Dzīvesstāsts

Mēs bijām vienoti

PASTĀSTĪJUSI MELBA BERIJA

1999. gada 2. jūlijā mēs ar vīru atradāmies lielā Jehovas liecinieku sapulcē — savos 57 laulības gados mēs tādās bijām bijuši daudz reižu. Tas bija apgabala kongress, kas notika Havaju salās, un Loids piektdienā uzstājās ar beidzamo runu. Pēkšņi viņš zaudēja samaņu. Par spīti visiem pūliņiem Loidu atdzīvināt viņš, nenācis pie samaņas, nomira. *

CIK man ir dārgi tie havajieši, kristīgie brāļi un māsas, kas kopīgiem spēkiem man palīdzēja tikt pāri briesmīgajai traģēdijai! Loids bija ietekmējis arī daudzu havajiešu dzīvi, tāpat kā daudzu citu cilvēku dzīvi, kuri dzīvo dažādās pasaules malās.

Kopš Loida nāves ir pagājuši gandrīz divi gadi, un pa šo laiku es esmu daudz domājusi par mūsu kopā pavadīto mūžu — daudzus gadus mēs bijām misionāri svešā zemē, bet pēc tam strādājām Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē, kas atrodas Bruklinā (ASV, Ņujorka). Man nāk prātā arī mana jaunība Austrālijas pilsētā Sidnejā un tās grūtības, ar kādām mēs sastapāmies, kad Otrā pasaules kara sākumā gribējām apprecēties. Vispirms es pastāstīšu, kā es kļuvu par Jehovas liecinieci un kā 1939. gadā iepazinos ar Loidu.

Kā es kļuvu par Jehovas liecinieci

Man bija mīļi un gādīgi vecāki: Džeimss un Henrieta Džonsi. Kad es 1932. gadā pabeidzu skolu, man bija tikai 14 gadu. Pasauli toreiz bija pārņēmusi lielā ekonomiskā krīze, un es sāku strādāt, lai palīdzētu ģimenei — man bija arī divas jaunākas māsas. Pēc kāda laika es jau biju dabūjusi diezgan labi atalgotu darbu, kurā es pārraudzīju vairāku citu jaunu sieviešu darbu.

 1935. gadā māte no kāda Jehovas liecinieka paņēma literatūru par Bībeli un, to lasīdama, viņa drīz vien pārliecinājās, ka ir atradusi patiesību. Mēs, pārējie ģimenes locekļi, domājām, ka viņa ir kļuvusi traka. Taču kādu dienu es ieraudzīju brošūru Kur atrodas mirušie?, un virsraksts mani ieinteresēja, tāpēc es slepšus izlasīju brošūru. Tas bija pavērsiena punkts manā dzīvē. Tūlīt pat es sāku iet mātei līdzi uz sapulcēm, kas notika nedēļas vidū. Tajās tika apspriesta brošūra Paraugs Bībeles studēšanai (pavisam tādas bija trīs), kurā bija jautājumi un atbildes, bet pie atbildēm bija norādīti Bībeles panti, uz kuriem tās balstītas.

1938. gada aprīlī Sidnejā ieradās Jehovas liecinieku galvenās pārvaldes pārstāvis Džozefs Raterfords. Viņš uzstājās ar publisko runu, un tā bija pirmā publiskā runa, ko es dzirdēju. Sapulcei bija jānotiek Sidnejas pilsētas zālē, bet pretinieki panāca, ka zāli, ko mums no sākuma bija atļauts izmantot, beigās tomēr neļāva izmantot. Tāpēc brālis Raterfords uzstājās Sidnejas stadionā, kas bija daudz lielāks par pilsētas zāli. Tā kā pretinieku aktivitātes dēļ sabiedrībā bija radusies ažiotāža par gaidāmo Raterforda uzstāšanos, uz runu ieradās apmēram 10 000 cilvēku — neticams skaits, ja ņem vērā, ka toreiz Austrālijā bija tikai 1300 Jehovas liecinieku.

