Kenijā tiek meklēti atsaucīgi cilvēki

KENIJA ir zeme, kas izceļas ar neparasti krāšņu dabu. Šo skaisto zemi grezno lekni meži, bezgalīgi plaši līdzenumi, svelmaini tuksneši un sniegoti kalni. Šeit mājo vairāk nekā miljons gnu un var sastapt pat apdraudētos degunradžus. Ikviens var noraudzīties, kā savannas šķērso iespaidīgi žirafu bari.

Kenija pārsteidz arī ar savu putnu daudzveidību — sākot ar majestātiskiem ērgļiem, kas planē augstu gaisā, beidzot ar neskaitāmiem daudzkrāsainiem dziedātājputniem, kas pieskandina apkārtni saviem priecīgajiem treļļiem. Un kurš gan neievēros šejienes ziloņus un lauvas? Tik tiešām, Kenijas ainavas un melodijas ir neaizmirstamas.

Taču šo gleznaino zemi piepilda vēl kādas skaņas. Šeit atskan tūkstošiem balsu, kas vēstī par nākotnes cerību. (Jesajas 52:7.) Tās sadzird apmēram 40 dažādu cilšu cilvēki, katrs savā valodā. Tāpēc var sacīt, ka Kenija ir krāšņa zeme arī garīgā ziņā.

Lielākoties Kenijas iedzīvotāji ir reliģiozi cilvēki, kas labprāt apspriež garīgus jautājumus. Tomēr atrast cilvēkus, kam varētu sludināt, arī Kenijā nemaz nav tik viegli, jo šeit, tāpat kā citās valstīs, notiek pārmaiņas.

Ekonomiskās grūtības daudzus piespiež mainīt dzīvesveidu. Līdz šim Kenijā ir bijis pieņemts, ka sievietes saimnieko pa mājām, bet tagad viņas strādā dažādos birojos vai ceļmalās tirgojas ar augļiem, dārzeņiem, zivīm un pītiem groziem. Lai apgādātu ģimeni, vīriešiem jāstrādā garas, nogurdinošas stundas. Pat bērni, savās mazajās roķelēs nesdami paciņas ar grauzdētiem zemesriekstiem un vārītām olām, ielās meklē pircējus savām precēm. Nav brīnums, ka pa dienu mājās var satikt tikai pāris cilvēkus. Tā kā ir izveidojusies šāda situācija, Valstības labās vēsts sludinātājiem tai jāpielāgojas.

Jehovas liecinieku draudzēs tika ieteikts pievērst lielāku uzmanību cilvēkiem, kas atrodas ārpus mājām, — tiem, kas ir devušies savās ikdienas gaitās, kā arī draugiem, radiniekiem, darījumu cilvēkiem un darbabiedriem. Kristieši atsaucās uz šo aicinājumu, sarunājoties ar cilvēkiem visur, kur vien viņus var satikt. (Mateja 10:11.) Vai šīs pūles atalgojās? Un kā vēl! Pievērsīsim uzmanību dažiem gadījumiem, kas to apliecina.

 Radinieki — tuvākie no tuvākajiem

Kenijas galvaspilsētā Nairobi ir aptuveni trīs miljoni iedzīvotāju. Pilsētas austrumu daļā dzīvoja kāds atvaļināts majors, kam nepatika Jehovas liecinieki, kaut gan viņa paša dēls, majoram par nožēlu, bija Jehovas liecinieks. Reiz kādā februāra dienā šis vīrietis devās 160 kilometru garā ceļā pie sava dēla, kas dzīvoja Nakuru pilsētā. Apciemojuma laikā dēls uzdāvināja tēvam grāmatu Zināšanas, kas var dot mūžīgu dzīvi *. Tēvs to pieņēma, un tad jau arī bija laiks doties atceļā.

Mājās šis atvaļinātais virsnieks iedeva grāmatu sievai, un viņa sāka to lasīt, nemaz nenojauzdama, ka grāmatu ir izdevuši Jehovas liecinieki. Pamazām Bībeles patiesība aizkustināja šīs sievietes sirdi, un viņa stāstīja vīram, ko bija uzzinājusi. Aiz ziņkāres arī viņš sāka lasīt grāmatu. Kad dzīvesbiedri atklāja, kas ir šīs publikācijas izdevēji, viņi secināja, ka bija dzirdējuši nepatiesu informāciju par Jehovas lieciniekiem. Pēc tam viņi griezās pie vietējiem Jehovas lieciniekiem, un tika uzsāktas Bībeles nodarbības. Lasot grāmatu Zināšanas, vīrs un sieva paši bija sapratuši, ka kristiešiem nav pieņemami lietot tabaku vai tirgoties ar to. (Mateja 22:39; 2. Korintiešiem 7:1.) Tāpēc viņi nekavējoties savā veikalā likvidēja visas cigaretes. Dažus mēnešus vēlāk viņi kļuva par nekristītiem sludinātājiem un vēl pēc neilga laika apgabala kongresā kristījās.

