Velns nav tikai māņi

”Jaunajā Derībā viscaur ir vērojams milzīgs konflikts starp Dieva un visa labā spēkiem un Sātana vadītajiem ļaunajiem spēkiem. Tas nav tikai dažu Jaunās Derības sarakstītāju uzskats, bet vispārēja koncepcija. [..] Tātad Jaunās Derības liecība ir skaidra: Sātans ir ļauna realitāte, vienmēr naidīga pret Dievu un Dieva ļaudīm.” (”The New Bible Dictionary”.)

BET kāpēc tad daudzi, kas sauc sevi par kristiešiem un apgalvo, ka tic Bībelei, noraida domu, ka pastāv Velns? Iemesls ir tāds, ka šie cilvēki īstenībā neuzskata Bībeli par Dieva Rakstiem. (Jeremijas 8:9.) Pēc viņu domām, Bībeles grāmatu autorus ietekmēja dažādu tautu uzskati un tāpēc Bībelē nav precīzi atainota Dieva sniegtā patiesība. Piemēram, katoļu teologs Hanss Kings rakstīja: ”Mitoloģiskās idejas par Sātanu un ļauno garu leģioniem.. no babiloniešu mitoloģijas ienāca agrīnajā jūdaismā un no turienes Jaunajā Derībā.” (On Being a Christian.)

 Bet Bībele nav tikai cilvēku darbs — tie ir Dieva iedvesmoti Raksti. Tāpēc būtu gudri ņemt vērā, kas tajā ir teikts par Velnu. (2. Timotejam 3:14—17; 2. Pētera 1:20, 21.)

Kādas bija Jēzus domas?

Jēzus Kristus ticēja, ka Velns ir reāla būtne. Jēzu nekārdināja kaut kāds abstrakts, viņā pašā mītošs ļaunums. Ar viņu runāja reāla persona, ko viņš vēlāk nosauca par ”pasaules valdnieku”. (Jāņa 14:30; Mateja 4:1—11.) Jēzus ticēja, ka ir arī citas garīgas būtnes, kas atbalsta Sātana ļaunos plānus. Jēzus dziedināja ”ļauna gara apsēstus” cilvēkus. (Mateja 12:22—28.) Pat ateistiskajā enciklopēdijā A Rationalist Encyclopædia ir atzīmēta šī fakta nozīme: ”Teologiem vienmēr ir bijis grūti izskaidrot, kā evaņģēlijos attēlotais Jēzus varēja ticēt ļaunajiem gariem.” Kad Jēzus runāja par Velnu un dēmoniem, viņš nebija pārņēmis māņticīgus priekšstatus no babiloniešu mitoloģijas — viņš zināja, ka tie patiešām pastāv.

Diezgan daudz ko var uzzināt par Velnu, pārdomājot vārdus, ar kādiem Jēzus vērsās pie tā laika reliģiskajiem vadītājiem: ”Jūs esat no sava tēva — velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.” (Jāņa 8:44.)

Tātad Velns (atbilstošais vārds grieķu valodā nozīmē ’apmelotājs’) ir ”melis un melu tēvs”. Viņš bija pirmā radītā būtne, kas apmeloja Dievu, un viņš to izdarīja Ēdenes dārzā. Jehova bija teicis, ka pirmie cilvēki ”mirdami mirs”, ja ēdīs no ”laba un ļauna atzīšanas koka”. Bet Sātans, runādams ar čūskas muti, apgalvoja, ka šie vārdi nav patiesi. (1. Mozus 2:17; 3:4.) Ir skaidrs, kāpēc viņu sauc par ”veco čūsku, ..velnu un sātānu”. (Atklāsmes 12:9.)

Velns izteica melus par laba un ļauna atzīšanas koku. Aizliegumam ēst no šī koka neesot nekāda pamata, tā esot varas ļaunprātīga izmantošana. Ādams un Ieva būšot ”kā Dievs” tādā ziņā, ka paši varēšot noteikt, kas ir labs un kas ļauns. Sātans lika noprast, ka viņiem kā būtnēm, apveltītām ar gribas brīvību, ir jābūt pilnīgi patstāvīgiem. (1. Mozus 3:1—5.) Šis uzbrukums Dieva valdīšanas veidam izraisīja svarīgus jautājumus, tāpēc Jehova ļāva, lai šie jautājumi noskaidrotos laika gaitā. Tas nozīmē, ka Sātanam tika atļauts vēl kādu laiku dzīvot. Tagad  viņam atvēlētais laika periods strauji tuvojas beigām. (Atklāsmes 12:12.) Tomēr viņš joprojām ar meliem un viltu cenšas ļaudis attālināt no Dieva, popularizēdams savas mācības ar tādu cilvēku palīdzību, kuri līdzinās Jēzus laika farizejiem un rakstu mācītājiem. (Mateja 23:13, 15.)

Tāpat Jēzus teica, ka Velns ”no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā”. Tas nenozīmē, ka Jehova radīja Velnu par ”slepkavu”. Netika radīts briesmonis, kam būtu jāvalda liesmojošā, visiem Dieva pretiniekiem paredzētā moku vietā. Turklāt Bībele nemaz nemāca, ka vispār pastāv tāda vieta. Bībelē teikts, ka mirušie atrodas cilvēces kopējā kapā, nevis Sātana mājvietā, kur liesmo uguns. (Apustuļu darbi 2:25—27; Atklāsmes 20:13, 14.)