Drīz pēc tam es pirmo reizi devos sludināt, kaut gan neviens mani netika mācījis. Kad mūsu grupa ieradās sludināšanas teritorijā, grupas vadītājs man norādīja: ”Dodies uz to māju!” Es biju tik ļoti uztraukusies, ka sievietei, kas man atvēra durvis, es pavaicāju: ”Vai jūs, lūdzu, nevarētu pateikt, cik ir pulkstenis?” Viņa iegāja mājā paskatīties, pēc tam iznāca ārā un pateica. Ar to arī mūsu saruna beidzās. Es vilkos atpakaļ uz automašīnu.

Tomēr es nenolaidu rokas, mēģināju no jauna un jau drīz vien es stāstīju vēsti par Valstību citiem cilvēkiem. (Mateja 24:14.) 1939. gada martā es kristīdamās apliecināju, ka esmu veltījusi sevi Jehovam, — mani kristīja mūsu kaimiņienes Dorotijas Hačingsas vannā. Tā kā draudzē trūka brāļu, man drīz pēc kristīšanās uzticēja vairākus tādus pienākumus, kurus draudzē parasti pilda tikai kristīgi vīrieši.

Mūsu sapulces lielākoties notika privātmājās, bet reizēm, ja bija paredzēta publiskā runa, īrējām zāli. Reiz uz mūsu mazo draudzi teikt publisko runu atbrauca jauns izskatīgs brālis no Bēteles — biedrības biroja. Kā es vēlāk uzzināju, viņam bija vēl kāds iemesls apmeklēt mūsu draudzi: viņš gribēja redzēt mani. Tā, lūk, es iepazinos ar Loidu.

Iepazīstos ar Loida ģimeni

Drīz es sajutu vēlēšanos kalpot Jehovam pilnu slodzi. Taču, kad pieteicos kalpot par pionieri (pilnas slodzes sludinātāju), man jautāja, vai es nevēlētos strādāt Bētelē. 1939. gada septembrī — tajā pašā mēnesī, kad sākās Otrais pasaules karš, — es sāku kalpot Bētelē. Toreiz Bētele atradās Sidnejas priekšpilsētā Stretfīldā.

1939. gada decembrī es braucu uz Jaunzēlandi, lai apmeklētu kongresu. Tā kā Loids bija no Jaunzēlandes, arī viņš devās uz turieni. Mēs braucām ar vienu kuģi un ceļojuma laikā iepazināmies tuvāk. Velingtonā, kur notika kongress, Loids mani iepazīstināja ar savu māti, tēvu un māsām, un vēlāk mēs viņus apciemojām Kraistčērčā ģimenes mājā.

Mūsu darbība tiek aizliegta

1941. gada 18. janvārī, sestdienā, pie biedrības biroja piebrauca kādi pieci melni limuzīni, ar kuriem bija ieradušies varas iestāžu pārstāvji, lai konfiscētu biedrības īpašumu. Tā kā es strādāju mazā sarga mājiņā tieši pie ieejas Bētelē, es biju pirmā, kas viņus redzēja.  Apmēram pirms 18 stundām mums jau bija paziņots par aizliegumu, tāpēc gandrīz visa literatūra un dokumenti no filiāles bija aizvesti. Nākamajā nedēļā pieci Bēteles darbinieki, arī Loids, tika apcietināti.

Es zināju, ka brāļiem cietumā visvairāk bija vajadzīgs tieši garīgais uzturs. Lai uzmundrinātu Loidu, es izlēmu viņam rakstīt ”mīlestības vēstules”. Es sāku tā, kā parasti raksta šādas vēstules, bet pēc tam pārrakstīju Sargtorņa rakstus un beigās parakstījos — ”Tava mīļotā”. Pēc četrarpus mēnešiem Loidu atbrīvoja.

Apprecamies un turpinām pilnas slodzes kalpošanu

1940. gadā Austrālijā ieradās Loida māte, un Loids viņai pavēstīja mūsu nodomu apprecēties. Bet māte neieteica to darīt, jo sistēmas beigas šķita pavisam tuvu. (Mateja 24:3—14.) Par saviem plāniem Loids pastāstīja arī draugiem, bet arī tie ik reizi centās atrunāt Loidu no precēšanās. Beigu beigās 1942. gada februārī kādu dienu Loids klusiņām aizveda mani un vēl četrus lieciniekus, kuri bija apsolījušies neko neizpaust, uz laulību reģistrācijas biroju un mēs salaulājāmies. Toreiz Austrālijā Jehovas lieciniekiem vēl nebija atļauts oficiāli laulāt.

