Esiet līksmi, kalpojot laimīgam Dievam!

”Beidzot, brāļi, esiet līksmi, ..tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums.” (2. KORINTIEŠIEM 13:11)

1., 2. a) Kāpēc daudziem cilvēkiem dzīve nesagādā prieku? b) Kas ir prieks, un ko mēs varam darīt, lai to vairotu?

TĀ KĀ mēs dzīvojam grūtos laikos, cilvēki parasti nesaskata savā dzīvē daudz iemeslu priekam, un, ja ar viņiem pašiem vai viņiem tuviem cilvēkiem notiek kāda nelaime, viņus pārņem izjūtas, kuras varētu raksturot vārdiem, ko senatnē teica Ījabs: ”Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera.” (Ījaba 14:1.) Kristieši nav pasargāti no raizēm un nemiera, kas rodas, dzīvojot šajos grūtajos laikos, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka arī tie cilvēki, kas uzticami kalpo Jehovam, reizēm jūtas nomākti. (2. Timotejam 3:1.)

² Tomēr kristieši var saglabāt prieku pat tad, kad viņiem klājas ļoti grūti. (Apustuļu darbi 5:40, 41.) Lai saprastu, kā tas iespējams, mums vispirms jāpadomā, kas ir prieks. Viens no vārda ”prieks” skaidrojumiem ir šāds: ”sajūtas, ko izraisa kaut kas labs vai tā gaidas”. * Tātad mēs varam būt priecīgi, ja domājam par visu labo, kas mums ir jau tagad, kā arī par to, kas mums sagādās prieku Dieva izveidotajā jaunajā pasaulē.

3. Kāpēc var teikt, ka visiem cilvēkiem ir kaut nedaudz iemesla priekam?

³ Katram no mums ir kaut kas tāds, par ko mēs varam būt pateicīgi. Piemēram, ja ģimenes galva paliek bez darba, viņš, protams, ir noraizējies, jo apzinās savu pienākumu gādāt par ģimeni. Tomēr, ja vīrietis ir fiziski spēcīgs un viņam ir laba veselība, viņš par to var priecāties. Viņš apzinās, ka spēs strādāt, kad atradīs jaunu darbu. Bet kā lai jūtas kristiete, kam jācieš smagas slimības dēļ? Arī viņai ir iemesls būt pateicīgai. Viņa var pateikties saviem draugiem un ģimenes locekļiem, kas ar mīlestību rūpējas par viņu, iedveš viņai drosmi un palīdz dzīvot tālāk, nezaudējot cilvēcisko cieņu. Turklāt visi patiesie kristieši — lai kādi būtu viņu dzīves apstākļi — var priecāties par to, ka pazīst Jehovu un Jēzu Kristu, kas Bībelē nosaukti par laimīgiem. (1. Timotejam 1:11, NW; 6:15, NW.) Dievs Jehova un  Jēzus Kristus ir saglabājuši prieku, kaut arī dzīves apstākļi uz zemes nav tādi, kādus Jehova tos iecerēja, kad radīja zemi. No viņiem mēs varam mācīties, kā saglabāt prieku.

Viņi ir saglabājuši savu prieku

4., 5. a) Kā Jehova uztvēra to, ka pirmie cilvēki atteicās no viņa? b) Kas liecina par to, ka Jehova joprojām cenšas saskatīt cilvēkos labo?

⁴ Ādams un Ieva dzīvoja Ēdenes dārzā, viņiem bija lieliska veselība, un viņu prāts darbojās nevainojami. Viņiem bija uzticēts interesants darbs un radīti ideāli darba apstākļi, bet pats galvenais — viņiem bija dota iespēja regulāri sarunāties ar Jehovu. Dievs viņiem bija paredzējis laimīgu dzīvi. Diemžēl pirmie cilvēki nebija apmierināti ar labajām dāvanām, ko Dievs viņiem bija devis, un nozaga aizliegto augli no ”laba un ļauna atzīšanas koka”. Viņu nepaklausība bija sākums visām nelaimēm, kas tagad jāpieredz mums, viņu pēcnācējiem. (1. Mozus 2:15—17; 3:6; Romiešiem 5:12.)