Dārgums no atkritumiem

Dažviet galvaspilsētas distriktā nekontrolēti aug rajoni, kur dzīvo tūkstošiem cilvēku. Šeit rindām vien slejas mājas, kas būvētas no kleķa, metāla, koka un rievota skārda plāksnēm. Kad aptrūkstas darbs rūpnīcās un fabrikās, šejienes iedzīvotājiem jāliek lietā izdoma. Cilvēki, ko dēvē par jua kali (svahilu valodā tas nozīmē ’kveldējošā saule’), nopūlas saules svelmē zem klajām debesīm, gatavojot no vecām automašīnu riepām sandales un no izmestām konservu kārbām — petrolejas lampas. Citi drazu kaudzēs un atkritumu tvertnēs meklē papīrus, skārda kārbas un tukšās pudeles.

Vai atkritumu izgāztuvē var atrast kaut ko vērtīgu? Var gan. Kāds kristietis stāsta: ”Mūsu kongresu nama teritorijā ienāca kāds spēcīgs, nevīžīga, raupja izskata vīrietis, kas stiepa milzīgu plastmasas maisu, pilnu ar laikrakstiem un žurnāliem, kas bija savākti no atkritumu tvertnēm. Pateicis, ka viņu sauc Viljams, viņš pajautāja: ”Vai jums ir jaunākie Sargtorņa numuri?” Man bija zināmas bažas par to, ko viņš ar tiem grasās darīt. Kad es viņam parādīju piecus žurnālus, vīrietis aplūkoja tos visus pēc kārtas un sacīja: ”Es paņemšu tos visus.” Izbrīnījies es iegriezos savā istabā pēc grāmatas Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes *. Es parādīju Viljamam attēlu, kur bija uzzīmēta paradīze, un paskaidroju, ka mēs piedāvājam cilvēkiem bezmaksas Bībeles nodarbības. Pēc tam es ierosināju: ”Viljam, varbūt jūs rītdien varētu atnākt, un mēs kopā pastudētu Bībeli?” Viņš tieši tā arī izdarīja.

Reiz kādā svētdienā Viljams pirmo reizi atnāca uz sapulci. Todien es teicu publisko runu. Ienācis zālē, Viljams pārlaida acis auditorijai, ieraudzīja mani uz paaugstinājuma un izmetās laukā. Vēlāk es viņam prasīju, kāpēc viņš tā rīkojās. Viljams bikli atteica: ”Šie cilvēki bija pārāk tīri. Es neizturēju ...”

 Ar laiku Bībeles patiesība palīdzēja Viljamam mainīt dzīvesveidu. Viņš nomazgājās, apgrieza matus, uzģērba tīras un kārtīgas drēbes un drīz vien regulāri apmeklēja sapulces. Kad iznāca grāmata Zināšanas, kas var dot mūžīgu dzīvi, mēs sākām studēt to. Tajā laikā Viljams jau bija teicis divas runas teokrātiskās kalpošanas skolā un kļuvis par nekristītu sludinātāju. Es biju bezgala priecīgs, kad vienas dienas kongresā viņš kristījās, kļūdams par manu garīgo brāli.”

Kur Viljams pirmoreiz ieraudzīja žurnālu Sargtornis un saprata, cik tas ir vērtīgs? Viņš pats stāsta: ”Es atradu dažus žurnālus starp papīriem, kas bija izmesti atkritumos.” Šādā neticamā veidā Viljams atrada kaut ko ārkārtīgi dārgu.

