, kurās Jehovas liecinieku mājas ir tikušas izlaupītas un viņiem bijis jādodas bēgļu gaitās. Cilvēki ir uzbrukuši Jehovas lieciniekiem, konfiscējuši bībelisko literatūru vai izplatījuši par viņiem melus masu saziņas līdzekļos. Lai kādas vajāšanas vai pretestību mēs pieredzējām, mēs tomēr bijām laimīgi, kā teikts Romiešiem 5:3, turklāt, pārciešot vajāšanas, mēs ieguvām kaut ko ļoti vērtīgu. Kā rakstīja Pāvils, ciešanas radīja izturību, un izturība — pastāvību. Mēs bijām pārliecināti, ka rīkojamies pareizi, jo pildām Dieva gribu, un apzinājāmies, ka viņš mūs atbalsta, un tas radīja pastāvību. Savukārt pastāvība, kā rakstīja Pāvils, radīja cerību. Tas varētu likties neparasti, ka cerību šajā uzskaitījumā Pāvils min pēdējo. Vai cerība mums nebija radusies daudz agrāk, jau tad, kad mēs uzzinājām labo vēsti?
18 Pāvils šeit nerunā par cerību, kas mums radās, kad tikko bijām uzzinājuši par iespēju sasniegt pilnību. Viņš runā par cerību, kas ir daudz noturīgāka un daudz spēcīgāk mudina rīkoties. Ja mēs sekmīgi izturam pārbaudījumus un dzīvojam ar pārliecību, ka Dievs mūs atbalsta, ar laiku mūsu cerība kļūst noturīgāka un stiprāka. Tā kļūst arvien reālāka, stabilāka un personiskāka. Cerība kļūst daudz spēcīgāka, nekā tā bija sākumā, tā kļūst par mūsu dziļākās būtības sastāvdaļu, un ”cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots”.
19. Par ko mēs varam lūgt, lai stiprinātu savu cerību?
19 Epafra no sirds lūdza Dievu, lai viņa brāļi un māsas Kolosās saglabātu paļāvību uz to, kas gaidāms nākotnē, un ”ar visu pārliecību stāvētu par to, kas ir Dieva griba”. Lūgsim arī mēs Dievu, lai viņš stiprina mūsu cerību. Pieminēsim savās lūgšanās Dieva apsolīto jauno pasauli. Stāstīsim Jehovam, cik ļoti mēs pēc tās ilgojamies, un nešaubīgi paļausimies, ka tā noteikti būs. Lūgsim Jehovam, lai viņš mums palīdz stiprināt savu pārliecību. Lūgsim Dievu tāpat kā Epafra, kas lūdza, lai kolosieši ”ar visu pārliecību stāvētu par to, kas ir Dieva griba”, un darīsim to bieži.
20. Kāpēc mums nevajadzētu padoties, redzot, ka daži atsakās no kristīgā dzīves veida?
20 Mums nebūtu jāzaudē apņēmība, redzot, ka daži nestāv ar visu pārliecību par to, kas ir Dieva griba. Ir cilvēki, kas novēršas no ticības vai zaudē vēlēšanos kalpot Dievam. To pieredzēja arī Jēzus tuvākie mācekļi — apustuļi. Bet vai apustuļi zaudēja savu dedzību vai pārstāja kalpot Dievam, kad Jūda kļuva par nodevēju? Nē, viņi nepārstāja kalpot Dievam. Pēteris citēja 109. psalma 8. pantu, norādīdams, ka Jūdas vietā jāstājas kādam citam. Apustuļi, kas bija palikuši uzticīgi Dievam, noskaidroja, kas ieņems Jūdas vietu, un sāka aktīvi sludināt. (Apustuļu darbi 1:15—26.) Viņi bija apņēmušies ar visu pārliecību stāvēt par to, kas ir Dieva griba.
21., 22. Kas noteikti ievēros mūsu centienus saglabāt stipru pārliecību?
21 Mēs varam ne mirkli nešaubīties, ka mūsu centieni ar visu pārliecību stāvēt par to, kas ir Dieva griba, nepaliks nepamanīti. Daudzi tos ievēros un atzinīgi novērtēs.
22 Tos noteikti ievēros mūsu brāļi un māsas, kas mūs ļoti mīl. Kaut arī viņi mums parasti to nesaka, viņu domas ir līdzīgas tām, kas izskan Pāvila vārdos 1. Tesaloniķiešiem 1:2—6: ”Mēs vienmēr pateicamies par jums visiem Dievam, kad pieminam jūs savās lūgšanās, jo pastāvīgi atceramies Dieva, mūsu Tēva priekšā jūsu ticības darbu, pašaizliedzīgo mīlestību un nesatricināmo cerību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu. ..mūsu evaņģēlija vēstījums neparādījās vienīgi vārdos, bet spēkā, Svētā Garā un stiprā pārliecībā.., un jūs kļuvāt par maniem un Kunga Kristus sekotājiem.” Citi kristieši, kas uzticīgi kalpo Dievam, varēs teikt līdzīgus vārdus, kad redzēs, kā mēs ”ar visu pārliecību stāvam par to, kas ir Dieva griba”. (Kolosiešiem 1:23.)
23. Ko darīt mums būtu jāapņemas 2001. gadā?
23 Mūsu centienus noteikti ievēros un atzinīgi novērtēs arī mūsu debesu Tēvs. Par to mēs varam nešaubīties, jo mēs ar visu pārliecību stāvam par to, kas ir Dieva griba. Pāvils mudināja kolosiešus dzīvot tā, lai viņu dzīve būtu ”mūsu Kunga cienīga un viņam viscaur patīkama”. (Kolosiešiem 1:10.) Tas nozīmē, ka nepilnīgi cilvēki var dzīvot tā, lai viņu dzīve būtu patīkama Dievam. Tā dzīvoja mūsu brāļi un māsas Kolosās. Tā dzīvo daudzi kristieši, kas mūsdienās kalpo Dievam. Arī mēs varam tā dzīvot. Tāpēc 2001. gadā ar savām lūgšanām un darbiem centīsimies apliecināt, ka mēs esam stingri apņēmušies ”kļūt pilnīgi un ar visu pārliecību stāvēt par to, kas ir Dieva griba”.
Vai jūs atceraties?
• Ko nozīmē ”kļūt pilnīgiem”?
• Kāda palīdzība mums jālūdz Dievam?
• Kādai jābūt mūsu cerībai saskaņā ar Romiešiem 5:4, 5?
• Kādu garīgu mērķi jūs varat sev izvirzīt 2001. gadā?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 20. lpp.]
Epafra lūdza, lai viņa brāļi saglabātu stipru pārliecību par Kristu un savām nākotnes izredzēm
[Attēli 23. lpp.]
Vairākiem miljoniem cilvēku ir tāda pati cerība un pārliecība kā mums