⁵ Ādama un Ievas nepateicība tomēr nelaupīja Jehovam prieku. Viņš bija pārliecināts, ka vismaz neliela daļa Ādama un Ievas pēcnācēju vēlēsies viņam kalpot. Jehova to zināja tik droši, ka par savu nodomu atbrīvot paklausīgos Ādama un Ievas pēcnācējus pavēstīja jau tad, kad viņiem tādu vēl nemaz nebija. (1. Mozus 1:31; 3:15.) Lielākā daļa Ādama un Ievas pēcnācēju ir gājuši savu priekšteču pēdās un nav bijuši paklausīgi Jehovam. Tomēr Jehova nav novērsies no cilvēkiem, un sevišķi daudz uzmanības viņš ir veltījis tiem, kas ir iepriecinājuši viņa sirdi un viņam kalpojuši, mīlestības mudināti. (Salamana Pamācības 27:11; Ebrejiem 6:10.)

6., 7. Kas Jēzum palīdzēja saglabāt prieku?

⁶ Arī Jēzus ir saglabājis savu prieku. Viņš, varena garīga būtne, kas dzīvoja debesīs, varēja vērot, kā dzīvo cilvēki. Kaut arī Jēzus skaidri redzēja cilvēku nepilnības, viņš tos no sirds mīlēja. (Salamana Pamācības 8:31.) Jēzus attieksme pret cilvēkiem nemainījās arī tad, kad viņš bija uz zemes un mājoja cilvēku vidū. (Jāņa 1:14.) Kāpēc Dieva Dēls, pilnīgs cilvēks, bija tik labās domās par grēcīgo cilvēci?

⁷ Pirmkārt, Jēzum bija saprātīgas prasības pret sevi un citiem. Jēzus zināja, ka viņš nepadarīs par saviem sekotājiem visus cilvēkus. (Mateja 10:32—39.) Tāpēc viņš priecājās par katru, kas uzklausīja vēsti par Valstību. Lai gan Jēzus mācekļu rīcībā un domāšanā bija daudz trūkumu, Jēzus viņus ļoti mīlēja, jo zināja, ka viņu sirdī ir vēlēšanās pildīt Dieva gribu. (Lūkas 9:46; 22:24, 28—32, 60—62.) Ir interesanti redzēt, kā, lūdzot savu debesu Tēvu, Jēzus norādīja uz galveno, ko bija paveikuši viņa mācekļi. Viņš teica: ”Tavus vārdus tie ir turējuši.” (Jāņa 17:6.)

8. Ko mēs varam mācīties no Jehovas un Jēzus, lai mums būtu vieglāk saglabāt prieku?

⁸ Mēs visi noteikti varam daudz ko iegūt, pārdomājot Dieva Jehovas un Jēzus Kristus paraugu. Varbūt mums jāmācās no Jehovas pārāk neraizēties, ja kaut kas nenotiek tā, kā mēs būtu gribējuši? Varbūt mums jāseko Jēzus priekšzīmei un jāmācās raudzīties pozitīvi uz mūsu pašreizējiem apstākļiem un būt saprātīgiem prasībās pret sevi un citiem? Padomāsim, kā mēs varam attiecināt šos principus uz sludināšanu — darbības jomu, kas ir svarīga ikvienam dedzīgam kristietim.

Pozitīvs viedoklis par kalpošanu

9. Kā Jeremija atguva prieku, un ko mēs no viņa varam mācīties?

⁹ Jehova vēlas, lai mēs viņam kalpotu ar prieku, un mūsu priekam nav jābūt atkarīgam tikai no panākumiem sludināšanā. (Lūkas 10:17, 20.) Pravietis Jeremija daudzus gadus sludināja cilvēkiem, kas nevēlējās viņu uzklausīt. Kad Jeremija domāja par cilvēku neatsaucību, viņš jutās nomākts. (Jeremijas 20:8.) Turpretī, kad Jeremija pārdomāja, cik laba ir vēsts, ko viņš sludina, viņš izjuta dziļu prieku. Lūgšanā Jehovam Jeremija teica: ”Cik  bieži man atskanēja tavs vārds, es to uzņēmu kā barību, un tas man bija par svētlaimību un sirds līksmību, jo es esmu nosaukts pēc tava vārda.” (Jeremijas 15:16.) Tātad iespēja sludināt Dieva vārdu Jeremijam sagādāja daudz prieka. Tas pats var sagādāt prieku mums.