Velns sākotnēji bija ”patiesībā” — kādreiz viņš piederēja pie Jehovas debesu garīgo būtņu saimes un bija nevainojams Dieva dēls. Bet viņš nepalika patiesībā, proti, viņš izvēlējās iet pats savu ceļu un vadīties pats pēc saviem, uz meliem balstītajiem principiem. Vārdi ”no paša sākuma” attiecas nevis uz to laiku, kad šis eņģelis, Dieva dēls, tika radīts, bet gan uz to laiku, kad viņš apzināti sacēlās pret Jehovu un meloja Ādamam un Ievai. Velns līdzinās tiem cilvēkiem, kuri Mozus laikā sacēlās pret Jehovu un par kuriem var lasīt: ”Pret Viņu ir apgrēkojušies; tie nav Viņa bērni, bet, sevim par kaunu, nikna un netikla cilts.” (5. Mozus 32:5.) To pašu var teikt par Sātanu. Viņš kļuva par slepkavu tad, kad sacēlās un kļuva vainojams Ādama, Ievas un faktiski visu cilvēku nāvē. (Romiešiem 5:12.)

Nepaklausīgie eņģeļi

Sātanam pievienojās arī citi eņģeļi. (Lūkas 11:14, 15.) Tie Noas laikā ”atstāja savu mājokli” un materializējās cilvēku ķermenī, lai stātos dzimumattiecībās ar ”cilvēku meitām”. (Jūdas 6; 1. Mozus 6:1—4; 1. Pētera 3:19, 20.) Uz šāda ceļa nostājās ”trešā daļa zvaigžņu”, tas ir, mazākā garīgo būtņu daļa. (Atklāsmes 12:4.)

Atklāsmes grāmatā, kas rakstīta simboliskā valodā, Velns ir nosaukts par ”lielu pūķi, sarkanu kā uguns”. (Atklāsmes 12:3.) Tas nenozīmē, ka viņam tiešā nozīmē ir neglīts, atbaidošs ķermenis. Patiesībā cilvēki nemaz nezina, kāds izskatās garīgo būtņu ķermenis, bet acīmredzot Sātans šajā ziņā neatšķiras no citiem eņģeļiem. Apzīmējums ”liels pūķis, sarkans kā uguns” labi raksturo Sātana plēsonīgo, bīstamo un slepkavīgo dabu un viņa spēku.

Sātana un dēmonu iespējas tagad ir ierobežotas: viņi vairs nevar materializēties, kā to agrāk acīmredzot varēja. Kad 1914. gadā tika nodibināta Dieva Valstība, kurā valda Kristus, Sātans un dēmoni tika nogāzti Zemes apkārtnē. (Atklāsmes 12:7—9.)

Velns ir bīstams ienaidnieks

Tomēr Velns joprojām ir bīstams ienaidnieks. Viņš ”staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt”. (1. Pētera 5:8.) Velns nav kaut kāds neskaidrs ļaunums, kas mājo cilvēku grēcīgajā miesā. Tiesa, cilvēkiem ik dienas ir jācīnās ar savām grēcīgajām nosliecēm. (Romiešiem 7:18—20.) Bet īstā cīņa ir ”pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā”. (Efeziešiem 6:12.)

 Cik plaša ir Velna ietekme? ”Visa pasaule ir grimusi ļaunumā [”atrodas ļaunā varā”, NW],” teica apustulis Jānis. (1. Jāņa 5:19.) Protams, Velnam nebūtu jāpievērš pārāk daudz uzmanības, nedz arī būtu jādzīvo māņticīgās bailēs no viņa. Taču ir jābūt modriem, jo Velns pūlas, lai mēs neredzētu patiesību, un cenšas salauzt mūsu uzticību Dievam. (Ījaba 2:3—5; 2. Korintiešiem 4:3, 4.)

Ne vienmēr Velns izmanto nežēlīgas metodes, uzbrukdams tiem, kas vēlas pildīt Dieva gribu. Reizēm viņš izliekas par ”gaismas eņģeli”. Apustulis Pāvils brīdināja kristiešus par šādām briesmām: ”Es baidos, ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas un nenovērš no Kristus vientiesības (un nevainības).” (2. Korintiešiem 11:3, 14.)

Tāpēc ir jābūt ”skaidrā prātā, ..modrīgiem” un jāturas Velnam ”pretī stipriem ticībā”. (1. Pētera 5:8, 9; 2. Korintiešiem 2:11.) Sātans var viegli piemānīt cilvēkus, ja tie kaut vai virspusīgi interesējas par okultismu, tāpēc no tā ir jāizvairās. (5. Mozus 18:10—12.) Ir rūpīgi jāiedziļinās Dieva Rakstos — atcerēsimies, ka Jēzus Kristus vairākkārt atsaucās uz tiem, kad Velns viņu kārdināja. (Mateja 4:4, 7, 10.) Ir jālūdz, lai Dievs dotu savu garu, jo gara augļi palīdz izvairīties no miesas darbiem, uz kuriem Sātans tik veiksmīgi skubina cilvēkus. (Galatiešiem 5:16—24.) Tāpat dedzīgi jālūdz Jehova, ja jūtam kaut kādu Velna un dēmonu ietekmi. (Filipiešiem 4:6, 7.)

Nav jādzīvo bailēs no Velna. Jehova apsola droši aizsargāt pret jebko, ko spēj nodarīt Sātans. (Psalms 91:1—4; Salamana Pamācības 18:10; Jēkaba 4:7, 8.) ”Topiet stipri savā Kungā un viņa varenajā spēkā,” sacīja apustulis Pāvils. Tad būs iespējams ”pretī stāties velna viltībām”. (Efeziešiem 6:10, 11.)

[Attēls 5. lpp.]

Jēzus zināja, ka Velns ir reāla persona

[Attēls 6. lpp.]

”Visa pasaule atrodas ļaunā varā”

[Norāde par autortiesībām]

NASA fotoattēls

[Attēli 7. lpp.]

Stājieties pretī Velnam, iedziļinoties Dieva Rakstos un pastāvīgi lūdzot Dievu