Kaut arī mēs kā precēts pāris vairs nevarējām turpināt kalpošanu Bētelē, mums vaicāja, vai mēs negribētu būt speciālie pionieri. Mēs ar prieku piekritām, un mūs nosūtīja uz kādu pilsētiņu, ko sauca Vagavaga. Sludināšana joprojām bija aizliegta, mēs nesaņēmām nekādu materiālu atbalstu, tāpēc mums patiešām bija jāmet sava nasta uz Jehovu. (Psalms 55:23.)

Mēs braucām ar tandēmu pa lauku ceļiem, satikām sētās jaukus cilvēkus un risinājām ar tiem garas sarunas. Diezgan maz bija tādu, kas bija ar mieru mācīties Bībeli. Taču kāds veikalnieks tik atzinīgi vērtēja mūsu darbu, ka mums katru nedēļu deva augļus un dārzeņus. Pēc Vagavagā pavadīta pusgada mūs uzaicināja atpakaļ Bētelē.

 1942. gada maijā Bēteles darbinieki bija atstājuši ēkas Stretfīldā un apmetušies dažādās privātmājās. Ik pēc pāris nedēļām viņi pārcēlās uz citām mājām, lai viņus neatklātu. Kad mūs ar Loidu augustā atkal pieņēma Bētelē, mēs apmetāmies vienā no šādām mājām kopā ar citiem darbiniekiem. Mums pa dienu bija jāstrādā vienā no toreiz nodibinātajām pagrīdes spiestuvēm. Beidzot 1943. gada jūnijā mūsu darbības aizliegums tika atcelts.

Gatavojamies kalpot ārzemēs

1947. gada aprīlī mums iedeva aizpildīt iesniegumus par iestāšanos Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā, kas atradās ASV, Ņujorkas štatā, Sautlānsingā. Tikmēr mūs norīkoja apmeklēt Austrālijas draudzes, lai tās garīgi spēcinātu. Pēc dažiem mēnešiem saņēmām ielūgumu mācīties Gileādas skolā — mēs bijām iekļauti 11. grupā. Mums bija tikai trīs nedēļas laika, lai nokārtotu visas lietas un sapakotu mantas. Tā paša gada decembrī mēs atvadījāmies no radiniekiem un draugiem un kopā ar 15 citiem austrāliešiem, kam bija jākļūst par mūsu grupas biedriem, devāmies uz Ņujorku.

Tie daži mēneši, ko pavadījām Gileādas skolā, aizlidoja kā vēja spārniem, un pēc absolvēšanas mūs norīkoja kalpot par misionāriem Japānā. Tā kā vajadzīgo dokumentu kārtošana prasīja laiku, Loidu atkal iecēla par Jehovas liecinieku ceļojošo pārraugu. Mums bija jāapmeklē draudzes, sākot no Losandželosas līdz pat Meksikas robežai. Mums nebija automašīnas, tāpēc katru nedēļu liecinieki mūs veda no vienas draudzes uz otru. Teritorijā, kas toreiz bija mūsu teokrātiskais rajons, tagad gandrīz ietilpst veseli trīs angļu draudžu apgabali un trīs spāņu draudžu apgabali, un katrā no šiem apgabaliem ir apmēram desmit rajoni!

Tad pēkšņi pienāca ziņa, ka varam doties uz Japānu, un 1949. gada oktobrī mēs jau bijām ceļā, braukdami ar bijušo karakuģi. Viens kuģa gals bija atvēlēts vīriešiem, bet otrs — sievietēm un bērniem. Dienu pirms ierašanās Jokohamā mums uzbruka viesuļvētra. Acīmredzot šī vētra izdzenāja visus mākoņus, jo nākamajā dienā (tas bija 31. oktobris), uzlecot saulei, mēs ieraudzījām Fudzi kalnu visā tā krāšņumā. Tā tiešām bija lieliska sagaidīšana!