10. Kā mēs varam saglabāt prieku pat tad, ja savā sludināšanas teritorijā mēs pagaidām nesatiekam cilvēkus, kas vēlas uzklausīt labo vēsti?

¹⁰ Pat ja lielākā daļa cilvēku nevēlas uzklausīt labo vēsti, mums tomēr ir iemesls priecāties par iespēju sludināt. Mums jāmācās no Jehovas — viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka būs cilvēki, kas vēlēsies viņam kalpot. Arī mēs nekad nedrīkstam atmest cerību, ka vismaz daži cilvēki ar laiku sapratīs, cik svarīga ir labā vēsts, un uzklausīs to. Mums jāpatur prātā, ka daudz kas cilvēku dzīvē mēdz mainīties. Ja pēkšņi notiek kāda nelaime, pat ļoti pašapmierināts cilvēks parasti sāk domāt par dzīves jēgu. Vai tad, kad šāds cilvēks sāks apzināties savu garīgo trūkumu, mēs klauvēsim pie viņa durvīm? (Mateja 5:3.) Ļoti iespējams, jau nākamajā reizē, kad sludināsim savā teritorijā, mēs satiksim kādu cilvēku, kas vēlēsies uzklausīt labo vēsti.

11., 12. Kas notika kādā pilsētiņā, un ko mēs mācāmies no šiem notikumiem?

¹¹ Ir iespējams, ka ievērojamas izmaiņas notiek pat lielā daļā mūsu sludināšanas teritorijas. Minēsim kādu piemēru. Kādā pilsētiņā dzīvoja daudz jaunu ģimeņu, kuras vienoja ļoti ciešas saites. Kad Jehovas liecinieki apmeklēja pilsētiņas iedzīvotājus, viņi ikreiz dzirdēja vienu un to pašu atbildi: ”Mūs tas neinteresē.” Ja kāds tomēr izrādīja vēlēšanos uzklausīt vēsti par Valstību, kaimiņi šo cilvēku ātri vien atrunāja no turpmākiem kontaktiem ar Jehovas lieciniekiem. Pats par sevi saprotams, sludināt šajā pilsētiņā nebija viegli. Tomēr Jehovas liecinieki nezaudēja apņēmību un turpināja sludināšanu.

¹² Gāja laiks, pilsētiņas iedzīvotāju bērni izauga, apprecējās un uzsāka patstāvīgu dzīvi. Juzdami, ka dzīve viņiem nesniedz patiesu laimi, šie jaunie cilvēki sāka tiekties pēc patiesības un, uzklausījuši Jehovas liecinieku sludināto labo vēsti, atrada to. Tā pēc daudzu gadu pārtraukuma vietējās draudzes locekļu skaits sāka augt. Nav grūti iedomāties, kādu prieku tas sagādāja Valstības sludinātājiem, kas visu šo laiku bija uzticīgi darījuši savu darbu. Arī mums neatlaidība labās vēsts sludināšanā var atnest daudz prieka.

Ticības biedru atbalsts

13. Kur lai mēs saņemam mierinājumu, kad jūtamies nomākti?

¹³ Kur lai saņem mierinājumu, ja dzīve kļūst nepanesami grūta vai notiek kāda nelaime? Jehovas kalpi šādos grūtos brīžos ne tikai griežas lūgšanā pie Jehovas, bet arī izmanto kristīgo brāļu un māsu atbalstu. Kad Jēzus dzīvoja uz zemes, viņš atzinīgi novērtēja atbalstu, ko viņam sniedza mācekļi. Naktī pirms savas nāves Jēzus teica, ka viņa mācekļi  palikuši kopā ar viņu visos pārbaudījumos. (Lūkas 22:28.) Kaut arī mācekļi bija nepilnīgi cilvēki, viņu uzticība ļoti uzmundrināja Dieva Dēlu. Arī mums ticības biedru atbalsts var dot daudz spēka.

14., 15. Kas kādam laulātam pārim palīdzēja pārciest bēdas, kad viņiem nomira dēls, un ko mēs varam mācīties no tā, kas ar viņiem notika?