Sludināšana darbavietā

Vai mēs vienmēr izmantojam iespēju neformāli sludināt savā darbavietā? Kāds draudzes vecākais no Nairobi, vārdā Džeimss, uzzināja Bībeles patiesību tieši šādā veidā. Vēlāk viņš pats kļuva prasmīgs šajā kalpošanas jomā. Reiz, piemēram, Džeimss ievēroja, ka vienam no kolēģiem, kas tobrīd ienāca birojā, pie drēbēm ir piesprausta nozīmīte ar uzrakstu ”Jēzus glābj”. Sekojot evaņģēlista Filipa priekšzīmei, Džeimss viņam vaicāja: ”Vai tu arī saproti, ko šie vārdi nozīmē?” (Apustuļu darbi 8:30.) Tādā veidā iesākās saturīga saruna. Tika uzsākta Bībeles nodarbība, un vēlāk šis vīrietis kristījās. Vai Džeimss ir guvis panākumus, sludinot arī citiem cilvēkiem darba vietā? Ļausim viņam pašam pastāstīt.

”Es strādāju tajā pašā uzņēmumā, kur Toms. Mēs bieži kopā braucām darbinieku autobusā. Gadījās, ka reiz kādā rītā mēs apsēdāmies blakus. Es lasīju vienu mūsu grāmatu un turēju to tā, lai Toms varētu tajā viegli ielūkoties. Kā arī biju cerējis, viņam radās interese par šo grāmatu, un es viņam to ar prieku aizdevu. Tomu izlasītais dziļi iespaidoja, un viņš piekrita studēt Bībeli. Tagad gan Toms, gan viņa sieva ir kristīti Jehovas liecinieki.”

Džeimss turpina savu stāstījumu: ”Bieži pusdienas pārtraukumā izraisās ārkārtīgi interesantas sarunas. Tādas sarunas man izvērtās, kad es satiku Ēfraimu un citā reizē arī Volteru. Gan viens, gan otrs zināja, ka es esmu Jehovas liecinieks. Ēfraims gribēja noskaidrot, kāpēc pret Jehovas lieciniekiem ir tik naidīga attieksme. Savukārt Volteru interesēja, kā Jehovas liecinieki atšķiras no citām reliģijām. Viņus pilnīgi apmierināja uz Bībeli balstītās atbildes, un viņi abi piekrita studēt Bībeli. Ēfraims strauji progresēja garīgā ziņā. Ar laiku viņš un viņa sieva veltīja savu dzīvi Jehovam. Tagad Ēfraims ir draudzes vecākais un viņa sieva — pioniere. Taču Volters sastapās ar tik spēcīgu pretestību, ka izmeta ārā grāmatu, ar kuras palīdzību studējām Bībeli. Tomēr es biju neatlaidīgs, un ar laiku viņš atsāka studēt. Arī Volteram tagad ir privilēģija kalpot par draudzes vecāko.” Kopumā 11 cilvēki ir kļuvuši par patiesajiem kristiešiem tāpēc, ka Džeimss nepalaida garām iespēju neformāli sludināt savā darbavietā.

Pārsteidzošs iznākums

Kādā nelielā ciematā Viktorijas ezera krastā notika bēres, uz kurām bija sapulcējušies draugi un radinieki. Sērotāju vidū bija kāds Jehovas liecinieks, kas bija jau krietni gados. Viņš piegāja pie kādas skolotājas, vārdā Dollija, un pastāstīja viņai, kas notiek ar mirušajiem un ka Jehova uz visiem laikiem likvidēs nāvi. Redzēdams, ka sievietes reakcija ir labvēlīga, šis liecinieks apsolīja: ”Kad jūs atgriezīsieties savā dzimtajā  pilsētā, pie jums atnāks kāds no mūsu misionāriem un studēs ar jums Bībeli.”

Dollija dzīvo trešajā lielākajā Kenijas pilsētā. Tajā laikā šajā pilsētā kalpoja tikai četri misionāri. Padzīvojušais kristietis nemaz nepaziņoja nevienam no viņiem, ka vajadzētu apmeklēt Dolliju. Viņš gluži vienkārši bija pilnīgi pārliecināts, ka tā notiks. Un tā arī notika! Pēc neilga laika kāda misionāre sastapa Dolliju un sāka ar viņu studēt Bībeli. Tagad Dollija un divi viņas dēli ir kristījušies, un viņas mazā meitiņa ir pieteikusies teokrātiskās kalpošanas skolā. Dollijai pat bija iespēja apmeklēt pionieru kalpošanas skolu.

Valstības zāļu celtniecība

Tā kā Kenijā liela uzmanība tiek veltīta neformālai sludināšanai, vēl tūkstošiem cilvēku šajā valstī dzird labo vēsti. Tagad šo ārkārtīgi svarīgo darbu veic vairāk nekā 15 000 sludinātāju, un pagājušajā gadā Kristus nāves atceres vakaru apmeklēja vairāk nekā 41 000 cilvēku. Kenijā bieži sapulces apmeklētāju skaits divreiz pārsniedz sludinātāju skaitu. Tādēļ ir nepieciešamas jaunas Valstības zāles.