Sludināšana japāņiem

Kad mūsu kuģis tuvojās piestātnei, mēs redzējām simtiem melnmatainu cilvēku. ”Kādu troksni viņi saceļ!” mēs brīnījāmies, dzirdot skaļo klaudzoņu. Visiem japāņiem kājās bija koka sandales, kas klaudzēja pa piestātnes dēļiem. Pavadījuši nakti Jokohamā, mēs iesēdāmies vilcienā, kas mūs aizveda uz Kobi — tā bija vieta, kur mums bija jāveic misionāru darbība. Tur mūsu Gileādas skolas grupas biedrs Dons Heslets, kas bija ieradies Japānā pāris mēnešus iepriekš, misionāriem bija noīrējis māju. Tā bija skaista, liela, rietumu stilā celta divstāvu māja — un pilnīgi bez jebkādām mēbelēm!

Lai būtu, uz kā gulēt, mēs pagalmā saplūcām garo zāli un paklājām to uz grīdas. Tā sākās misionāru dzīve. Mums piederēja tikai tas, ko bijām atveduši sev līdzi. Mēs iegādājamies mazus ogļu traukus, ko sauc par hibači, — tie deva nedaudz siltuma un uz tiem varēja gatavot ēdienu. Kādu nakti Loids ieraudzīja, ka cits misionāru pāris, Persijs un Ilma Izlobi, ir bez samaņas. Viņš strauji atvēra logus, ļaujot ieplūst aukstam, svaigam gaisam, un abi atguvās. Arī es reiz paģību, gatavojot ēst uz ogļu trauka. Jā, ar dažām lietām bija jāiemācās apieties!

Pats galvenais bija iemācīties japāņu valodu, un veselu mēnesi mēs mācījāmies 11 stundas dienā. Pēc šiem kursiem mēs devāmies kalpošanā, iepriekš uzrakstījuši uz lapiņas vienu vai divus teikumus, ar ko sākt sarunu. Jau pirmajā dienā es satiku ļoti jauku sievieti, vārdā Mijo Takagi, kas mani laipni uzņēma. Atkārtotajos apmeklējumos, pūlēdamās saprasties, ņēmām talkā japāņu—angļu  vārdnīcas, līdz sākās labas Bībeles nodarbības. 1999. gadā, kad es biju ieradusies uz Japānas filiāles jauno ēku veltīšanu Dievam, es atkal satiku Mijo, kā arī daudzus citus man tuvus cilvēkus, kuriem biju mācījusi Bībeli. Ir pagājuši piecdesmit gadi, bet viņi joprojām dedzīgi sludina Valstību, darīdami kalpošanā Jehovam visu, kas ir viņu spēkos.

1950. gada 1. aprīlī apmēram 180 cilvēku Kobē apmeklēja Kristus nāves atceres vakaru. Mums par pārsteigumu, nākamajā rītā 35 cilvēki ieradās, lai dotos sludināt. Katrs misionārs paņēma trīs vai četrus no viņiem sev līdzi kalpošanā. Māju iemītnieki sarunājās nevis ar mani — es taču biju ārzemniece, kas slikti prata japāņu valodu —, bet gan ar tiem japāņiem, kas bija apmeklējuši Atceres vakaru un atnākuši man līdzi. Garas sarunas sekoja cita citai, bet man nebija ne mazākā priekšstata, par ko viņi runā. Ar prieku varu pavēstīt, ka daži no toreizējiem līdznācējiem apguva Bībeles zināšanas un sludina līdz pat šim laikam.

Daudz priekšrocību un uzdevumu

Mēs abi veicām misionāru darbu Kobē līdz 1952. gadam, kad mūs nosūtīja uz Tokiju, kur Loidam uzticēja vadīt biedrības filiāli. Ar laiku kalpošanas uzdevumā viņam bija daudz jābraukā pa Japānu un citām zemēm. Vēlāk vienā no tām reizēm, kad Tokijā no galvenās pārvaldes bija ieradies Neitans Nors, viņš man sacīja: ”Starp citu, vai tu zini, uz kurieni nākamo reizi tavam vīram jābrauc veikt zonas pārrauga pienākumus? Uz Austrāliju un Jaunzēlandi!” Brālis Nors piebilda: ”Tu vari braukt viņam līdzi, ja tu pati samaksā ceļa izdevumus.” Kāds prieks! Bija taču pagājuši jau deviņi gadi, kopš mēs aizbraucām no mājām.