¹⁴ Divi kristieši, Mišels un Diāna, pirms kāda laika pārliecinājās, cik svarīgs ir brāļu un māsu atbalsts. Viņu dēls Žonatans bija tikai divdesmit gadu vecs, kad viņam atklāja galvas smadzeņu audzēju. Ārsti darīja visu iespējamo, lai Žonatanu glābtu, tomēr viņa veselības stāvoklis arvien pasliktinājās un kādā pievakarē viņš aizmiga nāves miegā. Mišelu un Diānu dēla nāve dziļi satrieca. Viņi zināja, ka ir jau vēls un kalpošanas sapulce, kas notika tajā vakarā, drīz beigsies. Tomēr, saprazdami, ka viņiem ļoti nepieciešams mierinājums, Mišels un Diāna lūdza, lai draudzes vecākais, kas bija atnācis uz slimnīcu, kopā ar viņiem dotos uz Valstības zāli. Mišels un Diāna ieradās sapulcē tajā brīdī, kad draudzei tika paziņots par Žonatana nāvi. Pēc sapulces draudzes locekļi apstāja bēdu satriektos vecākus, apkampa viņus un centās viņus mierināt. Diāna, to atcerēdamās, saka: ”Atbraukuši uz zāli, mēs jutāmies ļoti nomākti, bet, kad brāļi mūs mierināja, mēs izjutām lielu garīgu pacēlumu. Protams, viņi nevarēja izdziedēt mūsu sāpes, tomēr viņi mums palīdzēja saņemties šajā grūtajā brīdī.” (Romiešiem 1:11, 12; 1. Korintiešiem 12:21—26.)

¹⁵ Nelaime, kas piemeklēja Mišelu un Diānu, viņiem palīdzēja izveidot ciešākas attiecības ar saviem brāļiem un nostiprināja viņu pašu savstarpējās attiecības. Mišels atzīst: ”Es iemācījos izturēties pret sievu ar vēl lielāku mīlestību. Kad mums ir skumji, mēs runājam par Bībeli un to, kā Jehova mūs atbalsta.” Un Diāna saka: ”Cerībai uz Valstību mūsu dzīvē tagad ir vēl lielāka nozīme.”

16. Kāpēc ir svarīgi runāt ar brāļiem par savām vajadzībām?

¹⁶ Kristīgie brāļi un māsas mūs var iepriecināt grūtos brīžos un palīdzēt mums, lai mēs nezaudētu prieku. (Kolosiešiem 4:11.) Viņi nespēj lasīt mūsu domas, tāpēc tad, kad mums nepieciešams atbalsts, būtu labi to darīt zināmu. Lai kāds būtu tas mierinājums, ko mums sniedz brāļi, mēs vienmēr varam pateikties par to un uzskatīt, ka šis mierinājums nāk no Jehovas. (Salamana Pamācības 12:25; 17:17.)

Draudzes locekļu piemērs

17. Par kādām grūtībām stāsta kāda vientuļā māmiņa, un ko mēs varam teikt par tādiem draudzes locekļiem kā viņa?

¹⁷ Jo labāk mēs iepazīstam ticības biedrus, jo lielāka ir mūsu pateicība un prieks par iespēju atrasties viņu sabiedrībā. Padomā par savu draudzi. Kādi cilvēki ir tavi ticības biedri? Vai tavā draudzē ir vientuļās mātes, kas grūti pūlas audzināt bērnus saskaņā ar patiesību? Vai tu saproti, kādu īpašu priekšzīmi viņas rāda draudzes locekļiem? Vai tu vari iedomāties, ar kādām problēmām viņām jācīnās? Dženīna, kāda kristiete, kas audzina bērnus viena pati, runājot par dzīves problēmām, piemin vientulību, darba biedru netiklos piedāvājumus un pastāvīgo naudas trūkumu. Bet visgrūtākās viņai šķiet rūpes par bērnu emocionālajām vajadzībām, jo tās katram bērnam ir citādas. Dženīna piemin vēl kādu sāpīgu jautājumu: ”Tā kā ģimenē nav vīra, man pastāvīgi jācīnās ar spēcīgu vēlēšanos padarīt par ģimenes galvu savu dēlu. Man ir arī meita, un es reizēm aizmirstu, ka nedrīkstu viņu apgrūtināt un padarīt par savu uzticības personu.” Tāpat kā daudzi tūkstoši dievbijīgu vientuļo vecāku, Dženīna strādā pilnu darba dienu un gādā par visu, kas nepieciešams ģimenei. Viņa studē ar bērniem Bībeli, māca viņus sludināt un kopā ar bērniem apmeklē sapulces. (Efeziešiem 6:4.) Nav ne mazāko šaubu, ka Jehovam šīs ģimenes uzticīgā  kalpošana sagādā lielu prieku. Arī mēs esam ļoti priecīgi, ka mums ir tādi ticības biedri.