Valstības zāles tiek celtas gan lielās pilsētās, gan nomaļās vietās. Viena no šādām zālēm tika uzbūvēta Samburu, kādā nošķirtā vietā, kas atrodas apmēram 320 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Nairobi. 1934. gadā šim ciematam tika dots nosaukums ”Maralala”, kas vietējā valodā nozīmē ’mirdzošais’. Šādu apzīmējumu ciemats izpelnījās, kad šeit parādījās pirmais rievotā skārda jumts, kas laistījās saulē. Pēc sešdesmit diviem gadiem Maralalā uzcēla vēl vienu ēku ar rievotā skārda jumtu. Arī šis nams ”spīd” un ”laistās”, jo tā ir tīrās pielūgsmes vieta.

Piecpadsmit sludinātāji smagi nopūlējās, lai šajā Kenijas nostūrī uzceltu pirmo Valstības zāli. Tā kā viņu līdzekļi bija stipri ierobežoti, brāļi varēja izmantot vienīgi vietējos celtniecības materiālus. Sienas viņi būvēja, sadzenot zemē stabus un rūpīgi aizpildot spraugas ar sarkanbrūnu mālainu zemi, kas bija sajaukta ar ūdeni. Visbeidzot sienas nolīdzināja un apmeta ar pelnu un govs mēslu maisījumu — šāds apmetums ir noturīgs gadiem ilgi.

Brāļi saņēma oficiālu atļauju cirst kokus, kas bija nepieciešami celtniecībai. Taču līdz tuvākajam mežam bija aptuveni 10 kilometri. Brāļiem un māsām bija kājām jādodas uz mežu, jānocērt koki, tie jāapstrādā un jānogādā līdz celtniecības vietai. Reiz, kad šie kristieši bija atceļā no meža, viņus apturēja policists, apgalvojot, ka atļauja cirst kokus neesot derīga. Policists kādam speciālajam pionierim paziņoja, ka viņš tiek arestēts par koku izciršanu. Tad kāda vietējā māsa, kuru labi pazina visā apkaimē, tai skaitā arī policists, iebilda: ”Ja jūs arestējat šo mūsu brāli, jums jāapcietina arī pārējie, jo mēs visi cirtām kokus.” Tad virsnieks ļāva viņiem visiem iet.

Mežā, kur brāļi strādāja, mitinās dažādi dzīvnieki, tāpēc staigāt pa to nebūt nebija droši. Reiz kāda kristiete cirta koku, un, tam gāžoties zemē, viņa pamanīja, ka iztrūkstas un aizskrien kāds dzīvnieks. Ieraudzījusi nozibam kaut ko dzeltenbrūnu, māsa domāja, ka tā ir vienkārši kāda impala, tomēr vēlāk pēc pēdu nospiedumiem viņa secināja, ka tā bijusi lauva. Par spīti grūtībām, brāļi pabeidza būvēt Valstības zāli, un tagad tā ”mirdz” par godu Jehovam.

1963. gada 1. februāris bija nozīmīga diena Kenijas teokrātiskajā vēsturē. Todien šajā valstī sāka darboties pirmais filiāles birojs — tā bija tikai viena 7,5 kvadrātmetrus liela telpa. 1997. gada 25. oktobrī Kenijas teokrātiskajā vēsturē notika vēl kāds pavērsiens — Jehovam tika veltīts jauns Bēteles ēku komplekss, kura kopējā platība bija 7800 kvadrātmetri. Trīs gadus brāļi bija smagi strādājuši, lai īstenotu šo projektu. 25 dažādu tautību brīvprātīgie strādnieki purvainu, nezālēm aizaugušu lauku, kura platība bija 3,2 hektāri, pārveidoja brīnišķīgā parkā, kas ieskauj jaunās filiāles ēkas, kur dzīvo 80 Bēteles ģimenes locekļi.

Mums ir pamatots iemesls priecāties par visu, ko Jehova ir darījis savas tautas labā. Kenija ir kļuvusi par krāšņu zemi garīgā ziņā, tāpēc ka Jehova ir pamudinājis savus kalpus šajā valstī plašākā mērā un neatlaidīgāk meklēt atsaucīgus cilvēkus.

[Zemsvītras piezīme]