Sākās drudžaina vēstuļu rakstīšana. Māte man palīdzēja, lai es varētu nopirkt biļeti. Mēs ar Loidu visus šos gadus bijām aizņemti kalpošanā, un mums arī nebija nepieciešamo līdzekļu, lai apciemotu tuviniekus. Tāpēc šī reize bija atbilde uz manām lūgšanām. Kā jau jūs varat iedomāties, māte bija ļoti laimīga, mani redzot. Viņai bija savs plāns: ”Vai zini ko: es sakrāšu vajadzīgo summu, lai pēc trim gadiem tu atkal varētu atbraukt!” Ar tādu domu mēs arī šķīrāmies, bet diemžēl nākamā gada jūlijā viņa nomira. Cik ļoti es gaidu brīnišķīgo atkalredzēšanos ar viņu jaunajā pasaulē!

Līdz pat 1960. gadam es kalpoju tikai par misionāri, bet tad es saņēmu vēstuli, kurā bija pavēstīts: ”Turpmāk tev būs jāstrādā Bētelē — jāmazgā un jāgludina Bēteles darbinieku veļa.” Toreiz Bētelē strādāja tikai kādi desmit cilvēki, tāpēc es spēju gan tikt galā ar jaunajiem pienākumiem, gan turpināt misionāres darbību.

1962. gadā japāņu stilā celtā ēka tika nojaukta, un tās vietā pēc gada tika uzcelta jauna sešstāvu Bēteles ēka. Man uzdeva iemācīt jaunajiem Bēteles brāļiem, kā uzturēt savās istabās kārtību un visu sakopt. Japānā puišiem parasti mājās neko nelika darīt. Par galveno tika uzskatīta laicīgā izglītība, bet mājās visu viņu vietā darīja mātes. Puiši Bētelē ātri vien saprata, ka es neesmu viņu māte. Ar laiku daudzi garīgi auga un varēja uzņemties jaunus, svarīgus pienākumus organizācijā.

Reiz ļoti karstā vasaras dienā kāda sieviete, kas mācījās Bībeli, bija ieradusies apskatīt Bēteli, un viņa mani ieraudzīja tīrām dušas telpas.  ”Pasakiet, lūdzu, priekšniekam, ka es noalgošu kalponi, kas nāks un paveiks šo darbu jūsu vietā,” viņa teica. Es pateicos par viņas laipnību, bet tad paskaidroju, ka es no sirds vēlos darīt Jehovas organizācijā visu, ko man liek.

1964. gadā mēs ar Loidu saņēmām uzaicinājumu mācīties Gileādas skolā — bijām iekļauti 39. grupā. Tāda priekšrocība — 46 gadu vecumā atkal mācīties tajā pašā skolā! Šoreiz bija organizēti īpaši kursi tiem brāļiem, kas veic svarīgus pienākumus biedrības filiālēs. Pēc desmit mēnešu mācībām mūs nosūtīja atpakaļ uz Japānu. Tajā laikā Japānā jau bija vairāk nekā 3000 Valstības sludinātāju.

Sākās tik straujš pieaugums, ka 1972. gadā jau bija vairāk nekā 14 000 Jehovas liecinieku un uz dienvidiem no Tokijas, Numadzu, tika uzcelta jauna piecstāvu filiāles ēka. No jaunās Bēteles pavērās aizraujošs skats uz Fudzi kalnu. Ar milzīgajām jaunajām rotācijas iespiedmašīnām ik mēnesi tika izgatavots vairāk nekā miljons žurnālu japāņu valodā. Bet mūs jau gaidīja pārmaiņas.