18., 19. Ko mēs varam darīt, lai arvien augstāk novērtētu draudzes locekļus?

¹⁸ Padomā arī par citiem draudzes locekļiem. Varbūt tavā draudzē ir atraitnes un atraitņi, kas uzticīgi kalpo Dievam un vienmēr apmeklē visas sapulces. (Lūkas 2:37.) Viņiem jāpārdzīvo sāpīgi vientulības brīži, jo viņi ļoti ilgojas pēc sava dzīvesbiedra. Tomēr viņi ir aizņemti kalpošanā Jehovam un daudz uzmanības pievērš citiem cilvēkiem. Viņu nosvērtība un pozitīvā attieksme pret dzīvi ievērojami vairo draudzes locekļu prieku. Kāda kristiete, kas vairāk nekā 30 gadu ir bijusi pilnas slodzes kalpotāja, saka: ”Es izjūtu neaprakstāmu prieku, kad redzu pavecākus brāļus un māsas, kas ir izturējuši daudz pārbaudījumu un joprojām uzticīgi kalpo Jehovam.” Vecāki kristieši sniedz daudz uzmundrinājuma gados jaunākiem draudzes locekļiem.

¹⁹ Padomā arī par tiem cilvēkiem, kas pievienojušies draudzei nesen. Vai nav prieks dzirdēt, kā viņi apliecina savu ticību draudzes sapulcēs? Padomā, cik daudz viņi ir iemācījušies un izmainījuši savā dzīvē, kopš studē Bībeli! Jehova noteikti ļoti priecājas par šiem cilvēkiem. Vai arī mēs par viņiem priecājamies? Vai mēs viņiem to sakām? Vai mēs viņus uzslavējam par sasniegto?

20. Kāpēc var teikt, ka draudzei ir svarīgs ikviens tās loceklis?

 ²⁰ Jūs, kas esat precējušies un kam ir bērni, jūs, kam jāaudzina bērni bez dzīvesbiedra, jūs, vīrieši un sievietes, kas neesat apprecējušies, jūs, bērni, kas augat bez tēva vai mātes, jūs, atraitņi un atraitnes, jūs, kas darbojaties draudzē daudzus gadus, un jūs, kas tai esat pievienojušies nesen, — jūs visi ar savu uzticīgo kalpošanu Dievam ļoti uzmundrināt pārējos draudzes locekļus. Katrreiz, kad jūs dziedat Valstības dziesmas kopā ar draudzi, sniedzat atbildi sapulcē vai sakāt runu teokrātiskās kalpošanas skolā, jūs vairojat visu draudzes locekļu prieku. Turklāt — un tas ir vēl svarīgāk — jūs iepriecināt Jehovu.

21. Ko darīt mums ir pamatots iemesls, bet par ko tomēr jāpadomā?

²¹ Tātad ir skaidrs, ka pat grūtajos laikos, kādos mēs dzīvojam, mēs varam saglabāt prieku, kalpojot mūsu laimīgajam Dievam. Mums ir daudz iemeslu atsaukties uz Pāvila aicinājumu: ”Esiet līksmi, ..tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums.” (2. Korintiešiem 13:11.) Bet kā lai mēs jūtamies, ja mums jācieš dabas katastrofu, vajāšanu vai smagu ekonomisko apstākļu dēļ? Vai arī tad mēs varam saglabāt prieku? Par to var padomāt, lasot nākamo rakstu.

[Zemsvītras piezīme]

Vai jūs varat atbildēt?

• Kā varētu raksturot prieku?

• Kā pozitīva attieksme pret dzīvi palīdz saglabāt prieku?

• Kas mums var palīdzēt raudzīties pozitīvi uz draudzes sludināšanas teritoriju?

• Ko labu tu vari teikt par savas draudzes locekļiem?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēli 10. lpp.]

Situācija mūsu sludināšanas teritorijā var mainīties

[Attēls 12. lpp.]

Vai tu zini, kādas grūtības jāpārvar tavas draudzes locekļiem?