1974. gada beigās Loids no Jehovas liecinieku Bruklinas pārvaldes saņēma vēstuli, kurā viņš tika uzaicināts kļūt par Vadošās padomes locekli. Mana pirmā doma bija: ”Tagad mums būs jāšķiras. Loidam ir cerība dzīvot debesīs, bet es ceru dzīvot uz zemes, tāpēc mums agrāk vai vēlāk būtu jāšķiras. Varbūt labāk lai Loids brauc uz Bruklinu bez manis.” Taču es drīz atmetu savas nepareizās domas un 1975. gada martā ar prieku devos līdzi Loidam.

Svētības galvenajā pārvaldē

Pat Bruklinā Loida sirds joprojām bija Japānā, un viņš vienmēr stāstīja visādus tur pieredzētos gadījumus. Bet, kalpojot Vadošajā padomē, radās iespēja iepazīt daudz vairāk brāļu. Pēdējos 24 savas dzīves gadus Loids ļoti bieži pildīja zonas pārrauga pienākumus un tāpēc daudz ceļoja pa visu pasauli. Vairākas reizes arī es braucu viņam līdzi uz dažādām pasaules malām.

Apciemojot kristīgos brāļus citās zemēs, es redzēju, cik dažādos apstākļos viņi dzīvo un darbojas. Es nekad neaizmirsīšu desmitgadīgās Enteljas seju — šo meiteni es satiku Ziemeļāfrikā. Viņa mīlēja Dieva vārdu, un, lai ierastos kristiešu sapulcē, viņai bija jāiet kājām pusotra stunda. Kaut arī ģimenes locekļi nikni pretojās Enteljas centieniem, meitene bija veltījusi sevi Jehovam. Kad mēs apmeklējām viņas draudzi, sapulces telpā dega tikai viena blāva elektriskā spuldzīte, kuras gaisma krita uz oratora piezīmēm, bet pārējā telpā valdīja piķa melna tumsa. Taču arī šajā tumsā mums aizrāvās elpa, dzirdot, cik brīnišķīgi dziedāja brāļi un māsas.

1998. gada decembrī mēs ar Loidu bijām delegācijas sastāvā, kura Kubā apmeklēja kongresus ”Dievišķais dzīves ceļš”. Kā mūs iespaidoja Kubas brāļu un māsu prieks un sajūsma, redzot, ka pie viņiem atbraukuši vairāki brāļi no Bruklinas pārvaldes! Man palicis daudz jauku atmiņu par sludinātājiem, kas dedzīgi slavē Jehovu.

Jūtos mājās visur, kur ir Dieva tauta

Kaut arī mana dzimtene ir Austrālija, es iemīlēju cilvēkus visur, kurp mani sūtīja Jehovas organizācija. Tā tas bija Japānā, un tā ir noticis arī Amerikas Savienotajās Valstīs, kur es tagad dzīvoju jau vairāk nekā 25 gadus. Kad es zaudēju vīru, man nenāca prātā doma atgriezties Austrālijā — es vēlējos palikt Bruklinas Bētelē, kur Jehova mani bija norīkojis.

Tagad man ir jau pāri 80 gadiem. Pēc 61 pilnas slodzes kalpošanā pavadīta gada es joprojām gribu kalpot Jehovam tur, kur, pēc viņa domām, esmu vajadzīga. Viņš patiešām ir lieliski rūpējies par mani. Man ir bezgala dārgi tie 57 gadi, ko varēju pavadīt kopā ar mīļo dzīves draugu, kas mīlēja Jehovu. Es esmu pārliecināta, ka Jehova mūs svētīs arī turpmāk, un es zinu, ka viņš neaizmirsīs mūsu darbu un mīlestību, ko esam parādījuši viņa vārdā. (Ebrejiem 6:10.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 25. lpp.]

Mēs abas ar māti 1956. gadā

[Attēls 26. lpp.]

Mēs ar Loidu un grupu japāņu sludinātāju 50. gadu sākumā

[Attēli 26. lpp.]

Es kopā ar savu pirmo Bībeles skolnieci Mijo Takagi 50. gadu sākumā un 1999. gadā

[Attēls 28. lpp.]

Mēs ar Loidu Japānā izplatām žurnālus